Dzejas
Par spīti grūtiem laikiem
Dzied jautri mūsu bars,
Prieks spīd uz visiem vaigiem
Kā gaišais saules stars.
Un alus glāzēs laistās,
Un strauji runas plūst.
Lai glābjam dienas skaistās,
Kā sniegs tās ātri kūst.
Īsts filozofs nav pesimists,
Bet dzīvi jautri bauda
Un priecājas, cik jauda.
Vēl mieži laukos kupli
iest,
Vēl netrūkst daiļas skuķes,
Kam patīk, tas var raizes ciest,
Es labāk guļu puķēs.
Kādēļ par niekiem vaimanas celt?
Jaunības priekiem mūžam būs zelt!
Dzīvo tik zaļi, jautri vien brauc,
Lai ar kā spaļu parādu daudz.
Padzīvo viegli, tur tikai ej,
Kur atskan smiekli, meitas kur dej.
Nebēdā niekus, kad tieci rāts,
Vecajiem ļaudīm kumeļa prāts.
Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.
Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.
Iežūpot, pasirot
Anakreons prot;
Kā tad nedzers mūzu dēls,
Kad to nespiež vecums vēls?
Vai karš būs ar vāciešiem, krieviem.
To atļauju citiem es spriest
Un ziedoju jautrības dieviem,
Nav bēdas, kas spētu man spiest.
No rīta līdz vakaram vēlam,
Kad nogrimis saules rats,
Es kalpoju Gambrinam cēlam
Un dievībai līdzinos pats.
To es zinu, to es māku:
Alu iedzert, uzdziedāt,
Saulei ejot, žūpot sāku,
Saulei lecot, vēl es klāt.
Citam nav nekāda daļa,
Kad man patīk dzīve zaļa.
To es zinu, to es māku:
Meitas mīlēt, mutes dot,
Un pie tādām labprāt nāku,
Kuras mīlestību prot.
Šodien skaistuli es skauju,
Rītu citam viņu ļauju.
To es zinu, to es māku —
Nedusmojies, svētais vīrs!
Lai nekā ar nepanāku,
Bet no raizēm esmu tīrs.
Kāda gan tur citam daļa,
Kad man patīk dzīve zaļa?
Vaidi un gaidi, strādā un gādā:
Projām būs smaidi, rūpes vien prātā.
Iebrūķē alu, nebēdā galu, nedomā daudz:
Laimīgs tu būsi, kamēr reiz kļūsi kapenēs rauts.
Iežūpo šodien, iežūpo rītu,
Un, ja nav naudas, — dos tev uz krītu.
Dažs visu mūžu nomocās sev mantas kaudzes raust,
Tam mati raizēs sirmojas un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina pūles un darbs, un galā tak kapenēs
grauž viņu tārps.
Cits svētai dzīvei nododas, tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā un grēkus dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt, un galā tāpat viņš
nomirst un trūd.
Dažs dzīvē slavu iekāro, uz to vien nesas prāts,
Tam tīk, lai viņu apbrīno, cits priekš tā nav nekas.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs, un nāve tak kauj to
un kapenēs grūž.
Es dzīvoju kā vieglais plauks un blandos pasaulē,
Ikkatris klenderis man draugs, kas alu nesmādē.
Un varu pa tam es vēl dziedāt un smiet un dzīvoju
projām, lai iet kā iet.
Man visa manta ķuļķīts mazs un tabakas biezs maks.
Es nebīstos no burlakas, ka tas man viņu zags.
Un varu tādēļ dziedāt un smiet un dzīvoju projām, lai
iet, kā iet.
Domāju es domas dziļas,
Kādēļ laime mani nīd;
Viss, ko daru, viss man viļas,
Visās vietās kājas slīd.
Citam nav nekāda darba,
Nauda kā no gaisa birst.
Man ir dzīve sūra, skarba,
Jābadojas, kamēr mirst.
Nav pie dvēseles ne graša,
Prasi kādam — kas tev dos?
Labāk vienreiz nāve aša
Nekā dzīve nabagos!
Ezers lejā spīd netāli:
Iekšā tur — būs raizēm gals!
Nu ardievu, bēdu
āļi,
Neskanēs vairs mana balss.
Ceļš vēl garām ved gar krogu,
Iekšā danco, dzied un smej,
Un caur apgaismoto logu
Redzu, alu glāzēs lej.
Vai tad es jau tīri bešā?
Roka ātri svārkos ķer —
Desmit kapeikas vēl ķešā,
Tas priekš nāves jānodzer!
Steidzos iekšā, vienu glāzi
Iesviežu, vēl vienu, vēl...
Un ar katru alus lāsi
Paliek dzīvības man žēl.
Atliks miršanu uz rītu,
Šodien vēlu staigāt turp.
Krodzniek, dosi vēl uz krītu?
— Došu. — Duci alus šurp!
Otrreiz bija tāda liga:
Skaistule man solījās,
Mūžam būšot uzticīga —
Dumjš, kas sievām paļaujas!
Drīz iz pilsētas švīts nāca
Glumi apģērbts, uzķemmēts,
Lakstoties ap viņu sāca,
Dāvā rotas — viss tam lēts.
Domāju, tā neatļausies,
Sirdi viņam neatdos,
Bet it nejauši reiz — klausies —
Baznīcā jau uzsauc tos.
Asinis man dusmās vārās,
Un, kaut sirdi sāpes griež,
Bet pēc atriebšanas kāras
Dūres naža spalu spiež.
Viņam jāmirst! Steigšus gāju,
Te man uzsauc draugs: kur nu?
Iesviedīsim ceļa kāju,
Nāc man līdz uz kabaku!
Sviedām, sviedām ... rīts jau ausa
Aizmirsts viss, kas rūpes dar,
Kājas, galva knapi klausa,
Zudušas bij dusmas ar.
Tādēļ tagad katru reizi
Iedzeru, kad slikts ir prāts.
Un, ja kājas iet ar greizi,
Tas jau nava grēks nekāds.
Man ļaunvēlīgais liktenis
Ir raibu mūžu piešķīris:
Drīz nauda ir, drīz badojos,
Gan līgsmojos, gan sērojos,
Bet vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Iet profesorus klausīties
Man netīk, tur tik muļķis ies;
Un plauktā sen jau sakrauti
Guļ noputējši pandekti,
Jo vienmēr dzeru alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad dilons naudas maku grauž
Un Melkons kredītu ar lauž,
Es smejos, bēdāties var cits,
Jo miris vēl nav Hirševics,
Un dzeru tomēr alu,
Kaut sadzertu ar galu.
Kad atradīsies otris tāds,
Kam vienāds būs ar mani prāts,
Tad kneipē abi brālīgi
Mēs noīrēsim dzīvokli.
Un abi dzersim alu,
Līdz sadzersim sev galu.
Iedzer, brāli! Ātrām kājām
Mūža dienas projām skrien,
Nāve sauc uz tumšām mājām,
Iedzer, kamēr kapā lien.
Iedzer, brāli! Laiki grūti,
Dzīves ērkšķi nikni dur.
Iedzer! Mazāk sāpes jūti,
Jaunu dzīvi alus bur.
Iedzer, brāli! Nodzer prātu —
Prāts tik bēdu kaudzes ceļ.
Muļķis tikai domas krātu,
Gudrais ellē viņas veļ.
Nopietnu ģīmi kas jautrībā taisa,
Vērmeles vīnam klātu tas maisa.
Tādam es vēlu, kad gulēt tas dodas,
Citam tā mīļākā rokās lai rodas.
Laiks ātrāki steidzas kā vagona rats,
Nes sāpes, nes priekus, kā kuram.
Man uzklausāt, biedri, man dievīga acs,
Man zinību vairāk kā buram.
Te pasaulē cilvēku milzīgais bars
Ar mūžīgām rūpēm vien kaujas,
Caur rūpēm tik retam spīd laimības stars,
Un kapā grimst cerības straujās.
Un izrādās galā, ka viss bijis nieks,
Ko cerību pilns tu reiz krājis,
Ka darbs, ko te strādājis, muļķīgs un lieks,
Viss beidzies un postā tak gājis.
Tad atdarat acis un skatāties: rau!
Bez rimšanas, izkapti trītu
Skrien nāve starp dzīvajiem; ķīlu tev nav,
Ka nemirsi šodien vai rītu.
Vēl diena ir gaiša, vēl ziedoņa laiks,
Lai iedzeram, sen jau mums slāpes!
Un dzersim, līdz kapsētas dzīvoklis baigs
Mums aiztaupīs paģiru sāpes.