Dzejas
Pa dažādām tekām:
Pa Latvijas kalniem un lejām
Ar rūpēs grumbotām sejām
Kust sentēvu strādīgais bars.
Tiem drēbes ir mugurā prastas,
Zem smagajās svešnieku nastas
Snauž verdzībā nospiestais gars.
Gan asinis netaisni lietas,
Trūkst raudātām asarām vietas,
Bet garām ir briesmīgais laiks:
Ar kungiem dus vergi zem smiltīm,
Un tagadnes laimīgām ciltīm
Spīd brīvības saulītes vaigs.
Rau, svētku eglīte tik koši,
Tik mīlīgi, tik gaiši spīd,Un debešķīgais prieks un spožums,
Ikvienā sirdī lejup slīd.
Cik laimes pilni bērnu vaigi!
Cik līksmi viņi raugās, smej!
Un neskaitāmi eņģeļu pulki,
Tiem līdz iekš debess dzied un dej:
"Mums šodien Pestītājs ir dzimis,
Viņš visus žēlos, pacietīs
Un ņems pie sevis laimes mājās,
Kad beigsies zemes mūžs mums īss."
Vēl neesmu dubļos tik dziļi es slīcis,
Vēl spēks man ir atgriezties, labākam būt,
Iz sirds vēl dievības gaišums nav nīcis,
Vēl dvēsele augstākas iegribas jūt.
Ikkatram ir uzdevums grūtības nest:
Tā dieva prāts, mūs radot, spriedis.
Nevienam nav atļauts prom dzīvību mest,
Kaut daudz tas ar dzīvojot raudājis, cietis.
Mums augstāks mērķis aiz zvaigznēm ir sprausts,
Kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts.
Lai jaunam ar līķa palags tiek austs,
Lai asarās paliekam skumdināti,
Bet tomēr mums jātic, ka nekrīt ne mats,
Ko neredz un nezina dievības acs.
Mums jādzīvo, jātic, ka nemirstīgs gars,
Ka ziedēs pēc nāves vēl pavasars.
Tā raižu un grūtību niknajos karos
Mums debesu līgsmībā dvēsele staros.
Nost reiz skumjību sviedīšu tumšo,
Beigšu pēc nāves reiz ilgoties,
Iesākšu ticēt, ka mērķis ir dzīvei,
Gan tad nāks spēks, gan labāki ies.
Tumšajā zilumā spīguļo zvaigznes,
Mūžīgā kārtībā kustas to bars.
Cilvēka likteņa drūmajos viļņos
Valda bez rimšanas dievības gars.
Īss gan izrādās dzīvības sprīdis,
Tuvu ir kopā šūpulis-kaps.
Tomēr no svara ir katris brīdis,
Dzīve ir laba, kad mērķis tai labs.
Tādēļ projām, skumjība, bēdas,
Strādāšu, centīšos, vēl man ir laiks!
Labošu pagātnes riebīgās pēdas,
Laime nāks atpakaļ, priecīgs būs vaigs!
Jau ziedoņa vēsmas no dienvidiem plūst,
Jau cīruļi skani dzied gaisā.
Drīz pēdējais ledus pa pakalnēm kūst,
Un ziedonis puķes jau kaisa.
Lai noveļas katram nu skumjības slogs,
Lai sirdis smeļ līgsmības sauli.
Priekš bēdām vēl laiks ir, jo ātrāk kā koks,
Kas zaļo, mums nobālēs kauli.
Kā spārnos skrien stundas, skrien skaudīgais laiks,
Tik ilgi nav, draugs, tas brīdis,
Kad redzēt mūs Koķitus ūdens steigs
Un beidzies būs dzīvības sprīdis.
Tad, kamēr vēl jaunība dzīslās mums rit,
Lai jautrībai neļaujam beigties;
Kad miršanas tumšajā stunda reiz sit,
Uz mieru lai varam tad steigties.
Sniegs no laukiem projām steidzas,
Pļavas zaļo, upes plūst.
Kam vairs ziemas darbi veicas,
Kad jau ziemas ledus kūst?
Laiks ir nu pa puķu lejām
Sārtas rozes pušķos plūkt,
Laiks no meitu daiļām sejām
Debess saldo medu sūkt.
Ievas zaros lakstīgalas
Mēness naktī krāšņi dzied;
Rau, pie klusas upes malas
Meitens klausīdamies iet.
Ņem man klāti, daiļākajā,
Skūpstoties mums ausīs rīts;
Zvaigznēm segtā debess mājā
Mīlestības košais brīds.
Lūk, jau sēžam apkampušies,
Karsti pukst pie krūtīm krūts,
Saldos sapņos gremdējušies -
Aizmirsts dzīves liktens grūts.
Lakstīgala ievas zaros
Dzied, un žēli skan tai balss.
Austrums sarkst jau saules staros -
Pienāk saldiem sapņiem gals.
Pa laukiem jau ziedonis dvašo,
Lai rūpes un skumjas nu zūd!
Prieks valda pa pasauli plašo,
Laiks bēdāties, miesas kad trūd.
Kad krūmus rotāt sāk ziedi,
Kad kāzas radība svin,
Tad paliec par bērnu un dziedi,
Un skaistākos vaiņagus pin.
Dažs gadiem uz priekšu mēdz zīlēt,
Viņš rūpes redz, citu neko.
Tas laimīgs, kas tagad spēj mīlēt,
Un nākotne nepievils to!
Jau ziediem rotātas pļavas,
Jau dziesmām viļņojas gaiss,
Gaišs zaļums sedz kalnus un gravas,
Klāt maijmēness debešķīgais.
Un saule tik mīļi, tik spoži
Pie skaidrā ziluma mirdz,
Un lapoti meži tik koši,
Un līgsmi pukst cilvēkam sirds.
No putekļiem ārā, no dūmiem
Mūs ziedošais pavasars sauc,
Gals bēdām un sirdēstiem drūmiem,
Vēl pasaulē prieku ir daudz.
Upes malu liepas ēno,
Zālē smaržo kreimenes,
Laiku ievērodams lēno,
Sārto vīnu turpu nes.
Neaizmirsti daiļās nāras,
Kas uz bučošanu kāras,
Abas divas līdzi ved,
Arī līras nepamet.
Es jau dzirdu skaņas saldās.
Sārto vīnu lūpas sūc,
Paradīzē domas maldās,
Mīlestībā viļņo krūts
Pa rožu ziediem mājās rotājoties,
Pa mīlestības jaukām ielejām
Man apnīk. Dzīves asins kaujā doties,
Kur uzvara nāk stipram censoņam,
Turp prāts man rauj, trauc ilgo miegu saldo.
Sauc cīniņā, lai nobeidzos vai valdu!
Kur klusā naktī lakstīgalas dzied,
Tur klausīties man labprāt tīkas iet,
Tur bučoties ar daiļām meitenēm
Un izrauties iz dzīves ķibelēm.
Bet vairāk tīk man tur, kur lodes dzied,
Kur asins kaujā brīvie vergi iet,
Kur skaņas dziesmas atskan trokšņainas
Un peklē gāžas lepnie varmākas!
Jauns gads jau atnācis! Bet viss pa vecam
Iet savu gaitu tālāk, kā jau gājis.
Zem vergu sloga spaidīts, darba strādnieks
Nes stulbā prātā savu jūgu. Dievnams
Stāv pilns ar lūdzējiem, kas mācītājam
Uz vārda tic, kad pasauls mantu vietā
Pēc nāves debesis viņš sola. Tiesās
Sēž «bargi» kungi, kas pēc bagātības
Sver katram taisnību. Kas turīgāks ir
Par citiem ticis, tādam bezkaunība
Un varmācības gars aug augumā.
Ar šās zemes varenajiem kopā tu varēji būt
Un valdīt, un kārumus baudīt, un līgsmot ik dienas,
Bet cilvēces bēdas un trūkumus sirds tevim jūt,
Un tumsības slogus, un varmāku nastas ikvienas.
Un, tēvijas neatzīts, svešumā dodies tu tāļi
Un sludini taisnību, māci, ka cilvēki brāļi,
Ka pasaules mantas mums mierināt nespēj prāta,
Ja ticības trūkst un mīlestīb' sirdīs nav krāta.
Tu priekus tiem nesi, kas tumsībā, grūtībā smaka,
Tu vārguļu sagrauztām sirdīm bij' dzīvības aka,
Tu cilvēci sildīji garīgas verdzības salnā,
Bet atmaksu cilvēce deva tev — Golgatas kalnā.
MĀTERAM
Tik ērkšķiem bij kaisīts tavs darbīgais mūžs.
Vēl piemiņu skauģi tev kapā grūž.
Bet velti! Kā ziemeļos atspīdums sārts
Drīz celsies un mūžīgi dzīvos tavs vārds.
Pie neskaidrās Mētras,
Tur sirdis pukst brīvas,
Kaut likteņa vētras
Pūs niknas un sīvas.
Tur jaunības liesmās
Vēl dvēseles staro,
Bez bailēm iet briesmās,
Pret tumsību karo.
Tu atmini cietējus brāļus,
Kas verdzības pinekļos smok,
Kam dzīviem kapu jau rok.
Tu atpestī cietējus brāļus!
Mosties, mosties reiz, svabadais gars,
Celies un salauzi kalpības spaidus,
Atpestī cietējus, klusini vaidus —
Mosties, brīvības cēlajais gars!
Tumšos varmākas zemē triec,
Svētos bizuļus - garīdzniekus,
Kuri melš krāpdami debesu niekus.
Ticības māņus pie malas liec!
Zemē kungus, kas lepnībā sēž,
Šķērdīgi putina miljonu sviedrus,
Zemē kundzības draugus un biedrus,
Kas savus brāļus spaida un plēš!