Dzejas
Melanholija un nāves drūmums:
Pie debesīm mēness spīd bālais,
Pa niedrāju vardes kurkst;
Viss miglā segts apgabals tālais,
Un strautiņš ielejā čurkst.
Es klausos, un bezgalīgs žēlums
Man dvēseles dziļumos griež.
Vai vainīgs tur vakara vēlums,
Vai likteņa grūtības spiež?
Kā gulbji balti padebeši iet.
Tiem vēlētos es līdza tāļu skriet:
Tur tālumā, tur ziemas nepazīst,
Tur rozes mūžam zied un nenovīst.
Kam veltīgi laimību kāro tu, sirds?
Met projām reiz cerības tumšajā kapā;
No saulainām lejām ir mirstīgais šķirts,
Tam jādzīvo asaru dūksnājā slapjā,
Kur dzelži un cirvji bez rimšanas klaudz,
Pēc maizes, pēc pārtikas vergi kur kauc,
No stiprākā samīts, vājāks kur lūst
Un asins un sviedri ik dienas kur plūst.
Es atminos rožainos laikus
Un meiteņu līgsmajos vaigus,
Un puķēm raibotās lejas,
Un jautrības smieklus un dejas:
Cik skaisti bij zudušie tēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!
Es atminos, spēki reiz cēlās
Un gudrību avotos smēlās,
Bet zinību spožajā gaismā
Tik vairojās šaubības plaisma.
Sen kapā dus nodomi cēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!
Nu aukstajā gaismā es jūtu,
Cik laimīgs, ja bērns es vēl būtu.
Vēl dzīvotu cerībās drošās
Un laimības ielejās košās.
Bet atpakaļ doties jau vēli,
Kaut sirdij tik žēli, tik žēli.
Pa ielām dubļainajām līst lietus, vēji šņāc.
Un istabā tik tumšs ir un auksts un galds nav klāts,
Un, vientulīgi sēžot, sāk domas tāļu skriet,
Sen aizmiguši tēli gar acīm garām iet.
Tie dzimteni man tēlo, tie rāda pagātni,
Un gaišās rožu ainas gāž skumjās dvēseli;
Jo kapā sen jau grimis ir laimes laiks un prieks,
Un kvēlojošo sirdi sedz ziemas aukstais sniegs.
Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.
Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.
Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.
Kūļos es kā pliks pa nātrām,
Raizes moca nakt un dien,
Un pa tam līdz vējam ātram
Dzīves ziedons projām skrien.
Tumsība, kur vien tik skatās,
Aukstums visur, kur vien iet.
Ak, uz visas pasauls platās
Nav neviens, kam laime zied.
Vēl desmit divdesmit gadus —
Un lugai būs pienācis gals,Vai slinkojis būtu vai centies,
Reiz trūdēt sauc likteņa balss.
Un tomēr te dzīvē sapņots
Par mūžīgām lietām tiek:
Par laimi, par slavu, par godu, —
Uz kapa grib laurus lai liek.
Bet lauri un gods, un slava
Līdz iznīkst, kā beidzies tu pats.
Un tāļāk un atkal tālāk
Rit šausmīgais mūžības rats.
Pēc goda, pēc varas, pēc mantas
Bez atpūtas ļautiņi skrien,
Tie dzenas, tie cīnās, tie pūlas,
Ar rūpēm tie kapenēs lien.
Gan lauri tiem kapenes puško,
Gan varoņu dziesmās tos min, -
Ne greznuma mana, ne dziesmas,
Ko miroņu tumsība tin.
Jau vēsās smiltīs dārgajie draugi dus,
Ar kuriem kopā jaukākos brīžos es
Nesen vēl atpakaļ pie glāzēm
Putošām līgsmīgi dzēru.
Jauns atnācis ir atkal ziedonis,
Un zaļām meijām meitas istabas poš,
Un Jāņu dziesmas līgsmi līgo,
Jautrajie smiekli skan klusajā gaisā.
Bet mani nospiež skumjības smagais slogs,
Un sapņos sirds pēc turienes ilgojas,
Kur nāves miegā dārgiem draugiem
Mieru vairs netraucē līgas skaņas.
Te pasaulē mokas un vaimanas valda,
Līdz nāve slēdz acis, tad rūpēm ir gals.
Tur tumšajā kapā ir atdusa salda,
Tur dusi, līdz sauks tevi eņģeļu balss
Uz jaukāku dzīvi, kad mirušie celsies
Un debesu valstībā līgsmību smelsies.
Mēs paliekam dzīvot, un mūs vēl gaida
Daudz asaras, sāpes un retums kāds prieks,
Jo ļaunumu milzums, daudz blēdības,naida, -
Viss spēks mums ir veltīgs tiem pretī un lieks.
Cik laimīgs ir tas, kas sasniedzis ostu
Un nejūt vairs mokas un dzīvības postu.
Pie debesīm zvaigznes spulgo un mirdz,
Virs zemes ziedoņa vēsmas dvašo.
Ir vasaras nakts. Cik aizgrābta sirds!
Tu apkamptu, skūpstītu radību plašo,
Un neizprotamā ilgošanās
Krūts viļņo un dzenas pēc mīļošanās.
Bet laimi un mieru tā nesajūt,
Un ilgošanās tik skumjību rada.
Reiz zvaigznēm, reiz ziedoņam jānozūd,
Un kapenes klātāk nāk gadu no gada,
Ikvienu reiz norīt tās drūmīgi draud,
Tur nelīdz, lai žēlojas, lūdzas, lai raud.
Ko palīdz mums mūžs tik nīcīgs un skarbs,
Kur nāvīgām zālēm ir maisīts prieks,
Ko palīdz mums cenšanās, nopietnis darbs?
Nāk nāve un māca, ka viss tik ir nieks.
Darbs dod tik, ka nebeidzas sensenais stāsts,
Dod bērnus, kam uzkrauts tiek dzīvības lāsts.
Viss atriebies, apnicis ir, —
Ko kavējies dzīvajos vēl?
Lai lode reiz likteni šķir,
Tev droši pēc nebūs žēl.
Šis niecīgais, muļķīgais prieks
Tev laimes šeit nevar dot;
Kaut būtu tu valdinieks,
Ir tas nevar ielīgsmot.
Bet valdinieks nebūsi tu,
Bet tiksi zem kājām mīdīts,
No citiem pie malas bīdīts,
Kam žēlo tad dzīvību?
Tik dusmas un sāpes tev būs,
Un nespēsi mierināt viņas,
Un jāiet pēc varmāku ziņas,
Līdz dzīvība verdzībā žūs.
Un, kad ar tev laimes stars
Kā aklajai vistai grauds
Reiz atrastos, — tomēr tavs gars
Uz nīcību drūmīgi sauc.
Nav labs it nekas, kam nīkt,
Kam izputēt nolemts un beigties,
Tu pasteidzies drīzāki steigties,
Lai...
«Es laimi nicināju,
Man nevajaga tās.»
Kā sapņi no pasaules dzimumi zūd,
Laiks balina vaigus drīz sārtos,
Un apakšā miroņi šausmīgi trūd,
Dziļš klusums mīt mūžības vārtos.
Gan ziedonis dvašo, gan ziemelis pūš
Pa rožaini krāšņo dzīvi,
Bet apakšā miroņiem ilgāks mūžs,
Un klusumā snauž viņi brīvi.
Drīz aizlido dzīvība, velti sev gūt
Te kāroto laimi un prieku,
Tur vien tikai laime, kur miroņi trūd,
Lūdz Dievu, lai piesūta trieku.
Tumsa un migla
Pasauli sedz.
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.
Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs:
Galā tak zemē
Grauž tevi tārps.
Laimības sapņi —
Blēņas un nieks!
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.
Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!
Uz galu mana dzīve iet,
Drīz sirds jau pukstēt rims:
Uz paliekamu mājas viet'
Drīz miesas kapā grims.
Es priecājos, ka nāves balss
Man' projām aizsauc jaunu
No pasaules, kur mūžīgs sals,
Kur dzird un redz tik ļaunu.
Nāks ziedonis, un puķes plauks,
Uz kapenēm tās ziedēs,
Mans miteklis būs kluss un jauks,
Vairs bēdas man' nebiedēs.
1926. gada pievienoti dzejoļi
Dievs ir laipnīgs: mācītājus ...
Devis līdz ar kungiem tev.
Sen bez tiem tev ellē rāvis
Būtu velns par kalpu sev.
Sen bez tiem jūs ellē rāvis
Būtu velns par kapiem sev.
---
Pirmiespiedums krājumā Eduarda Veidenbauma "Dzejas", Londonā, 1900.g., 28. lpp. Citos Veidenbauma rakstu izdevumos nav uzņemts, vienīgi vēlāk 1926. gada "Kopoto rakstu" sakārtojuma un 1961. gada "Kopoti raksti".
Dzejolis bijis jau arī Antona Birkerta norakstā.
Visām lietām pienāk gals,
Velti taisīt lielus plānus,
Velti strādāt, nolīst lānus,
Drīzi atskan nāves balss.
---
Pirmiespiedums Rūdolfa Egles rediģētajos Veidenbauma kopotajos
rakstos, 1926. gadā 254. lpp., no rokraksta kādā piezīmju burtnīciņā.
Četrrinde ierakstīta zem kāda rēbusa. Tam visapkārt tanī pašā lapaspusē matemātiskas formulas. Augšā Veidenbauma piezīme:"Piektdienā, 16. februārī, 1890. atstāta pīpēšana." Var uzskatīt, ka šai pašā datumā uzrakstīta arī šī četrrinde.
"Ja nu nevar apgalvot, - Rūdolfs Egle piebilst, - ka šī četrrinda pati pēdējā , ko Veidenbaums uzrakstījis, tad tomēr tā pieskaitāmā pēdējiem dzejas sacerējumiem."