Aleksandrs Solženicins “Gulaga arhipelāgs”

[LvSnor]

Es izveidoju Aleksandra Solženicina darbam “Gulaga arhipelāgs” tēmu. Ar nodomu, ka par šo darbu vajag parunāt. Nu Latvijas iedzīvotājiem par GULAG'u atgādina 1949. gada 25. marta un 1941. gada 16. jūnija piemiņas dienas.  Bet Latvijas iedzīvotājiem tās tomēr ir nacionālistiskas piemiņas dienas, kur "krievu čekisti", kur no Solženicina darba mēs uzzinām, ka padomju valstī tā bija neatņemam sastāvdaļa kopš 1919 gada. 

• 
    Gulaga_Arhipelags-Aleksandrs Solžeņicins (1918-2008).pdf (Size: 71,46 KB / Downloads: 63)
  
• https://kubele.lv/html/obj/Gulaga_Arhipelags_Ievads.pdf
  
• https://kubele.lv/html/obj/Arhipel%C4%81ga_saturs.pdf
  
• https://kubele.lv/html/obj/Arhipel%C4%81...%81rds.pdf
  

[LvSnor]

Aleksandrs Solženicins bija rakstnieks, publicists, disidents, Nobela prēmijas literatūrā laureāts (1970), no 1945. līdz 1953. gadam bija GULAGa ieslodzītais. Guva plašu ievērību, savos darbos aprakstot padomju GULAG sistēmu. 1974. gadā bija spiests pamest PSRS, jo aktīvi iestājās pret komunistiskajām idejām, PSRS politisko sistēmu un tās varas iestāžu politiku. 1994. gadā atgriezās Krievijā. “Gulaga arhipelāgs” ir viņa pazīstamākais darbs, kas viss veltīts GULAG'ā pieredzētajam un stāstu par „GULAG“ apkopojums.

---

Nometnē pagrimst tie, kuri pirms nometnes nebija uzkrājuši sevī nekādu tikumību, nebija baudījuši nekādu garīgu audzināšanu. (Tas nebūt nav teoretizējums - padomju varas piecdesmit gados izauga miljoniem šādu.) Nometnē pagrimst tie, kas jau brīvībā bija pagrimuši vai arī bija tam sagatavoti. Tādēļ, ka arī brīvībā izvirst, reizēm pat vēl pamatīgāk nekā nometnē. Vai tas konvoja virsnieks, kas pavēlēja piesiet Moisejevaiti pie staba, lai izņirgātos, nebija vairāk izvirtis nekā lēģernieki, kas spļāva uz viņu? Un vēl: vai visi no brigādēm maz spļāva uz viņu? Varbūt no katras brigādes tikai pāris cilvēku? Visticamāk, ka tā. Tatjana Falike raksta: „Cilvēku novērošana pārliecināja mani, ka nometnē cilvēks nevarēja kļūt par nelieti, ja viņš tāds nebija bijis jau pirms tam.” Ja cilvēks nometnē strauji pārvēršas nelietī, var būt arī tā: viņš nemaz nekļūst, viņā tikai atklājas tā iekšējā nelietība, pēc kuras pirms tam nebija nekādas vajadzības? M. A. Voičenko uzskata tā: „Nometnē esība nenoteica apziņu, gluži otrādi, no apziņas un neapgāžamas ticības cilvēciskajā būtībā bija atkarīgs, vai tu kļūsi par dzīvnieku vai ari paliksi cilvēks.“ Skarbs, kardināls spriedums… Taču tā domā ne jau viņš viens. Mākslinieks Ivašovs-Musatovs dedzīgi pierāda to pašu. Jā, nometnes pagrimšana bija masveidīga. Tomēr ne jau tādēļ vien, ka nometnes bija drausmīgas, bet arī tādēļ, ka mēs, padomju cilvēki, kāpām uz Arhipelāga zemes galīgi neapbruņoti - jau sen sagatavoti izviršanai, jau brīvībā saindēti ar to, un, nonākuši nometnē, vaļā mutēm uzklausījām vecos lēģerniekus, „kā nometnē jādzīvo“. Bet, kā jādzīvo (un kā jānomirst), mums jāzina bez jebkādām nometnēm. Un, iespējams, Varlam Tihonovič, ka ari trūkumā un nelaimē - pat galējā nelaimē - starp cilvēkiem rodas draudzība, bet ne jau starp tādiem garīgi tukšiem un pretīgiem cilvēkiem, kādi esam mēs ar savu gadu desmitiem ilgo audzināšanu. Ja jau pagrimšana ir tik nenovēršama, tad kādēļ Olga Ļvovna Sliozberga nepameta salstošo draudzeni uz meža ceļa, bet palika ar viņu gandrīz drošai nāvei - un izglāba? Vai tad šāda nelaime nav jau pie galējās robežas? Ja jau pagrimšana ir tik nenovēršama, tad no kurienes radās Vasilijs Mefodjevičs Jakovenko? Viņš nosēdēja divus termiņus, tikko bija atbrīvojies un dzīvoja Vorkutā kā brīvs cilvēks, viņš tikko bija iemācījies staigāt bez konvoja un iekārtojis pirmo ligzdiņu. 1949. gads. Vorkutā sākas bijušo zeku apcietināšanas, viņiem piespriež jaunus termiņus. Apcietināšanas psihoze! Atbrīvoto vidū sākas panika! Kā noturēties? Kā palikt nepamanītam? Taču tiek apcietināts J. D. Grodzenskis, Jakovenko draugs, kopā sēdējuši Vorkutas nometnē, viņam pratināšanā draud bada nāve, nav, kas atnestu kādu paciņu. Un Jakovenko, neviena nebīdamies, nes uz cietumu paciņas! Ja jums, suņi, tā vajag, - grābiet ciet mani arī! Kāpēc nepagrima šis cilvēks? Un vai gan visi, kuri palika dzīvi, neatcerēsies vienu vai otru, kas nometnē pasniedza viņam roku un izglāba liktenīgā brīdī? Jā, nometnes bija iecerētas un ievirzītas tā, lai cilvēks pagrimtu. Taču tas nenozīmē, ka tām arī izdevās katru salauzt. Tāpat kā dabā nekad un nekur nerisinās tikai oksidēšanās process vien bez reģenerācijas (kaut kas oksidējas, bet tajā pašā laikā kaut kas cits reģenerējas), tā arī nometnē (un dzīvē vispār) nav tikai pagrimšana vien bez pakāpšanās kalnup. Tās iet blakus.
Aleksandrs Solženicins “Gulaga arhipelāgs” Ceturtā daļa “Dvēsele un dzeloņstieples” 2.nodaļa

[LvSnor]

Krievijas Augstākā tiesa apstiprina Starptautiskā memoriāla likvidāciju
28.02.2022

2022. gada 28. februārī Krievijas Augstākās tiesas Apelācijas padome izskatīja International Memorial apelāciju par Augstākās tiesas 2021. gada 28. decembra lēmumu likvidēt organizāciju pēc Krievijas Ģenerālprokuratūras prasības. Apelācijas sūdzība tika noraidīta un lēmums atstāts negrozīts.

Lēmumu vadīja tiesneši Gaļina Manokhina, Vladimirs Zaicevs un Oļegs Ņefedovs.

Starptautiskā memoriāla pārstāvji: direktoru padomes priekšsēdētājs Jans Račinskis, izpilddirektore Jeļena Žemkova, juristes Anastasija Garina, Tatjana Gluškova, Tamilla Imanova, Natālija Morozova, Natālija Sekretariova, advokāti Henrijs Rezniks un Marija Eismonta.

Viktorija Maslova un Natālija Gašuņina pārstāvēja Ģenerālprokuratūru, Olga Špicina un Alla Kharlamova – Tieslietu ministriju, bet Anna Kurmajeva – Roskomnadzor.

Īss uzklausīšanas kopsavilkums:

Tatjanas Gluškovas ierosinājums apturēt tiesvedību saistībā ar ECT nostāju tika noraidīts. Tika noraidīts arī Marijas Eismontas lūgums nopratināt lieciniekus, kuri varētu runāt par Starptautiskā memoriāla darba nozīmi sabiedrībā.

Jeļena Žemkova ar savu izteikumu komentēja prokurora Alekseja Žafjarova teikto decembra tiesas sēdē (ka Memoriāls liek [Otrā pasaules kara] uzvarētājiem nožēlot grēkus), ko viņa uzskata par organizācijas likvidācijas patieso iemeslu. Memoriāls runā par atbildību un saglabā atmiņu, tajā skaitā piemiņu par valsts noziegumiem, un tādas organizācijas likvidācija, kas palīdz sabiedrībai izvairīties no pagātnes noziegumu atkārtošanas un nepieļaut kļūdas mūsdienās, ir kaitīga visiem Krievijā dzīvojošajiem, piebilda Žemkova.

Natālijas Sekretarjovas un Natālijas Morozovas izteikumi bija vērsti uz to, ka pirmās instances tiesas lēmums pārsniedza prāvu, ka lēmums likvidēt International Memorial bija tiešā pretrunā ar Krievijas Federācijas starptautiskajām saistībām un ka International Memorial. nepārkāpt tiesības uz patiesu informāciju. Advokāti runāja arī par International Memorial "ārvalstu aģentu" etiķešu vēsturi, jo nav skaidru juridisku prasību etiķetes saturam.

Ģenerālprokuratūras un Tieslietu ministrijas pārstāvji atbildēja, norādot, ka International Memorial nepiekrīt pašreizējai likumdošanai, atkārtojot argumentus par to, ka organizācijai tiek piemērots naudas sods par «ārvalstu aģenta» etiķetes nepievienošanu saviem drukātajiem materiāliem un ierakstiem tiešsaistē. Roskomnadzor pārstāvis norādīja, ka "Memorial" marķējums "ārvalstu aģents" bija jāatveido tieši tā, kā to paredz likums – jebkuras izmaiņas tajā, pēc Roskomnadzor domām, ir uzskatāmas par pārkāpumu.

Debatēs piedalījās šādi runātāji:

Jans Račinskis runāja par organizācijas un tās filiāļu starptautisko statusu, kā arī tās darbu ar valstīm, kas nav saistītas ar Starptautisko memoriālu.

Natālija Sekretariova runāja par dubultstandartiem un jēdzienu aizstāšanu starp dažādiem Krievijas valsts atzariem. Tieslietu ministrijai informācija par Memoriāla nodaļām un nodaļām ir bijusi kopš 2016.gada, vienlaikus apgalvojot, ka par tām uzzinājusi tiesā. Ģenerālprokuratūra apgalvo, ka lēmumu pārsūdzēšana ECT liecina par nevēlēšanos ievērot Krievijas likumus, lai gan tā ir tikai juridiska procedūra. Roskomnadzor apgalvo, ka pastāv stingri noteikta “ārvalstu aģenta” marķiera forma, lai gan aģentūras atbildē uz līdzīgu pieprasījumu 2019. gadā atbildēja, ka tādas nav.

Marijas Eismontas paziņojums attiecās uz soda nesamērīgumu un tiesas nevērību pret pierādījumiem, kas izceļ Starptautiskā memoriāla nozīmi sabiedrībā.

Henrijs Rezniks runāja par lietas pārpilnību ar vērtību spriedumiem (piemēram, «rupjiem» pārkāpumiem, «būtiskām» sekām, «reālu» kaitējumu), un piebilda, ka tiesnešu lēmums ir balstīts ne tikai uz viņu profesionalitāti un pieredzi, bet arī viņu pasaules uzskats, kas nozīmē, ka uzdevums pieņemt taisnīgu un taisnīgu lēmumu nebija izpildīts un netika ievērots non bis in idem (“nevis divas reizes vienā lietā”) princips. Rezņiks piebilda, ka Starptautiskā memoriāla likvidācija veicinātu visu negatīvo par vēsturi aizmirstību un valsts varētu «ieslīgt otrajā Padomju Savienības izdevumā».

Ģenerālprokuratūras, Tieslietu ministrijas un Roskomnadzor pārstāvji norādīja, ka apsūdzētais nav izvirzījis nekādus būtiskus argumentus, lai atceltu pirmās instances tiesas lēmumu.
https://www.memo.ru/en-us/memorial/depar...l/news/690

---

Jauna sējuma atvēršanas laiks "Gulaga arhipelāgam" lēmums. Atcerēsimies un neaizmirsīsim visus netaisnīgi nogalinātos https://www.memo.ru/ru-ru/

[LvSnor]

Ir publicēta Krievijas atbilde uz ANO jautājumiem par memoriālu likvidāciju.
10.02.2022

Krievijas Federācija atbildēja uz ANO Cilvēktiesību padomes īpašo procedūru pārstāvju nosūtītajiem jautājumiem par Starptautiskā memoriāla un cilvēktiesību centra Memoriāla likvidāciju.

ANO eksperti lūdza valdības iestādēm komentēt memoriālu likvidāciju un sniegt papildu informāciju, tostarp tiesas protokolus, kuros paskaidrots, kā tie atbilst starptautiskajām cilvēktiesību normām, kuras Krievija ir apņēmusies ievērot. Īpašos referentus interesēja arī pasākumi, ko Krievija veikusi, lai radītu drošu vidi cilvēktiesību aizstāvjiem un sabiedrībā zināmām personām un nodrošinātu viņu spēju mierīgi un likumīgi strādāt.

Krievijas pastāvīgās misijas atbildē uz ANO un citu starptautisko organizāciju biroju Ženēvā teikts, ka Memoriāls ir iekļauts "ārvalstu aģentu" reģistrā, bet nepievienoja savus materiālus ar vēstījumu par to (viņi sistemātiski ignorēja likuma prasībām), par ko viņi tika saukti pie administratīvās atbildības un sodīti ar naudas sodu 6,5 miljonu rubļu apmērā; turklāt "viņi sniedza plašsaziņas līdzekļu atbalstu organizācijām, kuru darbība Krievijas Federācijā ir aizliegta". Ņemot vērā šos apstākļus, Ģenerālprokuratūra un Maskavas pilsētas prokuratūra pieprasīja organizācijas likvidēt, un Augstākā tiesa un Maskavas pilsētas tiesa izskatīja attiecīgās prasības un apmierināja tās. Tiesu lēmumi, atbildes uz lūgumu beigās atgādina Krievijas Federācijas Pastāvīgā pārstāvniecība ANO, nav stājušies spēkā un ir pārsūdzami. 

---

Mja, tas mazliet paskaidro kāpēc KF ārlietu ministrija ir tik ļoti pieķērusies Psrs okupācijas un šī procesa slavinošu pieminekļu saglabāšanu. Tā sakot, padomju sarozīto vēsturi slavinošos pieminekļus saglabājām, bet patiesās vēstures liecības iznīcinām.

[LvSnor]

Arī Latvijā (un latvieši) cieta no KF "asins nolaišanas", kas šokēja daudzus. Un tam ir veltīti vairāki tīkla avoti.
http://lpra.vip.lv/
https://gulags.wordpress.com/

[LvSnor]

https://archive.org/details/TheGulagArch...zhenitsyn/

Unabridged original pdf scans - volume 1 (I-II) 671 pages; volume 2 (III-IV) 717 pages; volume 3 (V-VII) 579 pages.

The Gulag Archipelago is Solzhenitsyn's masterwork, a vast canvas of camps, prisons, transit centres and secret police, of informers and spies and interrogators and also of heroism, a Stalinist anti-world at the heart of the Soviet Union where the key to survival lay not in hope but in despair. The work is based on the testimony of some two hundred survivors, and on the recollection of Solzhenitsyn's own eleven years in labour camps and exile. It is both a thoroughly researched document and a feat of literary and imaginative power.

[LvSnor]

https://archive.org/details/gulaghistory...l/mode/2up

"Gulag : a history"  by  Applebaum, Anne, 1964- author
"Gulags: stāsts" Anne Applebauma