"Uguns logā" - Herberts Dorbe
https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:650236|article:DIVL91
Herberts Dorbe
Rakstītas dienas: lapuses no literālas dienasgrāmatas
Atceres par literatūras darbiniekiem
Uguns logā
Ernests Dinsberģis (1816-1902)
Ciemos pie Ernesta Dinsberģa
Turējos pa to pašu ceļu cauri Dundagas mežiem, pa kuru braucu pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem; toreiz bija ziema, šoreiz - zeltains rudens. Dubļainais ceļa posms no dižceļa līdz skolai bija sauss un patīkams soļošanai. Bet kādreiz... Pa šo pašu celu pirms simt piecdesmit gadiem veda baļkus skolas celšanai, ko Ernests Dinsberģis bija izkarojis no toreizējā Dundagas muižtura; pa šo pašu ceļu Dinsberģi aizveda trimdā, ko viņam sagādāja tas pats muižturis, un viņš atgriezās pēc gadiem dundadznieku sveikts un sagaidīts: pa šo pašu ceļu Dinsbergis soļojis no Talsiem ar kanniņu petrolejas, ko iepildīt lampiņā - kaķacī, lai to aizdedzinātu skala vietā sev un skolas bērniem tumšajās un garajās rudens un ziemas naktis šajā nomaļajā skoliņā Dundagas dižo mežu ielokā.
Dundagas Kubeles skola, ko tās simt gadu jubilejā 1938. gadā pārdēvēja par Ernesta Dinsberģa skolu, ir viena no pirmajām latviešu lauku skolām. 1972. gadā šajā skolas ēkā atklāts E. Dinsberģa piemiņas muzejs.
«Kurzemes laika grāmata»
Ernesta Dinsberģa dzejoli «Kurzemes laika grāmata» uzskata par vienu no iemesliem, kas pamudināja Krievijas cariskās patvaldības varas iestādes izsūtīt dzejoļa autoru 1864. gadā no Dundagas un nometināt viņu Jaunjelgavā. Dzejolis nodrukāts izdevumā. kas saucas «Vecā un jaunā laika grāmata», -latviešu kalendārā 1864. gadam; tas iznāca Stefenhāgena izdevumā Jelgavā kā simtais gadagājums, un šim gadījumam tad arī Dinsberģis sacerējis minēto dzejoli.
Sludinājums par kalendāra iznākšana ievietots «Mājas Viesa» 32. numurā 1863. gada augustā un «Latviešu Avīzēs» tā paša gada 37. numurā septembrī. Drīz pēc iznākšanas kalendāru konfiscēja, tādēļ izdevējs licis iespiest otru iespiedumu - jau bez Dinsberģa dzejoļa, kuru barons Reke 1863. g. 22. oktobra ziņojumā Kurzemes gubernatoram apzīmējis par ļoti musinošu. Neapšaubāmi, ka par dumpīgām uzskatītas šīs rindas:
Suņiem, zirgiem žēlastība bija,
Gādāja, ka labi klājas tiem,
Latviešiem gan maz! - tos daudzreiz mija
Ar' pret zirgiem, suņiem, zābakiem!
Drīz pēc tam Kubeles skolā Dinsberģa dzīvoklī Ventspils pilskungs grāis Mirbahs izdarīja kratīšanu, atrada tur saraksti ar jaunlatviešiem - Krišjāni Valdemāra un citiem, pavisam divdesmit vienu vēstuli. Pēc kratīšanas Dinsberģim drīz vajadzēja ierasties Jelgavas žandarmērijā vienreiz, pēc tam otrreiz, bet 21. martā Dinsberģim tika nolasīta pavēle par izsūtīšana; 12. aprīlī viņam jau bija jādodas ceļā uz Jaunjelgava. 1865. gadā Ernestam Dinsberģim atļāva pārcelties uz dzīvi Rīgā.
Kāda Ernesta Dinsberģa manuskripta apraksts
Pie šī burtniecības pieminekļa tiku gluži necerēti kādā izbraukumā 1966. gada vasarā Ventspils apkārtnē. Mēs, izbraukuma dalībnieki, apmeklējām starp citu arī manu kādreizējo skolotāju, kas pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem man pilsētas skolā mācīja zīmēšanu; nu jau viņš šķīries no dzīves. Skolotājs iepazīstināja ciemiņus ar dažiem savas dzimtas arhīva materiāliem, starp citu no veca skapja izcēla prāvu sējumu un nolika to mums priekšā uz galda. Tas izrādījās Ernesta Dinsberģa manuskripts. Kad biju izlasījis sējuma titulu un pavirši to pārlapojis, mani tirdīja viena doma - kā to vairs nekad neizlaist no rokām? Namatēvs laikam bija uzminējis manu vēlēšanos, un pēc īsas un lietišķas sarunas kļuvu sējuma īpašnieks. Šo retumu Ernesta Dinsberģa znots Dreiberģis, kas bija apprecējis Dinsberģa audžumeitu un dažus gadus nostrādājis Kubeles skolā par skolotāju, trīsdesmitajos gados nodevis kādas iestādes rīcībā, bet pēc tam tas nonācis mana skolotāja ziņā.
Manuskripts izturīgi iesiets cietos, melnos vākos ar ādas muguriņu, kur tipogrāfiski zelta burtiem iespiests: Evaņģēlisks dziesmu krājums 2. Titullapas teksts: «Ewanģelisks Dseesmu-krahjums skolām un mahjām. Sameklehtas no wiseem kristigeem gadu simteņeem. Pehz M. Aberta Knope Ewangelischer liederschatz, to sakopojis Dünsberga Ensts, sen. Otra daļa. Otra grāmata. Dundaga - Kubele 1897.»
Sākot ar uzrakstu titullapā un beidzot ar pēdējo teikumu, darbs rakstīts uz laba, pabieza, balta papīra parastajā Dinsberģa rokrakstā - sīko drukātu gotu burtu atveidā. Darba apjoms lappusēs: ievads 12, teksts 875, satura rādītājs 30, pavisam 917 lappuses, pie tam katra lappuse iedalīta divi slejās. Darba apjoms - 123 autorloksnes, sējumā ietilpst pavisam 3280 korāļu. Viss manuskripts rakstīts ar melnu tinti, ar sarkanu tinti rakstīts nodaļu teksts un katra korāļa sākuma lielais burts ornamentēts, daži korāļi viscaur rakstīti ar sarkanu tinti, vietām atsevišķi teikumi arī. Nav jāaizmirst, ka Dinsbergis rakstīja ar zoss spalvu, ko pašam vajadzēja piedrāzt, pašam bija jāgatavo tiklab melnā, kā sarkanā tinte.
Teksts viscaur veidots glīti, akurāti, ar Dinsberģim raksturīgu centību un darba mīlestību, burti skaidri, tīri, ar ļoti maz labojumiem un svītrojumiem, tikai dažas dziesmas krustiski pārsvītrotas; dažuviet malās pierakstījumi - nodaļu apzīmējumi, tintes traipi vairāk sastopami satura rādītājā beigās. Priekšvārdā autors raksta, ka viņu uz šo darbu pamudinājusi vēlēšanās sakopot visus zināmus korālus līdzīgi latviešu tautasdziesmu un pasaku krājumiem; uzrādīti arī avoti, no kurienes korāļi ņemti, - pavisam divdesmit četras grāmatas latviešu valodā. Autors daudz tulkojis no vācu valodas, sacerējis arī pats, parakstīdamies ar pilnu vārdu vai iniciāļiem.
Priekšvārdā Dinsberģis raksta, ka pie šī darba ar pārtraukumiem strādājis dažus gadu desmitus, pabeigts tas piecus gadus pirms Dinsberga nāves, kad viņa mūžs jau bija iesniedzies devītajā gadu desmitā. Var apbrīnot šo Ernesta Dinsberģa pūliņu un darba mīlestības liecinieku.
Nereti izvirzījies jautājums, kāpēc Dinsberģis visu mūžu rakstot pieturējies pie iespiedburtiem, nevis parastām rakstveida zīmēm, kas vieglāk un ātrāk veidojamas. Ir zināms, ka Dinsberģis vispirms iepazinies ar iespiedburtiem, lasīšanas māku apguvis, vingrinājies arī burtu atdarināšanā, pamazām iegūdams lielu veiksmi. Kad viņš sācis pazīt rakstveida burtus, tad jau tā bija pieradis pie iespiedburtiem, ka nav vairs vēlējies rokrakstu lauzt, to pārveidot. Dinsberģis rakstījis samērā veikli un ātri, kā to liecinājuši viņa laikabiedri, jo, lai uzrakstītu diezgan kaligrāfiski tuvu pie pieciem simtiem autorlokšņu, rakstīšanas process nevarēja būt gauss. Tā ir vēl viena liecība par autodidakta Ernesta Dinsberģa lielajām darbaspējām.
Bagātīgs devums
Var apbrīnot radošo mākslinieku - rakstnieku, komponistu, gleznotāju lielās darbaspējas, viņu darbu milzu veikumu, ko vini atstājuši mantojumā vēlākām paaudzēm. Pasaules literatūrā daudzražību uzrāda rakstnieki Dimā. Lope de Vega ar savām pusotra tūkstoša lugām, Ļevs Tolstojs, Balzaks un daudzi citi.
lepazīstoties tuvāk ar novadnieka Ernesta Dinsberga dzīvi un darbu, redzams, ka pēc titāniska darba veikuma nav nemaz jāmeklē svešā malā, bet tas atrodams arī mūsu tautiešu sētā. Autodidakts Ernests Dinsberģis kādos piecos gadu desmitos sarakstījis, tulkojis, pārstrādājis ap simt divdesmit grāmatu - pārstrādājis apmēram 12500 lappušu. Te vēl jāpieskaita Dinsberga daudzie avīžu raksti, kas nav iznākuši atsevišķos izdevumos, darbi, kas palikuši rokrakstā, starp tiem daži īsti prāva apmēra, tā ka kopējo ražu var lēst uz 15000 lappusēm vai aptuveni 400-500 autorloksnēm. Daudz vai maz? Līdzīgu lokšņu skaitu var uzrādīt rakstnieks, kura kopotie raksti ietilpināmi kādos divdesmit sējumos. Ja to vispār nevar apzīmēt par sevišķu lielu ražu, tad ar Ernestu Dinsberģi tas bija citādi. Pieminētie un citi cittautu rakstnieki varēja nodoties netraucēti vienīgi literāram darbam, pasargāti no blakusnodarbībām cīņā par eksistenci, turpretī Dinsberģis par tādiem apstākļiem nevarēja ne sapņot. Dienas gaismu viņš ieraudzīja vēl kā dzimtcilvēks. Tiešais klases darbs ar skolēniem aizņēma sešus septiņus mēnešus gadā, taču bez tā Dinsberģim bija pilnas rokas citu darbu: viņš apstrādāja skolas saimniecības laukus, no kā viņa ģimene pārtika, grāvju rakšanu ieskaitot, sagādāja un sastrādāja savām vajadzībām malku, plēsa skalus sev un skolai, gādāja lūkus vīzēm, gatavoja nepieciešamās mēbeles, turklāt izskatīgas, kāda ir, piemēram, viņa taisītā ēdamistabas bufete Ventspils Vēstures muzejā, viens pats apbraukāja un saskaitīja «dvēseles» visā plašajā Dundagas pagastā, pārzināja rekrūšu izpirkšanu, ar to saistīto naudas lādi utt., u.tjpr. Turklāt nav jāaizmirst, ka Dinsberģis visus savus sacerējumus rakstījis sīkiem iespiedveida burtiem. To vērā ņemot, jābrīnās, kur šis darbarūķis ņēma laiku ēšanai, gulēšanai, nerunājot par atpūtas stundām parastā vārda nozīmē.
*
Pirmā latviešu laikraksta «Latviešu Avīzes» (kas sāka iznākt 1822. gadā) 1860. gada 31. numura padzeltējušās lappusēs lasāms šāds ziņojums:
Pēterburga. - Skolu būšanas ministra palīgs darījis Akadēmijai (augstai skolai) kadā rakstā no l. jūnija zināmu, ka Dundagas (Kurzemē) skolmeistars Ernsts Dinsberģis nosūtījis mūsu augstai ķeizarienei dažas dziesmas latviešu valodā, ko tas pats saskandinājis jeb arī no tām vislabakām vācu dziesmām pārtulkojis,- lūgdams tam piepalidzēt, ka tas šās dziesmas varētu likt driķēt. Augstā ķeizariene skolas būšanu ministeram pavēlējusi šo dziesmu vērtību likt izmeklēt. Akadēmijas kungi no esot savā rakstā apliecinājuši, ka Dinsberģa dziemas esot augstās ķeizarienes palīdzības vērtas. Saka, ka Dinsbergis esot 150 rubl. no augstās ķeizarienes priekš pieminētu dziesmu driķēšanas dabujis.
Ernesta Dinsberģa atziņas
Visu labāko vīra mūžu, no sava 20. līdz savam 85. gadam, esmu nodzīvojis dziļā mežā, tāli no visiem zinības avotiem, bez visas satiksmes ar gudriem un augsti mācītiem vīriem, nepazīdams nekādas kārtīgas skolas.
*
Vai Rotšīlds un Nobels saka uz saviem miljoniem - uz saviem lieliem naudas krājumiem: «Ko tie mums der?» - vai viņu kuņģi tik lieli, ka viņiem vajaga tik lielas naudas summas, lai tos varētu piebarot? Vai Anglijas vecā ķēniņiene ir tik liela trabene, ka viņa ar Anglijas un Ostindijas zeltu vēl nevar piebāzties, ka tai ar tik daudz nelietīgi izgāztām cilvēku asinīm ir jāapšlakstās, grābdama pēc nabagu būru zelta? Un redziet, cik dūšīgi un kaislīgi tie dzenas pēc zelta, nebēdādami ne par pasaules kaunu, ne par ļaužu lāstiem, ne par cilvēku vaidiem, sāpēm, ciešanām un asinīm, kad tik dabū zeltu un atkal zeltu. Vai viņiem nav zelta papilnam? Ir - vairāk, nekā vajaga, bet nav tik daudz, cik grib, un, ja varētu, tad sagrābtu visas pasaules zeltu.
*
Tie vīri, kas mācīja kristīgu ticību, bija no vācu tautas, kas paši neprata skaidri latviešu valodu... Bija ar mieru, kad varēja tiem iepratināt krustu mest un «Ave Maria» noskaitīt. Turēja latviešus kā vergus dabīgā un garīgā mežonībā, necēla tiem nekādas skolas, nedz citas kādas mācību iestādes un vēlējās, lai tie būtu tikai viņu darbarūķi, kas neko citu nezinātu, kā tikai strādāt.
*
Īpaši tos (latviešusš cieti sargāja no attīstības un zinību iegūšanas... is pat, kas šo priekšrunu garīgā dziesmu krājumā raksta. bija sakārtojis īsu, vispārīgu vēsturi un nosūtījis Tērbatā cenzēt. Tad katrā vietā manuskriptā tas vārdiņš «brīvība» bija izdzēsts un galā apakšā parakstīts: «Nav atļauts driķēt».
(No priekšvārdiem «Garīgu dziesmu krājuma» manuskriptam, 1897)
Par Kubeles skolas hronika
Labi vairs neatceros, vai paziņa vai kāds svešāks labvēlis man pateica, ka kādas večiņas īpašumā esot Ernesta Dinsberģa rokraksts, pateica arī šīs večiņas adresi. Viņa dzīvoja Pārventā, un kādā vasaras pēcpusdienā uzmeklēju minēto vietu. Tas bija pavisam necils namiņš, ieslēpies dārzā patālāk no ielas, ar vēl saglabājušos manteļskursteni un priekšnamu ar dziediem varenu brusu lielumā. Man nācās laiciņu gaidīt, jo meklētā persona bija izgājusi. Kad viņa drīz vien ienāca, izrādījās, ka nav nekāda salīkusi večiņa, bet it braša sieva - gadu sešdesmit, runīga un žiperīga. Vaicāta par Dinsberģa rokrakstu, atbildēja, ka tāds esot gan, un izņēma to no veclaiciga skapja augšējā plaukta.
Tas bija zilganas krāsas uz pusi pārliektas burtnīcas vākos melniem diegiem sadiegts kopojums no sešām lapiņām, aprakstītām parastajā Ernesta Dinsberga rokrakstā - drukāta atveida rakstu zīmēm. No burtnīciņas īpašnieces raitā stāstījuma netiku gudrs, kādā kārtā manuskripts nokļuvis viņas rokās, tikai skaidrs bija viens - tas noticis Dundagā. Vaicāta, vai nebūtu ar mieru no manuskripta šķirties, viņa izsacīja gatavību labprāt to darīt, tikai par piecdesmit rubļiem, ne mazāk, jo esot pensionāre. Līdzīgus literārus retumus nemēdzu naudā vērtēt, un tos nekad par augstu nevar novērtēt, bet, tā kā man tolaik tādas naudas nebija, tad darījums izpalika.
Palaikam biju it kā piemirsis šo toreiz uzmeklēto retumu, kad tas pēc gada no jauna uzpeldēja manā redzes lokā - to ieraudzīju Ventspils Vēstures muzejā, kas to bija ieguvis no minētās pensionāres par trīs rubļiem, turklāt bez kādas diņģēšanās. Notiek jau visādi brīnumi. Iepazinos ar Ernesta Dinsberģa atstāto mantu tuvāk, ko muzeja darbinieki man laipni atļāva. Manuskripta virsraksts Ernesta Dinsberģa laika rakstībā:
«Īsa
Dundagas Kubeles skolas kronika.
Priekšā lasīts
Kubeles skolā 6. XII 1896.»
Hronika rakstītā saistītā valodā - oktāvās, ne klasiski tīrās, oktāvu skaits 32, tātad 256 rindiņas, numurētas lappuses 1-8. Rokraksts skaidrs, glīts, izturēts, pilnīgi bez labojumiem, kaut gan autors tolaik bija astoņdesmit gadu vecs.
Hronikas saturā neviena jauna fakta, ne datu, kas nesalīdzināmi plašāk apskatīti Ernesta Dinsberģa pazīstamajā autobiogrāfijā (1904). Hronikai daudzmaz raksturīga dziedājuma pirmā oktāva:
Priekš sešdesmit gadiem še, Dundagā,
Mums nebija skola nekāda.
Ar' Dundagas tā laika kronikā
Nav laikam tur zimēta tāda.
Gan jūrmalā bij tāda ēciņa,
Tak no skolas tur maz kas ir zināms.
Pie Dundagas Ķestera, aplokā,
Ar' būda kā skoliņā mināms.
Veltīgi meklēt hronikā kādu spirgtāku izsacījumu vai atblāzmu. ko varētu saistīt ar autora gan retajiem, bet spējajiem domu uzliesmojumiem publicētajā dzejojumā «Kurzemes laika grāmata» (1863), ka latviešus mija «pret zirgiem, suņiem, zābakiem», vai manuskripta «Evaņģēlisks dziesmu krājums» (1897) priekšvārdos par Anglijas kēniņieni, Rotšīldu un Nobelu, kas nevar vien zelta pierīties, «nebēdādami ne par cilvēku vaidiem. ne asinīm».
«Īsas Dundagas Kubeles skolas kronikas» nozīme vienīgi tāda, ka tiek papildināts Ernesta Dinsberga jau zināmais literārais mantojums.
Nobeigumam
Kad Ernests Dinsberģis 1902. gadā beidza dzīves gaitas, biju astoņus gadus vecs, un dabīgi, ka man ar dziesminieku nebija un nevarēja būt nekāda saskare, varbūt vienīgi tā, ka aizrautīgi lasīju Ludviga Hervāgena sastādīto hrestomātiju «Skolas maize», kur ievietoti arī Dinsberģa sacerējumi pantos un prozā - apraksti no ģeogrāfijas un fizikas. Labi atceros šo brangi nolasīto, nolietoto grāmatu ar paputējušu iesējumu, kurā lapas tikko turējās smalkā, brīnum stiprā linu diegā. Atceros arī to savādo smaržu, kas, grāmatu šķirstot, sitās pretī no padzeltējušām pelēcīga papīra lapām. Kad Dinsberģis pēc trimdas gadiem atgriezās atkal Kubeles skolā, «Skolas maize» bija ieviesta par mācību grāmatu. Grāmatā atrodami arī Kronvalda Ata, Jura Alunāna, Rugēna. Hugenbergera un citu mazāk pazīstamu autoru sacerējumi. Man, protams. par šiem autoriem toreiz nebija ne jausmas, bet atceros, ka mani saistīja un ka es vairākkārt lasīju un pārlasīju Jura Alunāna tulkoto Gētes balādi «Mežatēvs» un dzejojumu «Sirmais zemes kopējs savam dēlam» ar sākuma rindām:
Arvien, līdz dusi kapiņā,
Tu taisnīgs izturies.
UGUNS LOGĀ
Meži Dundagā ka mūris...
Laukumā, kur klajāks skats,
Kas tik vēli guni kūris -
Lielāku ka kaka acs?
Ne jau! Skals deg skolas logā...
Pāri galdam salīcis,
Domas sasaistījis bogā,
Raksta Ernests Dinsberģis.
Rīts vēl tālu. cik vien jaudas,
Tumsa galņat jaiespēj.
Nīzdams kūtrību un gaudas,
Gaismu vini ap sevi sēj!
Aukstums sitas loga rūtīs,
Telpa dvaša - makons balts,
Kamēr dvēsle dega krūtis -
Bij viņš cīnītājs un skalds!