Andrejs Upīts (1877-1970)
#6
Andreja Upīša dzīvēnu nav tā īsti bijis, ka tur viss tā gludi un glauni gājis.
Citāts:1919. gadā Andrejs Upīts bija Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas Izglītības komisariāta Mākslas departamenta vadītājs. Atstājis Rīgu 1919. gada maijā Upīts devās uz Rēzekni, jūlijā uz Kijivu, septembrī atkal uz Rēzekni, 1920. gada janvārī devās uz Veļikije Lukiem. Sarunās ar Menderu Maskavā konstatēja, ka legālu iespēju atgriezties Latvijā nav. Padomju historiogrāfijā ir atzīta versija, ka Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas birojs tad pieņēmis lēmumu, ka Upītim uz Latviju nevajadzētu braukt, bet, ja viņš uz savu braukšanu pastāv, piešķirt šim nolūkam finansējumu 20 000 rubļu.[2] Viņš mēģināja slepeni iekļūt Latvijā caur Igauniju ar Padomju Krievijas izlūkdienestu palīdzību, taču 1920. gada 3. aprīlī viņu arestēja Igaunijas Republika. 1920. gada 13. aprīlī Upīts nodots Armijas Virspavēlnieka štāba Iekšējās izlūkošanas Rīgas nodaļas rīcībā, tā ievietoja Upīti Centrālcietumā “Par noziedzīgu darbību pret Latvijas valdību”, lika priekšā Upīti kā “kaitīgu Latvijas valstij personu” nodot kara tiesai, tad pats izlūkošanas nodaļas priekšnieks Zariņš 29. aprīlī deva tam piekrītošu rezolūciju. No 3. maija viņš bija Rīgas apgabaltiesas prokurora rīcībā. Izmeklēšanu veica tiesnesis Zuševics, tā 1920. gada 6. maija nolēmums ietvēra “Upīts par Rīgas okupācijas laiku ir ņēmis dalību sabiedrībā, kas par savu mērķi uzstādījusi sabiedriskās iekārtas gāšanu, izdarījis noziegumu, kas paredzēts Sodu likuma 51. un 126. pantos, nolēma uz Krimināltiesāšanas likuma 396. panta pamata Andreju Upīti Mārtiņa dēlu [..].” Uz Tautas Padomes priekšsēdētāja vietnieka Gustava Zemgala un akadēmiķa Vilhelma Purvīša galvojumu 28. maijā cietumu aizstāja ar mājas arestu Skrīveru pagastā, bet prokuratūra apsūdzēja Upīti, pamatojoties uz Sodu likuma 100. un 102. pamata par dumpi pret Latvijas Republikas valsts varu. Satversmes sapulces amnestijas akts 1920. gada 19. augustā atsvabina no atbildības par 100., 102. pantu un 25. augustā Upīti atbrīvoja. Presē norādīts, ka pēc atgriešanās Latvijā no Padomju Krievijas 1920. gadā divas reizes arestēts, rakstniekam tika piespriests nāves sods, no kura viņu paglāba citi kultūras darbinieki.[3] Autobiogrāfijā komunistiskajai partijai Upītis par vēlākā Valsts prezidenta Zemgala atbalstu un mājas arestu noklusēja, norādot, ka 1920. gadā no 13. aprīļa līdz 22. augustam ar tiesas spriedumu bija ieslodzīts par komunistisko darbību Brīvības cīņu laikā pret Latvijas Republiku Stučkas valdības sastāvā, izcietis sodu par to Rīgas Centrālcietumā, apžēlots ar "demokrātiskās republikas" (tā Upītis rokrakstā LKP CK dēvē Latvijas Republiku) Satversmes sapulces amnestiju.[4]
Es domāju, ka šo avantūru - atgriezties "Ulmaniskajā Latvijā" noteikti sevi paglāba no "lielās tīrīšanas" padomju Krievijā. Un arī Latvijā nevar teikt, ka viņam būtu slikti gājis. No otras puses Andrejam jau pēc vācu okupācijas 1.p.k izskaņā bija nācies iepazīt "cietuma dzīvi". Tā kā, mazliet pasēdēt Latvijas cietumā, viņam nekāda jauna pieredze nebija.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs
Atbilde
« Vecāks | Jaunāks »


Ziņas šai virtenē
RE: Andrejs Upīts (1877-1970) - LvSnor - 2024-10-05 18:05

Pārlēkt uz:


Users browsing this thread: 1 Guest(s)