Kāpēc no mūsu pilsētu ielām ir pazuduši bērni

Pilsētplānošana, kas paredzēta galvenokārt automašīnām, ir veicinājusi bērnu aizplūšanu no pilsētas.
Keystone / Salvatore Di Nolfi

Pēdējās desmitgadēs bērni ir pakāpeniski izzuduši no pilsētvides. Šī tendence ir vērojama daudzās valstīs, un tā rada vairākas problēmas. Vairākas pilsētas visā pasaulē, tostarp Bāzele Šveicē, ir izstrādājušas projektus, lai pārdomātu publisko telpu no bērnu viedokļa.

Ārpus rotaļu laukuma arvien retāk sastopami bērni, kas spēlējas uz ielas vai patstāvīgi dodas uz skolu.

To dažkārt dēvē arī par "aizmugurējo sēdētāju paaudzi", norādot uz bērniem, kuri pilsētu redz caur automašīnas logiem. Nemaz nerunājot par "bērniem nepieejamām" vietām vai pasākumiem - kafejnīcām, viesnīcām vai kāzām, kur viņi oficiāli vairs nav gaidīti.

Mobilitāte un digitalizācija

"20. gadsimta beigās un 21. gadsimta sākumā turpinājās ilgstošs bērnu aizplūšanas process no publiskās telpas," RTS raidījumā "Tout un monde" apstiprina sociologs Klemāns Rivjērs, grāmatas "Leurs enfants dans la ville" ("Viņu bērni pilsētā") autors.

Šim samazinājumam ir vairāki iemesli. Ļoti bieži tiek minētas automašīnas: pilsētas ir pakāpeniski veidotas tā, lai maksimāli daudz transportlīdzekļu varētu pārvietoties sastrēgumstundās. Ņemot to vērā, gājējiem, īpaši cilvēkiem ar kustību traucējumiem un bērniem, netiek dota priekšroka.

Digitalizācija arī ir svarīga. Sociālie tīkli ļauj cilvēkiem sazināties un tikties ar draugiem, nekur nedomājot doties, savukārt, piemēram, videospēļu izplatība ir padarījusi daudzveidīgāku mājas izklaidi. Arī dažādi tiešsaistē pieejamie pakalpojumi palielina tendenci palikt mājās.

Paaugstināta vēlme izvairīties no riska

Arī sabiedrība ir jutīgāka pret riskiem, kas apdraud bērnus. Eiropā tas ir kļuvis daudz izteiktāks, īpaši pēc "Dutroux" lietas Beļģijā 90. gados," uzsver Klemāns Rivjērs. Tas radīja pedofila figūrai ļoti lielu sociālo nozīmību un ļoti lielas bailes (...), ka bērni var nonākt sliktā saskarsmē publiskās vietās."

Vispārīgi runājot, 20. gadsimta gaitā bērni tika "arvien vairāk uztverti kā neaizsargātas būtnes", skaidro Klemāns Rivjērs. Vecāku audzināšanas standarti ir mainījušies. Sociologs stāsta, ka viņš ir runājis ar vecākiem, kuri atceras, kā bērnībā vieni šķērsoja lielas pilsētas, bet nekad neiedomātos ļaut to pašu darīt saviem bērniem. "Sabiedrības viedoklis par šādu praksi - no citu vecāku, izglītības iestāžu vai sabiedrības viedokļa - ir mainījies, un tā ir kļuvusi daudz jutīgāka pret riskiem."

Taču, viņaprāt, šī dinamika ir problemātiska, jo tā kavē brīdi, kad jaunieši kļūst autonomi pilsētā. "Tas nozīmē, ka viņu mobilitātes rādiuss ir samazinājies, tāpat kā laiks, ko viņi patstāvīgi pavada sabiedriskajā telpā," viņš skaidro.

Šī tendence nav neizbēgama. Pēdējos gados dažādas pašvaldības visā pasaulē ir izstrādājušas projektus, lai "atgrieztu pilsētu bērniem" un piedāvātu iekļaujošu publisko telpu, kas veidota bērniem un pielāgota attiecīgo valstu realitātei, piemēram, 2019. gadā Bāzelē uzsākts projekts "Eyes at 1m20".

Radošums un piedzīvojumu izjūta

Bērniem draudzīgāka pilsēta nozīmē arī vietas, kuru izmantošanu nediktē pilsētas plānotāji vai iestādes.

Parīzes arhitekte Madeleine Masse, kas nodarbojas ar šiem iekļaušanas jautājumiem, skaidro, ka viņas veiktajās intervijās ar bērniem bieži vien izskan dažas lietas: "Viņi runā par krāsām, veģetāciju, maziem uzbērumiem..... par to, ka ir reljefs, ka viņi var uzkāpt uz moliem, paslēpties aiz koka, bet arī pārvietot mēbeles, pārveidot vidi, zīmēt lietas (...) Pilsētas ainava ir ļoti mineralizēta un īsti nepiedāvā šīs brīvības vai ērtību."

Viņasprāt, pilsētas rotaļu laukumi neatbilst šīm prasībām. "Tās joprojām ir slēgtas telpas, kur bērnus ieved un uzrauga pieaugušie, un ierobežotas, hiperkoodificētas telpas", kur bērni ne vienmēr spontāni vēlas iet, viņa saka.
"Patiesībā viņi vēlas justies mazliet patstāvīgi, spēt, nokļūt līdz kādai vietai patstāvīgi vai vismaz justies tā, it kā viņi to spētu izdarīt paši. Šī piedzīvojumu un lepnuma sajūta ir ļoti svarīga," skaidro Madeleine Masse.

Ļoti politisks jautājums

Pēc speciālistu domām, domāšana par pilsētu bērniem ir ieguldījums, kas veido pozitīvu loku, jo viņi kā rītdienas pilsoņi labāk rūpēsies par savu pilsētu, ja viņi būs varējuši tajā ieguldīt pēc saviem ieskatiem. Un, kā norāda Klemāns Rivjērs, tas rada arī ļoti politisku jautājumu - par tikšanos, sociālo sajaukšanos un kopdzīvi.
Sociologs turpina: "Publiskajā telpā mēs sastopam otru - reliģiskās pārliecības, ādas krāsas vai sociālā slāņa ziņā. Un, ja mēs arvien vairāk un vairāk atrodamies mājās un arvien mazāk saskaramies ar šo daudzveidību, laika gaitā tas var radīt demokrātisku problēmu."

Tā ir arī daļa no plašāka konteksta, kas saistīts ar dažādu, vēsturiski mazāk dominējošu sociālo grupu iekļaušanu pilsētā. Un pārdomāt publisko telpu kā klimatisku patvērumu iedzīvotājiem, īpaši tiem, kas dzīvo mazos dzīvokļos.

Citāts:Sveiki, te raksta Pēteris Žerbiņš! Vēlos Jūs iesaistīt pavisam jaunā projektā. Atceroties studiju laikus, kad pulēju krēslus universitātē, tehnikas mehānikas pasniedzējs vienā no lekcijām teica: ''Čaļi, mācieties kopā, tā jums ies ātrāk un viens otru pavilksiet!''. Lai arī cik neticami, tomēr profesoram izrādījās taisnība. Saliekot vairākus prātus kopā, var atšķetināt sarežģītus uzdevumus. Tas strādā gan saistībā ar tehniskās mehānikas jautājumiem, gan arī ar citu sfēru mistērijām.

2019. gada koronavīrusa slimība jeb COVID-19 (no angļu: coronavirus disease 2019) ir elpceļu infekcijas slimība, ko izraisa SARS-CoV-2 vīruss. Tā ir radniecīga citai infekcijas slimībai — SARS. COVID-19 sāka izplatīties 2019. gada nogalē Ķīnā, bet 2020. gada janvārī tā sāka izplatīties arī citur pasaulē. Slimībai raksturīgās pazīmes ir drudzis, klepus un apgrūtināta elpošana. Nereti attīstās plaušu karsonis un citas komplikācijas, kas var beigties ar nāvi. 2020. gada 11. martā ANO izsludināja, ka sākusies COVID-19 pandēmija. https://lv.wikipedia.org/wiki/COVID-19

Kas tas īsti bija un ko tas nozīmē mūsu ikdienai?


Citāts: Raimonds1 2024. gada 06. jūnijs, 11:36:20
Kas jums ir ar to COVID?

Nu kovidafērai ir vismaz divi aspekti: ņirgāšanās par medicīnu kā zinātni (aizej tur nezin kur un uztaisi sociālo reklāmas kampaņu), un "helikoptera nauda" sociālās reklāmas kampaņai (izplatīja caur visumā labi pazīstamajiem "sorosa" tīkliem). Par pirmo var tik brīvi runāt, lai nerunātu par otro - jo kā lai tagad Lagardē, lai skatās acīs ekonomiku saprotošiem cilvēkiem, kad inflācija no mērķa 2% uzlēca uz 20% Un vispārēja cilvēka intelektuālo spēju noniecināšana (pseidozinātnes piekritēju fašisms?).

http://www.lbf.lv/lv/glabejsilite

Ziedojuma konts:
Latvijas Bērnu fonds
Reģ. Nr.: 40008018725
Konta Nr.:LV42UNLA0002000707402
Banka: A/S „SEB Banka”
Maksājuma mērķis: Baby Box uzturēšana

Baby box - vieta bērna dzīvībai vai glābējsilīte ir īpaši izveidotas, triecienizturīgas durtiņas, kuras atverot, bērnu var ielikt zīdaiņu gultiņā ar augstām organiskā stikla malām. Kad pēc bērna ielikšanas tiek aizvērtas glābējsilītes durtiņas, nodaļas māsu postenī atskan audiālais (skaņas) un vizuālais (sarkanā trauksmes lampa) signāls. Ja durtiņas nav kārtīgi aizvērtas no ārpuses, hidraulikas sistēma tās aizver līdz galam automātiski. Latvijā ir 8 glābējsilītes - Liepājā, Ventspilī, Jelgavā, Rīgā, Valmierā, Madonā, Rēzeknē un Daugavpilī.
Aizverot glābējsilītes durtiņas, no ārpuses tās vairs nevar atvērt līdz brīdim, kad iekšpusē, māsu postenī, tiek noņemta bloķēšana. Pēc „trauksmes” signāla atskanēšanas apmēram 1-2 minūšu laikā pie glābējsilītes gultiņas ierodas medicīnas personāls.
Bērnam tiek sniegta nepieciešamā medicīniskā aprūpe un par gadījumu tiek ziņots attiecīgajām iestādēm, t.i., bāriņtiesai un policijai.
Lai mudinātu sievieti pārdomāt bērna atstāšanas lēmumu un meklēt citus situācijas risinājumus, pie katras glābējsilītes ir izvietota informācija mātei par to, kur visu diennakti iespējams zvanīt, lai saņemtu psiholoģisku un praktisku palīdzību. Grūtniecības krīzes centra darbinieki palīdzēs atrast tūlītēju risinājumu, sniedzot gan praktisku, gan morālu atbalstu.
Ja persona, kura ievietojusi bērnu glābējsilītē, pārdomā un vēlas bērnu paņemt atpakaļ, viņai ir jāvēršas bāriņtiesā, neatkarīgi no tā, cik ilgs laiks (dažas minūtes vai dažas nedēļas) ir pagājis kopš bērna ievietošanas glābējsilītē.

Es sāku lasīt Albera Kamī "Mītu par sizifu", tā kā tas patiesi ir tikai mīts, tad man prātā  daudz nāk pasakaina būtnē, ko sauksim par Krimsonu (kaut ko sārtinātu). Tā sakot, pati parastākā dzīve, pēkšņi saiet kaut kādā putrā, kā piemēram:

"Par kādu namu pārvaldnieku, kas izdarīja pašnāvību, man stāstīja, ka pirms pieciem gadiem viņš zaudējis meitu, pēc tam stipri pārvērties un šis notikums viņā palicis gluži kā mīna. Precīzāk nemaz nav iespējams pateikt. Sākt domāt nozīmē ielikt sevī mīnu. Šim iesākumam nav liela sakara ar sabiedrību. Tārps graužas cilvēka sirdī. Tas jāmeklē tur. Šī spēle uz dzīvību un nāvi ved no gaišredzīgas eksistences izpratnes uz bēgšanu ārpus gaismas loka, tai ir jāseko, un tā jāsaprot." 

Un ļoti daudziem postpadomju cilvēkiem, kas nekad mūžā nebija lasījuši Denu Braunu par globālo pandēmiju, bija "kovidafēra", kuras Dena Brauna izfantazētos pandēmijas atmosfēru, globālie (fatazētāji) politiķi, pamatojoties uz romantiķu zinātnieku postulātiem īstenoja dzīvē, un kas radīja vajadzību sākt sevī risināt eksistenciālas pārdomas par dzīves jēgu, jeb kā es viņus saukšu - modināja cilvēkus postmodernisma revolūcijai!

"Jebkurai lielai darbībai un jebkurai lielai domai iesākums ir smieklīgs. Lieli darbi bieži vien piedzimst ielas pagriezienā vai restorāna priekštelpā. Tāpat ir ar absurdu. Absurda pasaule vairāk nekā jebkura cita pasaule iemanto dižciltību no pagalam zemas cilmes. Dažās situācijās, kad cilvēks uz jautājumu, ko viņš domā, atbild - neko, tā var būt izlikšanās. Mīlēti cilvēki to zina labi. Bet, ja šī atbilde ir patiesa, ja tā atspoguļo dīvaino dvēseles stāvokli, kad tukšums kļūst daiļrunīgs, kad ikdienas darbību ķēde pārrauta un sirds veltīgi meklē ķēdes locekli, kas ļautu no jauna tai piesieties, - tā jau ir pirmā absurda zīme.
Dažkārt dekorācijas sagrūst. Piecelšanās, tramvajs, četras stundas kantorī vai fabrikā, maltīte, tramvajs, četras stundas darba, maltīte, miegs: pirmdien, otrdien, trešdien, ceturtdien, piektdien, sestdien vienādā ritmā - šis ceļš lielākoties tiek noiets bez pūlēm. Taču kādu dienu parādās "kāpēc?", un viss sākas šajā izbrīna iekrāsotajā nogurumā. "Sākas" - tieši tas ir svarīgi. Nogurums rodas automātiskas dzīves darbību beigās, bet reizē tas atklāj apziņas kustību. Tā pamostas un izraisa tālāko. Tālākais ir vai nu neapzināta atgriešanās ķēdē, vai arī pilnīga pamošanās. Nomoda beigās ar laiku iestājas konsekvence: pašnāvība vai atkopšanās. Pats par sevi nogurums ir kaut kas pretīgs. Šajā gadījumā man jāsecina, ka tas ir labs. Jo viss sākas ar apzināšanos, un nekas nav nekā vērts citādi kā vien caur to. Šajos spriedumos nav nekā oriģināla. Taču tie ir neapšaubāmi, un pagaidām ar to pietiek, lai aptuveni apzinātu absurda izcelsmi. Visa pamatā ir parastas "rūpes"."

Pēkšņi cilvēkam, kā indivīdam, kā autonomai būtnei ir jāuzdod sev pašam pats eksistenciālais jautājums - vai ir vērts dzīvot! Jo apkārt ir viens vienīgs absurds!

"Pakalnu maigās līnijas un vakara roka uz satrauktās sirds man iemāca daudz vairāk. Es saprotu: ja arī ar zinātnes palīdzību varu aptvert parādības un tās citu pēc citas nosaukt, tāpēc vien vēl nespēju aptvert pasauli. Ja spētu ar pirkstu iztaustīt visu tās reljefu, es par to nezinātu vairāk. Un jūs man ļaujat izvēlēties starp aprakstu, kas ir precīzs, bet man neko nemāca, un hipotēzēm, kas pretendē uz mācīšanu, bet nepavisam nav drošas. Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka -šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas. Es teicu, ka pasaule ir absurda, un es pārāk steidzos."

Un cilvēks (nereti tas ir vīrietis veic lēcienu attīstībā), kas liek visu pasauli uzvērt savādāk kā agrākajā "loģiskotajā" pasaulē, kas reāli aplūkojot ir tikai "absurda teātris", kā mēs to daiļi izjūtām "kovidafēras laikā", kas nejauki pārgāja "panslāvu nostaļģijas vardarbībā" (Aleksandrs 3) Ukrainā. Kas uzstājīgi aicināja vai nu "risināt dzīves uzdotos jautājumus radoši", vai spēlēt konsekventi "finita la commedia – Das Spiel ist zu Ende", ar ko mums jau sen nav nekādas problēmas. 

"Svešinieks sev pašam un pasaulei, apbruņots vienīgi ar domu, kas noliedz pati sevi, līdzko kaut ko apgalvo, - kas tā par nolemtību, kurā nav iespējams rast mieru citādi, kā vien atsakoties zināt un dzīvot, kurā iekarošanas tieksme atduras pret sienām, kas izaicina tās uzbrukumus? Gribēt nozīmē provocēt paradoksus. Viss ir iekārtots tā, lai dzimtu saindētais miers, ko dod bezrūpība, sirds miegs vai nāvi nesošas atsacīšanās.
Tātad arī intelekts savā veidā man saka - šī pasaule ir absurda. Tā pretišķība - aklais saprāts: var apgalvot, ka viss ir skaidrs, bet es tik un tā gaidu pierādījumus un vēlos, kaut tam būtu taisnība. Taču, par spīti tik daudziem pretencioziem gadsimtiem un pāri tik daudziem daiļrunīgiem un pārliecināt spējīgiem cilvēkiem, es zinu, ka tā nav taisnība. Vismaz šajā jomā nav iespējama laime, ja man nav dots zināt. Universālais saprāts, praktiskais vai morāliskais, determinisms, kategorijas, kas izskaidro visu, godīgu cilvēku var tikai sasmīdināt. Tam visam nav nekāda sakara ar garu. Viņi noliedz tā dziļāko patiesību - savažotības pieņēmumu. Šajā neatšifrējamajā un ierobežotajā universā cilvēka liktenis līdz ar to iegūst jēgu. Ir radies iracionālo pulks, kas ietver to līdz pēdējam galam. Atgūtajā un tagad vienotajā gaišredzībā absurda izjūta noskaidrojas un precizējas."

Partija «Mēs – Talsiem un novadam» atšķirīgo uzskatu dēļ izbeidz sadarbību ar «Progresīvajiem»

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...m.a556174/
Talsos – vislielākais "Progresīvo" atbalsts
Reģionālā partija "Mēs – Talsiem un novadam" 2022. gadā noslēdza ar partiju "Progresīvie" līgumu par sadarbību gan 14. Saeimas vēlēšanās, gan nākotnē.
Tā laika partijas pārstāvji Talsu novada domē – Edgars Zelderis, Ilva Norenberga, Lauris Pīlēģis un Kalvis Kalniņš piekrita būt "Progresīvo" Kurzemes sarakstā. Visvairāk par partiju "Progresīvie" ārpus Rīgas visā Latvijā nobalsoja tieši Talsu novadā un, apsteidzot Kurzemes saraksta pirmo numuru Lieni Gāteri, 14. Saeimā tika ievēlēts Zelderis. 
Galvenie sadarbības iemesli bija palīdzēt ar savu pieredzi risināt valstī samilzušās problēmas.
"Minētajai partijai ["Progresīvie"] ir atšķirīgs attīstības un sadarbības redzējums, līdz ar to partijas "Mēs – Talsiem un novadam" valde vienbalsīgi nolēma izbeigt sadarbību ar politisko partiju "Progresīvie"," norādīja reģionālās partijas priekšsēdētāja vietnieks Lauris Pīlēģis.
Partija turpinās aktīvi strādāt Talsu novada domē un pārstāvēt novada iedzīvotāju intereses.

CVK būs jāatvainojas Lembergam par liegumu piedalīties pašvaldības vēlēšanās no apcietinājuma

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/...a.a556086/

Citāts:2024. gada maijā KF Bruņoto spēku Galvenā militāri politiskā direkcija (GVPU) laida klajā žurnāla “Politruk” pirmo numuru (to var lasīt šeit). “Ar saviem sirsnīgajiem vārdiem un pašaizliedzīgās kalpošanas piemēru Tēvzemei politiskie komisāri cementē militāros kolektīvus,” savā ievadrakstā paziņo aizsardzības ministra vietnieks, Galvenās militārās direkcijas vadītājs ģenerālpulkvedis Viktors Goremikins.

Un februārī kļuva zināms, ka Vladimirs Putins ar slēgtu dekrētu valdības departamentos ieviesa sociālpolitiskā darba vadītāja vietnieka amatu - faktiski to pašu politisko instruktoru. Pēc Kremļa domām, šiem deputātiem būtu "jāstiprina ierēdņu patriotisms" un "jāsniedz dziļa izpratne par valsts oficiālo politiku".

Ka teiktu bijušais Latvijas Bankas vadītājs Repše, daži Latvijas iedzīvotāji var "atsperties" un nopirkt sev lietošanai kara kuģi:

Citāts:VAS "Valsts nekustamie īpašumi" (VNĪ) pārdos izsolē Nacionālo bruņoto spēku (NBS) Mācību vadības pavēlniecības patruļkuģi "P-01 Zibens", kas reiz tika izmantots Jūras spēku mācību centra kursantu apmācībām, bet sliktā tehniskā stāvokļa dēļ vairs netiek lietots, otrdien, 28. maijā, lēmusi valdība.

Frīdrihs Vesmanis

Frīdrihs Vesmanis (1875. gada 15. aprīlis — 1941. gada 7. decembris) bija latviešu jurists un politiķis (LSDSP), pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
Dzīvesgājums
Dzimis 1875. gada 15. aprīlī Rundāles pagasta “Kraukļos”, zemnieku Kārļa Vesmaņa un Elizabetes Vesmanes (dzimušas Straumanes) ģimenē.[1] Mācījās Jelgavas ģimnāzijā.[2] Pēc jaunstrāvnieku arestiem 1897. gadā viņš emigrēja uz Angliju, kur kopš 1899. gada izdeva laikrakstus "Sociāldemokrāts" un "Latviešu Strādnieks".[2] 1903. gadā nelegāli atgriezās Latvijā, kur viņu apcietināja un nometināja Šauļos.[1] 1909. gadā viņš pabeidza tieslietu studijas Pēterburgas universitāti, bija advokāts Jelgavā. Pirmā pasaules kara laikā devās bēgļu gaitās uz Krieviju, kur strādāja par advokātu Pēterburgā, darbojās Latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejā un žurnālistikā.
Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada aprīlī viņš atgriezās Latvijā. Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada jūlija līdz augustam Vesmanis bija Tautas padomes loceklis.[1] No 1920. gada februāra līdz maijam viņš bija Jelgavas pilsētas galva, bet vēlāk darbojās Satversmes sapulcē.[1][2] 1922. gadā, dibinot Centrālo vēlēšanu komisiju, Vesmanis bija viens no astoņiem tās sākotnējiem locekļiem.[3] No LSDSP Vesmani ievēlēja par 1. Saeimas deputātu un viņš bija pirmais Saeimas priekšsēdētājs.
No 1925. gada februāra līdz 1932. gada martam Vesmanis bija Latvijas sūtnis Apvienotajā Karalistē.[1] 1927. gadā pēc Jāņa Čakstes nāves bija viens no kandidātiem uz Valsts prezidenta amatu.[4] 1937. gadā pensionējās.[1]
Pēc Latvijas okupācijas Vesmani 1941. gada 14. jūnijā NKVD apcietināja un notiesāja par to, ka viņš "bijis sociāldemokrātu galēji labējā novirziena līderis". Aizsūtīts uz Soļikamskas soda nometnēm, miris 7. decembrī Usoļjes soda nometnes Surmogas punktā.[1]