| Sveicināts ciemiņs |
Tev ir jāreģistrējas pirms vari ko šeit publicēt.
|
| Lietotāji tiešsaistē |
Šeit ir 39 lietotāji tiešsaistē.
» 0 biedrs(i) | 37 ciemiņš(i)
Google, Yandex
|
|
|
| "Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts" |
|
Publicējis: LvSnor - 2019-11-12 12:36 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda
- Atbildes (2)
|
 |
"Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts"
https://www.valtersunrapa.lv/lv/e-veikal...s-neibarts
Āžu bulvāra Donkihots – Aivaru Neibartu viņam veltītajā dzejolī dēvējis Pēters Brūveris. Grāmata “Zum, zum, dzejniek! Aivars Neibarts” (sast. Sarmīte Neibarte, red. Guntis Berelis) ir visai apjomīgs, vērtīgs, laikmetu ilustrējošs darbs, vismaz daļēji spētu aizpildīt nezināšanas un nesaprašanas robu, turklāt arī noplēst leģendām to glancēto virskārtiņu un parādīt reālo Aivaru Neibartu - gan kā dzejnieku, gan kā personību. Šo parādu īpašai personībai latviešu dzejas telpā sāka atdot teātris ar JRT izrādi “Dieviņš pillā”, bet galvenā parāda daļa, protams, attiecināma uz literatūru.
Grāmata par Aivaru Neibartu (dēvētu par Ņurbuli) papildina visai visai cienījamo grāmatu sēriju “Latvijas laikazīmes”, kurā jau izdotas Māra Čaklā, Gundegas Repšes, Noras Ikstenas, Vijas Artmanes un citu autoru grāmatas par Gunaru Birkertu, Leonīdu Vīgneru, Ojāru Vācieti, Vairu Vīķi-Freibergu, Māru Zālīti, Viju Artmani, Māri Villerušu.
Grāmata nav ierastais atmiņu apkopojums, kādi mēdz iznākt pēc attiecīgā autora nāves. Mazliet nosacīti, šos tekstus varētu iedalīt vairākās grupās. Vispirmām kārtām jāpiemin ļoti pamatīgais Māra Salēja apcerējums “Neibarta dzejestības dzīvestība” - būtībā vienīgais nopietnais mēģinājums analizēt Neibarta dzejas poētiku. Tālāk grāmatā - Neibarta draugu un laikabiedru atmiņas, no kurām krietna daļa iepriekš nav publicētas (daudzi atmiņu autori jau aizsaulē). Vēl arī jaunāko paaudžu autoru pieredzējumi, saskaroties ar tobrīd jau par mītisku tēlu tapušo Neibartu. Visubeidzot - poētiski un proziski veltījumi Aivaram Neibartam, tostarp, piemēram, Aivara Ozoliņa absurda luga “Dziesminieks uz nāras”. Tāpat krājumā lasāmi daži nelieli iepriekš nepublicēti Aivara Neibarta teksti un viena no nedaudzajām intervijām ar viņu, kurā tobrīd piecdesmitgadīgais dzejnieks atklājas kā ļoti kolorīta personība. Šajā grāmatā līdz ar tās autoriem un plaši izzīmēto kultūrvidi atklājas vesela laikmeta glezna, kurā Aivars Neibarts, dzeja, radīšanas brīnums, radošā bohēma ir tikai vadmotīvi. Jo šī grāmata ir īstena sava laika simfonija. Aivara Neibarta mūžs traģiski aprāvās 2001. gadā. Grāmata ir veltījums dzejniekam 80. jubilejā.
Dzejnieka jubilejas pasākums “Āžu bulvāra Donkihots” un grāmatas atvēršanas svētki paredzēti 26. oktobrī Latvijas Nacionālās bibliotēkas ātrijā, savukārt 7. decembrī dzejnieka jubilejas pasākums, pieskandinot Austras istabu, risināsies viņa dzimtajā Liepājā.
Domājot par Neibartu, es domāju arī par to mākslinieku paaudzi, kuri darbojās vēl manas bērnības laikā. 60., 70., daļēji arī 80. gados. Es saprotu, ka bija tā visa padomju cenzūra un terors. Bet daudzi bija iemantojuši iekšēju neatkarību no tā visa. Neibarts ir kā spilgtākais piemērs. Jo viņš bija tik ļoti neatkarīgs, ka viņu pat par disidentu neviens nesauktu. Viņš bija pāri tam visam. / Alvis Hermanis
Visiem zaļajiem un vispār katram, kas Ņurbulīti pazina, viņš bija tāds zaļais dieviņš. Bija un ir. Katrā kopienā ir kāds cilvēks, kurš iemieso kaut ko pārpasaulīgu – reizē mīļu un dievišķu. Un viņš tāds bija – ar visiem saviem trakumiem un jaukumiem. / Ieva Akurātere
Šellijs esot teicis: „Dzeja atbīda priekškaru, kas slēpis pasaules skaistumu, un pazīstamas lietas pārvērš nepazīstamās.” – Tas tak ir, ko vislaik darīja Aivars Neibarts: vērst pasaules lietas citādas, savādas – un viņš sāka no sevis paša un no savas valodas. Patiesībā jau no fonētikas līmeņa, izrunādams pastarpināti, paskarbināti, citreiz atmaidzinādams. / Uldis Bērziņš
Aivars Neibarts jau dzīves laikā pārtapa par ikonisku figūru, bezmaz mūžīgā nonkonformista simbolu. Viņš atļāvās dzejot, dzīvot un uzdzīvot, neraugoties ne uz kādām sociālajām normām un ļaujoties vien savām idejām, iecerēm un – visbiežāk - acumirklīgajām vēlmēm un kaprīzēm. Gan jāpiebilst, ka vispārpieņemtais priekšstats par Neibartu drīzāk ir mīts, ko vismaz daļēji radījis viņš pats. Taču bija arī pavisam cits Neibarts. Tāds, kurš nemitīgi rakstīja dzejoļus rūtiņu blociņos. Kurš mūka manierē reizumis mēdza aiziet no pasaules savā Āžu bulvāra namiņā. Par viņu – šajā grāmatā. / Guntis Berelis
Grāmatas izdošanu atbalstīja: Valsts Kultūrkapitāla fonds,Raimonds Indrāns, Aigars Runģis
|
|
|
| Andrejs Prigičevs "Vegāni uzbrūk nūdistiem" |
|
Publicējis: LvSnor - 2019-10-22 11:53 - Forums: Cita māksla un kultūra
- Nav atbilžu
|
|
Sekošana iedomātiem ideāliem: Andreja Prigičeva izstāde «Vegāni uzbrūk nūdistiem»
Šodien, 8:15 | Autori: Baiga Kušķe (Latvijas Radio Ziņu dienesta korespondente)
Mākslinieks ar ļoti interesantu rokrakstu, viens no retajiem, kas savos darbos komentē mūsdienu problēmas – tā Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese saka par Andreju Prigičevu. Viņš ir liepājnieks, bet pēdējos gadus visai aktīvi izstādās Rīgā, un arī no otrdienas, 22. oktobra, Kalnciema kvartāla galerijā būs skatāma viņa personālizstāde "Vegāni uzbrūk nūdistiem”.
Izstādē mākslinieks dalās ar savu redzējumu par dažādām aktuālām mūsu dzīves parādībām, pie tam dara to gana ironiski, nebaidoties pasmaidīt arī pats par sevi.
Prigičeva izstādes teju vienmēr pievērš uzmanību ar savdabīgiem un nedaudz provokatīviem nosaukumiem. Piemēram, iepriekšējās izstādes Kalnciema kvartālā bija – "Lāči pīpē zāli” un "Seksīgie nelieši surikāti”. Jaunākās nosaukums savukārt ir "Vegāni uzbrūk nūdistiem”.
Citāts:Mākslinieks uzsver - tas nav intereses pievilināšanas triks, visi šie nosaukumi ļoti precīzi arī raksturo katru konkrēto izstādi.
"Par tiem vegāniem… varbūt tagad mazliet ir pieklusis, bet kādu pusgadu atpakaļ bija interesanti tie virsraksti avīzēs, piemēram, "Vegāni uzbrūk gaļas veikalam” un tamlīdzīgi. Man ir tāda sapratne, ka tā ir tāda filozofija vai dzīvesveids, kam nav nekāda sakara ar vardarbību. Un tad tas mani "aizķēra”, un tas parādās arī šajos darbos," tā Prigičevs.
Māksliniekam liekas absurdi, ka sekošana saviem iedomātiem ideāliem cilvēkos var raisīt tik lielu neiecietību, turklāt mūsdienu sabiedrībā šie ideāli – kā saka mākslinieks – mēdz arī mainīties jau gaismas ātrumā. No rīta cilvēks var būt harmonisks visēdājs, bet vakarā jau agresīvs vegāns un otrādi.
Izrādās, tas nav tikai kritisks skats uz citiem, šāda pārņemtība ar kādu ideju un arī ideālu maiņa arī pašam Prigičevam nav sveša. "Es esmu bijis pats pārliecināts vegāns piecus gadus. Es biju diezgan fanātisks. Man likās, tā ir vienīgā un pareizā patiesība. Un tagad, atceroties to laiku, es domāju, ka es biju agresīvs pret sabiedrību un tas nebija labi. Tā kā izstāde ir savā ziņā arī ironija par sevi. Tad, kad tu esi pats tajā procesā, patiesībā jau nav drosmes paskatīties uz sevi no malas, cik lielā galējībā tu esi iekritis," norāda Prigičevs.
Citāts:Ironija gan par sevi, gan dažādām mūsu sabiedrības parādībām,
modes lietām caurvij visus izstādes darbus, un to varoņi nav tikai vegāni, bet arī citi personāži, par ko liecina arī darbu nosaukumi, piemēram, "Vilkači stroikā” un "Prezidents cīnās ar lapsenēm”.
Pats Prigičevs darbus dēvē par vizualizētām anekdotēm un piebilst, ka Latvijā, šādi ironizējot par sevi un sabiedrību, jūtas visai vientuļš, jo latviešiem šāda sevis pavilkšana uz zoba ne visai iet pie sirds.
"Mums jau nepatīk sevi "paķert”. Latviešiem patīk vairāk sev aplaudēt, nekā uz sevi paskatīties kritiski. Varbūt tas ir mazās tautas sindroms… Visu laiku sevi izcelt, lai kaut kā sevi attaisnotu. Varbūt tas ir iemesls, es nezinu. Es šādu pieeju nesaprotu, jo man liekas – pasmiešanās par sevi – tā ir tāda zona, kur ir ļoti daudz ko darīt," pauž Prigičevs.
Atsevišķs stāsts ir par Prigičeva darbu formu. Viņš darbojas gluži kā tēlnieks, veidojot nelielas telpiskas ainiņas, izvietojot tajās cilvēku un dzīvnieku figūriņas. Savulaik bija izstādes, kurās šīs ainiņas tika ievietotas kastēs, bet šajā izstādē tās eksponētas zem stikla kupoliem.
Mākslas darbu radīšana ir tikai viena no Andreja Prigičeva darbības šķautnēm, viņš pazīstams arī kā meistarīgs interjerdizainers un restaurators. Par ieguldījumu Liepājas tēla veidošanā bijis nominēts arī profesionālās izcilības balvai "Zelta griezums”, un, raksturojot viņu kā nominantu, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors Andris Vītoliņš uzsvēra viņa īpašo individualitāti un izkopto personību, kas nepeld pa straumi un nepiekāpjas laika spiedienam.
"Viņā ir kaut kas no tīrradņa un Liepājas īpašās atmosfēras, un viņš ir viens no retajiem Latvijas mākslā, kas provocē domāt par sabiedrībā aktuālām tēmām – tā par Andreju Prigičevu savukārt saka Latvijas laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese.
Prigičeva personālizstāde "Vegāni uzbrūk nūdistiem” Kalnciema kvartālā būs apskatāma līdz 5. novembrim.
|
|
|
|
| Valodniecība ir tā pati matemātka ... |
|
Publicējis: LvSnor - 2019-10-18 9:57 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda
- Nav atbilžu
|
|
Valts Ernštreits: Valodniecība ir tā pati matemātka, tikai ar lielāku mainīgo skaitu
Valodnieks, tulks un dzejnieks Valts Ernštreits ir Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs kopš tā dibināšanas. Uz jautājumu, ar ko latvieši atšķiras no lībiešiem, pēc Valta domām, var atbildēt divējādi. Pirmais variants – atšķiras radikāli, jo tā ir cita valoda un cita kultūra. Otrais – neatšķiras ne ar ko, jo lībieši ir ieplūduši latviešos, un viņu kultūra ir latviešu kultūras sastāvdaļa.
https://replay.lsm.lv/lv/ieraksts/lr/122...igo-skaitu
|
|
|
|
|
![[Attēls: 04112019_GS_5-800x684.jpg]](https://images.la.lv/uploads/2019/11/04112019_GS_5-800x684.jpg)
