«No šitiem mums arī nekāda labuma nebūs.» Kā pret nacistiem vērsās nelegālais laikraksts «Tautas Balss»
REplay.lv Kas tad bija? Šodien, 7:10
Vēsture
Autori: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks), "Kas tad bija?"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a600910/
1941. gadā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā nostiprināja savu varu, Latvijas sabiedrībā pieauga aizvien lielāka vilšanās un neapmierinātība. Tā rezultātā aktivizējās pretošanās kustība, kurai bija nevardarbīgs raksturs. Viena no aktīvākajām pagrīdes organizācijām bija Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kura izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Šī pretošanās kustība, kas norisinājās ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, apliecināja Latvijas tautas apņēmību saglabāt savu identitāti un valstiskuma ideju par spīti divu okupācijas varu spiedienam un represijām.
Iedzīvotāji bija neapmierināti ar vācu okupācijas varas prettautisko politiku, bet pretošanās kustības mērķis bija savas valsts faktiskās suverenitātes atjaunošana. Par to iestājās atsevišķi indivīdi un lielākas vai mazākas pagrīdes organizācijas, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, nelegālu laikrakstu un uzsaukumu izdošanu.
Atjauno darbību pēc vāciešu ienākšanas
Vairāki LNS biedri pretošanās kustībā darbojās jau padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā. LNS darbības atjaunošana vācu okupācijas laikā notika 1941. gada 18. novembrī, noorganizējot neatļautu demonstrāciju – sarkanbaltsarkanas krāsas vainaga svinīgu nolikšanu Brāļu kapos Rīgā. Organizācijas vadītājs bija Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, un pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā, kas vāca ieročus un nodrošināja apsardzi. LNS biedri darbojās LU Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā un Vakara tehnikumā, uzņēmumos "Vairogs" un "Metālists", Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā un Sarkanā Krusta māsu skolā, kā arī vēl citur. Lai iegūtu un apmainītos ar informāciju, regulāri notika slepenas sanāksmes, tika ievērots princips, ka konkrēti cilvēki pazina tikai tās personas, ar kurām tieši sadarbojās. Organizācijas vadība uzņēma kontaktus arī ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem, vēlāko Latvijas Centrālās padomes priekšsēdi profesoru Konstantīnu Čaksti ieskaitot.
LNS dalībnieki nodeva svinīgo solījumu: "Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt". Organizācijas politiskā deklarācija noteica, ka "nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija)". LNS paredzēja, ka "1. Latvija atjaunojama bijušās teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji". Tās nelegālajā darbībā bija iesaistīti ap 100 cilvēku, un Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas "Latviešu kartotēkas" 1942. gada decembra pārskatā tā bija nosaukta par tā brīža visapjomīgāko nelegālo organizāciju.
Ar laikrakstu vēstī patiesos okupācijas varas nodomus
Bez politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanas LNS izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Kā videoliecībā Okupācijas muzejam norāda viena no redakcijas darbiniecēm Ieva Birgere (Lase), domubiedru pulkā radās vēlme rīkoties ar konkrētu mērķi: "Jāiedveš tiem cilvēkiem, lai viņi saprot un redz, ka no šitiem [nacistiem] mums arī nekāda labuma nebūs". Laikraksta pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī, un līdz tā paša gada 15. septembrim tika izplatīti vēl astoņi "Tautas Balss" numuri, vidēji 5–6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā. Sākot ar otro numuru, laikraksts iznāca ar devīzi "Par vienotu latviešu tautu, par nacionālu Latvijas valsti!" un uz atsevišķiem tā numuriem ir norādīta arī cena – 50 feniņi.
Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, viņam palīdzēja un tekstus uz matricām rakstīja Irēne Lejniece un Ieva Birgere, laikraksta slepenu izplatīšanu organizēja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. Lai panāktu labāku "Tautas Balss" rakstu literāro kvalitāti, ar tiem pirms publicēšanas iepazīstināja arī profesorus Kārli Kundziņu un Jāni Endzelīnu. laikrakstu saņēma arī profesors Pauls Stradiņš. Grūtības sagādāja papīra trūkums, ko nelegāli ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā un Centrālajā pastā. Laikraksta izplatīšana Rīgā un provincē notika, ievietojot to pasta kastītēs vai nododot konkrētiem cilvēkiem. Lai kavētu šī pagrīdes laikraksta iznākšanu, vācu drošības iestādes pat izdeva viltotu "Tautas Balss" 7. numuru, kas ārēji bija līdzīgs īstajiem avīzes numuriem, bet saturiski provocēja nesaskaņas latviešu sabiedrībā.
Laikraksts norādīja uz vācu "spiešanos uz Austrumiem" (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, uzsverot arī nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas informēja lasītājus par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus vainu par notikušo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. "Tautas Balss" kritizēja vācu okupācijas varas politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos un protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) un vācu armijā.
Laikraksts atklāja latviešu pašpārvaldes "dekoratīvo" stāvokli un vērsās pret vietējo kolaboracionistu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. "Tautas Balss" uzsvēra latviešu nacionālās kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai, un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai. Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja laikrakstā publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, kā arī ziņas par SS oficioza "Das Schwarze Korps" tā paša gada 20. augusta numurā ievietoto rakstu "Vai ģermanizēt ?", kas atklāja nacistu īstenos mērķus Baltijā.
Nacisti izvērš represijas pret LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem
Vācu drošības iestādes pamazām nāca uz pēdām šiem pretošanās kustības dalībniekiem un arestēja lielāko daļu no apmēram 100 LNS un "Tautas Balss" biedriem. Pirmie aresti notika jau 1942. gada jūnijā, tomēr brīvībā palikušie nolēma turpināt laikraksta izdošanu. Lielākas apcietināšanas norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu "Tautas Balss" redakcijas grupu. Spilgtā atmiņā šis notikums palika V. Rutkam, kuru aizturēja viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī, kur tajā brīdī atradās arī "Tautas Balss" 10. numura iespiešanai sagatavotās matricas: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežūrējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši A. Čaupalu un A.Kaminski, un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi". Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās V. Rutks pārcieta necilvēciskas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matricas ir pēdējā brīdī sadedzinātas.
Reiha Drošības galvenās pārvaldes (Reichssicherheitshauptamt) 1943. gada 29. janvāra ziņu kopsavilkumā bija atzīmēts, ka "ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla". Turpretī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange tā paša gada 1. aprīlī konstatēja, ka ir pabeigta akcija pret LNS un "Tautas Balss" izdevējiem. Kopumā izdarīti 102 aresti. Apcietinājumā atrodas 73 personas, no kurām deviņas ir ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori, trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie.
Lielākā daļa no apcietinātajiem LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Pateicoties kādam pazīstamam latviešu SD apsargam un darbu vadītājam, A. Čaupalu, A. Kaminski un vairākas sievietes Salaspilī nozīmēja dažādos rakstu darbos, bet 28 "nacionālistus" iekļāva 44. darba kolonnā. 1943. gadā Salaspils nometnē norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Neskatoties uz atrašanos apcietinājumā, vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto A. Čaupala un I. Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nesekmīgi bija Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un citu latviešu amatpersonu mēģinājumi atbrīvot no ieslodzījuma šos "latviešu nacionālistus", lai ieskaitītu viņus leģionā. Daudzus LNS un "Tautas Balss" biedrus no Salaspils 1943. gada beigās pārsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Dahavā un Mauthauzenē-Gusenē.
Pēc Otrā pasaules kara piedzīvo dažādus likteņus
Vismaz 13 LNS un "Tautas Balss" dalībnieki gāja bojā smagos dzīves un darba apstākļos dažādās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai krita karā pēc viņu piespiedu iesaistīšanas Vācijas bruņoto spēku dažādās vienībās. V. Rutks pat divreiz pabija ieslodzījumā Dahavas koncentrācijas nometnē, vispirms kā vācu, bet pēc kara beigām kā amerikāņu ieslodzītais. Pirmoreiz tad, kad nacisti viņu tur aizsūtīja pēc atrašanās Salaspils un Štuthofas nometnēs. Otrreiz, kad V. Rutks nonāca amerikāņu gūstā pēc tam, kad vācieši viņu mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā Itālijā. Vairāki bijušie LNS un "Tautas Balss" dalībnieki pēc kara darbojās 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotajā Latviešu pretestības kustības daībnieku apvienībā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā un citās valstīs.
Kaut arī LNS un "Tautas Balss" vērsās pret nacistu okupāciju, pret ko cīnījās arī Padomju Savienība, vismaz septiņi no šiem pretošanās kustības dalībniekiem pēc kara vēl bija spiesti vairākus gadus pavadīt padomju ieslodzījuma nometnēs. Viņu vidū bija arī I. Birgere (Lase), kura no 1942. gada 16. novembra līdz 1944. gada 1. jūnijam bija atradusies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, bet 1951. gada vasarā tika apcietināta kā "Franču grupas" dalībniece un līdz 1956. gada pavasarim atradās ieslodzījumā Intā, Komi APSR, Krievijā. Lai gan savos iesniegumos Baltijas Kara apgabala prokuroram Rīgā viņa uzsvēra, ka "tiesāt mani par piedalīšanos nelegālā latviešu nacionālistiskā organizācijā vācu okupācijas laikā padomju vara nevar, jo tajā laikā Latvijā nebija padomju iekārta un šīs organizācijas darbība bija vērsta pret vācu fašistiem un iekarotājiem, un bez tam es tiku no vācu drošības orgāniem arestēta un pavadīju cietumā 8 mēnešus un Salaspils koncentrācijas nometnē – 1 gadu. Un ja arī padomju tiesa to uzskata par noziegumu, tad tas ir izdarīts kara laikā un pakļaujas amnestijai", visi lūgumi mīkstināt piespriesto sodu tika noraidīti, norādot, ka līdzdalība LNS nevar tikt uzskatīta par vainu mīkstinošu apstākli.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iegūst atzinību
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā Latvijā atkal satikās gan atsevišķi trimdā Rietumos nonākušie, gan vairāki padomju okupētajā Latvijā palikušie bijušie LNS un "Tautas Balss" biedri – A. Bērziņš, Ansis Ēlerts, A. Kaminskis, I. Lase un citi, kuriem tikai tagad bija iespēja publiski atcerēties savas kara gaitas. Nesekmīgi gan izrādījās mēģinājumi atrast laikraksta "Tautas Balss" pirmo numuru matricas, kas pirms pirmajiem arestiem 1942. gada jūnijā bija paslēptas kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.
Mūsdienās šiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem ir veltītas vairākas publikācijas un viņu piemiņa ir iemūžināta arī Salaspils memoriālā ekspozīcijā. Uz vairākiem no viņiem, vēl dzīviem esot, tika attiecināts Latvijas Republikas Saeimas 1996. gadā pieņemtais "Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", bet no 2022. gada mēs varam šos cilvēkus atcerēties un valstiski godināt 17. martā, kas oficiāli noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Līdz ar to mēs izceļam vērtības, kas svarīgas arī šodien – tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās par to cīnīties pat ļoti nelabvēlīgos okupācijas apstākļos, ziedojot sevi latviešu nācijas saglabāšanas un Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanas vārdā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
REplay.lv Kas tad bija? Šodien, 7:10
Vēsture
Autori: Uldis Neiburgs (Dr. hist., LU Latvijas vēstures institūta pētnieks), "Kas tad bija?"
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/v...s.a600910/
1941. gadā, kad nacistiskās Vācijas okupācijas režīms Latvijā nostiprināja savu varu, Latvijas sabiedrībā pieauga aizvien lielāka vilšanās un neapmierinātība. Tā rezultātā aktivizējās pretošanās kustība, kurai bija nevardarbīgs raksturs. Viena no aktīvākajām pagrīdes organizācijām bija Latviešu nacionālistu savienība (LNS), kura izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Šī pretošanās kustība, kas norisinājās ārkārtīgi sarežģītos apstākļos, apliecināja Latvijas tautas apņēmību saglabāt savu identitāti un valstiskuma ideju par spīti divu okupācijas varu spiedienam un represijām.
Iedzīvotāji bija neapmierināti ar vācu okupācijas varas prettautisko politiku, bet pretošanās kustības mērķis bija savas valsts faktiskās suverenitātes atjaunošana. Par to iestājās atsevišķi indivīdi un lielākas vai mazākas pagrīdes organizācijas, kas nodarbojās ar informācijas vākšanu un izplatīšanu, okupācijas varas rīkojumu sabotēšanu, ieroču un munīcijas vākšanu, nelegālu laikrakstu un uzsaukumu izdošanu.
Atjauno darbību pēc vāciešu ienākšanas
Vairāki LNS biedri pretošanās kustībā darbojās jau padomju okupācijas laikā 1940.–1941. gadā. LNS darbības atjaunošana vācu okupācijas laikā notika 1941. gada 18. novembrī, noorganizējot neatļautu demonstrāciju – sarkanbaltsarkanas krāsas vainaga svinīgu nolikšanu Brāļu kapos Rīgā. Organizācijas vadītājs bija Latvijas Universitātes (LU) Centrālās bibliotēkas bibliotekārs Arnolds Čaupals, un pastāvēja arī divas militāras grupas Alberta Duļļa un Viļa Rutka vadībā, kas vāca ieročus un nodrošināja apsardzi. LNS biedri darbojās LU Filoloģijas fakultātē, Rīgas Valsts tehnikumā un Vakara tehnikumā, uzņēmumos "Vairogs" un "Metālists", Rīgas pilsētas Bērnu slimnīcā un Sarkanā Krusta māsu skolā, kā arī vēl citur. Lai iegūtu un apmainītos ar informāciju, regulāri notika slepenas sanāksmes, tika ievērots princips, ka konkrēti cilvēki pazina tikai tās personas, ar kurām tieši sadarbojās. Organizācijas vadība uzņēma kontaktus arī ar citiem pretošanās kustības dalībniekiem, vēlāko Latvijas Centrālās padomes priekšsēdi profesoru Konstantīnu Čaksti ieskaitot.
LNS dalībnieki nodeva svinīgo solījumu: "Zvēru cīnīties par brīvu un vienotu latviešu tautu un neatkarīgu Latvijas valsti, bez krieviem un vāciešiem. Sargāt un glabāt man uzticētos noslēpumus un nevienam tos neatklāt". Organizācijas politiskā deklarācija noteica, ka "nācija ir kultūras vērtība, kuras uzdevums ir piepildīt savu sūtību un līdz ar to veicināt visas cilvēces attīstību. Šī uzdevuma veikšanu garantē vienīgi neatkarīga nacionāla valsts, kuras likumdevēja vara izteic visas tautas intereses (nacionāla demokrātija)". LNS paredzēja, ka "1. Latvija atjaunojama bijušās teritorijas robežās. 2. Valsts absolūtai varai jāpieder latviešu tautai. 3. Valsts Satversmi izstrādā latviešu tautas vēlēti priekšstāvji". Tās nelegālajā darbībā bija iesaistīti ap 100 cilvēku, un Drošības policijas un SD latviešu politiskās nodaļas "Latviešu kartotēkas" 1942. gada decembra pārskatā tā bija nosaukta par tā brīža visapjomīgāko nelegālo organizāciju.
Ar laikrakstu vēstī patiesos okupācijas varas nodomus
Bez politiska rakstura sanāksmēm, informācijas un ieroču vākšanas LNS izplatīja proklamācijas un izdeva nelegālo laikrakstu "Tautas Balss". Kā videoliecībā Okupācijas muzejam norāda viena no redakcijas darbiniecēm Ieva Birgere (Lase), domubiedru pulkā radās vēlme rīkoties ar konkrētu mērķi: "Jāiedveš tiem cilvēkiem, lai viņi saprot un redz, ka no šitiem [nacistiem] mums arī nekāda labuma nebūs". Laikraksta pirmais numurs iznāca 1942. gada 15. februārī, un līdz tā paša gada 15. septembrim tika izplatīti vēl astoņi "Tautas Balss" numuri, vidēji 5–6 lappušu apjomā, vairāku simtu eksemplāru metienā. Sākot ar otro numuru, laikraksts iznāca ar devīzi "Par vienotu latviešu tautu, par nacionālu Latvijas valsti!" un uz atsevišķiem tā numuriem ir norādīta arī cena – 50 feniņi.
Laikraksta redakcijas grupu vadīja teoloģijas students Artūrs Kaminskis, viņam palīdzēja un tekstus uz matricām rakstīja Irēne Lejniece un Ieva Birgere, laikraksta slepenu izplatīšanu organizēja Valērijs Geidāns un Arnolds Bērziņš. Lai panāktu labāku "Tautas Balss" rakstu literāro kvalitāti, ar tiem pirms publicēšanas iepazīstināja arī profesorus Kārli Kundziņu un Jāni Endzelīnu. laikrakstu saņēma arī profesors Pauls Stradiņš. Grūtības sagādāja papīra trūkums, ko nelegāli ieguva Rīgas paraugtipogrāfijā un Centrālajā pastā. Laikraksta izplatīšana Rīgā un provincē notika, ievietojot to pasta kastītēs vai nododot konkrētiem cilvēkiem. Lai kavētu šī pagrīdes laikraksta iznākšanu, vācu drošības iestādes pat izdeva viltotu "Tautas Balss" 7. numuru, kas ārēji bija līdzīgs īstajiem avīzes numuriem, bet saturiski provocēja nesaskaņas latviešu sabiedrībā.
Laikraksts norādīja uz vācu "spiešanos uz Austrumiem" (Drang nach Osten), kolonizācijas draudiem un tautu apspiešanas politiku, uzsverot arī nacistu un komunistu režīmu līdzību. Tas informēja lasītājus par vācu okupācijas varas veiktajām latviešu apcietināšanām, nosodīja holokausta noziegumus un tālredzīgi atklāja nacistu plānus vainu par notikušo uzvelt vietējiem iedzīvotājiem. "Tautas Balss" kritizēja vācu okupācijas varas politiku propagandas, izglītības un kultūras jautājumos un protestēja pret Latvijas saimniecisko izlaupīšanu, negatīvi vērtējot latviešu iesaistīšanu Darba dienestā (Reichsarbeitsdienst) un vācu armijā.
Laikraksts atklāja latviešu pašpārvaldes "dekoratīvo" stāvokli un vērsās pret vietējo kolaboracionistu darbību, parādot latviešu tautas beztiesību un iesaistīšanu kopīgā cīņā bez kopīgiem pienākumiem. "Tautas Balss" uzsvēra latviešu nacionālās kultūras nozīmību kā priekšnoteikumu nacionālai un politiskai pastāvībai, un aicināja būt vienotiem un saglabāt ticību neatkarīgai Latvijai. Plašāku rezonansi sabiedrībā izraisīja laikrakstā publicētā informācija par Ostlandes dzelzceļa direkcijas direktora fon Balkes 1942. gada 20. februāra rīkojumu par miesas sodu piemērošanu vietējiem dzelzceļniekiem, kā arī ziņas par SS oficioza "Das Schwarze Korps" tā paša gada 20. augusta numurā ievietoto rakstu "Vai ģermanizēt ?", kas atklāja nacistu īstenos mērķus Baltijā.
Nacisti izvērš represijas pret LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem
Vācu drošības iestādes pamazām nāca uz pēdām šiem pretošanās kustības dalībniekiem un arestēja lielāko daļu no apmēram 100 LNS un "Tautas Balss" biedriem. Pirmie aresti notika jau 1942. gada jūnijā, tomēr brīvībā palikušie nolēma turpināt laikraksta izdošanu. Lielākas apcietināšanas norisinājās 14. novembrī, kad arestēja arī visu "Tautas Balss" redakcijas grupu. Spilgtā atmiņā šis notikums palika V. Rutkam, kuru aizturēja viņa darba vietā – Rīgas pilsētas 6. policijas iecirknī, kur tajā brīdī atradās arī "Tautas Balss" 10. numura iespiešanai sagatavotās matricas: "Ap vienpadsmitiem no rīta dežūrējošais uzraugs izsauca mani no apspriedes. Gaitenī mani jau gaidīja SD virsnieks un SD vīrs [..] Jau uz Centrāltirgu iedams, biju savu mauzeri, atdrošinātu, iebāzis kabatā, un uz mirkli prātā pat iešāvās doma viņus abus nošaut. Bet tad atjautu – ja viņi ir jau apcietinājuši A. Čaupalu un A.Kaminski, un droši vien arī kādus citus, tad tie visi tiks tūliņ nobendēti, tādēļ atstāju pistoli kabatā. Uz ielas gaidīja automašīna ar šoferi". Vēlāk trīs dienu ilgās pratināšanās V. Rutks pārcieta necilvēciskas fiziskas mocības, četras reizes zaudējot samaņu. Viņam tomēr izdevās pārliecināt savus mocītājus, ka laikraksta matricas ir pēdējā brīdī sadedzinātas.
Reiha Drošības galvenās pārvaldes (Reichssicherheitshauptamt) 1943. gada 29. janvāra ziņu kopsavilkumā bija atzīmēts, ka "ārpus laikraksta izdevēju loka varēja atklāt vairākas latviešu nacionālās pretestības kustības grupas. Līdz šim notverto piecu grupu dibināšanas pirmsākumi meklējami vēl boļševiku laikos. [..] Kā svarīgāko uzdevumu visi dalībnieki izvirzīja latviešu tautas propagandistisko izglītošanu un tās morālo stiprināšanu. 1942. gada maija apcietināšanas, kurās tomēr neizdevās saņemt ciet organizācijas vadību, nekādi neietekmēja organizācijas aktīvo darbību. Ievērojamāka lejupslīde sekoja tikai augustā. Pašlaik apcietināti 50 nelegāli strādājošie LNS biedri. Par tālākajiem 40 arestiem ir pietiekami daudz materiāla". Turpretī Drošības policijas un SD komandieris Latvijā SS šturmbanfīrers Rūdolfs Lange tā paša gada 1. aprīlī konstatēja, ka ir pabeigta akcija pret LNS un "Tautas Balss" izdevējiem. Kopumā izdarīti 102 aresti. Apcietinājumā atrodas 73 personas, no kurām deviņas ir ar augstskolas izglītību, septiņi virsnieki, 19 instruktori, trīs palīgpolicijas dienestam piederīgie.
Lielākā daļa no apcietinātajiem LNS un "Tautas Balss" dalībniekiem nonāca ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē. Pateicoties kādam pazīstamam latviešu SD apsargam un darbu vadītājam, A. Čaupalu, A. Kaminski un vairākas sievietes Salaspilī nozīmēja dažādos rakstu darbos, bet 28 "nacionālistus" iekļāva 44. darba kolonnā. 1943. gadā Salaspils nometnē norisinājās arī kāda svinīga un vienlaikus ciniska ceremonija. Neskatoties uz atrašanos apcietinājumā, vācu drošības iestādes pieļāva ieslodzīto A. Čaupala un I. Lejnieces salaulāšanu, ko vadīja neviens cits kā pats Salaspils nometnes komandants SS oberšturmfīrers Kurts Krauze. Nesekmīgi bija Latviešu leģiona ģenerālinspektora Rūdolfa Bangerska un citu latviešu amatpersonu mēģinājumi atbrīvot no ieslodzījuma šos "latviešu nacionālistus", lai ieskaitītu viņus leģionā. Daudzus LNS un "Tautas Balss" biedrus no Salaspils 1943. gada beigās pārsūtīja uz koncentrācijas nometnēm Štuthofā, Dahavā un Mauthauzenē-Gusenē.
Pēc Otrā pasaules kara piedzīvo dažādus likteņus
Vismaz 13 LNS un "Tautas Balss" dalībnieki gāja bojā smagos dzīves un darba apstākļos dažādās Vācijas koncentrācijas nometnēs vai krita karā pēc viņu piespiedu iesaistīšanas Vācijas bruņoto spēku dažādās vienībās. V. Rutks pat divreiz pabija ieslodzījumā Dahavas koncentrācijas nometnē, vispirms kā vācu, bet pēc kara beigām kā amerikāņu ieslodzītais. Pirmoreiz tad, kad nacisti viņu tur aizsūtīja pēc atrašanās Salaspils un Štuthofas nometnēs. Otrreiz, kad V. Rutks nonāca amerikāņu gūstā pēc tam, kad vācieši viņu mobilizēja Vācijas gaisa spēku palīgdienestā Itālijā. Vairāki bijušie LNS un "Tautas Balss" dalībnieki pēc kara darbojās 1946. gadā Detmoldā, Rietumvācijā izveidotajā Latviešu pretestības kustības daībnieku apvienībā, bet vēlāk pārcēlās uz dzīvi ASV, Kanādā un citās valstīs.
Kaut arī LNS un "Tautas Balss" vērsās pret nacistu okupāciju, pret ko cīnījās arī Padomju Savienība, vismaz septiņi no šiem pretošanās kustības dalībniekiem pēc kara vēl bija spiesti vairākus gadus pavadīt padomju ieslodzījuma nometnēs. Viņu vidū bija arī I. Birgere (Lase), kura no 1942. gada 16. novembra līdz 1944. gada 1. jūnijam bija atradusies ieslodzījumā Rīgas Centrālcietumā un Salaspils nometnē, bet 1951. gada vasarā tika apcietināta kā "Franču grupas" dalībniece un līdz 1956. gada pavasarim atradās ieslodzījumā Intā, Komi APSR, Krievijā. Lai gan savos iesniegumos Baltijas Kara apgabala prokuroram Rīgā viņa uzsvēra, ka "tiesāt mani par piedalīšanos nelegālā latviešu nacionālistiskā organizācijā vācu okupācijas laikā padomju vara nevar, jo tajā laikā Latvijā nebija padomju iekārta un šīs organizācijas darbība bija vērsta pret vācu fašistiem un iekarotājiem, un bez tam es tiku no vācu drošības orgāniem arestēta un pavadīju cietumā 8 mēnešus un Salaspils koncentrācijas nometnē – 1 gadu. Un ja arī padomju tiesa to uzskata par noziegumu, tad tas ir izdarīts kara laikā un pakļaujas amnestijai", visi lūgumi mīkstināt piespriesto sodu tika noraidīti, norādot, ka līdzdalība LNS nevar tikt uzskatīta par vainu mīkstinošu apstākli.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas iegūst atzinību
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1990./1991. gadā Latvijā atkal satikās gan atsevišķi trimdā Rietumos nonākušie, gan vairāki padomju okupētajā Latvijā palikušie bijušie LNS un "Tautas Balss" biedri – A. Bērziņš, Ansis Ēlerts, A. Kaminskis, I. Lase un citi, kuriem tikai tagad bija iespēja publiski atcerēties savas kara gaitas. Nesekmīgi gan izrādījās mēģinājumi atrast laikraksta "Tautas Balss" pirmo numuru matricas, kas pirms pirmajiem arestiem 1942. gada jūnijā bija paslēptas kāda nama bēniņos Rīgā, Tēraudlietuves ielā 8.
Mūsdienās šiem nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem ir veltītas vairākas publikācijas un viņu piemiņa ir iemūžināta arī Salaspils memoriālā ekspozīcijā. Uz vairākiem no viņiem, vēl dzīviem esot, tika attiecināts Latvijas Republikas Saeimas 1996. gadā pieņemtais "Likums par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu", bet no 2022. gada mēs varam šos cilvēkus atcerēties un valstiski godināt 17. martā, kas oficiāli noteikts par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Līdz ar to mēs izceļam vērtības, kas svarīgas arī šodien – tā ir brīvība un uzdrīkstēšanās par to cīnīties pat ļoti nelabvēlīgos okupācijas apstākļos, ziedojot sevi latviešu nācijas saglabāšanas un Latvijas valstiskās neatkarības nosargāšanas vārdā.
Pētniecības darbs par pretošanās kustību īstenots ar Latvijas Zinātnes padomes finansējumu, projekts "Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā", projekta nr. VPP-LETONIKA-2021/2-0003. Publikācijas tapšanu finansiāli atbalsta Kultūras ministrija. Par saturu atbild Latvijas Okupācijas muzeja biedrība.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs