Dzejas
Moto:
Kas, staigājot pa košām puķu lejām,
Tik apskaita, cik siena viņas dos,
Lai mani nelasa. Pie manām dzejām
Tik piktu prātu viņš sev iemantos.
Prātojumi:
Lai mērķus tādus sev spraužam,
Ko sasniegt bez mūžības spēj.
Lai dzīvojot rozes tik laužam,
Ko palīdz, kad asaras sēj?
Vai senatnē vien tikai vīri bija,
Kam liktenis rūpestus nedarīja,
Kam mierīgs kā Zokratam palika vaigs,
Lai trakoja vētras, lai skaists bija laiks?
Vēl tagad ikkatram pār dabu ir vara,
Kam sirdī ir spožums no mūžības gara.
Par velti ir nožēlot agrākos grēkus,
Kas izlietu ūdeni sasmelt vairs spēj?
Tad labāk ir saturēt dūšu un spēkus
Un cerēt: vēl rudenī labību sēj.
Lai jaunajo stādu sedz aukstajais sniegs,
Tak pavasars atnāks un saule, un prieks.
Kad niknas vētras dzīvei postu draud,
Kad skumjas dvēsle baiļojas un raud,
Kad laimes gaišie brīži zūd un irst,
Kad cerības kā rudens lapas birst,
Tad, cilvēks, iedomā, cik īsais brīdis
Ir laiku mūžībā tavs dzīves sprīdis,
Ka zemes plašums zvaigžņu lielos baros
Ir mazais puteklītis saules staros,
Un, augstāk celts par iznīcības niekiem,
Tev būs brīvs no dzīves bēdām, priekiem.
Lai nedomā cilvēks, ka otrs ir slikts,
Ikkatram gods vienāds ir debesīs likts;
Tik debesu vara virs pasaules spriež,
Gan slavenus dara, gan neslavā sviež.
Lai apdomā cilvēks, mums mūža laiks īss,
Kas dzīvojot nīdies, lai saderas drīz.
Cik daudz nav tādu, kas draudzību lauž
Un mierā tik dodas, zem smiltīm kad snauž.
Viens otru par muļķi, par nekrietnu sauc,
Kas gudris, kas labs, to nezin neviens:
Pa tumsību domas un spriedumi brauc,
Un gals ir ikkatram tik ievadījiens.
Kas zin, vai prātīgāks nava tas vīrs,
Kas ierasto mēru pie lietām tik liek:
Viss dabā ir sajaukts, nekas tur nav tīrs,
Ar paviršu lielumu mērīts viss tiek.
Pie zemes mūs mūžīgais smagums sien klāt,
Un augstāk mēs tiekam tik stutēdamies:
Var tūkstošreiz prātu vēl nogurdināt,
Es šaubos, vai pāri par dabu tas ies.
Tik muļķi var ticēt; kam prāts ir, tas zin,
Ka blēņas ir viss, ko bez domām min.
Tik muļķis var mīlēt, jo prātīgais redz,
Ka katris tik sevi vien mīlēt mēdz.
Prom no laukiem aizsteidzies sniegs,
Pavasars ziedus smaidīdams kaisa,
Putni nāk atpakaļ, atmostas prieks,
Apspiestās krūtis no skumjības raisa.
Visur jau līgsmīgi dzied un smej,
Mīlestībā daudz sirdis saistās,
Līga uz pasauli laimību lej
Jaunībai, asins kam karsti vēl laistās.
Kaislību reibonī apstulbots prāts
Neskatās tālu, tik tagadni bauda,
Nedzird, kā nāves izkapte šņāc,
Tuvumā pļaujot, kā bēduļi gauda.
Reibonis pāriet - kaut paliktu tas!
Aukstā gaismā nu pasaule rādās:
Visur tik mokas un vaimanas,
Līķu kaudzes priekš acīm tik stādās.
Šaušalīgs, riebīgs un garlaicīgs mūžs!
Visur tik posta un nīcības pēdas;
Dzimums no zemes prom dzimumu grūž,
Mūžīgi paliek tik sāpes un bēdas.
Ticība, cerība, aukstums un bads!
Lielajam pūlim rūpes vēl remdē,
Rožaini tēlojas nākotnē skats.
Darbinieks domas arumos gremdē.
Bet kuram asajā gaisma spīd,
Prāts, kam visapkārt skatīt spiež tāli, -
Zemē no debesīm dievi krīt,
Putekļos izirst ideāli.
Tā saka filozofs pesimists,
Domādams atradis patiesību.
Žēl, ka turklāt viņš ir morālists,
Kurš ceļ par likumu savu gribu.
Kādēļ gan to, ko liktenis lemj
Negrozāmais, par sliktu lai saucam?
Cilvēks visu par joku lai ņem:
Domājot velti galvas sev jaucam.
Viss reiz beidzas, viss iznīcīgs:
Priekiem ja lielāku vērību dala,
Mazāk sāpes jūt nelaimīgs.
Nelaime būtu, ja nebūtu gala.
Tādēļ, kam dzīvība rožaini spīd,
Pilniem malkiem lai dzīvi smeļas;
Bet, kam uz kapenēm gaita jau slīd,
Jokiem lai pāri pār skumjību ceļas.
Pasaules arhitekts, vecajais Dievs,
Zināms, gan labāki darījis būtu,
Visi ja varētu priecāties,
Mūžam ja nebūtu sāpju jūtu.
Bet kas ar viņu ies tiesāties?
Nezinām pat viņa dzīves vietas;
Gudrā ziņā viņš noslēpies,
Jo viņam nepatīk procesu lietas.
Pašvaldība mums dota ir
Tāda kā pagastiem Baltijā:
Prāts lai zemākās lietas šķir,
Augstās šķir likteņa iegriba!
Tomēr pret to, kas ir negrozāms,
Velti ir dusmoties, velti ir bārties,
Dari tik to, kas ir iespējams,
Tomēr, ja patīk, vari ar kārties.
Kārties un smieties, ja projām grib braukt,
Cerēdams mūžībā labāku dzīvi,
Neprātību neviens nevar saukt
To, ko cilvēks sev izvēlas brīvi.
Ja tev pasaulē jūtīga sirds,
Muļķis tu būsi un ticēsi niekiem.
Pats sev ticēdams, rūpes pirc,
Atsakies pats tu no dzīves priekiem.
Bet, ja auksti rēķinādams,
Apskati likteņa mašīnas ratus,
Atzīsies tu pasmaidīdams,
Ka nekur neredz «bēdīgus» skatus.
Es domāju, ka pasaulē
Nav prātīgs it nekas,Un mūsu «dzīves nozīme»
Ir tīrās muļķības.
Bez mērķa cilvēks blandās te,
Par gudrām lietām spriedelē,
Bet galā dumjš ir viss.
Un vēders — dievs visaugstākais,
Ikkatris pats sev tuvākais,
Tiklīdz kā izsalcis.
Kam tīk dzīvot, tas lai dzīvo,
Kam vairs nepatīk, lai mirst!
Liktens gribu lēmis brīvo:
Viena lode — dzīve irst.
Kad vēl patīk zemes lietas,
Paliec, līgsmojies un dej.
Bet iekš Hadess ar daudz vietas,
Brauc tad tur, kad raizes rej.
Cukurs vien tik garšu maitā,
Dažs mīl labāk sinepes,
laikam tādēļ dzīves gaitā
Raizes citi labprāt nes.
Bet, kam riebjas zemes lietas,
Tas lai droši projām brauc,
Jo iekš Hadess daudz vēl vietas,
Kaut ar dzīvotāju daudz.
Viss ir joks, par visu smejies,
Laid, lai citi raud un vaid,
Ja ir labi — pakavējies,
Un, ja netīk, — projām laid.
Projām laid uz citām malām,
Vienā vietā sasmok drīz,
Vai līdz otram pasauls galam,
Līdz sev priekus atradis.
Ja nav naudas, spārni īsi,
Guli tur, kur liktens sien,
Gaidi nāvi, paradīzi,
Paliec vājš un bedrē lien.
Pēc ideāliem cenšas lielie gari,
Bet dzīvē ieņemt vietu pirmie
Tie neiespēj, tos nomāc maizes kari,
Tos nomāc aizspriedumi sirmie.
Vienkārši ļautiņi
Verdzībā nomocās,
Verdzībā asaras raud
Pēc dzīves labākas.
Vienkāršiem ļautiņiem
Dumjas ir galviņas,
Verdzības ķēdes tie sev
Paši kaļ dien no dien.
Klausa, ko tumsoņi melš,
Kanceļu krāpnieki,
Klausa un varmākas cien,
Ciena un kalpo tiem.
Kalpo tiem bīdamies —
Gaida tos elle un dievs,
Ģeķīgo mežoņu
Teikas it riebīgas.
Pliķēt un cirpt sevi liek
Un, kad sāp, tad tik smilkst.
Dumjajās galviņas,
Ilgs vēl jums ciešanas laiks.
Nākt Olimpā mums aizliedz dievu spēks.
Lai pasaulē mēs Olimpu sev ceļam!
Kas nievā cilvēkus — ir necilvēks.
Daudz dabā prieku, lai tik ārā smeļam.
Bet šausmīgais brīdis nav tāļu, nav tāļu,
Kad atskanēs tornī drūmīgais zvans,
Kad iesi, kurp aizgājis Šillers un Kants.
Pret nāvi nav mirstīgiem spēka, ne zāļu.
Daudz varam runāt un spriest, kāds uzdevums cilvēka dzīvei,
Tomēr pie gala netiksim nekad, tici man, draugs.
Skaidrību mirstīgam prātam ir slēpusi augstāka vara,
Cerēt un minēt var daudz, saprast un zināt neko.