2020-05-18 4:40
2.4. „Viendzimuma laulību“ ietekme uz laulības institūtu vispār
LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.
Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica:„Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“41
Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.
Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.
Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, © margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.42
Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.
Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.43 Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.
Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.
Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ – „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.
Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.
Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.
III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam
3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“
Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits44 un Juris Lavrikovs45, apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?
Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.46
No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.47
Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti:
„[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“48
Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.
Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.
3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi
Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.
Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.49 Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.50
Citās valstīs situācija ir līdzīga.51 Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).52 Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.
Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām53, tādām kā sifiliss un gonoreja54, kā arī A un B vīrushepatīts.55
LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)
Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.56
Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.
Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.57 LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus58, un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.
Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?
Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”59, nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?
Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?
Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.
3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana
Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).
Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.
Tas viss pārsteidzoši atgādina padomju totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Tas, protams, nenozīmē, ka šīs ideoloģijas proponenti būtu reāli mācījušies no padomju komunistiem; gluži vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.
Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).
Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta:
„Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“60
Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)61, – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.
Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).
Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.62 Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.63
Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).64
Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.65
Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.66 Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla67, taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.68
Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.69
Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.70
Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai71, konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“72, utt.
Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Vai mums patiešām nav pieticis ar piecdesmit gadus ilgu no ārpuses vardarbīgi uzspiestu totalitāru diktatūru, lai tagad labprātīgi uzveltu sev vēl vienu? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments: atšķirībā no mums un mūsu kaimiņiem, ne Lielbritānija, ne Kanāda, ne pat Zviedrija nav izbaudījušas uz savas ādas totalitāra režīma „jaukumus“, – un var saprast, ka šo valstu valdošajām elitēm tagad gribas „paeksperimentēt“. Šajā ziņā ir saprotams, kādēļ tieši Austrumviduseiropas reģiona valstīs ir vērojama vislielākā pretošanās LGBT ideoloģijai: to iedzīvotāju vairākumam gluži vienkārši ir pieticis ar vienu vienīgu, visā „aukstā kara“ laikmeta garumā ilgušu „sociālo eksperimentu“.
Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.
Nobeiguma vietā
Klasiska nobeiguma vietā autore aicina lasītājus apdomāt un apzināties trīs svarīgas lietas.
Pirmkārt, mums Latvijā būtu jāapzinās, cik brīvā sabiedrībā mēs dzīvojam. Jebkuram lasītājam ir tiesības radikāli nepiekrist visam, ko autore šajā rakstā ir pateikusi, – taču pienācīgi novērtēsim to faktu, ka šāds raksts vispār varēja tikt iesniegts un publicēts. Latvijā homoseksuālo tematiku joprojām drīkst brīvi apspriest; LGBT ideoloģija mūsu valstī nav kļuvusi par oficiālo, un to drīkst arī atklāti kritizēt (autore nesaka “pagaidām”, jo cer, ka šis status quo saglabāsies vienmēr). Ja autore mēģinātu iesniegt publicēšanai šādu pašu rakstu, piemēram, Lielbritānijā, tad ir ļoti iespējams, ka šajā brīdī viņa tiktu rokudzelžos policijas furgonā vesta uz tuvākā policijas iecirkņa izolatoru. Arī pašreizējais tieslietu ministrs var atļauties nosūtīt apvienībai “Mozaīka” atklātu vēstuli, iestājoties pret viņu prasībām, – un nezaudēt savu ministra posteni. Novērtēsim šo Latvijā valdošo brīvību un sargāsim to!
Otrkārt, autore aicina šo rakstu lasošos politiķus un it īpaši Saeimas deputātus apdomāt, kāds tad īsti ir tiesību un likuma pamatmērķis. Vai tas ir saprotams klasiskā nozīmē, t.i., dot katram to, kas viņam pēc taisnības pienākas (suum cuique tribuere), ievērojot kopējo labumu (bonum commune) un kalpojot tam, – vai arī tā ir individuālu egoistisku iegribu apmierināšana, pakļaujoties un izdabājot tām spiediena grupām jeb lobijiem, kuriem noteiktajā brīdī ir nauda un ietekme?
Treškārt, autore aicina visus lasītājus paraudzīties uz pagājušā gadsimta vēsturi un atskārst, ka visām cilvēka dabai pretējām ideoloģijām reiz pienāk gals. 1917. gadā boļševiki nāca pie varas Krievijā un noturējās tur vairāk par septiņdesmit gadiem. Latviju viņi okupēja 1940. gadā un valdīja pusgadsimtu. Visu šo laiku mums tika atkārtots, ka komunisma uzvara visā pasaulē esot vēsturiski neizbēgama. Tad sākās baltiešu Atmoda, krita Berlīnes mūris, un drīz vien padomju komunistu režīms un viņu ideoloģija aizlidoja tur, kur tai bija īstā vietā – vēstures mēslainē. Atcerēsimies to, kad dažādi eksperti mums stāstīs, ka LGBT ideoloģijas uzvara un “viendzimuma laulību” atzīšana esot pilnīgi neizbēgama! Nekas no tā, ko mēs darām vai taisām paši ar savām rokām, nav “neizbēgams” – arī mūsu vēsture.
LGBT ideologi diskusijā bieži izvirza šādu argumentu: „Viendzimuma laulību ieviešana nekādi neaizskars citu cilvēku tiesības un intereses! Tas, ka viena dzimuma personas varēs savā starpā laulāties, nekādi neietekmēs pārējo cilvēku heteroseksuālās laulības!“ Diemžēl realitāte ir tieši pretēja: aizskars un ietekmēs gan, turklāt ārkārtīgi postoši un visas valsts mērogā.
Pirms autore sniegs atbildi uz šo argumentu, viņa izdarīs pavisam nelielu atkāpi. Vairākums LGBT aktīvistu apgalvo, ka viņu mērķis esot tikai savu interešu atzīšana, un ka viņi nekādā ziņā nevēloties graut vai mazināt laulības institūta nozīmi. Autore pieļauj, ka tas tā patiešām ir – vismaz Latvijas mērogā. Taču ne visi tā domā. Piemēram, pazīstamā krievu LGBT aktīviste Maša Gesena (Маша Гессен) kādā nesenā Austrālijas radio pārraidē vaļsirdīgi atzina pretējo. Viņa teica:„Pat muļķim saprotams, ka homoseksuāļiem ir tiesības uz laulības savienību noslēgšanu, taču es tāpat uzskatu par ne mazāk acīmredzamu arī to, ka laulības institūtam vispār nav jāpastāv. [..] Cīņa par geju laulību parasti ietver sevī melošanu par to, ko mēs izdarīsim ar laulību, kad mēs to sasniegsim. Jo mēs melojam, apgalvojot, ka laulības institūts palikšot nemainīgs. Un tie ir meli. Laulības institūtu gaida pārmaiņas un tam ir jāmainās. Un – atkārtošu vēlreiz – tam vispār nav jāpastāv.“41
Autore pieļauj, ka Latvijas LGBT aktīvistu vairākums tā nedomā. Taču pēc būtības Mašai Gesenai ir pilnīga taisnība. Viendzimuma kopdzīves pielīdzināšana laulībai patiešām nozīmētu laulības institūta noārdīšanu valsts tiesību sistēmā, – tikai Gesenai tas šķiet labi un atbalstāmi, bet šā raksta autorei nē.
Kā autore jau izskaidroja, vīrieša un sievietes laulība ir unikāls institūts, un tādēļ valsts to aizsargā. Tātad „viendzimuma laulību“ ieviešana nozīmētu nevis kaut kādu „vienlīdzības“ nodrošināšanu, bet gan radikālu laulības institūta pārdefinēšanu no valsts puses. Un šī pārdefinēšana savukārt pavērtu ceļu uz laulības institūta iznīcināšanu.
Kādēļ tā? Ilustrēsim to ar vienu analoģisku piemēru. Iedomāsimies, ka sviesta un margarīna tirgū tiek pieņemts lēmums: pārtraukt margarīna ražotāju diskrimināciju un atļaut viņiem tirgot savu produkciju ar nosaukumu „sviests“. Tātad likumdevējs oficiāli atzīst par „sviestu“: (a) sviestu, (b) sviesta un margarīna maisījumus dažādās proporcijās, © margarīnu, (d) jebkuru bālganu vai dzeltenīgu substanci, kuru var uzziest uz maizes vai uzlikt uz pannas. Tīrā sviesta cienītājiem tiek paziņots, ka viņu tiesības ar to nekādi netiekot aizskartas: viņi taču varot turpināt mierīgi pirkt un ēst savu sviestu! Taču problēma ir tā, ka praksē jēdziens „sviests“ sāk nozīmēt visu ko, tikai ne sviestu. Ražotāji, protams, sākotnēji mēģinās kaut kā izlocīties, ieviešot, piemēram, apzīmējumu „īsts sviests“. Tomēr visa „diskriminācijas novēršanas“ jēga ir tieši tā, lai šo „īsto sviestu“ (lai kā to nosauktu) pilnībā pielīdzinātu margarīnam! Jebkurš, kurš apgalvos, ka sviests un margarīns ir principiāli dažādi produkti un pret tiem jāizturas dažādi, būs vainīgs vienlīdzības principa pārkāpšanā un attiecīgi sodāms. Reāli tas nozīmē, ka sviestam tirgū ātri vien pienāks beigas.42
Autore vēlas atgādināt lasītājiem to vienkāršo aritmētisko patiesību, ka, ja A = B, tad B = A. Ja valsts „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzina alus vēderu grūtniecībai, tad no tā ar nepielūdzamu loģiku izriet, ka grūtniecībai (un jaunas cilvēka dzīvības radīšanai) šīs valsts acīs nav lielāka vērtība, kā alus vēderam un pārmērīgai alus dzeršanai. Ja valsts atzīst, ka divu homoseksuāļu kopdzīve ir tikpat cienījama, aizsargājama un atbalstāma, kā no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene, – tad no tā izriet, ka no mātes, tēva un bērniem sastāvoša ģimene šīs valsts acīs nemaz nepelna lielāku cieņu un atbalstu, kā divu homoseksuāļu kopdzīve. Vīrieša un sievietes laulības juridiska pielīdzināšana jebkurai citai kopdzīves formai (t.sk. homoseksuālai) nozīmē, ka valsts vairs neatzīst laulības institūtu par unikālu un liedz tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu. No mammas, tēta un bērniem sastāvoša stabila ģimene tiek degradēta, noliekot to vienā līmenī ar kaut ko pavisam citu.
Vēl jo vairāk: ja likumdevējs ievieš tiesību sistēmā „viendzimuma laulību“ institūtu, tad zūd jebkāds pamats noraidīt poligāmijas (daudzsievības vai daudzvīrības) tiesisko atzīšanu. LGBT ideoloģijas pretinieki jau sen brīdināja, ka tam būs agri vai vēlu jānotiek. Kā parasti, viņu oponenti tikai atmeta ar roku, vīpsnādami: „Ko jūs te stāstāt šausmu stāstus, tas taču nekad nenotiks!“ Un, kā tas parasti notiek, LGBT ideoloģijas pretiniekiem izrādījās pilnīga taisnība. 2013. gada 13. decembrī ASV federālās apgabaltiesas tiesnesis Klārks Vedupss (Clark Waddoups) atzina par antikonstitucionālu Jūtas (Utah) štatā spēkā esošo daudzsievības aizliegumu.43 Lai gan šis nolēmums nesatur pozitīvu pavēli Jūtas štatam reģistrēt poligāmās laulības, tas varētu būt nākamais loģiskais solis.
Patiešām jajautā: ja viendzimuma kopdzīve tiek atzīta par „laulību“, tad kādēļ ne poligāmā kopdzīve? Šeit darbojas a fortiori arguments: poligāmai laulībai ir pat daudz lielākas „tiesības“ uz valstisku atzīšanu. Pirmkārt, kā autore tikko teica, tā izsenis ir pastāvējusi daudzās pasaules kultūrās (un islāma pasaulē pastāv vēl joprojām). Otrkārt, viens no laulības pamatmērķiem – bērnu radīšana – „viendzimuma laulībā“ nav iespējama, bet poligāmā – cik vien vēlas. Ja laulības jēdziena aprobežošana ar viena vīrieša un vienas sievietes stabilu kopdzīvi ir „nevienlīdzība“ un „diskriminācija“, tad tieši tas pats ir sakāms arī par poligāmijas aizliegumu. Ja jūs piekrītat LGBT aktīvistu argumentiem, tad jums būs gribot negribot jāpiekrīt arī poligāmistu argumentiem, – jo tie taču ir tie paši argumenti.
Un, līdzko mēs tiesiski atzīstam arī poligāmās laulības, „vienlīdzības“ un „nediskriminācijas“ „burvju nūjiņa“ ļauj izplest „laulības“ jēdziena robežas gandrīz bezgalīgi. Neaizmirsīsim, ka saīsinājumā „LGBT“ ir arī burts „B“ – „biseksuāļi“. Vai tad nav diskriminējoši liegt biseksuālim vienlaicīgi noslēgt „laulību“ ar vīrieti un ar sievieti? Un vai nav diskriminējoši, piemēram, neatzīt par „laulību“ triju vai vairāku vīriešu kopdzīvi? Lasot iepriekš minēto ASV federālā tiesneša nolēmumu poligāmijas lietā, autore ir pārliecināta, ka šādu argumentu piesaukšana Rietumu valstu tiesās un parlamentos ir tikai laika jautājums.
Protams, likumdevējs var nolemt „nediskriminācijas“ vārdā pielīdzināt visas šīs kopdzīves formas (homoseksuāls pāris; vīrietis un vairākas sievietes; sieviete un vairāki vīrieši; trīs vai vairākas viena dzimuma personas, utt.) laulībai. Kā autore jau teica, ar to valsts skaidri parādītu, ka tā vairs neatzīst dabisko laulību par unikālu un liedz tai atbilstošu aizsardzību un atbalstu. Un šeit rodas likumsakarīgs jautājums: vai patiešām šāda tiesībpolitika valstij (konkrētajā gadījumā – Latvijai) ir noderīga, izdevīga un vajadzīga? Atbilde uz šo jautājumu savukārt ir atkarīga no tā, kādus mērķus mūsu valsts vēlas sasniegt. Ja valsts ir ieinteresēta sargāt un veicināt kopējo labumu un redzēt savu tautu spēcīgu un drošu, ar stabilām un veselīgām ģimenēm, kurās paaudžu paaudzēs dzimst bērni, kas izaug par krietniem pilsoņiem un pēc tam dibina savas, tikpat stabilas un veselīgas ģimenes, – tad šai valstij ir jādara viss, lai sargātu uz viena vīrieša un vienas sievietes laulību balstītas ģimenes unikalitāti. Savukārt, ja valsts pamatmērķis ir vienkārši apmierināt atsevišķu indivīdu, grupu un lobiju egoistiskās iegribas, vienlaicīgi samazinot cilvēku skaita pieaugumu (lai viņi pārāk nesavairotos un nepieelpotu atmosfēru ar ogļskābo gāzi), – tad šāda valsts, protams, atteiksies atzīt laulības un uz tās balstītās ģimenes unikālo nozīmi un izmantos jebkuru iespēju, lai to degradētu un pazemotu.
Pēc autores domām, no tiesiskā viedokļa Latvijas konstitucionālais likumdevējs uz šo jautājumu jau ir ļoti skaidri atbildējis, nostiprinot Satversmes 110. pantā laulības kā vīrieša un sievietes savienības unikālo raksturu un uzliekot valstij pienākumu to sargāt. Ja valsts reiz ieviestu „viendzimuma laulību“ institūtu, šai normai vienkārši zustu jebkāda jēga. Līdz ar to ir jāsecina, ka jebkāds mēģinājums ieviest Latvijā „viendzimuma laulības“ būtu pretējs Satversmei.
III. „Viendzimuma partnerattiecību“ ieviešana Latvijas tiesību sistēmā – drauds cilvēktiesībām un kopējam labumam
3.1. Laulības un „reģistrētās partnerattiecības“
Šajā brīdī dažs labs lasītājs pateiks: „Labi, es piekrītu, ka laulība var būt tikai starp vīrieti un sievieti. Bet kādēļ gan nevarētu blakus laulībai ieviest „reģistrēto partnerattiecību“ institūtu, kas būtu atvērts arī viendzimuma pāriem?“ Daži juristi, piemēram, Mārtiņš Mits44 un Juris Lavrikovs45, apgalvo, ka Satversmes 110. pants neliedzot ieviest Latvijas tiesību sistēmā šādu institūtu. Vai tas tā patiešām ir?
Autore vēlas atgādināt, ka jebkurš tiesību institūts ir analizējams nevis pēc tā nosaukuma, bet pēc tā satura un mērķa. Apvienības „Mozaīka“ valdes locekle Evita Goša skaidro: „Partnerattiecību reģistrācija radītu partneriem pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un rūpēties. PAL [Partnerattiecību likums – B.R.] regulētu abu partneru mantiskās attiecības, paredzētu, ka nāves gadījumā pārdzīvojušais partneris manto tāpat kā pārdzīvojušais laulātā laulātais. Reģistrējot partnerattiecības, partneri pēc savas vēlēšanās varētu izraudzīties viena partnera uzvārdu par savu kopējo uzvārdu, uz partneriem būtu attiecināmas tiesības neliecināt vienam pret otru, vienam partnerim būtu tiesības pieņemt lēmumu par otra partnera ārstniecības metodēm, ja tas ir smagi saslimis, kā arī aizliegtu vienam partnerim atrasties iepirkumu komisijā, bet otram – iesniegt konkursa piedāvājumu u.tml. Būtiskākā PAL atšķirība no laulības institūta ir tā, ka PAL neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“.46
No E. Gošas skaidrojuma ir skaidri redzams, ka piedāvātais likumprojekts paredz attiecināt uz viendzimuma kopdzīvi gandrīz visu to tiesisko attiecību paketi, kas Latvijas tiesību sistēmā piemīt laulībai. Līdz ar to apgalvojums, ka šis institūts būšot būtiski atšķirīgs no laulības, ir vienkārši intelektuāli negodīgs: pēc satura runa ir par tās pašas laulības surogātu, tikai (pagaidām) ar citu formālu nosaukumu. Tas, ka projekts „neparedz tiesības ne uz bērnu aizbildnību, ne adopciju“, nav nekāds mierinājums, jo tas ir tikai pavisam sīks izņēmums no vispārējās tiesisko attiecību paketes. Turklāt šim izņēmumam acīmredzami ir tikai pagaidu raksturs: tas atbilst tai pašai politiskajai „salami taktikai“, kuru autore jau minēja šā raksta sākumā. Tā kā „tumsonīgā“ Latvijas sabiedrība bērnu nodošanai viendzimuma pāru rīcībā „vēl nav gatava“, šis punkts pagaidām varētu palikt „atvērts“, – taču pēc „viendzimuma partnerattiecību“ ieviešanas un iesakņošanās mūsu tiesību sistēmā nākamais solis būtu arī šā izņēmuma atcelšana. Īstenībā E. Goša pati šajā jautājumā „atklāja kārtis“, 2014. gada Bīriņu konferencē pozitīvi izteikdamās par bērnu audzināšanu viendzimuma „ģimenēs“.47
Arī Eiropas Savienības tiesas (turpmāk – EST) judikatūra uzliek par pienākumu sociālo garantiju jomā pielīdzināt „viendzimuma partnerattiecības“ laulībai. Laika un vietas ekonomijas labad autore citēs to pašu E. Gošas publikāciju, kur attiecīgie EST spriedumi ir ļoti labi izskaidroti:
„[..] 2008. gada 1. aprīļa spriedumā lietā Tadao Maruko v. Versorgungsanstalt der deutschen Bühnen (C-267/06) Tiesa noteica: ja dalībvalsts ir noteikusi vienādu tiesisko režīmu pretēju dzimumu laulātajiem un viena dzimuma reģistrētajiem partneriem attiecībā uz tiesībām uz pārdzīvojušā dzīvesbiedra pensiju, tad šādas pensijas nepiešķiršana pārdzīvojušajam partnerim uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Savukārt 2011. gada 10. maija spriedums lietā Jürgen Römer v. Freie und Hansestadt Hamburg (C-147/08) nostiprināja Maruko lietā noteikto principu, ka visās ES dalībvalstīs, kurās laulība ir pieejama tikai pretēju dzimumu pāriem, bet viendzimuma pāriem ir pieejams reģistrēto partnerattiecību institūts, visi ar nodarbinātību saistītie maksājumi, tai skaitā pensijas, ir jānosaka pēc vienādiem noteikumiem gan viendzimuma reģistrētajiem partneriem, gan laulātajiem pretēju dzimumu pāriem. Šo noteikumu neievērošana ir uzskatāma par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.“48
Jāsecina, ka, lai kāds būtu šo „partnerattiecību“ nosaukums, no tiesisko seku viedokļa šā institūta jēga tik un tā būtu – pielīdzināt viendzimuma kopdzīvi laulībai. Tātad tā galarezultāts būtībā būtu tieši tas pas, kas „viendzimuma laulību“ ieviešanai, proti: valsts vairs neatzītu laulības institūtu par unikālu, liegtu tam pienākošos unikālo atzīšanu un atbalstu un tādējādi to degradētu. Līdz ar to M. Mitam un J. Lavrikovam nav taisnība: „viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana mūsu tiesību sistēmā būtu tādā pašā pretrunā ar Satversmes 110. pantu, kā „viendzimuma laulību“ ieviešana.
Tomēr viendzimuma „reģistrēto partnerattiecību“ institūta ieviešanai būtu vēl arī citas negatīvas sekas. Pirmkārt, ar to valsts piešķirtu tiesisku leģitimitāti visnotaļ bīstamam uzvedības modelim. Otrkārt, šī leģitimācija dotu nopietnu triecienu citu cilvēku – un vispirms jau LGBT ideoloģijas oponentu – pamattiesībām un pamatbrīvībām. Šīs divas sekas autore aplūkos divās nākamajās nodaļās, ar kurām šo rakstu arī beigs.
3.2. Homoseksuālais dzīvesveids un veselības jautājumi
Apspriežot homoseksuālisma problemātiku, latviešu autori parasti palaiž garām vienu ārkārtīgi svarīgu faktu: pat ja homoseksuālā uzvedība šodien vairs netiek oficiāli atzīta par „slimību“ vai „patoloģiju“, homoseksuālais dzīvesveids tik un tā ir katastrofiski bīstams to cilvēku veselībai (un dažkārt pat dzīvībai), kuri to piekopj. Tas nav kaut kāds vienkāršs „ļauno un tumsonīgo homofobu“ pieņēmums, – tie ir autoritatīvos avotos publicēti un attiecīgi pārbaudāmi medicīniski dati. Aplūkosim dažus no mums pieejamajiem datiem.
Slimību kontroles un novēršanas centri (Centers for Disease Control and Prevention jeb CDC) ir ASV federālo valsts iestāžu kopums, kas atrodas Atlantā (Džordžijas štatā) un, cita starpā, nodarbojas ar infekcijas slimību izplatības novērošanu. Pēc pēdējiem CDC datiem, kas ir publicēti 2014. gada novembrī, vīriešu dzimuma homoseksuāļu ir mazāk par 4% no visiem ASV vīriešiem, – taču viņi ir veseli 59% no visiem ar HIV vīrusu inficētajiem, un veseli 66% no visiem pēdējā gada laikā reģistrētajiem jaunajiem inficēšanās gadījumiem. CDC pētnieki ir aprēķinājuši, ka varbūtība, ka homoseksuālis inficēsies ar HIV vīrusu, ir 44 reizes lielāka, nekā pārējiem vīriešiem.49 Autore īpaši pasvītro: nevis par 44%, bet 44 reizes! Autores skatījumā šie skaitļi ir tik acīmredzami šausminoši, ka viņa tos nekomentēs. Paši CDC savā faktu lapā secina: „Visu rasu vīrieši – geji un biseksuāļi – kuri CDC novērošanas sistēmās tiek dēvēti par ‚vīriešiem, kuri stājas dzimumsakaros ar vīriešiem‘ (MSM) – turpina būt HIV vīrusa vissmagāk skartā riska grupa. Jaunākie CDC dati rāda, ka laikā no 2008. līdz 2010. gadam jauno inficēšanās gadījumu skaits MSM starpā ir pieaudzis par 12%, un pat vēl vairāk starp gados jaunākajiem MSM“.50
Citās valstīs situācija ir līdzīga.51 Krievijā 2011. gadā diagnosticēto HIV gadījumu skaits vīriešu dzimuma homoseksuāļu starpā bija 15,2 reizes lielāks par vidējo skaitli visas valsts mērogā (3826,5 gadījumi no 100 000).52 Šā iemesla dēļ daudzās valstīs homoseksuāļiem nav atļauts būt par asins donoriem.
Gan CDC, gan cita statistika rāda, ka homoseksuālā dzīvesveida piekopēji daudz biežāk par pārējiem inficējas ar seksuāli transmisīvajām slimībām53, tādām kā sifiliss un gonoreja54, kā arī A un B vīrushepatīts.55
LGBT aktīvisti parasti iebilst, ka šo problēmu varot novērst, „apmācot cilvēkus pareizi lietot prezervatīvus“. Taču AIDS epidēmija ilgst jau vairāk nekā trīsdesmit gadus. Tas ir veselas paaudzes garums: epidēmijas sākumā piedzimušie ir pieauguši, apprecējušies un tagad paši laiž skolās savus bērnus. Visu šo laiku homoseksuāļi tiek aktīvi aicināti lietot prezervatīvus, – un tomēr HIV/AIDS un citu iepriekš minēto seksuāli transmisīvo slimību sērga viņu vidū turpina plosīties un prasa aizvien jaunus upurus. Tātad, ja jau prezervatīvi trīsdesmit gadu laikā šo problēmu nav atrisinājuši, tad nav pamata domāt, ka tie jebkad to atrisinās. (Nav jābūt ārstam, lai saprastu, ka viens no noteicošajiem faktoriem šajā ziņā ir homoseksuālajai kopdzīvei organiski piemītošā „atvērtība“, kuru autore jau minēja raksta otrajā daļā.)
Tikpat drūma ir korelācija starp homoseksuālo uzvedību un ļaundabīgajiem audzējiem. Šajā ziņā autore var tikai atgādināt veco sakāmvārdu: „Dievs piedod vienmēr, cilvēki – dažreiz, daba – nekad“. Autorei ir ļoti neērti atgādināt to vispārzināmo patiesību, ka cilvēka organisms anatomiski nav piemērots viendzimuma dzimumsakariem. Par šīs patiesības neievērošanu bieži vien nākas maksāt pārāk dārgu un traģisku cenu: pēc to pašu CDC datiem, homoseksuāls dzīvesveids vīriešu starpā ir saistīts ar paaugstinātu tūpļa un taisnās zarnas vēža risku.56
Protams, lasot šīs rindiņas, LGBT aktīvisti var skaļi sūdzēties par „homofobiju“ un „neiecietību“ u.tml. Diemžēl uz HIV vīrusu, uz citu bīstamu slimību baciļiem un uz vēža šūnām šie saucieni nekādi neiedarbojas.
Visbeidzot, homoseksuāls dzīvesveids ir bieži vien saistīts ar nopietniem garīgās veselības traucējumiem: pašnāvības, depresija, baiļu sindroms, utt.57 LGBT ideologi to parasti nenoliedz, taču viņi mēdz atbildēt, ka šo problēmu cēlonis esot nevis homoseksuālais dzīvesveids pats par sevi, bet gan sabiedrības nosodošā attieksme pret homoseksuāļiem. Tomēr autores rīcībā esošie dati atspoguļo Lielbritānijā un Nīderlandē veiktos pētījumus58, un šīs valstis pēdējos divdesmit gadus LGBT ideoloģijas ziņā ir bijušas avangardā. Jebkāda publiski pausta nosodoša attieksme pret homoseksuālu uzvedību šajās valstīs tiek konsekventi sodīta un apkarota, – taču garīgās veselības problēmas tas nekādi nav atrisinājis.
Tagad autore uzdos visiem lasītājiem divus likumsakarīgus jautājumus. Pirmkārt, vai tās nevalstiskās organizācijas, kas savos nosaukumos sauc sevi par homoseksuāļu „draugiem“, patiešām ir homoseksuāļiem objektīvi draudzīgas un vēl viņiem labu? Ja kāda organizācija nosauktu sevi par „alkoholiķu draugiem“ un vienlaicīgi propagandētu alkoholiķiem dzeršanas „nekaitīgumu“ un aicinātu viņus turpināt dzert, tad viņi par tik rupju cinismu izpelnītos visasāko sabiedrības nosodījumu. Vai tad gadījumā ar homoseksuālo dzīvesveidu atbalstošām organizācijām nav jābūt tādai pašai reakcijai?
Otrkārt, vai tik kaitīgam un bīstamam dzīvesveidam patiešām būtu jāsaņem valsts atbalsts un tiesiska „svētība“ no likumdevēja puses? Pašai autorei atbilde šķiet acīmredzama: valsts, kas patiesi rūpējas par kopējo labumu (nevis par mirkļa izdabāšanu dažādu lobiju iegribām), nekad to nedarīs. Atgādināsim, ka pavisam nesen Saeima pieņēma vairākus grozījumus likumā „Par tabakas izstrādājumu realizācijas, reklāmas un lietošanas ierobežošanu”59, nolūkā mazināt cita kaitīga un kancerogēna uzvedības modeļa – smēķēšanas – nodarīto ļaunumu. Vai nebūtu absurdi vienlaicīgi apkarot vienu kaitīgu dzīvesveidu un veicināt citu, vismaz tikpat bīstamu (ja ne bīstamāku)?
Šeit rodas nākamais likumsakarīgais jautājums: ja jau homoseksuālais dzīvesveids ir tik kaitīgs, tad varbūt valstij tas pats par sevi būtu jāierobežo? Varbūt bijušās Latvijas PSR (vēlāk – Latvijas Republikas) Kriminālkodeksa 124. pants, kas noteica kriminālatbildību par „pederastiju“ (ar to saprotot jebkādos apstākļos notikušus dzimumsakarus starp diviem vīriešiem) ir ticis aplami izslēgts? Vai šāda norma nebūtu jāatjauno?
Autores viedoklis šajā jautājumā ir viennozīmīgs: nē, nekādā gadījumā! Jebkādi labprātīgi dzimumsakari starp divām pilngadīgām un rīcībspējīgām personām pieder pie viņu privātās dzīves jomas, kas brīvai demokrātiskai valstij ir jārespektē. Tas gluži vienkārši ir samērīguma jautājums: jā, patiešām, homoseksuāla kontakta dalībnieki ar lielu varbūtības pakāpi pakļauj viens otru lielam riskam, – taču, ielaužoties viņu visintīmākajā sfērā, tiktu nodarīts daudz lielāks ļaunums un pavērts ceļš uz visneiedomājamākajām ļaunprātībām. Šeit darbojas tā pati loģika, kas attiecībā uz citām kaitīgām nodarbēm: valsts var paust savu negatīvo attieksmi pret tām un cīnīties ar tām publiskajā jomā, taču privātā joma nav jāaizskar, – citādi šī valsts būs atzīstama par totalitāru. Piemēram, ir pamatota alkoholisko dzērienu tirdzniecības un reklāmas ierobežošana un barga sodīšana par nepilngadīgo apdzirdīšanu, – taču nedrīkst sodīt cilvēku par piedzeršanos savās mājās vai viesos (kā to dara atsevišķas musulmaņu valstis ar šariāta tiesību sistēmu). Tāpat, pēc autores domām, ir pilnīgi pamatota valsts nostāja, atsakoties piešķirt homoseksuālajam dzīvesveidam jebkādu tiesisku leģitimitāti, un ir pilnīgi atbalstāmi valsts pasākumi nolūkā ierobežot šāda dzīvesveida propagandu nepilngadīgajiem. Taču tam, ko divi rīcībspējīgi cilvēki labprātīgi dara aiz slēgtām durvīm, principā ir jāpaliek ārpus valsts kontroles robežām.
3.3. Citu cilvēku pamattiesību ierobežošana
Draudi cilvēku veselībai nav vienīgais kaitējums, kuru LGBT ideoloģijas leģitimēšana nodara sabiedrībai. Pieredze rāda, ka absolūti visās valstīs, kurās LGBT ideoloģijas elementi kļūst par tiesību sistēmas sastāvdaļu, līdz ar to krasi pazeminās brīvības un demokrātijas līmenis sabiedrībā un tiek ierobežotas citu cilvēku klasiskās pamatbrīvības (vārda, reliģijas, sirdsapziņas brīvība u.c.).
Lieta tā, ka LGBT ideoloģija būtībā ir dziļi absurda un tādēļ grūti aizstāvama. Ja tās aizstāvji būtu patiešām pārliecināti par savu argumentu pareizību – tāpat kā, piemēram, šā raksta autore ir pārliecināta par savu viedokļu pareizību, – viņi neuztrauktos par to, ka kāds var viņiem nepiekrist un paust arī pretēju viedokli. Taču LGBT ideoloģijas īpatnība ir tā, ka to, kā kāršu namiņu, var jebkurā brīdī sagraut viens vienīgs skaļš sauciens: „Karalis ir kails!“ (kā H.K. Andersena pasakā „Karaļa jaunais tērps“). Lai novērstu šādu iespēju, LGBT aktīvistiem nav citas iespējas, kā censties ietekmēt valsts politiku, lai varētu uzspiest savas tēzes ar varu. Turklāt tas notiek divās „frontēs“: (a) ierobežojot citu cilvēku brīvību ar vārdiem vai darbiem nepiekrist LGBT ideoloģijai, un (b) caur skolu programmām attiecīgi skalojot smadzenes bērniem vai pusaudžiem, turklāt nerēķinoties ar vecāku vai aizbildņu gribu. Protams, šī politika tiek oficiāli motivēta ar „nediskriminācijas“, „vienlīdzības“, „dažādības“ un „tolerances“ saukļiem.
Tas viss pārsteidzoši atgādina padomju totalitāro režīmu, un šī līdzība nebūt nav nejauša: īstenībā LGBT ideoloģija pēc savas dabas nemaz nevar nebūt totalitāra. Tas, protams, nenozīmē, ka šīs ideoloģijas proponenti būtu reāli mācījušies no padomju komunistiem; gluži vienkārši visas totalitārās kustības un organizācijas ir līdzīgas.
Vēsture rāda, ka jebkuras totalitāras kustības taktika ietver sevī oponenta demonizāciju. Arī LGBT aktīvistu kustības šajā ziņā nav izņēmums. Lasot šīs ideoloģijas proponentu rakstus, uzreiz duras acīs atslēgvārds „naids“ (angļu val. hate) teju vai katrā teikumā. Protams, ka naida kurināšana pret homoseksuāļiem ir nepieņemama un sodāma, – tāpat kā naida kurināšana pret jebkuru citu sabiedrības grupu. Taču LGBT ideologi ar vārdu „naids“ saprot jebkādu citu attieksmi pret homoseksuālismu, izņemot sajūsmu. Ikviena demonstrācija dabiskās laulības un ģimenes atbalstam ir „naida maršs“ (hate march). Jebkurš izteikums, kas kritizē homoseksuālo dzīvesveidu vai LGBT ideoloģiju – arī šis raksts – ir „naida runa“ (hate speech). Jebkura cilvēku grupa, kas šai ideoloģijai nepiekrīt – piemēram, jebkura no Latvijas tradicionālajām baznīcām, – ir „naida grupa“ (hate group). Ikviens LGBT aktīvistu oponents ir „nīdējs“ (hater), „tumsoņa/fanātiķis“ (bigot) jeb – šis jau pazīstamais vārds! – „homofobs“. Un, protams, ideja par to, ka laulība ir savienība starp vīrieti un sievieti, ir „tumsonīgs naids“ (sk. jau minēto D. Arājas rakstu).
Tas, ka LGBT ideoloģijas pretinieks savu kritiku varbūt izsaka ļoti nosvērtā un pieklājīgā formā, neko nemaina. Viens no iepriekš minētās oponenta demonizācijas aspektiem ir homoseksuālās uzvedības un LGBT ideoloģijas kritikas morāla vienādošana ar reālu vardarbību. Tipisku šā taktiskā paņēmiena piemēru var redzēt Olivera Everta rakstā, kuru pāris dienas pirms 2014. gada Ziemassvētkiem publicēja portāls Tvnet.lv. Autors, cita starpā, raksta:
„Tas, ko 2014. gadā dara Islāma valsts džihādisti, videokameru priekšā griežot galvas rietumu pasaules kristiešiem, ir islāma reliģijas iedvesmota rīcība, kas sakņojas agresīvā naidā pret citādāko. Bet vai tad kristiešu reliģija ar neiecietību pret homoseksuāliem cilvēkiem nav tas pats? Rietumu civilizācija tomēr vairs nedzīvo viduslaiku tumsonībā, kad baznīca varēja netraucēti citādos dedzināt uz sārta, taču dabas noteiktās homoseksualitātes sludināšana par grēku un šo cilvēku tiesību ierobežošana ir tāda pati sārtu kurināšana un galvu griešana mūsdienās, taču tikai ar „samta cimdiem“. Šī tumsas un naida ideoloģija un reliģija vēl dziļi sakņojas arī Latvijā. [..]“60
Tieši tā, jūs visu sapratāt pareizi: O. Everta un viņa domubiedru skatījumā, ja Latvijas katoļu un luterāņu arhibīskapi no savām kancelēm pasludina tradicionālo kristīgo skatījumu uz šo jautājumu (proti: Dievs ir radījis vīrieti un sievieti laulībai; jebkādi hetero- vai homoseksuāli dzimumsakari ārpus laulības ir smags grēks; protams, šis grēks var tikt piedots, tāpat kā pārējie grēki, bet tikai tad, ja cilvēks pats atzīs to par grēku un nopietni un no visas sirds apņemsies laboties)61, – tad viņu sprediķi ļaunuma ziņā ir tas pats, kas galvas nogriešana otram cilvēkam videokameras priekšā! Tātad negatīva viedokļa paušana par homoseksuālo dzīvesveidu tiek pielīdzināta terorismam un masu slepkavībām – t.i., vissmagākajiem noziegumiem, un ir loģiski, ka par vissmagākajiem noziegumiem tiesiskā valstī pienākas vissmagākie sodi. Autore aicinātu lasītājus neuztvert D. Arājas un O. Everta vārdus pārāk nenopietni. Īstenībā tajos var saskatīt skaidru brīdinājumu: ja jūs kritizējat homoseksuālismu vai apliecināt, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, jūs esat pielīdzināms naida cēlājam vai slepkavam – rīkļurāvējam… ar visām no tā izrietošajām sekām.
Visas tās Rietumu valstis, kuru tiesību sistēmās ir izdevies iesakņoties LGBT ideoloģijai, pamazām nonāk pie tā, ka jebkāda homoseksuālās uzvedības kritika – un bieži vien arī pašas LGBT ideoloģijas kritika – tiek atzīta par prettiesisku un sodīta. „Viendzimuma partnerattiecību“ institūta ieviešana nekad nenāk viena pati: lai neviens neuzdrošinātos kritizēt tā pamatā esošās idejas, tiek pieņemti arī attiecīgi grozījumi krimināllikumos. Pat ja „homofobu“ neizdodas formāli notiesāt un galu galā viņš tiek attaisnots, faktiski viņš tik un tā tiek sodīts: ar patvaļīgiem arestiem, ar naudas un veselības zaudēšanu gadiem ilgās tiesu prāvās, ar uzņēmuma izputināšanu u.tml. Autore tagad ilustrēs šo atziņu ar dažiem neseniem piemēriem, katru no tiem minot ļoti īsi (ja lasītājus tas interesē, viņi paši var sameklēt internetā detalizētāku informāciju par šīm lietām).
Lielbritānija, 2014. gada decembris. Kembridžas policija arestē katoļu mūku, brāli Deimonu Džounu Kelliju (Brother Damon Jonah Kelly) par to, ka viņš izplatīja Kembridžā un blakus esošajās pilsētās skrejlapas, kurās pauda Katoļu baznīcas mācībai atbilstošu viedokli par homoseksuālām tieksmēm un homoseksuālo dzīvesveidu (starp citu, dažas skrejlapās paustās atziņas sakrita arī ar šā raksta atziņām). Vēl jo vairāk: šis „nelietīgais homofobs“ nosūtīja atklātu vēstuli LGBT aktīvistu žurnālam „Pink News“, uzņemoties atbildību par šo skrejlapu izplatīšanu. Brālim Kellijam tas nav nekas jauns: pēdējo gadu laikā viņš par identiskām darbībām ir ticis arestēts jau deviņas reizes. Šoreiz viņam būs jāstājas tiesas priekšā 2015. gada 20. janvārī.62 Brālis Kellijs paredz, ka šoreiz būs jāiet cietumā uz ilgāku laiku, taču ir gatavs nest šo upuri.63
Francija, 2013. gada pavasaris. Vairākās Francijas pilsētās policija uz ielām tvarsta un arestē cilvēkus, kuriem ir mugurā T-krekls vai svīteris ar „viendzimuma laulību“ pretinieku emblēmu (rokās sadevušos mātes, tēva, dēla un meitas silueti).64
Lielbritānija, 2011. gads. Jūnisa un Ovens Džonsi (Eunice and Owen Johns, 62 un 65 gadus veci) ir melnādains Dērbijas pilsētas iedzīvotāju pāris, kas ilgus gadus kā audžuģimene ir pieņēmuši pie sevis pašvaldības apgādībā esošos bērnus – bāreņus. Visi tikai priecājās par šiem krietnajiem audžuvecākiem, līdz kamēr vienā jaukā dienā Dērbijas pašvaldība nolēma lauzt ar viņiem jebkādu sadarbību un bērnus viņiem vairs nedot. Kādu noziegumu šie neģēļi bija izdarījuši? Izrādījās, ka viņi ir Vasarsvētku draudzes kristieši, kuri ir negatīvi noskaņoti pret homoseksuālo dzīvesveidu. Džonsu pāris vērsās Anglijas Augstajā tiesā (High Court) kas – pilnīgi paredzami – viņu sūdzību noraidīja. Tiesa skaidros vārdos paziņoja, ka audžuvecāku iebildumi pret homoseksuālismu varēja apdraudēt audžubērnu „labklājību“, un ka „cilvēku aizsardzībai pret diskrimināciju uz seksuālās orientācijas pamata ir prioritāte pār aizsardzību pret diskrimināciju uz reliģiskās pārliecības pamata“.65
Kanāda, 2008. gads. No vienas personas sastāvošā Albertas provinces Cilvēktiesību kolēģija (Human Rights Panel) notiesā protestantu mācītāju Stīvenu Bezoinu (Stephen Boissoin) par to, ka viņš bija nopublicējis vietējā avīzē atklātu vēstuli, kurā apgalvoja: „kur zeļ homoseksuālisms, tur plaukst visu veidu samaitātība“. Viņš tāpat rakstīja, ka „homoseksuālo tiesību aktīvisti un tie, kas viņus aizstāv, ir tikpat amorāli, kā pedofīli, suteneri un narkotiku tirgotāji“. Kāds universitātes profesors iesniedza sūdzību pret Bezoinu par „jūtu aizskaršanu“. Cilvēktiesību kolēģija ne tikai lika Bezoinam atvainoties sūdzētājam un samaksāt viņam 5 000 dolāru „sāpju naudu“, bet arī uzlika viņam pastāvīgu beztermiņa aizliegumu turpmāk kritiski izteikties par homoseksuālismu presē, internetā, privātajos e-pastos, utt.66 Tiesas vēlāk šo lēmumu atcēla67, taču Bezoinam tik un tā nācās ciest ievērojamus finansiālus zaudējumus tiesāšanās izmaksu dēļ.68
Francija, 2006. gads. Lilles pirmās instances tiesa, iztiesājot krimināllietu pret parlamenta deputātu Kristiānu Vanestu (Christian Vanneste), atzīst viņu par vainīgu un soda ar 3 000 eiro naudassodu par to, ka, atbildot uz kāda žurnālista jautājumu, viņš bija lietojis vairākus „nepieļaujamus izteicienus“. Konkrētāk, Vanests bija atļāvies morāli vērtēt homoseksuālo uzvedību, sakot, ka „Homoseksualitāte ir sliktāka par heteroseksualitāti. Ja visi to piekoptu, tas būtu bīstami cilvēcei.“ Tiesa atklāti atzina, ka apsūdzētais bija kritizējis brīvi izvēlētu uzvedību, nevis apvainojis cilvēkus kā tādus, – taču tā neatzina šo faktu par svarīgu. Un – pats šausmīgākais – Vanests bija atļāvies nokritizēt dažu LGBT aktīvistu organizāciju politiku, raksturojot to attieksmi kā „sektantisku“. Vanests tika notiesāts arī apelācijas instancē, taču Francijas Kasācijas tiesa viņu galu galā attaisnoja.69
Zviedrija, 2004. gads. Tiesa piespriež Kalmāras Vasarsvētku draudzes mācītājam Oke Grīnam (Åke Green) nosacītu cietumsodu uz vienu mēnesi par „naida kurināšanu pret homoseksuāļiem“. Kāds bija viņa noziegums? Tas, ka vienā no saviem sprediķiem viņš bija pateicis šādus vārdus: „Seksuālās izvirtības ir dziļš vēža audzējs sabiedrībā.“ 2005. gada novembrī Zviedrijas Augstākā tiesa Grīnu tomēr attaisnoja, atsaucoties uz ECT judikatūru vārda brīvības lietās.70
Autore uzsver, ka šie piemēri nav vienkārši „neveiksmīgi izņēmumi“, bet gan ļoti tipiski fakti, kas šajās valstīs notiek regulāri. Šā raksta formāts ļāva autorei minēt tikai sešus no tiem, taču viņas „kolekcijā“ ir vairāk nekā simts šādu, pēdējo desmit gadu laikā notikušu faktu. Turklāt tie skar ne tikai vārda brīvību un reliģijas brīvību, bet arī, piemēram, privātīpašuma tiesības un uzņēmējdarbības brīvību: fermeru sodīšana par nevēlēšanos izīrēt savu fermu „viendzimuma laulību“ svinēšanai71, konditoru sodīšana un viņu uzņēmuma finansiāla izputināšana par nevēlēšanos cept torti „viendzimuma laulībām“72, utt.
Šeit autore gribētu jautāt visiem juristiem un politiķiem, kuri lasa šo rakstu: vai mums Latvijā arī kaut kas tāds ir vajadzīgs? Vai mums patiešām nav pieticis ar piecdesmit gadus ilgu no ārpuses vardarbīgi uzspiestu totalitāru diktatūru, lai tagad labprātīgi uzveltu sev vēl vienu? Tas, ka „daudzas citas valstis tā dara“, nav derīgs arguments: atšķirībā no mums un mūsu kaimiņiem, ne Lielbritānija, ne Kanāda, ne pat Zviedrija nav izbaudījušas uz savas ādas totalitāra režīma „jaukumus“, – un var saprast, ka šo valstu valdošajām elitēm tagad gribas „paeksperimentēt“. Šajā ziņā ir saprotams, kādēļ tieši Austrumviduseiropas reģiona valstīs ir vērojama vislielākā pretošanās LGBT ideoloģijai: to iedzīvotāju vairākumam gluži vienkārši ir pieticis ar vienu vienīgu, visā „aukstā kara“ laikmeta garumā ilgušu „sociālo eksperimentu“.
Autore atkārtos jau reiz sacīto: pieredze ir parādījusi, ka it visur, kur LGBT ideoloģija tiek tiesiski leģitimēta un nostiprināta (un viendzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību“ ieviešana ir pirmais šādas leģitimācijas stūrakmens), no tā smagi cieš citu cilvēku pamattiesības. Šī ideoloģija ir nesavienojama ar domu un vārda brīvību, ar reliģijas un sirdsapziņas brīvību, ar vecāku brīvību audzināt bērnus saskaņā ar saviem uzskatiem, ar uzņēmējdarbības brīvību un ar vairākām citām brīvā un demokrātiskā valstī atzītām pamattiesībām. Sabiedrība, kurā šī ideoloģija iesakņojas, ātri vien kļūst mazāk brīva un mazāk demokrātiska, – un vienlaicīgi totalitārāka un represīvāka. Pēc autores domām, tas ir pilnīgi pietiekams, lai atzītu LGBT ideoloģijas krasu nesavienojamību ar Satversmes 1. panta pamatnormu un nepieļautu tās ieplūšanu mūsu tiesību sistēmā.
Nobeiguma vietā
Klasiska nobeiguma vietā autore aicina lasītājus apdomāt un apzināties trīs svarīgas lietas.
Pirmkārt, mums Latvijā būtu jāapzinās, cik brīvā sabiedrībā mēs dzīvojam. Jebkuram lasītājam ir tiesības radikāli nepiekrist visam, ko autore šajā rakstā ir pateikusi, – taču pienācīgi novērtēsim to faktu, ka šāds raksts vispār varēja tikt iesniegts un publicēts. Latvijā homoseksuālo tematiku joprojām drīkst brīvi apspriest; LGBT ideoloģija mūsu valstī nav kļuvusi par oficiālo, un to drīkst arī atklāti kritizēt (autore nesaka “pagaidām”, jo cer, ka šis status quo saglabāsies vienmēr). Ja autore mēģinātu iesniegt publicēšanai šādu pašu rakstu, piemēram, Lielbritānijā, tad ir ļoti iespējams, ka šajā brīdī viņa tiktu rokudzelžos policijas furgonā vesta uz tuvākā policijas iecirkņa izolatoru. Arī pašreizējais tieslietu ministrs var atļauties nosūtīt apvienībai “Mozaīka” atklātu vēstuli, iestājoties pret viņu prasībām, – un nezaudēt savu ministra posteni. Novērtēsim šo Latvijā valdošo brīvību un sargāsim to!
Otrkārt, autore aicina šo rakstu lasošos politiķus un it īpaši Saeimas deputātus apdomāt, kāds tad īsti ir tiesību un likuma pamatmērķis. Vai tas ir saprotams klasiskā nozīmē, t.i., dot katram to, kas viņam pēc taisnības pienākas (suum cuique tribuere), ievērojot kopējo labumu (bonum commune) un kalpojot tam, – vai arī tā ir individuālu egoistisku iegribu apmierināšana, pakļaujoties un izdabājot tām spiediena grupām jeb lobijiem, kuriem noteiktajā brīdī ir nauda un ietekme?
Treškārt, autore aicina visus lasītājus paraudzīties uz pagājušā gadsimta vēsturi un atskārst, ka visām cilvēka dabai pretējām ideoloģijām reiz pienāk gals. 1917. gadā boļševiki nāca pie varas Krievijā un noturējās tur vairāk par septiņdesmit gadiem. Latviju viņi okupēja 1940. gadā un valdīja pusgadsimtu. Visu šo laiku mums tika atkārtots, ka komunisma uzvara visā pasaulē esot vēsturiski neizbēgama. Tad sākās baltiešu Atmoda, krita Berlīnes mūris, un drīz vien padomju komunistu režīms un viņu ideoloģija aizlidoja tur, kur tai bija īstā vietā – vēstures mēslainē. Atcerēsimies to, kad dažādi eksperti mums stāstīs, ka LGBT ideoloģijas uzvara un “viendzimuma laulību” atzīšana esot pilnīgi neizbēgama! Nekas no tā, ko mēs darām vai taisām paši ar savām rokām, nav “neizbēgams” – arī mūsu vēsture.
"Kā cilvēks, kam trūkst pašcieņas, nav dīdzējs, bet nīcējs, tā arī tauta, kurai nav pašapziņas." K.Mīlenbahs