Dzejas
Ironija un žults:
Draugs, uz visas zemes lodes
Atrast nevar brīvības.
Visur jādzīvo pēc modes,
Gudram visur laimējas.
Atstāj sapņus! Dzenies tik pēc maizes,
Būsi laimīgs, zudīs visas raizes.
Kam velti dārgo laiku tērē
Un dzejām papīri tu smērē?
Sen beidzies dzejas laikmets svēts,
Pēc maizes tagad cilvēks brēc,
Jo mūsu prozaiskās dienās
Nav žēlabainām dzejām cienās:
Ēst salkušam tās nevar dot,
Un paēdis tās nesaprot.
Tu raksti romānīšus vieglus
Un saprātīgi zobojies,
Lai plašai publikai ceļ smieklus, —
Tu redzēsi, kā tad tev ies:
Būs slava liela, kaudzēm naudas,
Un dzīvi baudīsi, cik jaudas.
Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars,
No tiesas tiem dodam šo vārdu,
Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars:
Tās miegu mums dāvina gardu.
Un tautiešiem katram ir pienākums
Dot godu labdariem šādiem,
Pēc darba kas atdusu sagādā mums;
Ar Jūsmiņš ir skaitāms pie tādiem.
Ja gribi tikt pie labas vietas,
Tad klanies, lokies, rokas laizi!
Gan citi sauc tās kauna lietas.
Par to nekas, kad nāk tik maize.
Pie bagātnieku lepniem galdiem
Tu pazemīgi klātu lieni
Un glaimošanas vārdiem saldiem,
Cik vien ir spējas, katru cieni.
Bet, dieva dēļ, ar zemākajiem
Nekad lai kopā neredz tevi!
Min labāk kāju virsū vājiem,
Jo prātīgs gādā tik par sevi.
Tā drīz tu augstā vietā tiksi,
Tev slavēs, teiks par lielu garu;
Tu līdzbiedrus zem kājām liksi,
Un katris bīsies tavu varu.
Cienību dod liela barda,
Glaimošana katram garda.
Ikkatris tev godu dod, centīgais vīrs,
Caur paša pūlēm tu ieguvies mantā.
Gan līdzeklis katris nav bijis tev tīrs,
Par to jau nekas, kad tik ģērbies tu samtā.
Par tautas labdari katris tev kliegs,
Kaut sirds tev ir akmens un auksta kā sniegs
Bet tā jau nu vienreiz ir pasaules mode
Un nebeigsies ātrāk kā zemes lode
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi cita nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.
Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.
Un ārprātīgie ir ceturtā suga, —
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, —
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.
«Tauta, tauta, gaišā latvju tauta!
Slavas lauriem vaiņagota tu,
Dzīvība no augšienes tev ir atļauta,
Centies izlietot tu brīvību!»
Tā pa laikrakstiem, pa ballēm klaigā,
Resni blēži tautas laimi sauc,
Tauki baznīckungi lišķu vaigā
Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:
«Latvji, latvji, dievbijīgu garu
Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
Skaistā krēslībā būs zvejojums,»
Un mēs, jaunā audze, «tautas ziedi»,
Skrienam, kliedzam līdz šiem tumsoņiem.
Un, «kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!» —
Likums iesāk palikt studentiem.
Kauns bezgalīgs! Mēs it skaidri redzam,
Kāds ir nolūks «tautas vadoņiem»:
«Strādāt kalpiem, ticēt kā pa vecam,
Cienīt kungus» — programs visiem tiem.
Un mēs sekojam un godu dodam
Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem.
Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
Pieskaitām pie rupjiem «knubiķiem».
Virs zemes nav taisnības, dūrei tik spēks,
Kas varmākām skādi dar, nosaukts tiek grēks.Par tiesnešiem cienīti blēži sēž
Un «godīgie» ādu nost citiem plēš.
Un cienīgs tēvs, zaglis, teic sprediķus:
«Tik pacieties, debesīs labāki būs!»
Virs zemes nav laimes, tik zvēru pulks bļauj,
Viens otram iz mutes tie maizi sev rauj,
Un priecīgs ikkatris, kad vēders tik pilns,
Kad bērni ir veseli dzīvoklis silts.
Un glaimojot salkušie rakstnieki sauc:
«Cik praktiska tauta! Tai cerību daudz.»
Ja. cerību gan. Vēl nosirmos laiks,
Un redzams būs strādnieku moku pilns vaigs,
Vēl liekēži slinkos un godīgi krāps,
Pēc debesu viltības ļaudis vēl slāps,
Zem kājām vēl varmākas taisnību mīs,
Par kaujamiem lopiem vēl cilvēkus dzīs,
Un muļķīgas dzejas vēl dzejnieki kals
Un vaimanās paši, kad salks un sals.
Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī tik, cik jaudas,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Skaties tik uz savu labu.
Tomēr strādā apdomīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.
Valdiniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cienā:
Līdzēt tie var ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.
Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves gruntē droša, cieta,
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies;
Sodīsi tu likumīgi,
Taisnīgi un tikumīgi.
Nu tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties,
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu,
Papriecāties likumīgi,
Radīt bērnus tikumīgi.