| Sveicināts ciemiņs |
Tev ir jāreģistrējas pirms vari ko šeit publicēt.
|
| Foruma statistika |
» Biedri: 17
» Jaunākais biedrs: Teresa
» Foruma virtenes: 542
» Foruma ieraksti: 2'716
Pilna statistika
|
| Lietotāji tiešsaistē |
Šeit ir 42 lietotāji tiešsaistē.
» 0 biedrs(i) | 40 ciemiņš(i)
Google, Applebot
|
|
|
| Abhāzija |
|
Publicējis: LvSnor - 2019-10-07 14:56 - Forums: Starptautiski notikumi
- Atbildes (1)
|
 |
Karš un miers Abhāzijas pierobežā
https://www.tvnet.lv/6789949/kars-un-mie...-pierobeza
2019. gada 7. oktobris 00:01
Jānis Vingris Žurnālists
Inguri upe, kas atdala Gruziju no Abhāzijas, ir 213 km gara, un pār to ved tikai viens tilts, pa kuru legālā veidā no Gruzijas var nokļūt Abhāzijā. Vai otrādi. Pašiem gruzīniem un tagad arī ārzemniekiem gan tas ir slēgts. Pār tiltu no Abhāzijas uz Gruziju un atpakaļ pārvietojas tikai cilvēki ar Abhāzijas pasēm. Ārzemniekiem vienīgais veids, kā iekļūt Abhāzijā, pagaidām ir tikai caur Krieviju, bet, saskaņā ar Gruzijas likumdošanu, tas ir krimināli sodāms pārkāpums, par ko draud 1000 eiro naudas sods, bet atkārtota pārkāpuma gadījumā - cietums uz laiku līdz četriem gadiem.
Robežsargi postenī pirms Inguri tilta ir ar mieru man dot atļauju aiziet līdz tiltam, bet ķīlā jāatstāj pase. Tas tāpēc, lai es neizdomātu pārskriet pāri tiltam uz Abhāziju. Nevaru gan sevi iedomāties skrienam pāri teju kilometru garajam tiltam abhāzu un krievu robežsargu virzienā ne ar, ne bez pases. Bet, ja drošībai vajag, tad vajag.
Saskaņošana paņem krietnu laiku, kamēr tiek izpētīta mana pase, ievākta informācija par to, kas es esmu, kur strādāju un kāpēc gribu skatīties uz tiltu. Vēl pēc pusstundas gaidīšanas pamanu no tilta puses, kurš no robežsardzes posteņa nav redzams, piebraucam žiguli. No tā izkāpj un pie robežsardzes būdiņas pienāk kāds vīrs civilās drēbēs un neuzkrītoši pasniedz robežsargiem sarkanu... Latvijas pasi. Skatos uz vīru, kurš galīgi neizskatās pēc latvieša, un brīnos, kā šajā pasaules nostūrī varēja gadīties vēl viens ar Latvijas pasi. Robežsargs, neuzmetot pasei acis, noglabā to zem sava datora klaviatūras, bet vīrs iekāpj atpakaļ žigulī un aizbrauc, un man rodas aizdomas, ka viņa Latvijas pase patiesībā ir mana pase. Kā tas iespējams, ka mana pase tikko atbrauca žigulī no Abhāzijas puses, es netieku gudrs.
Pēc brīža atļauja tiek dota un kājām dodos Inguri tilta virzienā. Tilts ir 870 metrus garš, un, kaut gan plāksnīte uz tā vēsta, ka to pēc Otrā pasaules kara uzbūvēja Padomju Savienības Iekšlietu ministrijas Ceļu daļa, patiesībā tiltu uzcēla vāciešu karagūstekņi. Tagad pār to abos virzienos var redzēt ejam pa kādam robežas šķērsotājam un retai automašīnai ar Abhāzijas numuriem. Transporta līdzekļiem ar Gruzijas numuriem Abhāzijā iebraukt nav ļauts.
Citāts:Tilta vienā pusē ir Gruzija, otrā - pseidovalsts, kura, varētu teikt, tikpat kā neeksistē - to atzinušas ir vien piecas valstis pasaulē - Sīrija, Venecuēla, Nikaragva, Nauru un Krievija.
Tiltu ik dienas šķērso aptuveni viens tūkstotis cilvēku, liela daļa no viņiem ir redzami ar smagiem iepirkumu maisiņiem un rūtotām tirgus somām rokās. Pierobežā dzīvojošie abhāzi dodas uz Gruziju pēc pārtikas produktiem, Abhāzijas bērni šķērso tiltu, lai dotos uz un no skolām Gruzijā.
- Ja pajautāsi abhāziem, kā viņiem tur dzīvojas, viņi teiks - lieliski, - vēlāk man stāsta Goča, mans vietējais gids. - Cūku kūtī patiesībā viņi tur dzīvo!
Viņš stāsta, ka abhāzi un osetīni izrādījušies visvieglāk ietekmējamie - Krievija pielējusi eļļu ugunī un izraisījusi karu. Citos Gruzijas reģionos arī savulaik bijuši redzami Krievijas centieni palīdzēt atdalīšanās jautājumos, bet tie tomēr palikuši vienotā Gruzijā.
Viens vienīgs robežpunkts pār 213 km garo Inguri ir iemesls, kāpēc vietējie izmanto arī nelegālus upes šķērsošanas veidus. Iemesli ir līdzīgi kā pie Dienvidosetijas robežām dzīvojošajiem - apbedījumu vietu apmeklēšana, radinieku satikšana, savu īpašumu apciemošana. Arī nelegālā tirdzniecība. Kāds satiktais abhāzu bēglis man vēlāk stāstīs, ka vienīgais veids viņam nokļūt uz vecmāmiņas bērēm Abhāzijā bija uzpirkt robežsargus. Par 400 lariem (125 eiro) viņš noteiktā laikā, neviena nepamanīts, varēja šķērsot upi un tādā pašā veidā atgriezties četras dienas vēlāk.
Pēc 1991.-1993. gada pirmā kara starp Gruziju un Abhāzijas separātistiem, 2008. gadā Abhāzijā notika vēl viens - par 21. gadsimta pirmo Eiropas karu dēvētais karš, kad Gruzija vienlaicīgi cīnījās ar separātistiem un Krievijas armiju divās frontēs. Abhāzu minoritāte, apvienojot spēkus ar Abhāzijā dzīvojošajiem armēņiem un krieviem, no Abhāzijas izspieda gruzīnus, kuru populācija Abhāzijā toreiz sasniedza 80%. Lai pēc kara gruzīni neatgrieztos, sākās iebiedēšanas, īpašumu dedzināšanas. - Kurš normāls gribēs tādā vidē atgriezties? - jautā Goča, kura dzimtajā pierobežas pilsētā Zugdidi vēl joprojām dzīvo vairāk nekā 30 tūkstoši bēgļu no Abhāzijas.
Citāts:Goča atceras, kā toreiz Zugdidi centrā stāvēja krievu bruņutehnika. Kara laikā īslaicīgi tika okupētas arī citas Gruzijas pilsētas - Senaki, Poti un Gori, no kurām Krievijas armija vēlāk atkāpās.
Interesanti, ka Kaukāzā jau vairāk nekā simts gadus eksistē igauņu apmetnes. Arī Abhāzijā. Cara režīms 18. gadsimta beigās veica Kaukāza repopulāciju ar kristiešu ieceļotājiem, igauņiem tai skaitā. Igauņu zemnieki vairākos viļņos migrēja uz Abhāziju, kur viņiem tika solīta zeme. Tā Abhāzijā radās igauņu ciemi Estonka, Salme, Augšējā un Apakšējā Linda, kurās bija pat igauņu skolas.
Gan deviņdesmito gadu kara, gan 2008. gada kara laikā Abhāzijas igauņiem bija iespēja repatriēties uz dzimteni. 1992. gadā jaunizveidotā Igaunijas valsts veica Abhāzijā dzīvojošo evakuāciju ar lidmašīnām uz Igauniju. Toreiz uz Igauniju pārvācās 170 igauņu.
Abhāzijas igauņu tēma ir atainota Igaunijas-Gruzijas kopražojuma spēlfilmā “Mandarīni”, kuras darbība notiek kara laikā Abhāzijā 2008. gadā.
Latvijas vārds saistībā ar Abhāziju izskanēja 2011. gadā, kad Latvijas vēstniecība Krievijā atteicās izsniegt vīzas vairākiem Abhāzijas pilsoņiem - komiķu komandas "Nartas no Abhāzijas" dalībniekiem, kuri vēlējās piedalīties humora festivālā Jūrmalā. Abhāzijas ārlietu ministrs šo atgadījumu nosauca par politisku farsu un paziņoja, ka atbildei uz Latvijas rīcību Abhāzija esot gatava slēgt robežas Latvijas pilsoņiem un plāno sūdzēties Eiropas Savienības institūcijās.
Man, ārzemniekam, šķiet, ka atmosfēra pie Inguri upes ir savādāka, nekā pie Dienvidosetijas robežas redzētais. Esmu te slinki karstā vasaras dienā. Pa ceļiem, ielām un grāvjiem brīvā solī klaiņo cūkas ar lielām trijstūrveida koka apkaklēm, kas neļauj tām izspraukties caur caurumiem žogos. Vienā šaurās Inguri upes malā - kluss privātmāju rajons, otrā pusē - jau Abhāzija. Kaimiņš ar kaimiņu pāri upei varētu sabļaustīties, ja būtu tāda vajadzība. Pie kāda uzspridzināta tilta pār upi atrodas policijas kontrolpostenis ar vienu vienīgu policistu, ar kuru varam aprunāties. Goča stāsta, ka šim kontrolpostenim agrāk pat tuvoties nedrīkstēja. Bildēt gan te nedrīkst, tam vajadzīgs saskaņojums ar vadību. Es ļoti labi saprotu, ka miers šeit var izrādīties pagalam mānīgs. Atmiņā palicis pirms dažām dienām Batumi dzīvojošās abhāzietes Madonas stāstītais par karā piedzīvotajām zvērībām un spīdzināšanu ar gludekļiem.
Reiz populārā par padomju Rivjēru sauktā Abhāzija ar galvaspilsētu Sukhumi tagad ir no pasaules nogriezta un no Krievijas atkarīga teritorija, un nekas neliecina, ka situācija šeit tuvākajā laikā varētu normalizēties. Vēl tikai 23. septembrī Vladimirs Putins izdeva rīkojumu par papildu finansējuma piešķiršanu Abhāzijas bruņoto spēku modernizācijai. Krievija regulāri rīko militārās mācības šajā protektorātā.
Goča iekaist, kad stāsta par valsts attīstības apstāšanos pēc tam, kad bijušais Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili tika gāzts no prezidenta amata. - Visu, ko redzi, to iesāka Saakašvili. Ceļus, elektrības apgaismojumu, reformas armijā un policijā, jaunu ostu un kūrorta pilsētu Anakliju, pat jauno karogu ieviesa Saakašvili. Pirms Saakašvili tumsā pa ielu nebija droši staigāt. Pat dienā bija bīstami. Katru nakti bija apšaudes - kaut ko aplaupīja, nolaupīja, nošāva, pieprasīja izpirkumus. Viena banda cīnījās ar otru. Bija šausmīgi. Tagad visi aizmirsuši, ka tā bija. Iekrita uz Ivanišvili provokāciju. Ļoti žēl laika, cik daudz mēs esam pazaudējuši - jau 20 gadus. Bet jūs, baltieši, esat malači. Ātri aizgājāt no vergu domāšanas. Te visi gruzīni tik dzer un sit pie krūtīm, ka ir lepnie kalnieši. Velns par stenderi! Paskaties uz čečeniem - starp kaukāziešiem visietiepīgākie. Un kas pie viņiem Groznijā notiek? Nekā laba. Nekādu cilvēktiesību. Sen atpakaļ Gruzijas pirmajam prezidentam Zviadam Gamsakhurdijam un Čečenijas līderim Džoharam Dudajevam bija ideja par apvienotu Kaukāzu. Kā Eiropā vai Baltijā. Gan vienu, gan otru nogalināja. Pie tam nogalināja ar pašu čečenu un gruzīnu rokām. Saakašvili sauca par jukušo. Bet jābūt jukušam, lai ar tādu vērienu ķertos pie pārmaiņām. Viņš gribēja, lai viņa tauta dzīvotu, kā Eiropā un ASV. Daudz naudas lika izglītībā, attīstīja tūrismu. Saakašvili laikā cilvēki sāka biežāk braukt uz Eiropu un redzēt, kā tur dzīvo. Pirms tam brauca uz Maskavu un domāja, ka tas ir labklājības kalngals. Izrādījās, ka nē, Eiropā dzīvo daudz labāk. Reizēm esmu ļauns: cilvēki paši vainīgi - ievēlējāt oligarhu, tad dzīvojiet kā cūkas! - ir redzams, ka Gočam sāp Gruzijas liktenis.
Melnās jūras krastā jaunuzbūvētajā Anaklijas pilsētā Goča rāda Saakašvili lolojumu - purva vietā izbūvēta milzīga kūrorta teritoriju ar Eiropas arhitektu projektētu tiltu pāri upei, modernām viesnīcām, futūristiskām būvēm pludmalē. Goča ved mani cauri pustukšajai pilsētiņai un sūkstās, ka tikai tagad, augustā - sezonas beigās - ir iesākušies labiekārtošanas darbi un remonti, kaut tam visam bija jābūt izdarītam pirms sezonas. - Redzi - nesen uzbūvēts, bet jau aizlaists? - Goča man rāda kādu stiklotu ēku pašā jūras krastā. - Būtu Saakašvili pie teikšanas, viņš būtu iesēdinājis dažus uz pāris gadiem. Ir augusts, sezona drīz beigsies, bet te viss aizlaists. Izkaltušas palmas, nekārtība...
|
|
|
| tornis[LV] ArmA-3 Latvijas serveris - 1 sezona |
|
Publicējis: hobbit_lv - 2019-10-02 23:36 - Forums: ArmA3
- Atbildes (41)
|
 |
Mēs, neliela domubiedru grupa, iespēju robežās katru nedēļas nogali cenšamies spēlēt ArmA-3 Antistasi kampaņu tīklā. Īsumā, Antistasi ir partizānu kara simulators: sāc ar neko, uzbūvē armiju un atbrīvo dzimto salu ar nosaukumu Altis (vai citu) no iebrucējiem. Kā tas apmēram notiek, ieskatu var gūt no šī video (jāatzīst gan, ka mēs pagaidām esam krietni mazākā skaitā):
Ja Tevi, potenciālais ArmAs interesent, tas ir ieinteresējis, esi laipni gaidīts pulkā. Ko mēs no Tevis sagaidām - patiesībā neko daudz:
- To, ka Tev ir legālā ArmA3 APEX un laicīgi ielādēts nepieciešamo modu klāsts;
- Gribēšanu un varēšanu spēlēt ArmA-3 tīklā;
- Spēju darboties komandā un būt adekvātam;
- Vēlama pamata pieredze spēles mehānikā un kaut aptuvens priekšstats par ACE modu.
Nepieciešamo paplašinājumu (addonu) saraksts un saite uz discorda kanālu pieejami ŠEIT
|
|
|
|
| ARMA 3 - kas un kā |
|
Publicējis: hobbit_lv - 2019-09-29 12:04 - Forums: ArmA3
- Atbildes (7)
|
|
ArmA 3 - tā ir militārās simulācijas datorspēle, kuras pirmsākumi meklējami vēl tālajā 2001. gadā, kad čehu izstrādātāju kantoris "Bohemia Interactive Studios" izlaida datorspēli ar nosaukumu "Operation Flashpoint". Laikā gaitā spēle evolucionēja un mainīja nosaukumu uz "ArMA" (jeb "Armed Assault").
Ar ko ArmA atšķiras no "parastajiem" pirmās personas šūteriem, tādiem kā "Counter Strike", "Call of Duty" un tamlīdzīgi? Uzskaitīsim būtiskākās atšķirības:
- Atvērtā pasaule. Turklāt atvērtā visādās nozīmēs: sākot ar to, ka spēlētājam ir pieejams nevis nosacīti šaurs "koridors", bet gan visa līdz pat simtiem kvadrātkilometru liela karte, kuru izskraidīt "ar kājām" ir teju vai neiespējami. Un beidzot ar to, ka spēles atvērtība ļauj spēlētājiem pievienot pašiem savas kartes, ieročus, mašīnas utt. (tiesa, tas nav viegli, un pašā spēlē nav rīku, lai to izdarītu; šādi rīki jāmeklē ārpusē un, cita starpā, ar tiem jāmāk arī apieties. Pašā spēlē ir integrēts vien misiju editors, kurš gan ir pietiekoši noderīgs lai arī cilvēks ar ierobežotām zināšanām un prasmēm varētu īsā laikā uztaisīt vienkāršu misiju pats saviem spēkiem un pēc savas gaumes.
- Reālisms. Atkal, atšķirībā no citām žanra spēlēm, ArmA liek uzsvaru uz reālismu - kuru gan spēles uzstādījumos var ieslēgt vai izslēgt lielākā vai mazākā mērā, tomēr vairākas lietas varam noteikti piezīmēt: "ievainojums" nesadzīst pats no sevis, īsu mirkli pasēžot aizsegā, un to nevar salāpīt ar "aptieciņām", kuras biezā slānī mētājas apkārt (nu labi, patiesībā var, bet tas strādā mazliet savādāk); nāvējoša var būt arī viena lode, nav obligāti jāiešauj pretiniekā visa magazīna, lai viņš "nomirtu". Nogurums, kas ierobežo attālumu, kādu var noskriet bez atpūšanās, un kura dēļ "trīc rokas". Nospiedošās uguns un uguns jaudas nozīme (spēlētājs ātri vien atklās artilērijas, aviācijas un bruņmašīnu automātisko lielgabalu spēku). Līdz ar to arī spēles dinamika nav tik intensīva, kā citās spēlēs - viss notiek lēnāk un lielākoties lielākos attālumos (ja ArmĀ pretinieks ir granātas sviediena attālumā, tas nozīmē, ka viņš jau ir ĻOTI TUVU).
- Nepieciešamība domāt... šī nav tā spēle, kuru uzkapāt, lai atslēgtu smadzenes. Ar pliku reakciju un klikšķināšanas ātrumu nekur tālu netiksi - vajadzēs domāt, ko dara, plānot savas darbības un resursus, drošāko ceļu uz mērķi, atkāpšanās ceļus, organizēt dažādas grupas ar konkrētiem, specifiskiem uzdevumiem utt., it īpaši, ja mēs runājam par spēlēšanu tīklā.
- Kontroles. Ņemot vērā to, ka spēle ir sarežģīta, tai ir ļoti daudz kontroļu - praktiski visa klaviatūra. Plus vēl taustiņu kombinācijas...
Kur Armu var dabūt? Iekš Steam: https://store.steampowered.com/app/107410/Arma_3/
Spēle ir salīdzinoši dārga, taču Steam diezgan regulāri piedāvā izpārdošanas, kad cenu samazina teju par divām trešdaļām.
|
|
|
|
| Lielākā tanku kauja Latvijas Neatkarības karā |
|
Publicējis: LvSnor - 2019-09-27 14:41 - Forums: Latvijas pagatne
- Nav atbilžu
|
|
Poļi, lietuvieši, franču tanki un lielinieki - lielākā tanku kauja Latvijas Neatkarības karā pie Daugavpils
27.09.2019
Jānis Šiliņš (Vēstures doktors)
27. septembrī sākās Polijas armijas uzbrukums Daugavpils rajonā ar mērķi ieņemt Grīvas priekštilta nocietinājumus un panākumu gadījumā – arī Daugavpili. Cīņas par Daugavpili kļuva par vienām no asiņainākajām Latvijas Neatkarības kara (1918–1920) vēsturē. Tā bija arī vienīgā Neatkarības kara kauja ar tanku līdzdalību.
Lietuviešu un poļu konkurence
Lietuvas armijas atsevišķais Paņevežas bataljons 1919. gada jūnijā šķērsoja mūsdienu Latvijas robežu, 18. jūnijā parādoties Aknīstes tuvumā. Ar lietuviešu spēkiem sadarbojās Augškurzemes partizāni un viņiem sakarus izveidoja arī Austrumu frontes komandieris Jūlijs Jansons. 6.–10. jūlijā lietuviešu spēki kopā ar latviešu partizāniem pirmo reizi mēģināja uzbrukt Daugavpilij. Lietuviešiem izdevās ieņemt Ilūksti, bet uzbrukumu Daugavpili atcēla munīcijas trūkuma dēļ.
Nostiprinoties Lietuvas armijai, pieauga arī tās politiskās un teritoriālās pretenzijas – lietuvieši vēlējās iegūt gan Ilūkstes apriņķi, gan Daugavpili savās rokās. Lai to paveiktu, viņiem bija jāsteidzas, jo augusta beigās Daugavpilij no dienvidiem strauji tuvojās Polijas armija. Lai apsteigtu poļus, 23. augustā Lietuvas armijas pavēlniecība 1. un 2. brigādei uzdeva uzsākt operāciju, lai ieņemtu Daugavpili ar uzbrukumu no dienvidrietumiem (caur Kalkūnes staciju) un ziemeļrietumiem, pārceļoties pāri Daugavai. Lietuvieši bija apņēmušies pirmie sasniegt Daugavpili, pirms paspētu ierasties poļi. Tomēr viņiem to neizdevās paveikt.
Pirmās kaujas par Daugavpili
2. strēlnieku pulka adjutants A. Strauss vēlāk atminējās
Ložu krusa, artilērijas, mīnumetēju un bruņotā vilciena spēcīgā ugunī pulks iesāka pāriet koka tiltu. Vairāki labi mērķērti pretinieka lādiņi ķēra tiltu, iznīcinoša šauteņu un ložmetēju uguns arvien pieņēmās, krita pirmie upuri un daudzi ievainoti, bet viss tas nespēja salauzt strēlnieku drosmi. Gand skriešus, gan līzdami, segdamies gar tilta margām, strēlnieki nonāca Daugavas kreisajā krastā, steidzīgi kārtojās ķēdēs un pēkšņi metās uz pretinieku un ar durkļiem šauteņu resgaļiem piespieda to nekārtībā un izbailēs bēgt.
Polijas armijas 1. leģionu kājnieku divīzijai augusta beigās izdevās sakaut Padomju Krievijas 4. strēlnieku divīziju un jau 27. augustā šķērsot Latvijas robežu, ieņemot Turmantas staciju. Spēcīga poļu trieciengrupa gatavojās uzbrukumam Daugavpilij naktī uz 31. augustu, bet lietuvieši mēģināja aizsteigties viņiem priekšā, pirmie uzsākot uzbrukumu. 30. augusta pēcpusdienā lietuvieši sasniedza Kalkūnu staciju. Padomju spēki sāka steidzīgi atkāpties uz Grīvu un tālāk uz Daugavas labo krastu. Poļi viņiem sekoja un aptuveni vienlaikus ar lietuviešu avangardu pienāca pie Grīvas, apšaudot koka un dzelzceļa tiltus pār upi.
Padomju spēkus no pilnīgas sakāves glāba 2. latviešu strēlnieku padomju pulks (1424 karavīri un 22 ložmetēji), kurš bija steigšus pārsviests no Pleskavas apkārtnes uz Daugavpili. Strēlnieki metās pārdrošā pretuzbrukumā pāri koka tiltam un padzina lietuviešu un poļu vienības, saņemot 20 gūstekņus un iegūstot 2 ložmetējus. Viņu uzbrukums bija tik straujš, ka strēlniekiem izdevās ieņemt arī Kalkūnu staciju un muižu. 2. strēlnieku pulks šajā kaujā zaudēja 6 kritušos un 50 ievainotos.
31. augustā sekoja jauns poļu uzbrukums Grīvai, bet to arī izdevās atvairīt. Daugavpilī sāka ierasties arī Igauņu padomju strēlnieku brigādes vienības. 1. septembrī jau sekoja padomju spēku uzbrukums, kurš gan arī nenesa nekādus ievērojamus panākumus. Frontē līdz septembra beigām iestājās salīdzinošs klusums (kaujas turpinājās Krāslavas tuvumā). 2. strēlnieku pulks pavisam bija zaudējis 13 kritušos un 14 pazudušos bez vēsts, kā arī 141 ievainoto.
27.–28. septembra kaujas
Otrajam mēģinājumam ieņemt Daugavpils placdarmu Polijas armija gatavojās daudz nopietnāk nekā pirmajam – triecienam tika koncentrēta visa 1. leģionu divīzija, spēcīga artilērija, bruņuvilcieni un pat 20 franču “Renault” tanki no 1. tanku pulka (tanku apkalpes veidoja gan franču, gan poļu karavīri). Uzbrukuma mērķis bija tieši padomju priekštilta pozīciju ieņemšana un
Daugavas tiltu iznīcināšana. Uzbrukums sākās 27. septembra rītā.
Pie tam poļi uzbruka arī kaimiņos esošajam lietuviešu brigādes štābam (sagūstīts tika brigādes komandieris), lai nepieļautu lietuviešu iejaukšanos kauju gaitā – septembrī attiecības starp abiem kaimiņiem bija ievērojami pasliktinājušās.
Neskatoties uz to, ka padomju spēki bija kļuvuši ievērojami vājāki (2. latviešu strēlnieku padomju pulks bija pārvietots uz Baltkrieviju), 27. septembra uzbrukumā Grīvas priekštilta nocietinājumus poļiem neizdevās ieņemt. Tikai nākamajā dienā, iesaistot trīs tanku vadus (pavisam 12 tankus) Grīva krita poļu rokās. Pēc tam viens tanku vads pagriezās austrumu virzienā un palīdzēja likvidēt visu 5 kilometrus plato placdarmu. Sarkanarmieši centās ar laivām un plostiem glābties pāri upei, bet poļu tanki lielu daļu no tiem iznīcināja ar savu uguni. Poļu sapieri, kuru darbību sedza tanki, mīnēja un uzspridzināja arī abus Daugavas tiltus. Līdz ar to poļi bija nodrošinājuši savas frontes tālāko kreiso spārnu, saīsinājuši frontes līnijas garumu un nodrošinājušies pret iespējamiem padomju uzbrukumiem no Daugavpils puses.
Pavisam abos uzbrukumos Daugavpilij augustā un septembrī Polijas armija zaudēja 266 kritušos (tai skaitā tanku vada komandieris, ievainoti tika arī vairāki franču tankisti). Arī Lietuva kaujās pie Daugavpils bija zaudējusi vairākus desmitus kritušo. 27.–28. septembra kauja bija ne tikai vienīgā ar tanku piedalīšanos, bet arī viena no asiņainākajām visā Latvijas Neatkarības (1918–1920) karā.
Pēc Grīvas ieņemšanas kaujas frontē pieklusa līdz 1920. gada janvāra sākumam, kad pēc Latvijas un Polijas militārās sadarbības līguma noslēgšanas abu valstu armijas kopīgā uzbrukumā atbrīvoja Latgali. Atšķirībā no Polijas, kurai nebija teritoriālu prasību pret Latviju, Lietuva pretendēja uz Palangu, Mažeiķiem un Ilūkstes apriņķi. 1920. gada septembrī notika pat apšaude pie Subates, kurā krita viens un ievainoti tika divi lietuviešu karavīri. Latvijas un Lietuvas robežu 1921. gada martā noteica starptautiska šķīrējtiesa.
|
|
|
|
|
