2024-11-16 15:17
Benito Musolīni utopiskais nacionālisms
Itālija bija pusindustriāla zeme, kurā marksisti, aizrāvušies ar revolucionārās vardarbības idejām, meklēja iespējas paātrināt revolūcijas atnākšanu. Šīs idejas uztvēra itāļu marksists Benito Musolīni (1883-1945), kura tēvs bija kalējs, sīkīpašnieks un sociāldemokrāts, māte - skolotāja, kura iepazīstināja viņu ar politisko filosofiju un Nīči (Benito par "varasgribas filosofiju" zināja visu). Taču politiku Musolīni veidoja uz marksistiska pamata. Markss viņam bija "tēvs un skolotājs", "lielais strādnieku vardarbības filosofs". Viņš atbalstīja "avangarda mazākuma" veidošanu, kas spēj "iekarot kaismīgo masu jūtas, ticību un gudrību". Šis avangards ir jāveido speciāli apmācītiem elites cilvēkiem. Šai elitei ir jārūpējas par šķiras psiholoģisko un masu mobilizāciju, izmantojot mītus un simbolus, kam jāceļ proletariāta pašapziņa. Nākotnē, Musolīni mācīja, vardarbība būs nepieciešama.
Musolīni pārvērta Forli provinci par sociālisma salu, atbalstot līgumstrādnieku pretenzijas pret zemes īpašniekiem. Žurnālu, kuru tas publicēja, lasīja visā Eiropā. 1912. g. divdesmit deviņu gadu vecumā viņš - jauns, slaids, nopietns, kvēles pilnām acīm - nostājās Itālijas Sociālistiskās partijas priekšgalā, uzskatot, ka sociālismam ir jābūt marksistiskam, izlēmīgam un internacionālam, tādam, kas nav gatavs ielaisties nekādos kompromisos.
Musolīni kā revolucionārās vardarbības teorētiķis, pirmkārt, radikāli noraidīja buržuāzisko parlamentārismu un reformismu; otrkārt, viņš uzskatīja, ka partijai ir jābūt stipri centralizētai, stingri hierarhiskai un disciplinētai izvirzīto mērķu sasniegšanā; treškārt, tā jāvada profesionāliem revolucionāriem; ceturtkārt, viņš neticēja, ka proletariāts ir spējīgs pats sevi organizēt; piektkārt, viņš domāja, ka revolucionāro apziņu masās var ienest no ārpuses; sestkārt, viņš uzskatīja, ka pēdējā šķiru konfliktā pēdējais tiesnesis būs organizētā vardarbība.
Musolīni piemita cilvēciskais vājums - tieksme patikt un demonstrēt godkāri, viņš bija jūtīgs savās attiecībās ar masām un ar to viedokli vienmēr rēķinājās. Līdz ar karu un nacionālisma uzliesmojumu Musolīni nojauta šo jauno spēku un izdarīja pagriezienu jaunā virzienā.
Kara sākumā Musolīni aģitēja par Itālijas oficiālu iestāšanos karā un tādēļ tika izslēgts no Sociālistiskās partijas. Karš padarīja Musolīni par nacionālsociālistu seno romiešu iekarotāju garā, kuru fasces (nūju saišķi) viņš sāka izmantot kā ietilpīgu un pievilcīgu simbolu. Musolīni neieredzēja Ļeņinu par to, ka tas izveda valsti no kara. Turklāt viņš gribēja kapitālismu izmantot un ekspluatēt, nevis graut, tomēr neatsacījās no domas, ka revolūcijai tik un tā jābūt radikālai.
1919. g. 23. martā Musolīni ar saviem līdzgaitniekiem nodibināja jaunu partiju. Tās programma ietvēra sevī fiksētās kapitāla daļas konfiskāciju, kontroli pār ekonomiku ar korporatīvo ekonomisko padomju palīdzību, baznīcas zemes īpašumu konfiskāciju, agrāro reformu īstenošanu, kā arī monarhijas un senāta likvidēšanu. Viņa iemīļotā devīze bija: "Dzīve ir rīcība, nevis aprēķins" (Viure, ce n'est pas calculer, c'est agir). Viņam raksturīga bija nepacietība, viņš bieži nikni ieskatījās pulkstenī un dusmojās uz tiem, kas mēdza kavēties.
Pamazām Musolīni izskats mainījās: viņa augums vairs nebija slaids, izkrita mati. Uz viņa plikpaurainās galvas parādījās milzīgs izaugums, bet uz tuklās pazodes - tumša ovāla dzimumzīme. Zobi viņam bija ziloņkaula krāsā un reti (šī pazīme Itālijā nozīmēja veiksmi). Viņš bija glīts, spēcīgs, noskaņots uz seksuāliem varoņdarbiem, ko nodrošināja 169 mīļākās. Musolīni alka pēc varas un ļoti mīlēja
Makjavelli. Apvienojis savā personā visus šos elementus (arī mītu par Romu un tās impēriju, futūrisma mītu), viņš secināja: "Nav dzīves bez izlietām asinīm."
Musolīni lielījās, ka fašistiskais "leopards" varot viegli tikt galā ar sociālistisko masu "slimajiem lopiem". Fašistu "rīcības nodaļas" veidoja karavīri rezervisti, bet tajās bija arī studenti un pat skolnieki. Viņi bija disciplinētāki, mērķtiecīgāki par sociālistiem un savas akcijas koordinēja pa telefonu. Par fašistiem kļuva arī tūkstošiem strādnieku.
Fašisma spēks nobaidīja pat pašu Musolīni, kurš izjuta riebumu pret vardarbību lielos apmēros, īpaši pret vardarbību kā pašmērķi. Fašisms izplatījās un 1921. g. palīdzēja Musolīni iekļūt parlamentā. Romas fašistu kongresā 1921. g. viņam bija jāiet uz kompromisu: lai kļūtu par "Duči" (Vadoni), viņš piekrita vardarbībai, un tādēļ 1922. gads kļuva par terora gadu. Varas iestādes pievēra acis uz to, ka vienas atsevišķas partijas armija sāka pārņemt varu no iekšienes: citu pēc citas teroristi iekaroja municipalitātes Itālijas pilsētās. Jaunā Itālijas Komunistiskā partija (līdzīgi kā vēlāk komunisti Vācijā) saistīja cerības ar jauno, fašistisko režīmu, kuram vajadzēja izraisīt marksistisko revolūciju.
Itālija bija ekonomiski vāja un slikti pārvaldīta valsts. Tajā pastāvēja liela nabadzība, dzimstība bija viena no visaugstākajām Eiropā, inflācijas tempi - vieni no augstākajiem. "Risordžimento" (itāļu sacelšanās pret austriešiem nacionālās apvienošanās laikā 1815.-1870. g.) nesa vilšanos, uzvara cilvēkus drīzāk nošķīra nekā apvienoja. Parlamentārais režīms bija korumpēts, monarhiju tauta nemīlēja.
Kopš 1871. gada valsts bija naidā ar baznīcu. Valsts dienesti nefunkcionēja.
Musolīni vārds ar vardarbību tieši neasociējās. Gluži pretēji - viņā saskatīja cilvēku, kurš varētu to apturēt. Viņš kļuva par lielisku publisku oratoru ("A chi l'Italia? A noi!" - "Kurš pret Itāliju? Tas pret mums!"). Taču Musolīni nebija vienkāršs demagogs, viņa runas bija balstītas uz filozofiskām pārdomām, kas patika itāļiem. 1922. g. viņš nodibināja kontaktus ar galmu, Vatikānu, armiju, policiju - visi vēlējās zināt, ko viņš grib. Musolīni teica: "Mūsu programma ir vienkārša: mēs gribam pārvaldīt Itāliju." Viņa retorikā tas nozīmēja: stingri, bezkaislīgi, taisnīgi, godīgi un efektīvi, kā Senajā Romā.
1922. g. 16. oktobrī Musolīni paziņoja par mēneša beigās nolikto četru divīziju - kopā 40 tūkst, melnkreklaino fašistiskās partijas biedru - gājienu uz Romu. 28. oktobra vakarā viņa slikti apbruņotā, izsalkusi armija apstājās netālu no Romas - lietainā laikā tā izskatījās nožēlojami. Valdībai Romā bija 28 tūkst, karavīru liels garnizons ar uzticamu komandieri, un tomēr tā pieņēma lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli. Romā klīda baumas un cirkulēja neadekvāta informācija. Jaunajam karalim Viktoram Emanuēlam tika sniegta informācija, ka pret 6 tūkst, slikti apmācītu kareivju ir 100 tūkst, uz visu gatavu fašistu. Viņš krita izmisumā un atteicās izsludināt ārkārtas stāvokli. Šajā momentā valdībai zuda drosme turēt varas grožus savās rokās. 29. oktobrī Musolīni pieteicās izveidot savu valdību.
Dzīves pēdējās desmitgadēs Musolīni kļuva par arvien traģiskāku un groteskāku tēlu. Viņu uzskatīja vairāk par nacionālu nekā fašistisku vadoni.
Iespējams, ka viņam amats bija svarīgāks par varu.
1924. g. notika visenerģiskākā deputāta Džakomo Mateoti slepkavība, kas izsauca naida vilni Itālijā. Tas Musolīni nesa daudz slikta. 1925. g. 3. janvārī viņš pasludināja fašistiskā režīma nodibināšanu. Tika aizliegtas opozīcijas avīzes, opozīcijas līderi - ieslodzīti uz kādas salas. Tika publicēta vesela virkne "fašistisko likumu". Musolīni izteica formulu: "Labāk viss valstī nekā ārpus valsts, nekā pret valsti."
Sākumā Hitlers, īstenojot savu politisko voluntārismu, par paraugu uzskatīja Musolīni. Viņa kabinetā Minhenē stāvēja Musolīni krūšutēls, arī Gebelss kādā 1935. g. rakstā atzina nacistu parādu itāļu fašismam. Sākumā šie komplimenti nebija savstarpēji. Musolīni, kas uzskatīja sevi par izglītotu un civilizētu cilvēku (viņš pārvaldīja četras svešvalodas), skatījās uz Hitleru kā uz vulgāru šarlatānu un bandītu. Itālijā pastāvēja neliela cienījama ebreju kopiena. Musolīni bija parādā daudziem ebrejiem - audzinātājai sociālistei Angelikai Balabano - vai, itāļu fašisma pamatlicējam Enriko Rokam, itāļu korporatīvisma teorētiķim Džino Ariasam. Tāpēc Hitlera rasisms sākumā Musolīni atbaidīja, Itāliju vienmēr bija biedējis uzbrukums no ziemeļiem. Tās vēsturiskā ienaidniece bija Austrija. Hitlera "anšlusa" politikai vajadzēja mantot Austrijas mēģinājumus atgūt to, ko Itālija bija saņēmusi Versaļā. Kad Hitlers 1935. g. 16. martā noliedza Versaļas līgumu, Musolīni piekrita satikties ar angļiem un frančiem, lai radītu "fronti" pret nacisma agresiju.
Taču bija jau sākusies Musolīni kā valstsvīra degradācija. Tā izpaudās Itālijas 1935. g. 3. oktobrī uzsāktajā agresijā pret Abesīniju. Pēc piecām dienām kopš uzbrukuma sākuma Nāciju līga pasludināja Itāliju par agresoru un 19. oktobri vērsa pret to sankcijas, bet to vienīgais rezultāts bija Musolīni agresivitātes pieaugums. Musolīni 1936. g. 5. maijā ieņēma Adisabebu un piecas dienas vēlāk anketēja visu valsti. Kopš 1936. g. Vācija uzsāka kontaktus ar Itāliju. 1936. g. 1. novembri Musolīni izteicās par "asi Roma - Berlīne". 1937. g. 27. septembri viņš apmeklēja Berlīni. Musolīni sāka atdarināt Hitleru, atmeta savus iebildumus pret rasu politiku un 1938. g. pieņēma savus nacistiskos likumus. 1938. g. 11. decembrī Itālija izstājās no Nāciju līgas. 1939. g. aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Musolīni parakstīja "Dzelzs paktu" ar cilvēku, kuru pirms pieciem gadiem bija uzskatījis par potenciālu civilizācijas ienaidnieku.
Andris Rubenis "20.gadsimta kultūra Eiropā"
Musolīni līķis
1945. gada 29. aprīlī Musolīni, Petači un citu nāvessodu izpildīto fašistu līķi tika iekrauti furgonā un pārvietoti uz dienvidiem uz Milānu. 3:00 no rīta līķi tika nomesti zemē vecajā Loreto laukumā. Laukums tika pārdēvēts par "Piazza Quindici Martiri" (Piecpadsmit mocekļu laukums) par godu piecpadsmit itāļu partizāniem, kuriem nesen tur tika izpildīts nāvessods.[181]
līķi, kas karājas pie kājām, tostarp Musolīni blakus Petači Piazzale Loreto, Milānā, 1945.
No kreisās puses uz labo Bombači, Musolīni, Petaki, Pavolini un Starace līķi Loreto laukumā, 1945.
Pēc spārdīšanas un apspļaušanas līķus ar galvu uz leju pakārt uz degvielas uzpildes stacijas jumta[182][183] un no apakšas nomētāja ar akmeņiem civiliedzīvotāji. Tas tika darīts gan, lai atturētu visus fašistus no cīņas turpināšanas, gan kā atriebības akts par partizānu pakāršanu tajā pašā vietā, ko veica ass varas iestādes. Gāzētā līdera līķis tika izsmiets un ļaunprātīgi izmantots. Fašistu lojālists Achille Starace tika notverts un notiesāts uz nāvi, pēc tam nogādāts Piazzale Loreto un parādīja Musolīni līķi, kuram viņš sveicināja tieši pirms nošaušanas. Viņa ķermenis bija savērts blakus Musolīni ķermenim.
Itālija bija pusindustriāla zeme, kurā marksisti, aizrāvušies ar revolucionārās vardarbības idejām, meklēja iespējas paātrināt revolūcijas atnākšanu. Šīs idejas uztvēra itāļu marksists Benito Musolīni (1883-1945), kura tēvs bija kalējs, sīkīpašnieks un sociāldemokrāts, māte - skolotāja, kura iepazīstināja viņu ar politisko filosofiju un Nīči (Benito par "varasgribas filosofiju" zināja visu). Taču politiku Musolīni veidoja uz marksistiska pamata. Markss viņam bija "tēvs un skolotājs", "lielais strādnieku vardarbības filosofs". Viņš atbalstīja "avangarda mazākuma" veidošanu, kas spēj "iekarot kaismīgo masu jūtas, ticību un gudrību". Šis avangards ir jāveido speciāli apmācītiem elites cilvēkiem. Šai elitei ir jārūpējas par šķiras psiholoģisko un masu mobilizāciju, izmantojot mītus un simbolus, kam jāceļ proletariāta pašapziņa. Nākotnē, Musolīni mācīja, vardarbība būs nepieciešama.
Musolīni pārvērta Forli provinci par sociālisma salu, atbalstot līgumstrādnieku pretenzijas pret zemes īpašniekiem. Žurnālu, kuru tas publicēja, lasīja visā Eiropā. 1912. g. divdesmit deviņu gadu vecumā viņš - jauns, slaids, nopietns, kvēles pilnām acīm - nostājās Itālijas Sociālistiskās partijas priekšgalā, uzskatot, ka sociālismam ir jābūt marksistiskam, izlēmīgam un internacionālam, tādam, kas nav gatavs ielaisties nekādos kompromisos.
Musolīni kā revolucionārās vardarbības teorētiķis, pirmkārt, radikāli noraidīja buržuāzisko parlamentārismu un reformismu; otrkārt, viņš uzskatīja, ka partijai ir jābūt stipri centralizētai, stingri hierarhiskai un disciplinētai izvirzīto mērķu sasniegšanā; treškārt, tā jāvada profesionāliem revolucionāriem; ceturtkārt, viņš neticēja, ka proletariāts ir spējīgs pats sevi organizēt; piektkārt, viņš domāja, ka revolucionāro apziņu masās var ienest no ārpuses; sestkārt, viņš uzskatīja, ka pēdējā šķiru konfliktā pēdējais tiesnesis būs organizētā vardarbība.
Musolīni piemita cilvēciskais vājums - tieksme patikt un demonstrēt godkāri, viņš bija jūtīgs savās attiecībās ar masām un ar to viedokli vienmēr rēķinājās. Līdz ar karu un nacionālisma uzliesmojumu Musolīni nojauta šo jauno spēku un izdarīja pagriezienu jaunā virzienā.
Kara sākumā Musolīni aģitēja par Itālijas oficiālu iestāšanos karā un tādēļ tika izslēgts no Sociālistiskās partijas. Karš padarīja Musolīni par nacionālsociālistu seno romiešu iekarotāju garā, kuru fasces (nūju saišķi) viņš sāka izmantot kā ietilpīgu un pievilcīgu simbolu. Musolīni neieredzēja Ļeņinu par to, ka tas izveda valsti no kara. Turklāt viņš gribēja kapitālismu izmantot un ekspluatēt, nevis graut, tomēr neatsacījās no domas, ka revolūcijai tik un tā jābūt radikālai.
1919. g. 23. martā Musolīni ar saviem līdzgaitniekiem nodibināja jaunu partiju. Tās programma ietvēra sevī fiksētās kapitāla daļas konfiskāciju, kontroli pār ekonomiku ar korporatīvo ekonomisko padomju palīdzību, baznīcas zemes īpašumu konfiskāciju, agrāro reformu īstenošanu, kā arī monarhijas un senāta likvidēšanu. Viņa iemīļotā devīze bija: "Dzīve ir rīcība, nevis aprēķins" (Viure, ce n'est pas calculer, c'est agir). Viņam raksturīga bija nepacietība, viņš bieži nikni ieskatījās pulkstenī un dusmojās uz tiem, kas mēdza kavēties.
Pamazām Musolīni izskats mainījās: viņa augums vairs nebija slaids, izkrita mati. Uz viņa plikpaurainās galvas parādījās milzīgs izaugums, bet uz tuklās pazodes - tumša ovāla dzimumzīme. Zobi viņam bija ziloņkaula krāsā un reti (šī pazīme Itālijā nozīmēja veiksmi). Viņš bija glīts, spēcīgs, noskaņots uz seksuāliem varoņdarbiem, ko nodrošināja 169 mīļākās. Musolīni alka pēc varas un ļoti mīlēja
Makjavelli. Apvienojis savā personā visus šos elementus (arī mītu par Romu un tās impēriju, futūrisma mītu), viņš secināja: "Nav dzīves bez izlietām asinīm."
Musolīni lielījās, ka fašistiskais "leopards" varot viegli tikt galā ar sociālistisko masu "slimajiem lopiem". Fašistu "rīcības nodaļas" veidoja karavīri rezervisti, bet tajās bija arī studenti un pat skolnieki. Viņi bija disciplinētāki, mērķtiecīgāki par sociālistiem un savas akcijas koordinēja pa telefonu. Par fašistiem kļuva arī tūkstošiem strādnieku.
Fašisma spēks nobaidīja pat pašu Musolīni, kurš izjuta riebumu pret vardarbību lielos apmēros, īpaši pret vardarbību kā pašmērķi. Fašisms izplatījās un 1921. g. palīdzēja Musolīni iekļūt parlamentā. Romas fašistu kongresā 1921. g. viņam bija jāiet uz kompromisu: lai kļūtu par "Duči" (Vadoni), viņš piekrita vardarbībai, un tādēļ 1922. gads kļuva par terora gadu. Varas iestādes pievēra acis uz to, ka vienas atsevišķas partijas armija sāka pārņemt varu no iekšienes: citu pēc citas teroristi iekaroja municipalitātes Itālijas pilsētās. Jaunā Itālijas Komunistiskā partija (līdzīgi kā vēlāk komunisti Vācijā) saistīja cerības ar jauno, fašistisko režīmu, kuram vajadzēja izraisīt marksistisko revolūciju.
Itālija bija ekonomiski vāja un slikti pārvaldīta valsts. Tajā pastāvēja liela nabadzība, dzimstība bija viena no visaugstākajām Eiropā, inflācijas tempi - vieni no augstākajiem. "Risordžimento" (itāļu sacelšanās pret austriešiem nacionālās apvienošanās laikā 1815.-1870. g.) nesa vilšanos, uzvara cilvēkus drīzāk nošķīra nekā apvienoja. Parlamentārais režīms bija korumpēts, monarhiju tauta nemīlēja.
Kopš 1871. gada valsts bija naidā ar baznīcu. Valsts dienesti nefunkcionēja.
Musolīni vārds ar vardarbību tieši neasociējās. Gluži pretēji - viņā saskatīja cilvēku, kurš varētu to apturēt. Viņš kļuva par lielisku publisku oratoru ("A chi l'Italia? A noi!" - "Kurš pret Itāliju? Tas pret mums!"). Taču Musolīni nebija vienkāršs demagogs, viņa runas bija balstītas uz filozofiskām pārdomām, kas patika itāļiem. 1922. g. viņš nodibināja kontaktus ar galmu, Vatikānu, armiju, policiju - visi vēlējās zināt, ko viņš grib. Musolīni teica: "Mūsu programma ir vienkārša: mēs gribam pārvaldīt Itāliju." Viņa retorikā tas nozīmēja: stingri, bezkaislīgi, taisnīgi, godīgi un efektīvi, kā Senajā Romā.
1922. g. 16. oktobrī Musolīni paziņoja par mēneša beigās nolikto četru divīziju - kopā 40 tūkst, melnkreklaino fašistiskās partijas biedru - gājienu uz Romu. 28. oktobra vakarā viņa slikti apbruņotā, izsalkusi armija apstājās netālu no Romas - lietainā laikā tā izskatījās nožēlojami. Valdībai Romā bija 28 tūkst, karavīru liels garnizons ar uzticamu komandieri, un tomēr tā pieņēma lēmumu izsludināt ārkārtas stāvokli. Romā klīda baumas un cirkulēja neadekvāta informācija. Jaunajam karalim Viktoram Emanuēlam tika sniegta informācija, ka pret 6 tūkst, slikti apmācītu kareivju ir 100 tūkst, uz visu gatavu fašistu. Viņš krita izmisumā un atteicās izsludināt ārkārtas stāvokli. Šajā momentā valdībai zuda drosme turēt varas grožus savās rokās. 29. oktobrī Musolīni pieteicās izveidot savu valdību.
Dzīves pēdējās desmitgadēs Musolīni kļuva par arvien traģiskāku un groteskāku tēlu. Viņu uzskatīja vairāk par nacionālu nekā fašistisku vadoni.
Iespējams, ka viņam amats bija svarīgāks par varu.
1924. g. notika visenerģiskākā deputāta Džakomo Mateoti slepkavība, kas izsauca naida vilni Itālijā. Tas Musolīni nesa daudz slikta. 1925. g. 3. janvārī viņš pasludināja fašistiskā režīma nodibināšanu. Tika aizliegtas opozīcijas avīzes, opozīcijas līderi - ieslodzīti uz kādas salas. Tika publicēta vesela virkne "fašistisko likumu". Musolīni izteica formulu: "Labāk viss valstī nekā ārpus valsts, nekā pret valsti."
Sākumā Hitlers, īstenojot savu politisko voluntārismu, par paraugu uzskatīja Musolīni. Viņa kabinetā Minhenē stāvēja Musolīni krūšutēls, arī Gebelss kādā 1935. g. rakstā atzina nacistu parādu itāļu fašismam. Sākumā šie komplimenti nebija savstarpēji. Musolīni, kas uzskatīja sevi par izglītotu un civilizētu cilvēku (viņš pārvaldīja četras svešvalodas), skatījās uz Hitleru kā uz vulgāru šarlatānu un bandītu. Itālijā pastāvēja neliela cienījama ebreju kopiena. Musolīni bija parādā daudziem ebrejiem - audzinātājai sociālistei Angelikai Balabano - vai, itāļu fašisma pamatlicējam Enriko Rokam, itāļu korporatīvisma teorētiķim Džino Ariasam. Tāpēc Hitlera rasisms sākumā Musolīni atbaidīja, Itāliju vienmēr bija biedējis uzbrukums no ziemeļiem. Tās vēsturiskā ienaidniece bija Austrija. Hitlera "anšlusa" politikai vajadzēja mantot Austrijas mēģinājumus atgūt to, ko Itālija bija saņēmusi Versaļā. Kad Hitlers 1935. g. 16. martā noliedza Versaļas līgumu, Musolīni piekrita satikties ar angļiem un frančiem, lai radītu "fronti" pret nacisma agresiju.
Taču bija jau sākusies Musolīni kā valstsvīra degradācija. Tā izpaudās Itālijas 1935. g. 3. oktobrī uzsāktajā agresijā pret Abesīniju. Pēc piecām dienām kopš uzbrukuma sākuma Nāciju līga pasludināja Itāliju par agresoru un 19. oktobri vērsa pret to sankcijas, bet to vienīgais rezultāts bija Musolīni agresivitātes pieaugums. Musolīni 1936. g. 5. maijā ieņēma Adisabebu un piecas dienas vēlāk anketēja visu valsti. Kopš 1936. g. Vācija uzsāka kontaktus ar Itāliju. 1936. g. 1. novembri Musolīni izteicās par "asi Roma - Berlīne". 1937. g. 27. septembri viņš apmeklēja Berlīni. Musolīni sāka atdarināt Hitleru, atmeta savus iebildumus pret rasu politiku un 1938. g. pieņēma savus nacistiskos likumus. 1938. g. 11. decembrī Itālija izstājās no Nāciju līgas. 1939. g. aprīlī Itālija anektēja Albāniju. 22. maijā Musolīni parakstīja "Dzelzs paktu" ar cilvēku, kuru pirms pieciem gadiem bija uzskatījis par potenciālu civilizācijas ienaidnieku.
Andris Rubenis "20.gadsimta kultūra Eiropā"
Musolīni līķis
1945. gada 29. aprīlī Musolīni, Petači un citu nāvessodu izpildīto fašistu līķi tika iekrauti furgonā un pārvietoti uz dienvidiem uz Milānu. 3:00 no rīta līķi tika nomesti zemē vecajā Loreto laukumā. Laukums tika pārdēvēts par "Piazza Quindici Martiri" (Piecpadsmit mocekļu laukums) par godu piecpadsmit itāļu partizāniem, kuriem nesen tur tika izpildīts nāvessods.[181]
līķi, kas karājas pie kājām, tostarp Musolīni blakus Petači Piazzale Loreto, Milānā, 1945.
No kreisās puses uz labo Bombači, Musolīni, Petaki, Pavolini un Starace līķi Loreto laukumā, 1945.
Pēc spārdīšanas un apspļaušanas līķus ar galvu uz leju pakārt uz degvielas uzpildes stacijas jumta[182][183] un no apakšas nomētāja ar akmeņiem civiliedzīvotāji. Tas tika darīts gan, lai atturētu visus fašistus no cīņas turpināšanas, gan kā atriebības akts par partizānu pakāršanu tajā pašā vietā, ko veica ass varas iestādes. Gāzētā līdera līķis tika izsmiets un ļaunprātīgi izmantots. Fašistu lojālists Achille Starace tika notverts un notiesāts uz nāvi, pēc tam nogādāts Piazzale Loreto un parādīja Musolīni līķi, kuram viņš sveicināja tieši pirms nošaušanas. Viņa ķermenis bija savērts blakus Musolīni ķermenim.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs