🔎 Kas ir “Baltijas aizsardzības līnija”

• “Baltijas aizsardzības līnija” ir kopējs aizsardzības projekts, ko izveido trīs Baltijas valstis — Latvija, Igaunija un Lietuva. Tās mērķis ir pastiprināt šo valstu ārējās sauszemes robežas (ar Krieviju un Baltkrieviju) militārās drošības ziņā, ņemot vērā pašreizējo reģiona drošības situāciju. Vikipēdija+2Aizsardzības ministrija+2
  
• Līnija nav kaut kas abstrakts, bet — reālas infrastrukūras, militāru pozīciju, nometņu, pretmobilitātes pasākumu un citādu fortifikāciju kopums, kas plānots un daļēji tiek būvēts. mil.lv+2Instytut Europy Środkowej+2
  
• Tās izveide tika formāli vienota 2024. gada janvārī, kad Baltijas valstu aizsardzības ministri panāca vienošanos par kopīgu ārējo robežu stiprināšanu. Vikipēdija+1
  

• Pretmobilitātes infrastruktūra: prettanku grāvji, šķēršļu joslas, “prettanku eži” un citādi šķēršļi ceļiem un potenciālām iebrucēju maršrutu joslām pie ārējām robežām. LV Portāls+2mil.lv+2
  
• Noliktavu un resursu punktu izveide — munīcijas krātuves, inženiertehnisko materiālu noliktavas, kā arī pozīcijas, no kurām bruņotie spēki un sabiedrotie varētu darboties. Instytut Europy Środkowej+2mil.lv+2
  
• Iespējamā teritoriju atsavināšana vai īpašumtiesību regulējums pierobežā, lai nodrošinātu, ka šie pasākumi var tikt īstenoti — ar likumdošanas atbalstu. LV Portāls+1
  
• Integrācija ar sabiedroto — proti, līnija ir plānota kā daļa no kopējām aizsardzības stratēģijām ar NATO, un paredzēta tā, ka sabiedrotie var “bez kavēšanās pārņemt kaujas pozīcijas” ja nepieciešams. mil.lv+1
  

• Drošības vide — pastiprinātā neprognozējamība reģionā pēc Krievijas plašās agresijas pret Ukraina — padara nepieciešamu, lai Baltijas valstis kopā spētu ātri reaģēt un aizsargāt savas ārējās robežas. Instytut Europy Środkowej+2president.lv+2
  
• Kopēja solidaritāte un saskaņota politika: Baltijas valstis uzskata, ka to robežas ir arī ārējās robežas gan ES, gan NATO, tāpēc nepieciešama koordinēta rīcība. Sargs.lv+2Vikipēdija+2
  
• Savlaicīga aizsardzības kapacitātes nodošana: Šāda līnija ļauj jau bāzēties uz preventīviem un aizsardzības mehānismiem — bet ne tikai atbildēt, ja iebrukums jau notiek. Instytut Europy Środkowej+1
  

• kopēju, koordinētu militāro un inženiertehnisko aizsardzību gar Baltijas valstu austrumu (ārējām ES/NATO) robežām;
  
• savlaicīgu pretmobilitātes infrastruktūras būvniecību un pozīciju izveidi, lai jau sākotnēji varētu “apturēt, bloķēt vai kavēt” jebkuru potenciālu agresoru iebrukumu;
  
• stiprinātu savienību ar sabiedrotajiem — piemēram, NATO dalībvalstīm — tā, lai, ja nāksies, sabiedrotie varētu ērti ieņemt pozīcijas un reaģēt kopīgi;
  
• pragmatiski pielāgoties mūsdienu drošības apstākļiem — ne tikai militāri, bet arī politiski un tiesiski (piemēram, specializēts likums par pretmobilitātes infrastruktūru, īpašumu atsavināšanu pierobežā u. c.).
  

• 1. gada 2. oktobrī Saeima pieņēma Pretmobilitātes infrastruktūras izveides likums — likumu, kas būtiski atvieglo teritoriju atsavināšanu vai servitūtu nodibināšanu pierobežā, kā arī nodrošina juridisko pamatu pretmobilitātes (prettanku grāvji, šķēršļu joslas u.c.) infrastruktūras izbūvei Latvijā. LSM+2Aizsardzības ministrija+2
     
• Atbilstoši šim likumam, konkrēti novadi jau ir definēti kā prioritārie: Austrumu pierobežas novadi — Alūksnes, Augšdaugavas, Balvu, Krāslavas, Ludzas un Smiltenes. Aizsardzības ministrija+1
  
• Pēc plāna, investīcijas Latvijas austrumu robežas nostiprināšanā mēnešos un gados sasniegs ap 303 miljoniem eiro — tai skaitā paredzēta inženiertehniskā infrastruktūra, atbalsta punktu un noliktavu izbūve, pretnovietojuma pasākumi, pretmobilitātes materiālu izvietošana. Eng.lsm.lv+2Aizsardzības ministrija+2
  
• Konkrēti — saskaņā ar Aizsardzības ministrijas informāciju — tiek izveidotas “pretmobilitātes materiālu parki” (“counter-mobility parks”), kur uzglabā betona bloķētājus, “pūķa zobus”, “prettanku ežus” u.c., materiālus, no kuriem var veidot šķēršļu joslas un bloķēt ievērojamas militāras manevres pierobežā. Aizsardzības ministrija+2Latgales plānošanas reģions+2
  
• Piemēram, citā Baltijas valstī — Setomaa Parish (Igaunija) — jau šī gada laikā (2025) uzsākta pret-tanku grāvju izbūve. Tas demonstrē — “Baltijas aizsardzības līnijas” koncepcija tiek realizēta ne tikai plānotā, bet arī praktiskā veidā. baltictimes.com+1
  

• Pēdējā laikā Valsts kontrole ir norādījusi, ka, neskatoties uz uzsāktajiem darbiem, robežas stiprināšanas īstenošanā ir “riskus un trūkumus” — nepieciešama efektīvāka starpresoru sadarbība, lai darbi noritētu plānoti. Revīzija turpināsies līdz 2026. gadam. lrvk.gov.lv
  
• Tas nozīmē, ka, lai gan likumdošana un pamatinfrastruktūra ir uzsākta, nav garantijas, ka viss plānotais apjoms tiks realizēts ideālā veidā — konkrētie rezultāti, integrācija, savlaicīga izbūve un uzturēšana ir atkarīga no institūciju koordinācijas un resursu pieejamības. lrvk.gov.lv+1
  

• Pabradė (Lietuva) — 2024. gadā atklāts pirmais “counter-mobility park” ar ceļa bloķētājiem, “dragon’s teeth” betona šķēršļiem un “hedgehog” tipa barjerām kā daļa no “Baltijas aizsardzības līnijas”. euronews+1
  
• Igaunija līdz 2025. gada vasarai ir sākojusi izbūvēt pret-tanku grāvjus savā dienvidaustrumu pierobežā (pie Krievijas robežas). baltictimes.com+1
  
• Tātad — reģionā vizuāli un materiāli redzami elementi jau top, un tie ir koordinēti starp visām trim Baltijas valstīm.
  

aicina uz ziemas sezonas ielu sporta festivālu 9. decembrī

9.decembrī Ķīpsalu “spridzinās” veselīga aktīva un sportiskas dzīves veida cienītāji. Kās tad īsti notiks starptautiskajā Ķīpsalas izstāžu centrā – par to saruna ar “Ghetto Games” dibinātāju Raimondu Elbakjanu. 
9. decembrī starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsalā notiks pirmais “Ghetto Games” ziemas sezonas pasākums ar devīzi “Forget The Winter”. 
Tajā vienuviet pulcēsies Latvijas jaunieši un sportisti, lai pierādītu, ka ielu sportam nav svarīgi gadalaiki. Vairākas aktivitātes notiks sadarbībā ar Bērnu aizsardzības centru, piedāvājot bezmaksas dalību gan sporta disciplīnās, kā arī izglītojošus pasākumus par uzvedības un vielu atkarību risku.
Ķīpsalā notiks sacensības Ghetto Basket, Ghetto Football un Ghetto Floorball disciplīnās U12, U14, U16, 17+ un Lady grupās. Lai veicinātu fizisku aktivitāšu pieejamību jauniešiem, dalība līdz U16 grupai ieskaitot būs bez maksas. Paralēli sporta aktivitātēm darbosies arī īpaša stacija, kurā būs iespēja veikt mentālās veselības check-up testu, parunāties ar īpaši apmācītiem jauniešiem un profesionāļiem, lai vairāk uzzinātu par dažādiem izaicinājumiem un riskiem ar ko saskaras jaunieši un viņu vecāki.
Pasākuma dienā Ķīpsalas hallē notiks ne tikai sporta sacensības, bet arī aktivitātes skatītājiem, būs pieejamas izklaides zonas, atrakcijas, kā arī 1 pret 1 futbola turnīrs, slam dunk konkurss, brīvrunu batls un citi notikumi.
“Pasākuma devīze “Forget The Winter” simbolizē izaicinājumu iziet no komforta zonas, nevis slēpties aiz ekrāniem vai uz dīvāna. Pirmais šāda formāta pasākums notika pirms vairāk nekā 15 gadiem. Kopš tā laika esam meklējuši iespējas, lai šāda mēroga notikumu realizētu un tas nav bijis viegls ceļš. Prieks par mūsu partneri Bērnu aizsardzības centru, kuri ir gatavi mēģināt. Šis ir pirmais no četriem pasākumiem, ko piedzīvosim rudens un ziemas laikā - tā būs iespēja gan pierādīt sevi, gan iegūt jaunas un vērtīgas zināšanas, kā arī jēgpilni pavadīt brīvo laiku,” saka Ghetto Games līderis Raimonds Elbakjans.
“Mēs redzam, ka šādi projekti palīdz jauniešiem atrast savu vietu, apgūt disciplīnu, komandas garu un mērķtiecību. Šeit pulcējas ļoti dažādi jaunieši un Ghetto Games ir platforma, kurā varam komunicēt ne tikai sporta tēmas. Tāpēc ir svarīgi, lai šādas kustības saņemtu atbalstu arī valsts līmenī,” uzsver Liene Kauliņa - Bandere, Bērnu aizsardzības centra vadītājas vietniece attīstības un starptautiskās sadarbības jautājumos.
Ziemas sezonā gaidāmi Ghetto Games un BAC reģionālie pasākumi arī Ventspilī, Rēzeknē un Jēkabpilī.
Reģistrācija turnīriem un aktivitātēm ir pieejama play.ghetto.lv , kā arī Mental Health check up vari reģistrēties https://ej.uz/mhcheck-up091225.

Krišjānim Valdemāram 200. Kas zināms par latviešu ekonomista, politiķa un laikmeta simbola dzīvi un izvēlēm?
REplay.lv Augstāk par zemi Šodien, 12:11
Kultūrtelpa
Autori: Anda Buševica (Latvijas Radio žurnāliste)
2. decembrī visā Latvijā atzīmēs jaunlatviešu kustības aizsācēja, Ainažu jūrskolas dibinātāja, latviešu ekonomista, publicista un politiķa Krišjāņa Valdemāra 200. dzimšanas dienu. Līdzās tam personības, kuru plakātiski zina teju visi, dzīvesstāstā ir arī tādas izvēles, kuras, neiedziļinoties 19. gadsimta vēstures kontekstā, izprast ir grūti. Tāpēc Latvijas Radio raidījumā "Augstāk par zemi" tiekas vēsturnieki Vita Zelče un Gints Apals, lai rastu mazliet skaidrības saistībā ar Krišjāņa Valdemāra dzīvesstāsta grūtāk saprotamajiem brīžiem.

Vēstures liecību nav daudz
Kaut arī Krišjāņa Valdemāra vārds daudziem šķiet pazīstams, patiesībā par šo personību zināms visai maz – ar Latviju galu galā vijas vien pirmais viņa dzīves posms. Jau kopš 23 gadu vecuma Krišjāņa Valdemāra dzīve saistījās ar Pēterburgu un Maskavu. "Mēs tīri labi zinām, ko viņš ir darījis šeit, Baltijā, un latviešu vidē. Bet tas, par ko mēs zinām mazāk, ir tas, kā Krišjānis Valdemārs izskatās no sava Tērbatas nelatviešu studiju biedru viedokļa, un
vēl mazāk mēs zinām, ko viņš darīja savā Maskavas posmā un kāda bija viņa iesaiste Krievijas valsts mēroga kuģiniecības organizācijās un citur," saka vēsturnieks Gints Apals.
Tam, ka par Krišjāņa Valdemāra dzīves gaitām zināms visai maz, piekrīt arī vēsturniece Vita Zelče. "Ir iespaids, ka par pēdējiem viņa gadiem mēs zinām vairāk, jo ir vairāk liecību devēju. Tie jaunie cilvēki, kas tolaik bija Valdemāra tuvumā, kad paši jau tuvojās mūža norietam, sāka dāsni dalīties ar saviem jaunības iespaidiem, un tā mēs uzzinām, ko viņi zināja un ko viņi domāja. Bet pats Valdemārs savas biogrāfiskās liecības ir atstājis ļoti minimālā veidā, un arī nekādi muzeji, atmiņas vācēji vai kāds cits Valdemāra dzīves laikā nav rūpējušies par to, lai mums būtu liecību kolekcijas par šī cilvēka dzīvi," saka Zelče.

Trūcīgais vēsturisko liecību kopums varētu būt skaidrojams ar to, ka laikos, kad dzīvoja Krišjānis Valdemārs, kolekcionēt vēsturiskas liecības gluži vienkārši neesot bijis pieņemts.
Arī pēc dabas Krišjānis Valdemārs esot bijis ļoti atturīgs. "Viņš bija pietiekami uzmanīgs, izsakoties par dažādiem jautājumiem, jo vairākos dzīves posmos viņam bija lielas nepatikšanas ar varas iestādēm. Protams, ka viņš nevarēja tā atklāti likt uz papīra visu, ko viņš domāja un darīja," skaidro Gints Apals.
Labdaris rada iespēju kļūt par izglītotu latvieti
Krišjānis Valdemārs ir dzimis Ārlavas Vecjunkuru mājās 1825. gada 2. decembrī. Viņa tēvs Mārtiņš Valdemārs bija Vecjunkuru iegātnis, bet māte Marija – saimnieka meita. Krišjānim Valdemāram, tāpat kā viņa māsai, kas vēlāk kļuva par rakstnieci Mariju Medinsku, un brālim Indriķim, kurš pieaugot kļuva par arhivāru un pirmo latviešu vēsturnieku, bija labas izredzes mantot ģimenes saimniecību. Tomēr 1835. gadā, kad Krišjānim Valdemāram bija vien 10 gadi, viņa tēvs cieta milzu neveiksmi saimniekošanā, un ģimene bija spiesta mājas atstāt, uzsākot jaunu dzīvi Sasmakā jeb tagadējā Valdemārpilī.
Nokļuvis Valdemārpilī, tolaik jaunais puika Krišjānis Valdemārs uzsāka savas skolas gaitas, ko turpināja Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā. Ātri vien viņš bija gatavs pieņemt mājskolotāja vietu un pat uzdienēja par rakstveža palīgu Rundālē un rakstvedi Lielbērstelē.
Un tad kāds labdaris – ģenerālgubernators Šuvorovs – apmaksāja Krišjānim Valdemāram mācības Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kas vēlāk pavēra ceļu uz studijām universitātē.
"Jauniem un spējīgiem cilvēkiem, kuriem nebija līdzekļu studijām, tos bieži vien deva gan administrācijas pārstāvji, gan vietējie muižnieki, tāpat kā arī Valdemāra labdaris Šuvorovs," saka Gints Apals, kliedēdams mītu par to, ka 19. gadsimtā izredzes uz labu izglītību bija vien turīgu ģimeņu bērniem. "Šuvorovs noteikti bija pilnīgi pārliecināts, ka ar šo atbalstu viņš iegūs sev vienu spēcīgu un lojālu ietekmes aģentu no zemākajām kārtām, kas veidos pozitīvu priekštatu par esošo Baltijas guberņu pārvaldi," papildina Vita Zelče.
Tomēr vēsturnieki uzskata, ka ar iespēju izglītoties augstākajā līmenī Krišjānis Valdemārs bijis viens no pirmajiem, kurš rosinājis uz diskusiju par to, kas īsti ir latvietis – sociāls jēdziens vai tomēr etniska kopība un tauta?
"Vai latviešiem var būt sava patstāvīga kultūra? Vai tāda vārdu kopa kā "izglītots latvietis" nav absurds? Valdemārs pierādīja, ka nē – latvietis paliek latvietis arī tad, ja viņš iegūst izglītību un iziet ārpus savas kārtas. Tā ir tā galvenā debate, kas turpinās visus 60. un 70. gadus 19. gadsimtā," saka Gints Apals.
Kāpēc latvietis?
Krišjāņa Valdemāra brālis Johans Heinrihs Valdemārs bija dziļi vācbaltu kultūrā sakņota personība, kurš kā vēsturnieks sadarbojās ar vācu žurnālistiem un izdevniecībām. Fakts, ka viņš bija vecākais brālis ģimenē, kaut nedaudz izskaidro, kāpēc viņš savu ceļu augšup pa sabiedrības kāpnēm izvēlējās veidot tieši caur vācu kultūru. Bet no kurienes viņa jaunākajam brālim Krišjānim tāda iedoma – studējot tautsaimniecību Tērbatas universitātē, uz savām durvīm rakstīt "latvietis"?
Vita Zelče izsaka minējumu, ka tas viss sācies jau Liepājas Augstākajā apriņķa skolā, kur, būdams krietni pāraudzis ģimnāzista vecumu, viņš ir juties neiederīgs, tāpēc nolēmis savu latvietības defektu pārvērst par efektu. Gints Apals oponē – viņaprāt, pie vainas drīzāk ir piedzīvotais Tērbatas universitātē, kur izdevās uzklausīt no Vakareiropas ienākušās liberālisma un nacionālisma idejas.
"Kad viņš kļūst par universitātes studentu, sākotnēji viņš ļoti iekļaujas šajā Tērbatas vāciski runājošo studentu pasaulē. Viņam ir draugi. Un tikai tad, kad viņš kaut kādu politisku iemeslu pēc uzraksta pie savām durvīm, ka viņš ir latvietis, šie paši draugi viņam labvēlīgi saka – klau, tas taču nav nopietni, ko tu dari," spriež Gints Apals.

Kādu laiku gan Krišjānis Valdemārs, gan Juris Alunāns, gan Krišjānis Barons bijuši kurzemnieku korporācijas "Curonia" biedri. Tomēr pēc brīža Krišjānis Valdemārs izveidojis pats savu studentu korporāciju. "Tajā gan nebija nekā tīri latviska – tur bija dažādu tautību cilvēki. Vienkārši tie bija tādi liberālāk noskaņotāki cilvēki, kuri īsti neiekļāvās tradicionālās kurzemnieku, vidzemnieku vai livoņu korporāciju struktūrās," saka Gints Apals, tādējādi mēģinot pierādīt, ka domas par latvietību kā politisku spēku Krišjānim Valdemāram radušās tieši studiju gados.
"Studentu korporāciju uzdevums tajā laikā ir nojaukt kārtu robežas, piemēram, starp tiem, kuri ir un kuri nav dižciltīgi. Nevis par to, kurš ir vācbaltietis un kurš ir latvietis, bet vairāk par to, ka muižnieku dēli kopā ar pilsētnieku un pat zemnieku dēli ir vienādi organizācijas ietvaros," vēsturnieks turpina.
Tomēr, pavadīdams laiku vienlīdzībā balstītās attiecībās, iespējams, Krišjānis Valdemārs vēlējās, lai arī latvietis kļūtu par līdzvērtīgu vārdu, piemēram, baltvācietim vai jebkuras citas atzītas tautības pārstāvim.

Citāts:"Viņš ticēja, ka dažādu reformu rezultātā Krievijā radīsies parlaments un ka tādā situācijā Baltijas provinces varēs iegūt zināmu autonomiju, kurā latvietis varētu kļūt pat par ģenerālgubernatoru. Tā ir tā viņa maksimālā vīzija.

Citāts:"Vācu jūgs, viņaprāt, ir ļoti slikts, un tur nekādas iespējas pacelties uz augšu nav, tādēļ daudz labāku sociālo mobilitāti piedāvā krievu politiskās kultūras un sistēmas ietvari, tāpēc, viņaprāt, bija jāsekmē Baltijas provinču pārkrievošana," saka vēsturnieks.

Citāts:Te ir tas stāsts par cilvēku, kurš kā indivīds var izdarīt ārkārtīgi daudz. Viņā bija gribasspēks, darba spējas, talants un spēja motivēt cilvēkus noteiktai rīcībai, lai būtu sabiedriskais labums," saka Vita Zelče.

Tev ir labs jautājums — jā — ir diezgan daudz pazīmju, ka Necuno Solutions (tātad projekts pie domēna “necunos.com”) — visdrīzāk ir “pamests” vai vismaz nav aktīvi attīstīts jau vairākus gadus. Šeit, ko zina:
✅ Kas bija plānots

• Necuno Solutions 2019. gadā paziņoja par ierīci Necunos NC_1 (un korporatīvo versiju Necunos NE_1) — atvērtā koda aparātu ar GNU/Linux, bez SIM/modema, ar mērķi nodrošināt augstu privātumu un drošību. (necunos.com)
  
• Ierīce tika reklamēta kā “community edition” un paredzēta “inženieriem / izstrādātājiem / Linux privātuma entuziastiem” — nevis kā ikdienas viedtālrunis “mass-market”. (It's FOSS)
  

• Specifikācijas un ierīces (procesors, RAM, funkcionalitāte) tika plaši kritizētas: pats “NC_1” ir drīzāk “Linux-planšetdators” nekā konkurētspējīgs viedtālrunis. (tehmo.com)
  
• No neatkarīgiem pārskatiem un apspriedēm – skeptiskums: daļa komentētāju uzskatīja, ka cenas un solījumi (“saprātīga saskarne”, “galvenokārt open source”, drošība) nesakrīt ar realitāti. (Reddit)
  
• 1. gada maija datu reģistrs rāda, ka uzņēmums reģistrēts jaunā formā kā Necuno Ltd (citā jurisdikcijā), bet nav skaidri saistīts ar oriģinālo Necuno Solutions. (open.endole.co.uk)
     
• Oficiālā vietne “necunos.com” šodien– kad pārbaudu — atgriež kļūdu (“Bad Gateway / 502”), kas ir bieža pazīme par tīmekļa resur­sa neaktivitāti vai pamestu projektu. (Es to redzēju pēdējā pārbaudē.)
  

• Necuno projekts tika plaši reklamēts kā “atvērtā koda / privātuma” Linux ierīce: modelis Necuno NC_1 — “kopienas izdevums” (community), ar Linux bāzi (piemēram, ar Plasma Mobile u.c.) un bez mobilā modema, Wi-Fi savienojumu tikai, mērķis — drošība un privātums. (Vikipēdija)
  
• Tomēr jau toreiz bija skaidrs — tas nav “konkurents modernajiem Android/iOS viedtālruņiem”: NC_1 ir uzskatāms drīzāk par “mazu Linux-ierīci / planšetdatoru” nekā par pilnvērtīgu telefonu (nav SIM, nav modema, vecāks procesors). (Liliputing)
  
• 1. gadā bija paziņojums par “NC_1 update”, bet šīs ziņas nekad neīstenojās plaši un nav daudz info par tā iznākšanu. (Vikipēdija)
     

• Nekur publiski nav parādījusies jauna oficiāla informācija par Necuno — nav preses relīžu, emuāru ierakstu, “jaunu modeļu” paziņojumu vai jaunu versiju izlaidumu. Pēdējie nozīmīgie mediju raksti par NC_1 ir no ~2018–2019. (It's FOSS)
  
• Neatradu alternatīvas kopienas vietas (aktīvas forumu diskusijas, GitHub / git repozitorijus ar neseniem commitiem, Reddit tēmas utt.), kur būtu redzama atdzimusi interesēšanās vai attīstība.
  
• Sarakstītajā uzņēmumu datubāzē, kur minēta “Necunos”, nav skaidri redzams, ka tiek regulāri atjaunināta “smartphone” daļa — tā vietā tā tiek pieminēta kā drošības komunikāciju risinājums. (tracxn.com)
  
• Vikipēdijas ierakstam par Necuno nav atsauču uz jaunāku laiku — tas galvenokārt atspoguļo 2018–2019 informāciju. (Vikipēdija)
  

• Nepieciešamie “sliedes” darbam — atjaunināta mājas-lapa, publiski reģistrēti jaunumi, kopienas repozitoriji, aktīva diskusija — vismaz publiski ir klusi.
  
• Nav redzams, ka kāds (ne uzņēmums, ne kopienas entuziasti) būtu centušies “atdzīvināt” projektu 2024.–2025. gadā.
  
• Tātad projekts de facto izskatās kā pamests / aizmirsts, vismaz pēc publiski pieejamiem datiem.
  

• Oficiālā “News/Blog/Press” sadaļa uzlapā necunos.com pēdējie ieraksti ir no 2020. gada: pēdējais datētais raksts ir “Long awaited NC_1 update” no 2020. gada janvāra. (necunos.com)
  
• Citas vecās ziņas un paziņojumi: piemēram “New Website Launched” decembrī 2018. (necunos.com)
  
• Nav arhīvos redzamu rakstu, paziņojumu vai cita satura, kas būtu publicēts pēc 2020. gada. Pēc “2020 – Long awaited update” seko nekādas jaunas rindkopas “News” sadaļā.
  

• Arhīvs liecina, ka pēdējā oficiālā informācija no Necunos ir no 2020. gada — pēc tam nav sekojis jauns “update”, preses relīze vai blogs. Tas saskan ar to, ka mājaslapas “News/Press” sadaļa izskatās nelietota pēdējos gados.
  
• Ja projekts būtu turpinājies vai mēģinājis atdzimt — droši vien būtu redzami jauni ieraksti, paziņojumi vai atjauninājumi; to nav.
  

• Neatradu arhīvos nekādu ierakstu pēc 2020. gada — tas nozīmē, ka vismaz publiskajā web-lapā nav bijis nekā, kas būtu arhivēts kā “jauns saturs”.
  
• Nav pierādījumu, ka kāda no kopienām, izstrādātājiem vai entuziastiem būtu veikuši plašu publisku atdzīvināšanos (nav “Restart”, “New release” vai taml.).
  

https://www.youtube.com/watch?v=t1eX_vvAlUcA

Reizniece par dienēšanu Zemessardzē kopā ar meitu: "Tas ir daudz svarīgāk nekā būt pirmajai aizbraucēju rindā un neaizstāvēt savu valsti" 

Andris Bulis šovā “Slavenības. Bez filtra” ciemojas pie bijušās finanšu ministres un zemessardzes kājnieces Danas Reiznieces. Tikšanās laikā Andris pārrunā, kā viņa uztver meitas dienestu Zemessardzē un kādu emocionālo slodzi nes apziņa, ka kara gadījumā māte un meita stātos vienā līnijā.
Kā atklāj Dana Reizniece, dienests ir devis iespēju nodoties kopīgām darbībām ar bērniem: “Aleksai šobrīd skolā ir Valsts aizsardzības mācība, tad nu mums ir par ko parunāt, varam salīdzināt, ko mums abām māca. Savukārt mana vecākā meita Helēna arī dienē, jau kopš 2023. gada. Tas bija pilnīgi neatkarīgs viņas pašas lēmums. Es viņai jautāju – kāpēc tāds lēmums? Izrādās, ka viņa par to ir sapņojusi jau no bērnības. [..] Viņa sāka dienēt Ventspilī, bet nu jau mēs esam vienā vienībā – Ādažu 3. kājnieku balatjonā.”
Andris Bulis par dzirdēto ir manāmi pārsteigts. Viņš jautā, vai mātei nav žēl meitas, jo būt Zemessardzē nav viegli. “Raksturu audzinās! Man būtu žēl, ja viņa nedarītu tādas lietas, ja vienīgais, kas viņu dzīvē interesētu, būtu sēdēt pie televizora vai spēlēt datorspēlītes. Tagad spēlīšu vietā viņa vismaz pamācās ar dronu lidot,” stāsta Dana Reizniece.
Jautājot, vai viņu nebaida fakts, ka, pienākot X stundai, pašas meita var būt pirmajā rindā, Dana atbild, ka tas ir daudz svarīgāk, nekā būt pirmajai aizbraucēju rindā un neaizstāvēt savu valsti. Andris Bulis šokēts jautā, vai meitu neinteresē mierīga ģimenes dzīve? “Protams, interesē. Viņai būs gan laimīga ģimenes dzīve, kā arī viņa būs labs zemessargs! Tas viss ir iespējams! [..] Var un vajag darīt visu, kas rada gandarījumu, laimes sajūtu un piepildījumu,” secina Dana Reizniece.

https://lasi.lv/par-svarigo/brivbridis/r...lsti.34750

Austra Skujiņa ir labi zināma personība latviešu literatūrā, bet bieži viņu atceras ar: „…ā, tā ir tā, kura ielēca Daugavā.” Nedaudz netaisnīgi ar to iesākt, bet tomēr patiesi – Austra tiešām ielēca Daugavā naktī uz 1932.gada 5.septembri, upes krastā atstājot savas mantas. Viņa bija tik ļoti jauna, tikai 23 gadi, pēc mūsu laika domāšanas tīrais bērns. Tai pašā laikā viņas atstātais dzejas mantojums uzrunā joprojām un liek domāt par daudz nobriedušāku, vecāku personību. Tā tas arī ir, man, lasot Austras vēstules, bija ik pa laikam jāsameklē to uzrakstīšanas datums un pie sevis jāizrēķina, cik tad īsti cilvēciņam tobrīd ir gadu. Jau piecpadsmitgadīga viņa kā naivs bērns, kurš grib labot pasauli, raksta: “Kamdēļ visi nav vienādi, kamdēļ cits citu nīst?” 

https://burtkoki.wordpress.com/2011/03/0...u-skujinu/

Austra Skujiņa vēstulēs, atmiņās, veltījuma dzejā / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Enigma, 1997. – Uz vāka nosaukums: Tik skumjas un sapņi mans ieguvums.
Krizantēmu sniegs : Austra Skujiņa atcerēs, apcerēs, versijās / sast., priekšv., koment. aut. Jānis Zālītis. – Rīga : Mansards, 2007.

Leons Briedis raksta:

Citāts:Nepaģērēsim arī mēs no Austras Skujiņas brīnumbērnu, it sevišķi šobrīd, kad brīnums jau sen ir miris un palicis vien tas bērns – vienkāršā, tumši mēļā kleitā, zēniski apgrieztiem matiem, lielām izbiedēta putna acīm, ar ironiski smeldzīgu smaidu uz lūpām, kādu nu mēs viņu uz visiem laikiem paturēsim prātā. Taču poētiskā pārdzīvojuma tiešuma, īstuma un intensitātes spēks, kā arī virknē dzejoļu apliecinātā mākslinieciskā varēšana šobrīd Austras Skujiņas negarajā mūžā paveikto ļauj uzskatīt jau par pilntiesīgu mūsu dzejas klasikas daļu.

Citāts:Diez kur gan visi šie cilvēki bija toreiz, kad Austra nosalusi un aizmaldījusies skraidīja pa Rīgu, dzīves jēgu, draudzību un mīlestību meklēdama? Toreiz nevienam nebija laika atskatīties atpakaļ.

No nākamā gada pašvaldībām vairs nebūs jārūpējas par daudzdzīvokļu mājām
REplay.lv - Reģioni Krustpunktā Šodien, 9:37 Latvijā
Autori: Laura Jansone, "ReTV" žurnāliste
Vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas Latvijā beidzot noslēgumam tuvojas garais un sarežģītais privatizācijas process. Taču ar dzīvokļa atslēgu saņemšanu un ierakstu zemesgrāmatā viss nebeidzas. Iegūstot īpašumu, ir jāuzņemas arī atbildība par to. Un tieši šī atbildība jeb daudzdzīvokļu māju kopīga pārvaldīšana daudzviet Latvijā aizvien nav atrisināta un joprojām gulstas uz pašvaldību pleciem. No nākamā gada tas vairs nebūs vietvaru pienākums, un daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem lēmumi par savu īpašumu jāpieņem pašiem.
ĪSUMĀ:
No 1. janvāra pašvaldībām vairs nebūs pienākuma iesaistīties citām personām piederošu māju pārvaldīšanā.
Līdz 2025. gada beigām ir jāsasauc dzīvokļu īpašnieku kopsapulce par nama tālāko apsaimniekošanu.
Ja neizdodas vienoties, līgums par pārvaldīšanu automātiski tiks noslēgts ar līdzšinējo apsaimniekotāju.
Likums nenosaka, ka dzīvokļu īpašniekiem obligāti ir jāizvēlas profesionāls namu apsaimniekošanas uzņēmums.
Visvairāk nepārņemto māju ir Rīgā, citviet situācija ir atšķirīga.
Ekonomikas ministrija: Šis ir 25 gadus ilga procesa noslēgums.
Plāno noteikt, ka daudzdzīvokļu mājām obligāti ir jāveido rezerves fonds krīzes situāciju novēršanai.
"Parasti sanāk kopā un visu norunā"
Valmieras novada Kocēnu pagastā atrodas neliels ciemats Tožas. Tas veidojies padomju gados, kad šeit darbojās kolhozs. Tad arī uzceltas vairākas divstāvu dzīvojamās ēkas, fermas un darbnīcas strādnieku vajadzībām. Tagad dažas ēkas izskatās pavisam drūmi, tajās daļa dzīvokļu ir apdzīvoti, daļai logi tumši un nespodri. Savukārt pie vienas no ēkām ir uzbūvēti jauni šķūnīši, sētā sastādīti dažādi košumkrūmi un mājas ieeju rotā greznās betona kurpēs ievietoti puķu podi.
Pensionārs Voldemārs Liniņš pastāstīja, ka dzīvokļus ciematā "Tožas" cilvēki pārsvarā izpirkuši par privatizācijas sertifikātiem. Viņš atklāja, ka gan astoņu dzīvokļu namam, kurā dzīvo viņš, gan arī pārējām daudzdzīvokļu mājām ciematā nav noslēgts līgums ar kādu apsaimniekotāju. Taču viņa mājā vismaz esot kāda kundze, kura turot rūpi par kārtību. Ar viņas gādību arī visi vienojoties par kopīgi veicamajiem darbiem.
"Parasti sanāk kopā un visu norunā, visu sarunā. Mēs te šiten jaunas notekas uztaisījām, esam vienīgā māja, kas tā izdarīja, mums ir pat raksts, ka esam labākā Kocēnu novadā. Ejam, parādīšu," aicināja Liniņš.
Kāpņu telpā goda vietā Valmieras novada atzinība mājas čaklajai saimei par sakoptu pagalmu pērnajā gadā. Kungs gan atzina, ka ciematā šīs mājas iedzīvotāji vienīgie par savu apkārtni rūpējas, pārējie katrs pats par sevi.
"Jauno nav, 90% šeit ir pensionāri. Tā te dzīvojam, var jau iztikt. Te pāris dzīvokļi ir tukši, jaunie aizbraukuši uz Vāciju. Esmu apmierināts, arī pārējie apmierināti," sacīja Liniņš.
Tiesa gan, nekādu uzkrājumu mājas uzturēšanai iedzīvotāji šeit neveidojot. Ja kas ārkārtējs, atbalstu nekad neesot liegusi Kocēnu apvienības pārvalde, stāstīja Liniņš: "Uzmūrēja skursteņus ciems, viņiem kāda nauda esot celtniecībai."
Foto: Laura Jansone/ReTV
No 1. janvāra pašvaldībām vairs nebūs pienākuma iesaistīties citām personām piederošu māju pārvaldīšanā
Šī daudzdzīvokļu māju iedzīvotāju paļaušanās uz pašvaldības palīdzību ir tas, kam jaunā kārtība un likums pieliks punktu.
Pēc 2026. gada 1. janvāra pašvaldībām vairs nebūs nekāda pienākuma iesaistīties citām personām piederošu māju pārvaldīšanā. Ja pašvaldībai attiecīgajā mājā pieder kāds dzīvoklis, tai būs tikai viena no balsīm mājas kopsapulcē.
Valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizācijas pabeigšanas likums nosaka, ka līdz 2026. gada 1. janvārim visiem daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem, kuri to vēl nav izdarījuši, ir jāpārņem savas mājas apsaimniekošana no pašvaldības.
Praktiski tas nozīmē, ka pašvaldībai vai tās ieceltajam pārvaldniekam līdz 2025. gada beigām ir jāsasauc dzīvokļu īpašnieku kopsapulce vai jāorganizē aptauja, aicinot iedzīvotājus izlemt, vai turpināt sadarboties ar esošo apsaimniekotāju, vai dibināt biedrību un māju apsaimniekot pašu spēkiem.
Kā skaidroja Ekonomikas ministrijas Mājokļa departamenta direktors Mārtiņš Auders, šis ir ilga procesa noslēgums: "Tā saukto nepārņemto māju pārvaldīšana likumā tika ietverta 2000. gadā. Aizritējuši jau 25 gadi, kopš ir šādas aizvien nepārņemtās mājas. Un visus šos gadus pēc privatizācijas likuma mājas iedzīvotāji varēja pārņemt mājas pārvaldīšanas tiesības. Tas process noslēdzas šī gada beigās."
Ja šo māju iedzīvotājiem tomēr neizdodas vienoties, kā tālāk rīkoties, likums paredz – tādā gadījumā līgums par mājas pārvaldīšanu automātiski tiks noslēgts ar to pašu personu, kas māju ir apsaimniekojis līdz šim.
Foto: Laura Jansone/ReTV
Visvairāk nepārņemto māju ir Rīgā
Kā skaidroja Latvijas Namu pārvaldītāju un apsaimniekotāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Ervīns Straupe, visvairāk šādu apsaimniekošanā nepārņemtu māju ir Rīgā, citviet Latvijā situācija ir atšķirīga.
"Tādi pirmrindnieki māju pārņemšanā vienmēr ir bijusi Valmiera, Jelgava, Ventspils, Liepāja. Mazāk pārņemto māju ir Daugavpilī, Rēzeknē," atzīmēja Straupe.
Pēc Valmieras novada domes datiem Valmieras pilsētā no aptuveni 400 daudzdzīvokļu mājām rūpes par sava nama apsaimniekošanu nav uzņēmušies vien nepilnu desmit māju iedzīvotāji. Tiesa gan, cita aina iezīmējas ārpus Valmieras jeb pagastos. Kā skaidroja Valmieras novada Nekustamo īpašumu apsaimniekošanas pārvaldes vadītāja vietniece un būvinženiere Marta Katana, problēma ir tā, ka daudzi nemaz neapzinās, ka likums attiecas arī uz viņiem.
"Privatizēta daudzdzīvokļu māja skaitās no trīs dzīvokļiem. Līdz ar to ir tās klasiskās divstāvīgās, trīsstāvīgās daudzdzīvokļu mājas un tad ir tādas pie fermām, bijušās kantoru ēkas, sadalītas savrupmājas, kuras arī pēc likuma sastāv no privatizētiem dzīvokļiem, kurām arī ir jāizvēlas apsaimniekotājs," sacīja Katana.
Nav obligāti jāizvēlas profesionāls namu apsaimniekošanas uzņēmums
Ekonomikas ministrijas Mājokļa departamenta direktors gan mierināja –
likums nenosaka, ka dzīvokļu īpašniekiem obligāti ir jāizvēlas profesionāls namu apsaimniekošanas uzņēmums.
"Ne vienmēr mājai ir vajadzīgs pārvaldnieks. Tas ir atkarīgs no dzīvokļu īpašnieku spējas pašiem organizēties. Iedzīvotāji tikpat labi var dibināt biedrību un rūpes par sava nama apsaimniekošanu uzņemties paši. Biedrības izmanto, lai tās pārvaldīšanas maksas būtu lētākas un varētu darīt arī pašu spēkiem," paskaidroja Auders.
Taču Straupe norādīja, ka apsaimniekošanas pakalpojumi vairāk tiek piedāvāti pilsētās, jo ārpus tām cilvēki ne vienmēr ir gatavi par to maksāt, un tas ir arī dārgāk attāluma dēļ.
"Viņiem varbūt ir ūdens pieslēgums un kanalizācija. Bet viss pārējais notiek pašai mājai iekšienē par kaut ko vienojoties. Un tad ir daudzi reģioni, kur braucam cauri ciemiem un ir mājas, kur katrai savs skurstenītis caur logu, vai pa lodžiju vai uz jumta. Šīs mājas netiek pienācīgi pārvaldītas, un tā ir tāda bumba ar laika degli," pauda Straupe.
Foto: Laura Jansone/ReTV
Situācija ar namu pārņemšanu reģionos ir dažāda
Pieņemt lēmumu, kā rīkoties, nāksies arī kāda nama iedzīvotājiem Valmieras novada Brenguļu pagasta Cempos.
Piemēram, Vilnis Suipis ir kategoriski pret to, ka rūpes par māju nodotu kādam pārvaldniekam: "Līdz ar to tad mums ir viņiem jāmaksā. Kāpēc mums svešiem alga jāmaksā? Mēs paši te tā uz pusēm, darām šo un to... Cik varam, tik darām paši ar saviem spēkiem."
Suipis ar lepnumu rādīja, kā pašu spēkiem sakārtojuši mājas piebraucamo ceļu un izveidojuši bērnu laukumiņu. Tikmēr viņa kaimiņiene Vera Poļakova uz situāciju raugās mazliet skeptiskāk. Viņasprāt, mājai tomēr vajag kārtīgu saimnieku, jo ne vienmēr par visu izdodas tik raiti vienoties.
"Vispār jau vajag, ja tā nauda aiziet uz māju, ja ne kaut kur citur. Mums ir jumts jāmaina. Jūs jau pati redzat, kāda tā māja ir, tai kādi 50 vai 60 gadi, un pagrabi ir šausmīgi," pauda Poļakova.
Pašlaik mājai nekāda līdzekļu uzkrājuma neesot, un arī līdz šim ar dažādu nepieciešamību apmaksu tik raiti nemaz nav veicies.
"Es kādreiz biju tā apsaimniekotāja. Tur nokrāsojām koridorus, logus un durvis. Tagad es atteicos, jo viens maksā, viens nemaksā, nu tad kam man to vajag," sacīja Poļakova.
Arī šīs mājas iedzīvotāji tomēr būs spiesti vienoties. Ja tas nenotiks, nama iedzīvotāji var arī palikt bez virknes pakalpojumu, brīdināja Ekonomikas ministrijas pārstāvis Auders.
"Kaut vai koplietošanas elektrība, šobrīd tā prakse ir tāda, ka līgumi tiek slēgti nevis ar kopību, bet ar pārvaldnieku. Praktiski tas nozīmē, ka nebūs koplietošanas elektrības jau ar 1. janvāri," pauda Auders.
Situācija novados ir dažāda. Cēsīs pilsētā visi nami jau ir pārņemti. Savukārt Līgatnē un Vecpiebalgā pārvaldes pašlaik vēl tikai apzina situāciju. Valkas novadā un pilsētā vēl aptuveni 60 mājas apsaimnieko pašvaldības noteiktais pārvaldnieks, un tur aktīvi notiek sapulces un aptaujas, stāstīja Valkas novada domes izpilddirektors Valdis Šaicāns. Tikmēr pagastos situācija ir ļoti atšķirīga.
"Pagastu pārvalžu vadītājiem ir uzdots uzdevums sarīkot iedzīvotāju sapulces un šajās sapulcēs vienoties par tālāko situāciju. Mums jau ir mājas pagastos, kur ir biedrības nodibinātas un paši apsaimnieko, tā ka pieredze mums ir dažāda," stāstīja Šaicāns.
Neatkarīgi no tā, kādu apsaimniekošanas formu katrs nams izvēlas, jāatceras, ka to ir tiesības mainīt, ja iedzīvotāji nav apmierināti. Taču pats būtiskākais – iedzīvotājiem ir jāpiekrīt kopīga finanšu uzkrājuma veidošanai, jo turpmāk caura jumta gadījumā vairs nevarēs vērsties pašvaldībā un lūgt to salabot.
Kā skaidroja Katana, par īpašuma uzturēšanu būs jāmaksā pašiem: "Tā ir, ka šie kopīgie izdevumi ir jāsedz dzīvokļu īpašniekiem kopīgi. To nedarīs pašvaldība vai apsaimniekotājs no savas kabatas, tas būs no dzīvokļu īpašnieku uzkrājumiem, ikmēneša maksājumiem."
Plāno noteikt, ka daudzdzīvokļu mājām obligāti ir jāveido rezerves fonds krīzes situāciju novēršanai
Ekonomikas ministrijā vēl piebilda, ka izstrādes stadijā ir jauns Daudzdzīvokļu māju pārvaldīšanas likums, kurā
plānots noteikt, ka daudzdzīvokļu mājām obligāti ir jāveido sava veida rezerves fonds krīzes situāciju novēršanai.
"Mēs plānojam, ka viena divpadsmitā daļa no pārvaldīšanas izdevumiem varētu būt obligātais uzkrājums, kā maksājums neparedzētiem gadījumiem. Tas tad garantētu, ka mājai tomēr veidojas kāda finanšu rezerve," paskaidroja Auders.
Katrā ziņā līdz nākamā gada sākumam arī tiem kaimiņiem, kuri daudzdzīvokļu mājā līdz šim dzīvojuši viens no otra savrup, ir jāspēj vienoties, kā turpmāk apsaimniekot kopīgo īpašumu. Bet tiem, kuri lēmumu pieņēmuši un jau uzņēmušies rūpes par savu īpašumu, satraukumam nav pamata – šajās mājās turpinās ierastā kārtība.

Interneta brīvība pasaulē samazinājusies 15. gadu pēc kārtas

Vašingtona, 13. nov., LETA--AFP. Interneta brīvība pasaulē samazinājusies 15. gadu pēc kārtas, turklāt šis rādītājs ir samazinājies vairākās valstīs, kas joprojām tiek klasificētas kā brīvas, tai skaitā ASV un Vācijā, liecina ceturtdien publiskotais ASV nevalstiskās organizācijas "Freedom House" ikgadējais pētījums.
Interneta brīvība mazinājusies 28 no 72 pētījumā aplūkotajām valstīm. 17 valstīs situācija ir uzlabojusies. Situācija Latvijā pētījumā nav apskatīta.
"Mēs konstatējam, ka represijas pastiprinās autoritārās valstīs un valstīs ar noslieci uz autoritārismu, galvenokārt tāpēc, ka šo valstu valdības uzskata, ka interneta un tiešsaistes izpausmju ierobežojumi ir līdzeklis varas saglabāšanai," norādīja viens no pētījuma autoriem Kians Vesteinsons.
Runājot par 2025. gadu, viņš atzina, ka situācija pasliktinājusies arī demokrātiskajās valstīs.
"Diemžēl Ziemeļamerikā un Rietumeiropā kopumā vērojama tendence dažās valstīs slēgt pilsonisko telpu, bet citās valstīs tiek pastiprināti ierobežojumi cilvēkiem, kas publicē naidīgu vai problemātisku saturu," skaidro "Freedom House" pētnieks.
Pētījumā vērtēta situācija no 2024. gada maija līdz 2025. gada maijam, un Savienotās Valstis šajā laika periodā interneta brīvības jomā novērtētas ar 73 punktiem no 100, kas ir zemākais rādītājs ASV vēsturē. Salīdzinot ar iepriekšējo 12 mēnešu periodu, ASV rādītājs samazinājies par trim punktiem.
Ziņojumā arī norādīts, ka ASV prezidenta Donalda Trampa administrācija ir aizturējusi vairākus cilvēkus, kas nav ASV pilsoņi, par viņu izpausmēm tiešsaistē.
ASV valsts sekretārs Marko Rubio ir solījis deportēt cilvēkus par naidīgiem izteikumiem par Izraēlu, un šie lēmumi tiek apstrīdēti tiesās.
Arī Vācijā interneta brīvības rādītājs krities par trim punktiem - līdz 74 punktiem. "Freedom House" norāda, ka Vācijā pieaug pašcenzūra, kā arī dedzīgi tiek piemēroti likumi, kas aizliedz naida runu un neslavas celšanu.
Vislielākais kritums ziņojumā reģistrēts Kenijā, kur, reaģējot uz protestiem valsts mērogā, uz īsu brīdi tika slēgts internets, kā arī Venecuēlā un Gruzijā.
Divām valstīm pazemināts vērtējums - Serbija klasificēta kā "daļēji brīva", nevis "brīva", un Nikaragva kā "nebrīva", nevis "daļēji brīva".
Vislielākais pieaugums interneta brīvībā konstatēts Bangladešā, jo jaunā valdība, kas tika izveidota pēc studentu nemieriem, atviegloja ierobežojumus.
Tikmēr Ķīnā un Mjanmā joprojām ir pasaulē visnelabvēlīgākā vide interneta brīvības ziņā, savukārt Islande ir saglabājusi savu vietu kā valsts ar vislielāko interneta brīvību.
Organizācija "Freedom House" tika dibināta Otrā pasaules kara laikā, un to vēsturiski lielā mērā finansējusi ASV valdība, taču tā darbojas neatkarīgi.
Tramps, stājoties amatā, samazināja finansējumu tiesību aizsardzības organizācijām, tostarp "Freedom House", kas bija spiesta atlaist daļu no darbiniekiem.
[*]Publicēta: 13.11.2025 19:56
[*]LETA, AFP

Dace Judina, Arturs Nīmanis - MĒMAIS (2019-2020, LM)
Pēcvārda vietā: Aivis Biķernieks "Salauzt klusuma spirāli"

Sociologs Aivis Biķernieks par “Mēmo” un socioloģisko fenomenu “klusuma spirāle”:
Zīmīgi - neilgi pirms “Mēmā” manās rokās nejauši nonāca pasaka, kas jau no bērnu dienām māca klusēt, sarauties, palikt nemanāmam mirklī, kad tuvojas kaut kas slikts vai bīstams, un tāpat klusējot pieņemt savu likteni. Tīri instinktīvi, ikvienam ir vēlme briesmās klusēt, ja vien paši neesam plēsoņas, kas noskata savu upuri. Tomēr ne vienmēr ir tā.
Interesants novērojums - mirklī, kad vanagu pamana vārnas, sākas pamatīgs jandāliņš, kura uzdevums - pievērst uzmanību briesmām un pulcināt iespējami vairāk savējo, lai tiktu galā ar nevēlamo iebrucēju.
Turpretī mūsu sabiedrībā gan nav vērojama solidaritāte cīņā pret svešo, kas mums savulaik vardarbīgi mēģināja uztiept savu ideoloģiju un varu - nogalinot vai izraujot no mājām tos, kas skaitās svešajam, nepieņemamajm režīmam kaitīgi. Tas bija iespējams tikai tāpēc, ka klusēja ne tikai tie, kuri ar vardarbīgām metodēm mēģināja īstenot savus tumšos mērķus, bet arī tie, vērīgie, kuri laikus bija pamanījuši briesmas.
Noziedzīgajai varai neko citu nevajag, kā tikai klusumu, kas kā līķauts apsedz viņu noziegumus, un necilvēcīgajai varai ideālā gadījumā klusumam vajadzētu būt mūžīgam.
Ne tikai nazis vai vārds var nogalināt. Arī klusums nogalina. Nogalina atmiņas, pārdzīvojumus, izdzēš pagātni. Jau senajā Ēģiptē faraoni lika izkalt no plāksnēm hieroglifus un atmiņas par nevēlajamajiem priekšgājējiem un viņu dinastijām, lemjot tās nogrimšanai vēstures tumsā – klusumā. Arī nesenajā vēsturē vērojama pagātnes nodošana mūžīgajam klusumam. Arhīvu klusumam. Oficiālajam klusumam. Sabiedrības mēmumam. Klusuma spirālei, kad indivīds dažādu apstākļu dēļ spiests klusēt, lai tikai nekļūtu par izraidīto, jo varai pietiek resursu, lai piespiestu dumpīgo indivīdu klusēt vai apklusinātu to vardarbīgi.
Par noziedzīgiem notikumiem sabiedrībā klusē tad, ja tās elite iesaistīta noziegumos, vai arī šie noziegumi izdarīti pret sabiedrību ar šīs elites labvēlīgu klusēšanu.
Klusē visi – tie, kam jāslēpj savi noziegumi, tie, pret kuriem veikts noziegums un tie, kurus liktenis ir pažēlojis. Šoreiz. Klusums ir izdevīgs noziedniekiem un viņu izpalīgiem, tas ir izdzīvošanas priekšnosacījums un karjeras iespēja varas neskartajiem, un vienlaikus - bezpēcības un beztiesiskuma pazīme cietušajiem.
Daces Judinas un Artura Nīmaņa “Mēmais” ir tieši par to - par mūsu sabiedrībā valdošo klusuma spirāli, par klusuma spirāli, kas saistīta ar sabiedrības attieksmi pret tiem, kas tikuši represēti. Par represēto stigmatizēšanu un izstumšanu no sabiedrības, kā viduslaikos to darīja ar spitālīgajiem.
Noziedzīgajai varai represētie bija spitālīgie, kurus vajadzēja par katru cenu izstumt no dzīves. Savā ģimenē esmu dzirdējis stāstus, ka tieši savējie izturējušies pret represētajiem ļoti negatīvi, liedzot mācības latviešu valodā kādā pilsētas skolā, izsakot brīdinājumus potenciālajam laulātajam, ka šī persona esot represēta, līdz ar to – politiski neuzticama.
“Mēmajā” divas bērnības dienu draudzenes satiekas pēc krietna laika – 26 gadiem, izrunā un noskaidro, ko nezināja, bet nojauta, pārkāpjot klusuma spirāles novilktajām robežām. Dzīvē ir vēl skarbāki notikumi. Kādā Zemgales pagastā tikai pēc vairāk nekā 50 gadiem ilgdzīvotāji uzzināja, ka kāda no viņu pagasta izsūtītā ģimene pilnā skaitā ir atgriezusies Latvijā pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, un ģimenes galva, par kuru tika domāts, ka viņš gājis bojā Sibīrijā, ir izdzīvojis. Uzzināja pēc pusgadsimta...
“Mēmajā” izdodas salauzt klusuma spirāli vismaz viena pagasta robežās: viss tiek noskaidrots, izrunāts, izzināts. Tiek noslēgti rēķini ar pagātni. Tas nav viegli, jo kādam jāsper pirmais solis – neklusēt, atcerēties, pierakstīt un pierakstīto nodot tālāk.
“Mēmais” ir pirmais akmens klusuma spirāles pulksteņa mehānismā, parādot, ka klusumu var pārtraukt. To vajag pārtraukt.
Ir notikumi, kurus ne tikai nevajag, bet nedrīkst aizmirst. Tie ir izsūtīto likteņstāsti. Par noziegumu pret viņiem, par necilvēcīgo režīmu, par apkārtējo vienaldzību, par sūrajiem izdzīvošanas apstākļiem, par piekārtajām birkām un otrās šķiras cilvēku statusu, par nodevību.
Mēmais ir pavēris muti, Mēmais sāk runāt, un mums Mēmā teiktais jāsadzird!