2024-09-25 20:21
IETEKMES JOMAS
Šis termins nostiprinājās diplomātiskajā lietojumā pēc 1884. gada Berlīnes konferences, kurā Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija, Spānija, Portugāle un Beļģija formāli sadalīja Āfriku savā starpā: noteica, kur atradīsies kolonijas, un vienojās, kā tās izmantos. un tirgot tos savā starpā un “civilizēt” vietējos iedzīvotājus. Tālāk sekoja cīņa par Āfriku, un Eiropas lielvaras trīs desmitgažu laikā pārņēma gandrīz visu kontinentu.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Eiropas lielvaras noslēdza savstarpējus divpusējus līgumus par “ietekmes sfēru noteikšanu” (kā viņi rakstīja dokumentos) dažādās Āfrikas daļās un pēc tam arī Ķīnā, Dienvidaustrumāzijā un Tuvajos Austrumos.
Tā laika politikas filozofi notiekošo skaidroja no “spēku līdzsvara” teorijas viedokļa. Viņi to ilustrēja ar šo astronomisko metaforu. Valstis un tautas pastāvīgi saduras savā starpā, kā debess ķermeņi pirmatnējā haosā. Lai atjaunotu kārtību, no šiem ķermeņiem ir jāveido organizētas Saules sistēmas: lieli stāvokļi kļūs par saulēm, bet mazākie kļūs par planētām, kas riņķo ap tām. Un būs vispārējs miers. Periodiski asteroīdi vai komētas - neorganizēta "nacionālā materiāla" masas - lidos uz Saules sistēmām, bet pēc tam veidos jaunas planētas un atradīs savu pareizo orbītu.
Īsāk sakot, tas bija mēģinājums attaisnot koloniālo politiku un atrast tai augstāku mērķi – vispārēju mieru un labklājību. Praksē izrādījās gluži pretēji: pasaules sadalīšana ietekmes sfērās izraisīja daudzus lielus un mazus karus, miljoniem cilvēku brutālu ekspluatāciju. Kongo brīvvalsts, Beļģijas karaļa Leopolda II personīgais īpašums, praktiski bija viena liela koncentrācijas nometne. Un tad sākās Pirmais pasaules karš.
Attīstot kosmisko metaforu, cilvēce saskaras ar trīs ķermeņu problēmu : kamēr planētas ietekmē daudzas "saules", nevar būt ne runas par stabilām orbītām.
TĀ KĀ MUMS IR POSTKOLONIĀLISMS. KAS TAGAD IR IETEKMES JOMAS?
Patiešām, dekolonizācijas process - koloniju pārveide par suverēnām valstīm - tika praktiski pabeigts līdz divdesmitā gadsimta beigām. Aptuveni tajā pašā laikā pazuda arī jautājums par “sauļu” daudzveidību: pēc PSRS sabrukuma pasaulē bija palikusi tikai viena lielvalsts.
Taču 2010. gadu beigās daudzi eksperti sāka runāt par ietekmes sfēru jēdziena atgriešanos starptautiskajā politikā ( viens , divi , trīs ). Visbiežāk viņi sliecās uzskatīt, ka ASV nav spējušas tikt galā ar vienīgās lielvaras lomu un citas valstis atkal sāka tiekties pēc dominēšanas savos reģionos.
Pirmkārt, tas bija par Krieviju, Irānu un Ķīnu. Viņi visi ar atšķirīgu atklātības pakāpi izmanto gan tiešus ietekmes instrumentus (militāri politiskās un ekonomiskās alianses, aizdevumus, investīcijas), gan netiešos (mēs vēstulē jau runājām par to, kā dažādas valstis mēģina slepeni vadīt kāda cita politiku). “Rietumu kuratori” ).
Putins savās runās bieži atsaucas uz draudiem Krievijas drošībai. Viņam ir vajadzīga ietekmes sfēra, it kā aizsargāt Krieviju. Piemēram, lai palielinātu citu cilvēku raķešu un lidmašīnu lidojuma laiku. Atcerieties, debatēs bija tāds arguments par to, vai Ukrainai var atļaut iestāties NATO.
Drošības ideja šajā interpretācijā nozīmē, ka Krievijas kaimiņiem un kaimiņu kaimiņiem ir jāpakļaujas tās vajadzībām. Un nav svarīgi, vai tas padarīs viņu pašu dzīvi drošāku.
“Drošības intereses” vienmēr ir manipulatīvs arguments (mūsu tāda paša nosaukuma vēstule bija par to ). Politiķi, ja vēlas, var pasludināt jebko par drošības apdraudējumu, lai attaisnotu negodīgu un/vai nepopulāru lēmumu. 19. gadsimtā ietekmes sfēru veidošana tika skaidrota ar brīvās tirdzniecības un civilizācijas izplatības interesēm, 21. gadsimtā - ar nacionālās drošības interesēm, un rezultāts ir viens: spēcīgas valstis ierobežo valsts suverenitāti. vājie, līdz pat faktiskajai pakļautībai. Un viņu valdnieki rada sev spēcīgu līderu tēlu, no kuriem visi baidās un ciena, un tādējādi stiprina savu varu.
Politologs Roberts Kagans iebilst , ka patiesībā Krievija – tāpat kā Ķīna – nav apdraudēta tieši ASV hegemonijas dēļ. Gluži otrādi: lai gan ASV autoritāte netika apšaubīta, tā “kalpoja par reģionālā līdzsvara garantu Eiropā, Āzijā un Tuvajos Austrumos. Tā rezultātā, atšķirībā no pagātnes laikmetiem, lielvaras nesaskārās ar fundamentāliem draudiem savai fiziskajai drošībai.
Jaunas ietekmes sfēras 21. gadsimtā nenosaka tieši koloniālie iekarojumi un lielvaru vienošanās, kā tas bija 19. gadsimtā. Vēl nesen starptautiskie politologi uzskatīja, ka galvenais instruments ir starpvalstu organizācijas. Piemēram, Eirāzijas Savienība un CSTO ir Krievijas interešu sfēra. Un vispār valstis, kas pretendē uz lielvarām, spēj mierīgi kārtot lietas.
Taču pēc 2022. gada šī ideja ir novecojusi.
VAI VISPĀR IR IESPĒJAMS IZTIKT BEZ IETEKMES SFĒRĀM?
Tas ir diezgan grūts jautājums.
Ir, piemēram, utopiska demokrātiskā miera teorija. Tas nozīmē, ka demokrātiskas valstis neinteresē kari, bet ir ieinteresētas katras valsts sadarbībā un labklājībā. Un, ja visa pasaule kļūs demokrātiska, tad vajadzība pēc "saulītēm" - reģionālajiem hegemoniem - vienkārši izzudīs. Atliek tikai gaidīt, kad pasaule nobriest.
Gandrīz katrs ASV valsts sekretārs apliecina apņemšanos ievērot demokrātiskās pasaules principus: Kondolīza Raisa 2008. gadā, Hilarija Klintone 2010. gadā, Džons Kerijs 2013. gadā, Antonijs Blinkens 2021. gadā. Taču, lai kā viņi uzstātu, ka neatzīst nekādas ietekmes sfēras, patiesībā, pēc Hārvardas politologa Greiema Elisona domām, viņi neatzīst nekādas citas ietekmes sfēras kā tikai amerikāņu. Un šajā ziņā "pasaules hegemona" kritiķi, tostarp Vladimirs Putins, nav tik nepareizi.
Elisons uzskata , ka buferjoslas un ietekmes sfēras nepazudīs, kamēr pastāvēs militāra, ekonomiska un cita nelīdzsvarotība starp dažādām valstīm. Nelīdzsvarotības klātbūtne nozīmē, ka vienmēr ir reģionālie "čempioni" (un dažreiz arī viens globāls) un "izaicinātāji", kas iegūst spēku un izaicina "čempionus". Tas neizbēgami noved pie konfliktiem, tostarp militāriem.
Ja tā ir taisnība, ka pasaule ir atgriezusies tādā ietekmes sfēru pārdales stāvoklī kā 19.-20.gadsimtu mijā, tad, lai izkļūtu no šī, ir jēga pievērsties tiem risinājumiem, kas tolaik tika izdomāti. valsts.
Savstarpējo attiecību līmenī galvenais vardarbības ierobežotājs jau sen ir valsts: tai ir policija un tiesa, un tā uzņemas kārtības uzturēšanas funkciju. Bet starpvalstu attiecībās tādas augstākas varas nav – tātad valstis cīnās savā starpā.
Pēc Pirmā pasaules kara Nāciju līga tika uzskatīta par “supervalsti”, bet pēc Otrā pasaules kara – Apvienoto Nāciju Organizācija. Ne vienam, ne otram tas neizdevās. Grūti iedomāties, ka mūsdienu valstis tik viegli kādam piešķirs tiesības uz “pēdējo vārdu” starptautiskajās un iekšējās lietās kādam ārpus tās.
Iespējams, problēma ir tajā, ka šo starptautisko struktūru teorētiķi vadījās no līgumiskās valsts rašanās teorijas: cilvēki brīvprātīgi piekrita izveidot institūciju un atdeva tai daļu savu tiesību, lai tā uzturētu kārtību un drošību. Nāciju savienības un ANO dibināšanas dokumentiem bija jāpilda vieni un tie paši brīvprātīgie līgumi valstīm.
Bet līgumu teorija ir ļoti spekulatīva. Gandrīz visos gadījumos, kad valsts dzimšanu var pētīt no vēstures avotiem, viss notiek pavisam savādāk: viena bruņota grupa pārņem kontroli pār noteiktu teritoriju un liek vietējiem iedzīvotājiem sevi uzturēt. Pamazām pierod viens pie otra, savstarpēji mīkstina, iegūst kopīgu identitāti – un veidojas valsts.
Ja mēģinām šo modeli pārnest uz starpvalstu attiecībām, izrādās, ka kādas lielvaras ietekmes sfēra ir “supervalsts” embrijs, kurā leģitīmas vardarbības monopolam galu galā būtu jānoved pie miera, kārtības un labklājību.
Atliek tikai visiem “pārstāt uztraukties un iemīlēt bumbu”, proti, samierināties ar ietekmes sfērām un cerēt, ka viss notiks tieši tā, kā modele prognozē. Bet nevienam pasaulē nav tik daudz laika, lai to vienkārši gaidītu.
NEGAIDĪTS ATKLĀJUMS, KO VEICĀM, SAGATAVOJOT ŠO VĒSTULI
Ir kaujas fantāzijas cikls, ko sauc : “Ietekmes sfēra”.
Mēs runājam par Visumu, ko autors apraksta apmēram šādi: “Karš nepamet šo pasauli ne uz minūti. Barbaru klani, desmitiem pastāvīgi karojošu rasu, pilsētvalstis ar savām interesēm un mazas karaļvalstis ar impēriskām ambīcijām.
Un sižets sākas ar faktu, ka krievu svešinieks ieceļas šajā karojošajā pasaulē.
https://getsignal.news/
Šis termins nostiprinājās diplomātiskajā lietojumā pēc 1884. gada Berlīnes konferences, kurā Lielbritānija, Francija, Vācija, Itālija, Spānija, Portugāle un Beļģija formāli sadalīja Āfriku savā starpā: noteica, kur atradīsies kolonijas, un vienojās, kā tās izmantos. un tirgot tos savā starpā un “civilizēt” vietējos iedzīvotājus. Tālāk sekoja cīņa par Āfriku, un Eiropas lielvaras trīs desmitgažu laikā pārņēma gandrīz visu kontinentu.
Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Eiropas lielvaras noslēdza savstarpējus divpusējus līgumus par “ietekmes sfēru noteikšanu” (kā viņi rakstīja dokumentos) dažādās Āfrikas daļās un pēc tam arī Ķīnā, Dienvidaustrumāzijā un Tuvajos Austrumos.
Tā laika politikas filozofi notiekošo skaidroja no “spēku līdzsvara” teorijas viedokļa. Viņi to ilustrēja ar šo astronomisko metaforu. Valstis un tautas pastāvīgi saduras savā starpā, kā debess ķermeņi pirmatnējā haosā. Lai atjaunotu kārtību, no šiem ķermeņiem ir jāveido organizētas Saules sistēmas: lieli stāvokļi kļūs par saulēm, bet mazākie kļūs par planētām, kas riņķo ap tām. Un būs vispārējs miers. Periodiski asteroīdi vai komētas - neorganizēta "nacionālā materiāla" masas - lidos uz Saules sistēmām, bet pēc tam veidos jaunas planētas un atradīs savu pareizo orbītu.
Īsāk sakot, tas bija mēģinājums attaisnot koloniālo politiku un atrast tai augstāku mērķi – vispārēju mieru un labklājību. Praksē izrādījās gluži pretēji: pasaules sadalīšana ietekmes sfērās izraisīja daudzus lielus un mazus karus, miljoniem cilvēku brutālu ekspluatāciju. Kongo brīvvalsts, Beļģijas karaļa Leopolda II personīgais īpašums, praktiski bija viena liela koncentrācijas nometne. Un tad sākās Pirmais pasaules karš.
Attīstot kosmisko metaforu, cilvēce saskaras ar trīs ķermeņu problēmu : kamēr planētas ietekmē daudzas "saules", nevar būt ne runas par stabilām orbītām.
TĀ KĀ MUMS IR POSTKOLONIĀLISMS. KAS TAGAD IR IETEKMES JOMAS?
Patiešām, dekolonizācijas process - koloniju pārveide par suverēnām valstīm - tika praktiski pabeigts līdz divdesmitā gadsimta beigām. Aptuveni tajā pašā laikā pazuda arī jautājums par “sauļu” daudzveidību: pēc PSRS sabrukuma pasaulē bija palikusi tikai viena lielvalsts.
Taču 2010. gadu beigās daudzi eksperti sāka runāt par ietekmes sfēru jēdziena atgriešanos starptautiskajā politikā ( viens , divi , trīs ). Visbiežāk viņi sliecās uzskatīt, ka ASV nav spējušas tikt galā ar vienīgās lielvaras lomu un citas valstis atkal sāka tiekties pēc dominēšanas savos reģionos.
Pirmkārt, tas bija par Krieviju, Irānu un Ķīnu. Viņi visi ar atšķirīgu atklātības pakāpi izmanto gan tiešus ietekmes instrumentus (militāri politiskās un ekonomiskās alianses, aizdevumus, investīcijas), gan netiešos (mēs vēstulē jau runājām par to, kā dažādas valstis mēģina slepeni vadīt kāda cita politiku). “Rietumu kuratori” ).
Putins savās runās bieži atsaucas uz draudiem Krievijas drošībai. Viņam ir vajadzīga ietekmes sfēra, it kā aizsargāt Krieviju. Piemēram, lai palielinātu citu cilvēku raķešu un lidmašīnu lidojuma laiku. Atcerieties, debatēs bija tāds arguments par to, vai Ukrainai var atļaut iestāties NATO.
Drošības ideja šajā interpretācijā nozīmē, ka Krievijas kaimiņiem un kaimiņu kaimiņiem ir jāpakļaujas tās vajadzībām. Un nav svarīgi, vai tas padarīs viņu pašu dzīvi drošāku.
“Drošības intereses” vienmēr ir manipulatīvs arguments (mūsu tāda paša nosaukuma vēstule bija par to ). Politiķi, ja vēlas, var pasludināt jebko par drošības apdraudējumu, lai attaisnotu negodīgu un/vai nepopulāru lēmumu. 19. gadsimtā ietekmes sfēru veidošana tika skaidrota ar brīvās tirdzniecības un civilizācijas izplatības interesēm, 21. gadsimtā - ar nacionālās drošības interesēm, un rezultāts ir viens: spēcīgas valstis ierobežo valsts suverenitāti. vājie, līdz pat faktiskajai pakļautībai. Un viņu valdnieki rada sev spēcīgu līderu tēlu, no kuriem visi baidās un ciena, un tādējādi stiprina savu varu.
Politologs Roberts Kagans iebilst , ka patiesībā Krievija – tāpat kā Ķīna – nav apdraudēta tieši ASV hegemonijas dēļ. Gluži otrādi: lai gan ASV autoritāte netika apšaubīta, tā “kalpoja par reģionālā līdzsvara garantu Eiropā, Āzijā un Tuvajos Austrumos. Tā rezultātā, atšķirībā no pagātnes laikmetiem, lielvaras nesaskārās ar fundamentāliem draudiem savai fiziskajai drošībai.
Jaunas ietekmes sfēras 21. gadsimtā nenosaka tieši koloniālie iekarojumi un lielvaru vienošanās, kā tas bija 19. gadsimtā. Vēl nesen starptautiskie politologi uzskatīja, ka galvenais instruments ir starpvalstu organizācijas. Piemēram, Eirāzijas Savienība un CSTO ir Krievijas interešu sfēra. Un vispār valstis, kas pretendē uz lielvarām, spēj mierīgi kārtot lietas.
Taču pēc 2022. gada šī ideja ir novecojusi.
VAI VISPĀR IR IESPĒJAMS IZTIKT BEZ IETEKMES SFĒRĀM?
Tas ir diezgan grūts jautājums.
Ir, piemēram, utopiska demokrātiskā miera teorija. Tas nozīmē, ka demokrātiskas valstis neinteresē kari, bet ir ieinteresētas katras valsts sadarbībā un labklājībā. Un, ja visa pasaule kļūs demokrātiska, tad vajadzība pēc "saulītēm" - reģionālajiem hegemoniem - vienkārši izzudīs. Atliek tikai gaidīt, kad pasaule nobriest.
Gandrīz katrs ASV valsts sekretārs apliecina apņemšanos ievērot demokrātiskās pasaules principus: Kondolīza Raisa 2008. gadā, Hilarija Klintone 2010. gadā, Džons Kerijs 2013. gadā, Antonijs Blinkens 2021. gadā. Taču, lai kā viņi uzstātu, ka neatzīst nekādas ietekmes sfēras, patiesībā, pēc Hārvardas politologa Greiema Elisona domām, viņi neatzīst nekādas citas ietekmes sfēras kā tikai amerikāņu. Un šajā ziņā "pasaules hegemona" kritiķi, tostarp Vladimirs Putins, nav tik nepareizi.
Elisons uzskata , ka buferjoslas un ietekmes sfēras nepazudīs, kamēr pastāvēs militāra, ekonomiska un cita nelīdzsvarotība starp dažādām valstīm. Nelīdzsvarotības klātbūtne nozīmē, ka vienmēr ir reģionālie "čempioni" (un dažreiz arī viens globāls) un "izaicinātāji", kas iegūst spēku un izaicina "čempionus". Tas neizbēgami noved pie konfliktiem, tostarp militāriem.
Ja tā ir taisnība, ka pasaule ir atgriezusies tādā ietekmes sfēru pārdales stāvoklī kā 19.-20.gadsimtu mijā, tad, lai izkļūtu no šī, ir jēga pievērsties tiem risinājumiem, kas tolaik tika izdomāti. valsts.
Savstarpējo attiecību līmenī galvenais vardarbības ierobežotājs jau sen ir valsts: tai ir policija un tiesa, un tā uzņemas kārtības uzturēšanas funkciju. Bet starpvalstu attiecībās tādas augstākas varas nav – tātad valstis cīnās savā starpā.
Pēc Pirmā pasaules kara Nāciju līga tika uzskatīta par “supervalsti”, bet pēc Otrā pasaules kara – Apvienoto Nāciju Organizācija. Ne vienam, ne otram tas neizdevās. Grūti iedomāties, ka mūsdienu valstis tik viegli kādam piešķirs tiesības uz “pēdējo vārdu” starptautiskajās un iekšējās lietās kādam ārpus tās.
Iespējams, problēma ir tajā, ka šo starptautisko struktūru teorētiķi vadījās no līgumiskās valsts rašanās teorijas: cilvēki brīvprātīgi piekrita izveidot institūciju un atdeva tai daļu savu tiesību, lai tā uzturētu kārtību un drošību. Nāciju savienības un ANO dibināšanas dokumentiem bija jāpilda vieni un tie paši brīvprātīgie līgumi valstīm.
Bet līgumu teorija ir ļoti spekulatīva. Gandrīz visos gadījumos, kad valsts dzimšanu var pētīt no vēstures avotiem, viss notiek pavisam savādāk: viena bruņota grupa pārņem kontroli pār noteiktu teritoriju un liek vietējiem iedzīvotājiem sevi uzturēt. Pamazām pierod viens pie otra, savstarpēji mīkstina, iegūst kopīgu identitāti – un veidojas valsts.
Ja mēģinām šo modeli pārnest uz starpvalstu attiecībām, izrādās, ka kādas lielvaras ietekmes sfēra ir “supervalsts” embrijs, kurā leģitīmas vardarbības monopolam galu galā būtu jānoved pie miera, kārtības un labklājību.
Atliek tikai visiem “pārstāt uztraukties un iemīlēt bumbu”, proti, samierināties ar ietekmes sfērām un cerēt, ka viss notiks tieši tā, kā modele prognozē. Bet nevienam pasaulē nav tik daudz laika, lai to vienkārši gaidītu.
NEGAIDĪTS ATKLĀJUMS, KO VEICĀM, SAGATAVOJOT ŠO VĒSTULI
Ir kaujas fantāzijas cikls, ko sauc : “Ietekmes sfēra”.
Mēs runājam par Visumu, ko autors apraksta apmēram šādi: “Karš nepamet šo pasauli ne uz minūti. Barbaru klani, desmitiem pastāvīgi karojošu rasu, pilsētvalstis ar savām interesēm un mazas karaļvalstis ar impēriskām ambīcijām.
Un sižets sākas ar faktu, ka krievu svešinieks ieceļas šajā karojošajā pasaulē.
https://getsignal.news/
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs