Starptautiskā ledus hokeja federācija (IIHF) oficiāli piešķīrusi tiesības Latvijas Hokeja federācijai (LHF) nākamā gada augusta beigās rīkot 2026. gada Milānas un Kortīnas d'Ampeco Olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīra fināla kārtu.
IIHF Pasaules rangā Latvijas hokeja izlase 3610 punktiem ieņemt 10. vietu. 
Latvija šobrīd izsēta vienā apakšgrupā ar Franciju, Austriju un vienu no priekšatlases grupas uzvarētāju. 
Par ceļazīmi uz Milānas un Kortīnas d'Ampeco olimpiskajām spēlēm Rīgas apakšgrupas komandas cīnīsies 2024. gadā no 29. augusta līdz 1. septembrim. 
“Esam ļoti pagodināti uzņemt olimpiskās atlases fināla turnīru,” sacīja Latvijas Hokeja federācijas prezidents Aigars Kalvītis. “Šāda mēroga sacensībās likmes ir augstas. Mūsu izlases mērķis ir tikai viens – kvalificēties četrgades lielākajam ziemas sporta forumam. Ar nepacietību gaidām nākamā gada augustu - ļoti ceram iepriecināt un atalgot mūsu kaislīgos līdzjutējus!”
Latvijas nacionālā hokeja valstsvienība olimpiskajās spēlēs kopumā piedalījusies sešas reizes. 
2026. gada Milānas un Kortīnas d'Ampeco olimpiskās spēles notiks no 6. līdz 22. februārim.

Es ceru, ka nevajag stāstīt par nu jau jaunās sievietes aktivitātēm.

Zviedrijas prokuratūras paziņojumā teikts, ka "prokurors ir izvirzījis apsūdzību jaunai sievietei, kura šā gada 19. jūnijā piedalījās klimata demonstrācijā, kas, pēc prokuratūras domām, izraisīja satiksmes traucējumus pilsētā".
Paziņojumā arī norādīts, ka sieviete "atteicās klausīt policijas pavēlei atstāt demonstrācijas norises vietu". 
Tūnbergai par nepakļaušanos zviedru policijai draud sešu mēnešu cietumsods vai naudas sods.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...a.a517443/

Bankas Latvijā – nedraudzīgas. Intervija ar LU profesori Innu Šteinbuku

Komercbankas Latvijā – nedraudzīgas
Ārvalstu investīciju apjoms pērn Latvijā sarucis. Kā jūs vērtētu – kāpēc ir mazāk, kas ir galvenās problēmas? Kas jādara, lai ārvalstu investorus vairāk vilinātu uz Latviju?
Ir vairāki iemesli. Viens no tiem, kas ir kopīgs visām Baltijas valstīm – Krievijas tuvums. Mums blakus ir neprognozējams kaimiņš, un ārvalstu kapitāls ir piesardzīgs, kur investēt.
Latvijā ir laba nodokļu sistēma un arī salīdzinoši laba uzņēmējdarbības vide, tomēr šie faktori nespēj kompensēt ģeopolitiskos draudus, nezināmo un neparedzamo nākotni. Vienīgais, ko varam darīt, – efektīvi izmantot ES struktūrfondus un kāpināt valsts investīcijas.
Otrs iemesls – darbaspēka trūkums. Katrs uzņēmējs izvērtē, vai, uzceļot kādu ražotni, varēs piesaistīt vietējo darbaspēku vai arī vajadzēs ievest no ārvalstīm, kas pie mūsu sarežģītajiem imigrācijas nosacījumiem nav viegli. Darbaspēka, tai skaitā izglītota darbaspēka, nepietiekošā pieejamība ir viens no privātinvestīciju šķēršļiem.
Visbeidzot – uzskatu, ka mums tomēr nav īpaši draudzīga komercbanku sistēma. Zinu, ka daudzi uzņēmēji nevar vai nu kontu atvērt, vai nu kredītu saņemt, viņi nāk pie secinājuma, ka ir daudz vieglāk sākt biznesu Polijā, Lietuvā vai Igaunijā, tādējādi mēs faktiski zaudējam savus uzņēmējus.
Kādā veidā mēs tomēr varētu ieinteresēt privātos investorus? Ar ambicioziem projektiem, bet mums to trūkst.
Vienmēr saku, kāpēc mēs neizmantojam izdevību ražot, piemēram, pusvadītājus. ES pavisam nesen izsludināja jauno direktīvu, saskaņā ar ko valsts var pretendēt uz līdzfinansējumu. Kā es saprotu, mums nav speciālistu, lai šādu ražošanu attīstītu. Vajag laiku, lai izglītotu atbilstošus speciālistus, bet ir liela varbūtība, ka vēlāk niša jau būs aizņemta. Liela iespēja ir militārā produkcija – to ražojam, bet varētu daudz vairāk.
Kas tieši, jūsuprāt, nav labi komercbanku darbībā? Arī Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs neilgi pēc stāšanās amatā pauda neapmierinātību ar banku darbību Latvijā.
Latvijas bankas nav draudzīgas attiecībā uz saviem klientiem kreditēšanas ziņā. Nelabprāt izsniedz kredītus vai arī izsniedz kredītus ar diezgan augstām likmēm. (..) Bankas negrib riskēt. Domāju, ka tas tā joprojām ir pēc finanšu krīzes [2008. gadā]. Pirms tās bankas savā starpā konkurēja, kas izsniegs vairāk kredītu ar ļoti zemām likmēm. Tagad ir citādi – bankām ir ļoti, ļoti piesardzīga taktika. Varbūt pietrūkst konkurences starp bankām.
Pēc tam, ka premjers Krišjānis Kariņš ("Jaunā Vienotība") pakratīja ar pirkstu, "piedraudot" ar virspeļņas nodokli, bankas sāka paaugstināt depozītu likmes un samazināt kredītu likmes.
Personīgi es vairāk redzu negatīvos aspektus banku virspeļņas nodoklim bankām. Jā, šobrīd, ar pieaugošajām procentu likmēm komercbankām klājās labāk, bet tās arī ilgstoši strādāja pie zemām procentu likmēm. Ja apliekam bankas ar virspeļņas nodokli, tad jau arī jāapliek citas nozares ar lielāku peļņu, piemēram IT uzņēmumi. Galu galā, ja jau šeit bankām būtu tāda peļņas paradīze, laikam arī citas bankas steigtos atvērt filiāles Latvijā, bet tas nenotiek un konkurence bankas sektorā ir nepietiekoša.
Tas var negatīvi atspoguļoties arī banku pakalpojumu cenās. Tu viņus apliksi ar virspeļņas nodokli, viņi vēl ko uzskrūvēs, lai kompensētu nosacītus zaudējumus.
Drīzāk vajag paaugstināt konkurenci banku sektorā, ja kāds liels, uzticams spēlētājs ienāktu mūsu banku tirgū.
Arī finanšu sistēmas "kapitālais remonts" nospēlēja savu lomu. Latvijā pēc "remonta" tika ieviesta diezgan stingra regulēšana, un bankas negrib vienkāršot prasības vai nākt pretim klientam, izstrādājot kādu individuālo pieeju. Banku darbiniekiem ir daudz vieglāk sekot visstingrākiem regulējuma noteikumiem un gulēt mierīgi.
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomik...u.a516765/

Baltkrievijā ieradušies aptuveni 5000 Krievijas algotņu grupējuma „Vagner” kaujinieku, tā, atsaucoties uz Ukrainas robežsardzes pārstāvja Andra Demčenko teikto, vēsta Ukrainas laikraksts „Kyiv Independent”. Ukrainas prezidenta pārstāvis Mihailo Podoļaks „vāgneriešu” klātbūtnē saskata zināmu risku Polijai un Baltijas valstīm.

„Vagner” algotoņu skaits Baltkrievijā sākotnēji bija mērāms simtos, taču karavīri valstī ierodas nepārtraukti, saka Demčenko. Pavisam valstī šobrīd ieradušās deviņas auto kolonnas ar „vāgneriešiem”.
Pēc Demčenko teiktā, „Vagner” spēku klātbūtne tiešus draudus Ukrainai nerada.
Pagājušajā nedēļā tika apstiprināta „Vagner” karaspēka ierašanās Baltkrievijā. Lukašenko režīma Aizsardzības ministrija pavēstīja, ka „Vagner” karavīri valstī apmāca reģionālos aizsardzības spēkus.

Tā raksta https://www.tvnet.lv/7819629/video-vagne...a-podolaks

Rekur, profesionālais komentators Arestovičs: https://twitter.com/JanisTeresko/status/...9110578185

Vai tā ir tikai viena retorika, par sliktajiem "kolektīvajiem rietumiem"?

Zemkopības ministrs pieļauj īpaša regulatora izveidi pārtikas cenu uzraudzībai veikalos 
https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomik...s.a517107/

Citāts:Sports gāzes kamerā?
Neviens kultūras piemineklis nevar izrādīt vērā ņemamu dzīvotspēju, ja tam netiek adaptēta kāda mūsdienās noderīga funkcija. Vai iespējām bagāto industriālā mantojuma pārdzimšanas procesu, kas jau bija manāmi iezīmējies, izslavētā krīze nospiedīs uz ceļiem un šobrīd ir novācami vēl pēdējie augļi? Ja katram pilsētniekam ir puslīdz skaidrs, kam domāti ūdenstorņi, tad drukno gāzes kolosu nozīme uzņēmuma «Latvijas Gāze» teritorijā industriālajā Vagonu ielā izskatās mulsinošāka. Tostarp akmeņogļu pārstrādes ceļā iegūtā mākslīgā deggāze apgādāja pilsētu ar enerģiju apaļu simt gadu garumā. Rīgas pirmo gāzes fabriku 1862. gadā pilsēta izbūvēja neapdomīgi - fabrikas pieaugošā jauda nepilnu desmit gadu laikā padarīja uzņēmuma attīstību pārāk šaurajā Bastejkalna teritorijā neiespējamu. Bijušās gāzes fabrikas ēkas tagad lieto uzņēmums «Rīgas ūdens», taču zīmīgākās gāzes fabrikām raksturīgās celtnes - gāzes rezervuāri (mākslīgo deggāzi ražoja akmeņogļu pārtvaices procesā, ogles koksējot retoršu krāsnīs; iegūto un no piemaisījumiem attīrīto gāzi uzkrāja lielos rezervuāros, kuros padziļinātos ūdens baseinos peldoši zvanveida kupoli radīja spiedienu, novadot gāzi caurulēs) - tika nojauktas jau 20. gs. 30. gados. Jaunās fabrikas vietu gruntsgabalā starp Bruņinieku un Matīsa ielu galiem noteica ogļu piegādei ērtais dzelzceļa līnijas tuvums. Arhitekta Johana Daniela Felsko projektētā otrā gāzes fabrika uzsāka darbu 1875. gadā, un plānoto maksimālo jaudu - 20 tūkstošus kubikmetru gāzes diennaktī - tā sasniedza jau pēc sešiem gadiem. Fabriku atkal nācās paplašināt, un gāzes kompleksa celtniecība turpinājās līdz pat 20. gs sākumam. Vecākajam arhitekta E.Kurgasa projektētajam rezervuāram (1874) pievienojās pēc civilinženiera Augusta Hartmaņa projekta izbūvētā tvertne (1882), bet jaunākā un lielākā torņa projektu izstrādāja J. D. Felsko dēls Kārlis Felsko (1901). Pārmaiņas gāzes saimniecībā noteica lūzums tehnoloģijās: 20. gs. 50. gados Latvijā parādījās ievestā sašķidrinātā naftasgāze jeb balonu gāze, kas bija ievērojami mobilāka un ar lielāku siltumspēju, bet 1962. gadā, sekojot PSRS grandiozajiem gazifikācijas plāniem, ar svinīgu politisku mītiņu «Daugavas» stadionā tika atklāts maģistrālais dabasgāzes vads Dašava- Rīga. Noslēdzās simt gadu ilgs cēliens Latvijas gāzes saimniecībā, gāzes rezervuāri kļuva lieki, un ēkas izmantoja dažādiem saimnieciskiem nolūkiem.

1941.g.17.jūlijā nacistiskā Vācijā tika radīta Okupēto Austrumu apgabalu ministrija. Par reihsministru kļuva Alfrēds Rozenbergs, kura pakļautībā nonāca divi reihkomisariāti - Ukraina un Ostlande.



Kartē gan viens misēklis, Riževa ierakstīta ka Riga

(2023-07-11 18:16)hobbit_lv Raksta: Pasaule ir kļuvusi tik globāla, ka visa cilvēce būtībā sēž vienā laivā. Diez vai mēs varēsim īstenot "brīvības, brālības un vienlīdzības" principus, ja resursu pārdale paliks ne tikai privātās, bet kaut vai nacionālās rokās. Tautas nav vainīgas vai kāda augstāka spēka izredzētas, ja tām Zemes vēstures loterijā ir vai nav paveicies ar vēsturi, ģeogrāfisko novietojumu vai dabas resursiem. Tīri globālā mērogā nav taisnīgi, ja tautai A ir palaimējies dzīvot ar dabas resursiem (piemēram, naftu, vai ar dajebko citu) bagāta zemē, bet tautas B vēsturiskās teritorijas (piemēram, koraļļu rifu atolus Klusajā okeānā) ir apdraudētas klimata pārmaiņu dēļ. Tautai B šajā gadījumā nevajadzētu kļūt par bagātāku un veiksmīgāku tautu "dabisku parādnieku", ja tā bēgļu statusā nonāktu citā zemē.

Bez šaubām, šādu problēmu risināšanai nevajadzētu apdraudēt nevienas valsts vai tautas kultūru un dzīvesveidu.

Kā to atrisināt tādā veidā, lai visi būtu laimīgi un neviens nebūtu apdalīts, es nezinu. Tik gribu vērst uzmanību uz procesiem, kuri tādas lietas kā nacionālas valstis un, vēl jo vairāk, privātīpašumu uz resursiem pamazām padarīs par aizvien novecojušākām koncepcijām - gluži vienkārši tāpēc, ka "pa vecam" šos jaunos, globālos izaicinājumus diez vai varēs atrisināt (nu vai arī risinātājiem, kas balstīsies uz principa "lai viss paliek pa vecam" nāksies iebraukt fašismā, bet tas neizbēgami novedīs pie jauniem un iespējams, globāla mēroga kariem).

Un jā, tas beigu beigās var nozīmēt, ka tādā globālā mērogā, lai atrisinātu bada, ūdens vai dzīves telpas trūkumu problēmu ekstrēmākos reģionos, mums var nākties pieraut savu jau tā ne visai (uz "zelta miljarda" fona) dzīves līmeni uz vēl pieticīgāku. Visādi var gadīties.

https://jauns.lv/raksts/zinas/565262-nes...foto-video

Nesen atklātais piemineklis kolhoza “Lāčplēsis” priekšsēdētājam Kauliņtēvam apdraudot nacionālo drošību! Vai tā ir, un ko darīt?

Tomēr 75 gadus pēc kolhoza „Lāčplēša” dibināšanas (to nodibināja 1948. gada 1. jūlijā) ne pa jokam uzvirmojušas kaislības ap šo pieminekli. Īsi pirms Kauliņtēva (tā Edgaru Kauliņu sirsnīgi dēvējuši vietējie) izveidotās komunistiskās kopsaimniecības, kuru viņš vadīja līdz pat savai nāvei, Ģenerāļa Pētera Radziņa (Pēteris Valdemārs Radziņš (1880-1930) bija Latvijas Bruņoto spēku ģenerālis un komandieris no 1924. līdz 19m, vairāku vēstures un militāro grāmatu autors, kara zinību pasniedzējs) biedrība adresēja vēstuli Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), kurā teikts:
“Ogres dome, ceļot pieminekli cilvēkam, kurš ir apzināti un labprātīgi sadarbojies ar noziedzīgu organizāciju (Komunistisko partiju), ir bijis tās biedrs un funkcionārs, sadarbojies ar nelikumīgām (okupācijas) pārvaldes institūcijām un agresora bruņotām vienībām un par šo kalpošanu saņēmis augstākos apbalvojumus, sniedz ziņu Latvijas iedzīvotājiem, ka likumi (“Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”, Krimināllikuma nodaļa “Noziegumi pret valsti”, Nacionālās drošības likums.) un to uzliktie pienākumi nav jāpilda, jo gan likumi, gan pieminekļi tiek būvēti uz mūsu sabiedrības vērtībām. Šajā gadījumā šīs vērtības un likumi acīmredzami savā starpā konfliktē. Nevar tā būt, ka tiek celti pieminekļi personām par darbībām, kuras mēs ar likuma spēku nosodām.”

Mja, pieminekļi - Latvijas "woke" kustība maskējoties zem pret komunistiskās propagandas tīra Latvijas karti.