Man patīk, un reizēm noder, windows snaptool aizvietotājs https://getgreenshot.org/downloads/. Viņš zina .jpg formātu un saprot latviešu valodu.

Bet tulīt es izmēģināsu Windows memory tool, kas ir parodija linux rīkam.

Kā jau statiska liecina, par sistēmas operāciju sistēmu lieto :
September 2019
Windows - 79.1%
OS X -14.37%
Unknown 3.31%
Linux - 1.74%
Chrome OS -1.48%
FreeBSD - 0%

un no m$ windows datoriem:

September 2019
Win10 - 60.65%
Win7 - 29.39%
Win8.1 - 5.22%
Win8 - 2.93%
WinXP - 1.44%
WinVista - 0.31%

No turienes mēs varam secināt ka 79.1*60.55=47,89% no visiem uzskaitītajiem datoriem lieto Windows 10. Bet kā jau tas M$ ierasts, neviens īsti nezin kas viņam ir "vēderiņā", jo tas ir komercnoslēpums.

Mēs, neliela domubiedru grupa, iespēju robežās katru nedēļas nogali cenšamies spēlēt ArmA-3 Antistasi kampaņu tīklā. Īsumā, Antistasi ir partizānu kara simulators: sāc ar neko, uzbūvē armiju un atbrīvo dzimto salu ar nosaukumu Altis (vai citu) no iebrucējiem. Kā tas apmēram notiek, ieskatu var gūt no šī video (jāatzīst gan, ka mēs pagaidām esam krietni mazākā skaitā):



Ja Tevi, potenciālais ArmAs interesent, tas ir ieinteresējis, esi laipni gaidīts pulkā. Ko mēs no Tevis sagaidām - patiesībā neko daudz:

1. To, ka Tev ir legālā ArmA3 APEX un laicīgi ielādēts nepieciešamo modu klāsts;
   
2. Gribēšanu un varēšanu spēlēt ArmA-3 tīklā;
   
3. Spēju darboties komandā un būt adekvātam;
   
4. Vēlama pamata pieredze spēles mehānikā un kaut aptuvens priekšstats par ACE modu.
   

ArmA 3 - tā ir militārās simulācijas datorspēle, kuras pirmsākumi meklējami vēl tālajā 2001. gadā, kad čehu izstrādātāju kantoris "Bohemia Interactive Studios" izlaida datorspēli ar nosaukumu "Operation Flashpoint". Laikā gaitā spēle evolucionēja un mainīja nosaukumu uz "ArMA" (jeb "Armed Assault").

Ar ko ArmA atšķiras no "parastajiem" pirmās personas šūteriem, tādiem kā "Counter Strike", "Call of Duty" un tamlīdzīgi? Uzskaitīsim būtiskākās atšķirības:

1. Atvērtā pasaule. Turklāt atvērtā visādās nozīmēs: sākot ar to, ka spēlētājam ir pieejams nevis nosacīti šaurs "koridors", bet gan visa līdz pat simtiem kvadrātkilometru liela karte, kuru izskraidīt "ar kājām" ir teju vai neiespējami. Un beidzot ar to, ka spēles atvērtība ļauj spēlētājiem pievienot pašiem savas kartes, ieročus, mašīnas utt. (tiesa, tas nav viegli, un pašā spēlē nav rīku, lai to izdarītu; šādi rīki jāmeklē ārpusē un, cita starpā, ar tiem jāmāk arī apieties. Pašā spēlē ir integrēts vien misiju editors, kurš gan ir pietiekoši noderīgs lai arī cilvēks ar ierobežotām zināšanām un prasmēm varētu īsā laikā uztaisīt vienkāršu misiju pats saviem spēkiem un pēc savas gaumes.
   
2. Reālisms. Atkal, atšķirībā no citām žanra spēlēm, ArmA liek uzsvaru uz reālismu - kuru gan spēles uzstādījumos var ieslēgt vai izslēgt lielākā vai mazākā mērā, tomēr vairākas lietas varam noteikti piezīmēt: "ievainojums" nesadzīst pats no sevis, īsu mirkli pasēžot aizsegā, un to nevar salāpīt ar "aptieciņām", kuras biezā slānī mētājas apkārt (nu labi, patiesībā var, bet tas strādā mazliet savādāk); nāvējoša var būt arī viena lode, nav obligāti jāiešauj pretiniekā visa magazīna, lai viņš "nomirtu". Nogurums, kas ierobežo attālumu, kādu var noskriet bez atpūšanās, un kura dēļ "trīc rokas". Nospiedošās uguns un uguns jaudas nozīme (spēlētājs ātri vien atklās artilērijas, aviācijas un bruņmašīnu automātisko lielgabalu spēku). Līdz ar to arī spēles dinamika nav tik intensīva, kā citās spēlēs - viss notiek lēnāk un lielākoties lielākos attālumos (ja ArmĀ pretinieks ir granātas sviediena attālumā, tas nozīmē, ka viņš jau ir ĻOTI TUVU).
   
3. Nepieciešamība domāt... šī nav tā spēle, kuru uzkapāt, lai atslēgtu smadzenes. Ar pliku reakciju un klikšķināšanas ātrumu nekur tālu netiksi - vajadzēs domāt, ko dara, plānot savas darbības un resursus, drošāko ceļu uz mērķi, atkāpšanās ceļus, organizēt dažādas grupas ar konkrētiem, specifiskiem uzdevumiem utt., it īpaši, ja mēs runājam par spēlēšanu tīklā.
   
4. Kontroles. Ņemot vērā to, ka spēle ir sarežģīta, tai ir ļoti daudz kontroļu - praktiski visa klaviatūra. Plus vēl taustiņu kombinācijas...
   

Poļi, lietuvieši, franču tanki un lielinieki - lielākā tanku kauja Latvijas Neatkarības karā pie Daugavpils

27.09.2019
Jānis Šiliņš (Vēstures doktors)

27. septembrī sākās Polijas armijas uzbrukums Daugavpils rajonā ar mērķi ieņemt Grīvas priekštilta nocietinājumus un panākumu gadījumā – arī Daugavpili. Cīņas par Daugavpili kļuva par vienām no asiņainākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) vēsturē. Tā bija arī vienīgā Neatkarības kara kauja ar tanku līdzdalību.

Lietuviešu un poļu konkurence

Lietuvas armijas atsevišķais Paņevežas bataljons 1919. gada jūnijā šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu, 18. jūnijā parādoties Aknīstes tuvumā. Ar lietuviešu spēkiem sadarbojās Augškurzemes partizāni un viņiem sakarus izveidoja arī Austrumu frontes komandieris Jūlijs Jansons. 6.–10. jūlijā lietuviešu spēki kopā ar latviešu partizāniem pirmo reizi mēģināja uzbrukt Daugavpilij. Lietuviešiem izdevās ieņemt Ilūksti, bet uzbrukumu Daugavpili atcēla munīcijas trūkuma dēļ.
 
Nostiprinoties Lietuvas armijai, pieauga arī tās politiskās un teritoriālās pretenzijas – lietuvieši vēlējās iegūt gan Ilūkstes apriņķi, gan Daugavpili savās rokās. Lai to paveiktu, viņiem bija jāsteidzas, jo augusta beigās Daugavpilij no dienvidiem strauji tuvojās Polijas armija. Lai apsteigtu poļus, 23. augustā Lietuvas armijas pavēlniecība 1. un 2. brigādei uzdeva uzsākt operāciju, lai ieņemtu Daugavpili ar uzbrukumu no dienvidrietumiem (caur Kalkūnes staciju) un ziemeļrietumiem, pārceļoties pāri Daugavai. Lietuvieši bija apņēmušies pirmie sasniegt Daugavpili, pirms paspētu ierasties poļi. Tomēr viņiem to neizdevās paveikt.


Pirmās kaujas par Daugavpili

2. strēlnieku pulka adjutants A. Strauss vēlāk atminējās
Ložu krusa, artilērijas, mīnumetēju un bruņotā vilciena spēcīgā ugunī pulks iesāka pāriet koka tiltu. Vairāki labi mērķērti pretinieka lādiņi ķēra tiltu, iznīcinoša šauteņu un ložmetēju uguns arvien pieņēmās, krita pirmie upuri un daudzi ievainoti, bet viss tas nespēja salauzt strēlnieku drosmi. Gand skriešus, gan līzdami, segdamies gar tilta margām, strēlnieki nonāca Daugavas kreisajā krastā, steidzīgi kārtojās ķēdēs un pēkšņi metās uz pretinieku un ar durkļiem šauteņu resgaļiem piespieda to nekārtībā un izbailēs bēgt.
Polijas armijas 1. leģionu kājnieku divīzijai augusta beigās izdevās sakaut Padomju Krievijas 4. strēlnieku divīziju un jau 27. augustā šķērsot Latvijas robežu, ieņemot Turmantas staciju. Spēcīga poļu trieciengrupa gatavojās uzbrukumam Daugavpilij naktī uz 31. augustu, bet lietuvieši mēģināja aizsteigties viņiem priekšā, pirmie uzsākot uzbrukumu. 30. augusta pēcpusdienā lietuvieši sasniedza Kalkūnu staciju. Padomju spēki sāka steidzīgi atkāpties uz Grīvu un tālāk uz Daugavas labo krastu. Poļi viņiem sekoja un aptuveni vienlaikus ar lietuviešu avangardu pienāca pie Grīvas, apšaudot koka un dzelzceļa tiltus pār upi.
Padomju spēkus no pilnīgas sakāves glāba 2. latviešu strēlnieku padomju pulks (1424 karavīri un 22 ložmetēji), kurš bija steigšus pārsviests no Pleskavas apkārtnes uz Daugavpili. Strēlnieki metās pārdrošā pretuzbrukumā pāri koka tiltam un padzina lietuviešu un poļu vienības, saņemot 20 gūstekņus un iegūstot 2 ložmetējus. Viņu uzbrukums bija tik straujš, ka strēlniekiem izdevās ieņemt arī Kalkūnu staciju un muižu. 2. strēlnieku pulks šajā kaujā zaudēja 6 kritušos un 50 ievainotos. 
31. augustā sekoja jauns poļu uzbrukums Grīvai, bet to arī izdevās atvairīt. Daugavpilī sāka ierasties arī Igauņu padomju strēlnieku brigādes vienības. 1. septembrī jau sekoja padomju spēku uzbrukums, kurš gan arī nenesa nekādus ievērojamus panākumus. Frontē līdz septembra beigām iestājās salīdzinošs klusums (kaujas turpinājās Krāslavas tuvumā). 2. strēlnieku pulks pavisam bija zaudējis 13 kritušos un 14 pazudušos bez vēsts, kā arī 141 ievainoto.


27.–28. septembra kaujas
Otrajam mēģinājumam ieņemt Daugavpils placdarmu Polijas armija gatavojās daudz nopietnāk nekā pirmajam – triecienam tika koncentrēta visa 1. leģionu divīzija, spēcīga artilērija, bruņuvilcieni un pat 20 franču “Renault” tanki no 1. tanku pulka (tanku apkalpes veidoja gan franču, gan poļu karavīri). Uzbrukuma mērķis bija tieši padomju priekštilta pozīciju ieņemšana un
Daugavas tiltu iznīcināšana. Uzbrukums sākās 27. septembra rītā.

Pie tam poļi uzbruka arī kaimiņos esošajam lietuviešu brigādes štābam (sagūstīts tika brigādes komandieris), lai nepieļautu lietuviešu iejaukšanos kauju gaitā – septembrī attiecības starp abiem kaimiņiem bija ievērojami pasliktinājušās.
Neskatoties uz to, ka padomju spēki bija kļuvuši ievērojami vājāki (2. latviešu strēlnieku padomju pulks bija pārvietots uz Baltkrieviju), 27. septembra uzbrukumā Grīvas priekštilta nocietinājumus poļiem neizdevās ieņemt. Tikai nākamajā dienā, iesaistot trīs tanku vadus (pavisam 12 tankus) Grīva krita poļu rokās. Pēc tam viens tanku vads pagriezās austrumu virzienā un palīdzēja likvidēt visu 5 kilometrus plato placdarmu. Sarkanarmieši centās ar laivām un plostiem glābties pāri upei, bet poļu tanki lielu daļu no tiem iznīcināja ar savu uguni. Poļu sapieri, kuru darbību sedza tanki, mīnēja un uzspridzināja arī abus Daugavas tiltus. Līdz ar to poļi bija nodrošinājuši savas frontes tālāko kreiso spārnu, saīsinājuši frontes līnijas garumu un nodrošinājušies pret iespējamiem padomju uzbrukumiem no Daugavpils puses.
Pavisam abos uzbrukumos Daugavpilij augustā un septembrī Polijas armija zaudēja 266 kritušos (tai skaitā tanku vada komandieris, ievainoti tika arī vairāki franču tankisti). Arī Lietuva kaujās pie Daugavpils bija zaudējusi vairākus desmitus kritušo. 27.–28. septembra kauja bija ne tikai vienīgā ar tanku piedalīšanos, bet arī viena no asiņainākajām visā Latvijas Neatkarības (1918–1920) karā.
Pēc Grīvas ieņemšanas kaujas frontē pieklusa līdz 1920. gada janvāra sākumam, kad pēc Latvijas un Polijas militārās sadarbības līguma noslēgšanas abu valstu armijas kopīgā uzbrukumā atbrīvoja Latgali. Atšķirībā no Polijas, kurai nebija teritoriālu prasību pret Latviju, Lietuva pretendēja uz Palangu, Mažeiķiem un Ilūkstes apriņķi. 1920. gada septembrī notika pat apšaude pie Subates, kurā krita viens un ievainoti tika divi lietuviešu karavīri. Latvijas un Lietuvas robežu 1921. gada martā noteica starptautiska šķīrējtiesa.

Kopsavilkums par visām ziņām:
http://kubele.lv/forums/portal.php

un notiek tulkošana.

Ukrainas pilsoņu karš.

"As far as the accusations of ‘occupation,’ ‘annexation’ of Crimea and deployment of troops there, repeatedly made in the context of the Vienna document (similarly with the Conventional Forces in Europe treaty), are concerned, the peninsula’s reunification with Russia was a result of a free expression of will by its multinational population, and the current status of Crimea and the city of Sevastopol as part of the Russian Federation has been determined once and for all and is not up for discussion," the ministry said.

"Therefore, Russia is free to deploy troops and military equipment on its territory, and attempts to inspect the territory of Crimea as part of an inspection of Ukraine are provocative and useless. Naturally, at the same time Russia is ready to accept inspectors, observers and assessment groups in Crimea should it receive relevant requests under the Vienna Document," it added.
At the same time, Washington’s report fails to mention the fact that Kiev has not yet fulfilled its commitments under the Vienna Document with regard to its military operation in eastern Ukraine.
"By groundlessly accusing Russia of arming and training separatists in eastern Ukraine and engaging in joint military actions alongside them, the US and NATO countries have seriously discredited the role of VD11 as an instrument of unbiased control of military activities of the OSCE member states. In that regard, we stress once again that Russia is not a party to the military conflict in Ukraine," the statement says.


https://tass.com/politics/1079209

Sīrijā notika "Arābu pavasara" 2011 gada "revolūcija", kas aizsāka pilsoņu karu. "Revolucionāri" nu ir kļuvuši par "ārzemju teroristiem", karš tomēr vēl nav nedz beidzies, nedz ir skaidrs ar ko viņš beigsies. Situācija uz šo brīdi ir ka likumīgā Damaskas valdība, jeb "Asada režīms" (proMaskavisks) lielākajā Sīrijas teritorijā notur kaut ko līdzīgu mieram. Bet Sīrijā ir vel divas grupas, kas bez cīnās vai vienošanās nepadosies. "Revolucionāri" un Turcijas atbalstītie militārie grupējumi - Idlibā. Un ASV atbalstītie Kurdu nacionālisti, kas kontrolē lielas teritorijas uz ziemeļiem no Eifratas.
Savā ziņā šis karš ir mazliet uz pauzes, jo nav risinājuma ārvalstu spēkiem: ASV, Francijai, Turcijai ... bet ir liels begļu skaits gan pašā Sīrijā, gan uz pierobežas valstīm, gan uz tālākām ārzemēm.