 |
«Dzīve aiz dzeloņstiepļu žoga» – padomju karagūstekņu nometne «Stalag 347»
Autori: Kaspars Strods (Vēsturnieks, Daugavpils Universitātes Humanitārās fakultātes doktorants)
Šogad aprit 75. gadadiena kopš lielākā militārā konflikta – Otrā pasaules kara noslēguma. Jau tradicionāli daudzu Krievijas un citu bijušo Padomju Savienības republiku iedzīvotāju atmiņā tas ir "lielās uzvaras laiks". Šis pagātnes periods kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas sabiedrībā ir izraisījis asas diskusijas un strīdus.
Pavisam nesen Rēzeknē neliela cilvēku grupa aktualizēja jautājumu par padomju karavīriem veltītā pieminekļa tā sauktā "Aļošas" [1] iespējamo demontāžu. Šāda iniciatīva raisīja diskusijas ne tikai vietējo iedzīvotāju vidū, bet nokļuva arī kaimiņvalsts – Krievijas televīzijas kanāla NTV uzmanības centrā. 14. martā demonstrētais sižets bija veidots no jau ierastās "uzvarētāju" retorikas skatupunkta. Tajā tika pieminēta padomju karagūstekņu nometne "Stalag 347" un tās apkārtnē izveidotā piemiņas vieta. Tas ir viens no vairākiem šāda tipa objektiem mūsdienu Rēzeknes pilsētvidē. Laika gaitā tas kļuvis gan par nacistiskās Vācijas īstenoto noziegumu simbolu, gan padomju propagandas avotu.
Nometnes izveide un darbība
Neilgi pēc ienākšanas Latvijas teritorijā 1941. gada vasarā nacistiskās Vācijas varas iestādes izveidoja vairākas nometnes padomju karagūstekņiem – "Stalag 350" (Rīgā), "Stalag 351" (Valkā), "Stalag 340" (Daugavpilī) un "Stalag 347" [2] (Rēzeknē). Tām bija mazākas filiāles, piemēram, Jelgavā, Salaspilī, Maltā u.c. Tā sauktajos "štalagos" ievietoja kareivjus un seržantus. Bez tam pastāvēja nometnes sagūstītajiem virsniekiem (oflagi), kā arī tranzītnometnes (dulagi) [3]. "Stalag 347" ierīkoja bijušās Rēzeknes bēgļu karantīnas teritorijā (pēc Pirmā pasaules kara). Pēc karantīnas likvidācijas 1924. gada nogalē teritoriju savā pārziņā pakāpeniski pārņēma atsevišķas 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības, kuras to labiekārtoja, tostarp uzbūvēja jaunus infrastruktūras objektus (šautuvi, barakas u.c.).
Par "Stalag 347" komandantu nozīmēja vācu majoru Riteru von Kelianderu [4] (Ritter von Keliander), bet par viņa vietnieku kapteini Danceizenu (Danzeisen). Vispirms ieslodzītos kravas vilcienu vagonos nogādāja dzelzceļa stacijā Rēzekne II, tad pārvietoja uz netālu esošo nometni. Katru ieslodzīto pārmeklēja (nereti konfiscēja daļu personīgo mantu), iztaujāja, piešķīra kārtas numuru un ievietoja neapkurināmās koka barakās, kuras bieži vien tika pārpildītas (katrā no tām ieslodzīto skaits sasniedza vairākus simtus cilvēku). Nometnes teritoriju norobežoja ar dzeloņstiepļu žogu, tās perimetru apsargāja bruņotas vienības, bet iekšējo kārtību nodrošināja no gūstekņiem izveidotā policija. Gūstekņu vajadzībām izveidoja lazareti. Tā sastāvēja no barakām: dizentērijas, ķirurģijas, ambulatorās u.c. Lazaretē strādāja vairāki ārsti, kurus pamatā atlasīja no pašu ieslodzīto vidus. Ikdienā slimnieku skaits sasniedza vairākus simtus.
Regulāri trūka zāļu, pārsienamā materiāla, medicīnas instrumentu u.c. Lai paaugstinātu nometnes ietilpību, 1941. gada nogalē izbūvēja papildu koka barakas.
Ieslodzītos izmantoja dažādu darbu veikšanai, tostarp teritorijā esošo baraku u.c. būvju celtniecībā, pilsētas ielu tīrīšanā, zemes un meža darbos u.c. Kopš 1941. gada rudens svētdienās nometni apmeklēja vietējais pareizticīgo mācītājs. Lūk, kā to apraksta ieslodzītais Aleksandrs Orehovs (1917–?) [5], kurš nometnē pildīja feldšera pienākumus: "1941. gada 28. oktobris. Katru svētdienu lazareti apciemo krievu mācītājs ar Sarkanā Krusta meitenēm. Pirmajā nodaļā mācītājs notur aizlūgumu un pēc tam dala slimajiem pa maizes gabalam un zupas kausam". [6] Kopš 1941. gada novembra šādi apmeklējumi vairs nenotika. Iespējams, ka tas saistīts ar mācītāja īstenotajām pārtikas piegādēm.
Bieži vien par iekšējās kārtības un disciplīnas neievērošanu karagūstekņus sodīja ar ieslodzījumu karcerī jeb t.s. "nulles barakā", miesas sodiem (piekāva), citkārt arī nošaujot. Tomēr vairāki simti karagūstekņu pat nenonāca Rēzeknē, jo mira pārpildītajos vilcienu ešelona vagonos pa ceļam uz savu galapunktu. Viņus apglabāja netālajā masu kapsētā. Līdzīgas traģiskas situācijas pieredzēja arī A. Orehovs: "1941. gada 3. decembris: “(..) Ešelons no Holmas (krievu: Холм) no vagoniem taisnā ceļā uz kapsētu [7] nogādāja vairāk nekā 700 līķus, ceļā nomirušos". Daudzi no gūstekņiem mira jau pirmajās savas uzturēšanās dienās, turklāt viņu vidū atradās simtiem smagi ievainotu un slimu personu, kuri veidoja absolūtu vairākumu no bojāgājušo skaita.
Padomju avotos nereti pieminētas vairākas organizētas ieslodzīto masu iznīcināšanas akcijas, kas ir apšaubāmas. Piemēram, ieslodzītais A. Orehovs šāda veida notikumu apraksta tikai vienu reizi: "1941. gada 19. novembris. Šodien barakās vācieši atlasīja ebrejiem līdzīgus cilvēkus un nostādīja aiz stieples, kur viņi, cilvēki 30 stāvēja salā un vakarā viņus nošāva".
1942. gadā nacistu politika attiecībā pret karagūstekņiem mainījās.
Tā paša gada 1. februārī Latvijas teritorijā esošo karagūstekņu skaits sasniedza 59 805 personas, no kurām 13 227 [8] atradās Rēzeknes nometnē. No tiem 8 792 iesaistīja dažādos darbos, tostarp nosūtīja uz Vāciju.
Jauni padomju gūstekņu ešeloni pienāca daudz retāk nekā iepriekš. Uzlabojās pārtikas apgāde, tā kļuva regulārāka, tomēr kopumā izmantojamo produktu kvalitāti tas īpaši neietekmēja (balandas zupa, dažādas pārtikas produktu paliekas, sapelējusi maize u.c.). Līdz ar to, lai gan mirstība krasi samazinājās, tomēr dzīves apstākļi nometnē joprojām bija smagi.
Periodiski notika ieslodzīto bēgšana. Sakarā ar to 1942. gada 16. janvārī Daugavpils apgabala komisārs Frīdrihs Švungs (Friedrich Schwung) savā paziņojumā laikrakstā "Rēzeknes Ziņas" aicināja iedzīvotājus sadarboties ar policiju un sniegt ziņas par izbēgušajiem karagūstekņiem vai pat personīgi piedalīties viņu aizturēšanā, vienlaikus garantējot atlīdzību un anonimitāti. Bieži vien sagūstītos bēgļus sodīja ar nāvessodu – nošaušanu, bet pamatā tomēr ar miesas sodiem (piekaušanu).
Dzīves apstākļi un piespiedu darbs
Barakās valdīja necilvēcīgi dzīves apstākļi (aukstums, mitrums, netīrība u.c.), tā rezultātā bieži izplatījās dažādas slimības (tīfs, dizentērija u.c.). Katastrofāli trūka pārtikas. Kā izsakās vēsturnieks Uldis Neiburgs, tad "sākotnēji nacisti vēl nebija izlēmuši, ko darīt ar padomju karagūstekņiem, tādēļ stratēģisku iemeslu dēļ viņiem sāka samazināt pārtikas devas, jo Vācija sev nevēlamās personas nevēlējās apgādāt ar pārtiku un tas galu galā noveda pie masveida karagūstekņu miršanas". [9] Šāda situācija izveidojās arī Rēzeknes nometnē. 1941. gada rudenī katru dienu mira ap 30 cilvēku. Tuvojoties ziemai, mirstība strauji pieauga. To veicināja smagie meteoroloģiskie apstākļi – lielais aukstums. U. Neiburgs lēš, ka 1941./1942. gada ziemā karagūstekņu nometnēs ik dienu mira apmēram 100 līdz 200 ieslodzīto. Turklāt aukstajam laikam 1942. gada janvāra sākumā "piebiedrojās" tīfa epidēmija. Šajā sakarā ieslodzītais A. Orehovs 1942. gada 15. janvārī rakstīja: "Nometnē mirst ap 150 un vairāk cilvēku. Lazaretē atrodas 800 cilvēku, bet pārējie slimo barakās bez aprūpes un mirst". Savukārt tā paša gada 26. janvāra viņa ieraksts vēstī: "Aizvien jauni un jauni tīfa slimnieki, mirstība nesamazinās". Situācija uzlabojās līdz ar siltāka laika iestāšanos.
Atsevišķos gadījumos fiksēja kanibālisma gadījumus. Vienu no tiem apraksta A. Orehovs:
"1942. gada 10. februāris. Nometnē mirstība nesamazinās, bijuši arī 3–4 kanibālisma gadījumi, par ko vairākus tatārus nošāva, lūk, līdz kam noved bads".
Pārtikas kvalitāti īsi raksturo nākamais A. Orehova dienasgrāmatas ieraksts: "Uzturs ar katru dienu kļūst sliktāks, sasaluši, smirdīgi, netīri kartupeļi un 100 grami sapelējušas maizes".
Regulāri notika ieslodzīto morāla pazemošana un fiziska iespaidošana (piekaušana, sišana ar nūjām u.c.), ko veica gan nometnes administrācijas darbinieki, gan nometnes apsardzes personāls. Civiliedzīvotājiem bija strikti aizliegts piegādāt ieslodzītajiem pārtiku vai uzturēt ar viņiem kontaktus, par to draudēja sods.
Zināmas pārmaiņas nometnē ieviesa vadības nomaiņa. Par to liecina arī A. Orehova dienasgrāmatas ieraksti: "1942. gada 7. maijs (ceturtdiena). Nometnes komandants Dancezels noņemts no pienākumu pildīšanas. Šī mums ir priecīga ziņa un nomainīts pret daudz cilvēciskāku komandantu. Aizliedza mūs sist ar nūjam un pa galvu (..)", bet 12. maijā rakstīts: "(..) Vakarā daži puiši sākuši pastaigāties ar meitenēm, man tas nepatīk, tagad nav īstais laiks priekš tā".
No 1942. gada "Stalag 347" ieslodzītos sāka izmantot kā darbaspēku citās nacistu okupētajās teritorijās, tostarp pašā Vācijā.
No ieslodzītā A. Orehova dienasgrāmatas: "(..) Šodien no rīta 550 cilvēkus, tostarp no 18. un 19. barakas nomazgāja pirtī un ar ešelonu nosūtīja uz Vāciju. Ļoti žēl, pazīstamie puiši aizbrauc un septiņi mediķi. Nometnē kopumā palikuši 450 cilvēku, žēl tos puišus, labākos draugus no 19. barakas". Šie skaitļi varētu būt ticami, turklāt Vācijas Bundesarhīva dokumenti liecina, ka uz 1942. gada 1. septembri "Stalag 347" reģistrēti 2268 karagūstekņi, no tiem 2057 iesaistīti dažādos darbos, respektīvi, liela daļa nodarbināto fiziski nemaz neatradās pašā nometnē.
Pilsētā vai tuvākajā apkārtnē nodarbinātajiem radās iespēja iegūt labāku pārtiku un atsevišķos gadījumos izpalīdzēt citiem ieslodzītajiem. Starp viņiem bija padomju karagūsteknis Andrejs Podgornims, kurš nereti piegādāja pārtikas produktus ieslodzītajam A. Orehovam, kurš par to rakstīja sekojošo: "1942. gada 1. septembris (otrdiena). (..) Tagad viņš (A. Podgornims – aut. piezīme) strādā pilsētas būvkantorī un izpalīdz man, tirdzniecības ceļā pilsētā iegūstot speķi, pienu, maizi un, protams, ar visu mani atbalsta. Ikdienu man kaut ko atnes".
Vairāki tūkstoši ieslodzīto nokļuva pie apkārtnes zemniekiem, kur vietējās saimniecībās strādāja dažādus lauku darbus u. c.
Tā kā vispārējā deficīta apstākļos trūka darbaroku, tad daudzos gadījumos mājsaimniecību īpašnieki bieži vien nesteidzās atgriezt gūstekņus vācu varas iestāžu rīcībā.
1944. gada 27. janvārī šādi rīkojās Rēzeknes apriņķa Rēznas pagasta "Čorna-Gorku" māju saimniece Vera Mackina, kura pretēji vietējās valdes rīkojumam 1944. janvāra nogalē viņai piešķirto karagūstekni nenogādāja pagasta valdē. Rēzeknes apriņķa policijai savu rīcību V. Mackina pamatoja tieši ar darbaspēka trūkumu un vēlmi izmantot karagūstekni ārpus noteiktā termiņa. Tomēr tā paša gada 18. februārī Rēzeknes apriņķa policijas pārstāvji konkrēto karagūstekni "konfiscēja"' un nogādāja vietējā policijas iecirknī. Jāatzīmē, ka jau 1942. gada 7. aprīlī laikraksts "Rēzeknes Ziņas" publicēja Rēzeknes pilsētas vecākā Augusta Puriņa (1888–?) rīkojumu, kurš paredzēja, ka ikvienam pilsētas iedzīvotājam ir jāreģistrē to rīcībā esošie karagūstekņi vietējā policijas iecirknī Dārzu ielā 32. Šī likuma nepildīšanu gadījumā draudēja sods.
Vēlāk "Stalag 347" pārveidoja par dulaga tipa nometni, diemžēl detalizētākas informācijas, tāpat kā par nometnes turpmāko darbību, pagaidām trūkst. Tāpat līdz šim nav skaidrības par ieslodzīto skaitu 1943. un 1944. gadā. Spriežot pēc 1942. gada datiem, to skaits turpināja samazināties un 1. oktobrī sasniedza 2309 personas, no tiem 2212 tika iesaistīti piespiedu darbā.
Padomju vēsturisko mītu objekts
Ir zināms, ka uz 1941. gada novembri visā vācu izveidotajā Ostlandes reihskomisariātā (mūsdienu Latvijas, Lietuvas, Lietuvas un Baltkrievijas teritorijas) kopumā atradās 231 000 karagūstekņu. [10] Nākamā gada 1. februārī to skaits samazinājās līdz 149 294 personām. Tas skaidrojams ar augsto ieslodzīto mirstību, galvenokārt slikto sadzīves apstākļu, ievainojumu un pārtikas trūkuma (bada) iespaidā. Diemžēl līdz šim kopējais nometnē "Stalag 347" ieslodzīto un bojāgājušo karagūstekņu skaits nav zināms. Vācu vēsturnieki Reinhards Otto (Reinhard Otto), Rolfs Kellers (Rolf Keller) un Jens Nagels (Jens Nagel), atsaucoties uz Vācijas arhīvos pieejamajiem materiāliem, atzīmē, ka augstākais nosakāmais karagūstekņu skaits Rēzeknes nometnē ir 24 037 personas.
Iepriekš minētajā NTV sižetā, runājot par Rēzeknes karagūstekņu nometni, žurnālists Maksims Gusarovs apgalvoja, ka šeit "no fašistu rokas bojā gāja vairāk nekā 35000 cilvēku". Šāds skaitlis figurē arī Latvijas PSR Ārkārtējās komisijas (ĀK) datos. [11] Tomēr jāņem vērā, ka šīs komisijas darbs notika lielā steigā un viens no tās "galvenajiem uzdevumiem" bija pēc iespējas ātrāk atklāt "fašistu" noziegumus un iegūto informāciju izmantot propagandas nolūkos jeb, LPSR augstāko amatpersonu Viļa Lāča (1904–1966) un Jāņa Kalnbērziņa (1893–1986) vārdiem runājot, – "milzīga apsūdzības akta izveidei". Līdzīgas tendences vērojamas attiecībā uz citām padomju karagūstekņu nometnēm. Piemēram, pēc LPSR ĀK datiem Rīgā izveidotās nometnes "Stalag 350" filiālē Salaspilī nogalināti 47 400 cilvēku. Tomēr, kā raksta U. Neiburgs, tad arhīvu materiālos minētais ieslodzīto gūstekņu skaits 1941. gada decembrī Salaspilī svārstās no 2400 līdz 3400, savukārt 1942. gada aprīlī tas sasniedza 3136 personas. [12] Līdz ar to šādi LPSR ĀK apgalvojumi ir uzskatāmi par apšaubāmiem.
Atgriežoties pie Rēzeknes karagūstekņu nometnes, arī novadpētnieks Vladimirs Nikonovs uzskata, ka LPSR ĀK materiālos minētie 30 000–40 000 bojāgājušie acīmredzami ir pārspīlēts skaitlis. Viņaprāt, balstoties uz "Stalag 347" ieslodzītā A. Orehova dienasgrāmatas datiem, kopš 1941. gada oktobra līdz 1942. gada maijam no iespējamajiem 24 000 ieslodzītajiem bojā gāja (tostarp slimībām, bada, ievainojumiem, pārvietošanas laikā u.c.) ap 18 000 cilvēku. Viens no Nikonova empīriskajos aprēķinos izmantotajiem datiem ir A. Orehova dienasgrāmatā pieminētā vidējā mirstība (50–60 cilvēki diennaktī). Turklāt V. Nikonovs uzsver, ka arī matemātisko aprēķinu (t.s. “D. Bolla metodes”) rezultāts (19 392 cilvēki) ir ļoti tuvs iepriekšminētajiem skaitļiem. Pēc V. Nikonova pieņēmuma kopējais upuru skaits varētu būt ap 20 000 personu. [13] Jāpiekrīt autoram, ka šie skaitļi ir visai aptuveni un var tikt apšaubīti pēc attiecīgo arhīvu dokumentu izpētes. Katrā gadījumā šie fakti noteikti ir precizējami, kas ir vēsturnieku nākotnes pētniecības uzdevums. Iespējams, ka mirušo skaits ir vēl mazāks.
Atsevišķos padomju avotos "Stalag 347" ir piedēvēts "nāves nometnes" [14] (vācu: Todeslager) statuss. Piemēram, Latvijas Kompartijas Rēzeknes pilsētas komitejas oficiālajā izdevumā "Ausma" 1960. gada 29. maija numurā tika apgalvots, ka "fašisti gribējuši paplašināt nāves nometni un sagatavot vietu 100 000 karagūstekņu nogalināšanai. Šo ieceri izjauca Sarkanās armijas uzbrukums". Savukārt laikraksta "Znamja Truda" 1965. gada 18. novembra rakstā "Štalags 347" nometne attēlota sekojoši: "Štalags – 347, Rēzeknes nāves nometne. Vārdu "štalags" apkārtējie iedzīvotāji izrunā čukstus, atskatoties. Tur dzīvo fašistiskais vampīrs... Desmitiem tūkstošu cilvēku dzīvību šis vampīrs pazudināja jau pirmajā kara ziemā". Tamlīdzīgi šabloniski teksti parādījās arī citos tā laika un "atmodas gadu" preses izdevumos. Piemēram, laikraksta "Darba Karogs" 1991. gada 13. aprīļa numurā parādījās ziņas, ka 1941./1942. gada ziemā nometnē miruši 45 000 cilvēku, kas bija padomju informatīvās propagandas "klasika" un atstāja paliekošu iespaidu līdz mūsdienām.
Padomju gados "Stalag 347" dēvēja arī par "koncentrācijas nometni" (vācu: Konzentrationslager). Šādu nometnes apzīmējuma pielietojumu var novērot gan Krievijas masu mediju un atsevišķos gadījumos arī mūsdienu Latvijas informatīvajā telpā. Tas ir pretrunā ar nometnes patiesajām funkcijām. Nacistiskās Vācijas represīvās iestādes izstrādāja īpašu ieslodzīto nometņu klasifikācijas sistēmu, starp kurām bija arī ieslodzījumu vietas padomju karagūstekņiem. Tās atradās vācu bruņoto spēku – vērmahta (vācu: Wehrmacht) pakļautībā, savukārt koncentrācijas nometnes bija SS koncentrācijas nometņu inspekcijas pārziņā. Pēc jaunākajiem vēsturnieku pētījumiem Latvijas teritorijā darbojās viena koncentrācijas nometne – “Rīga-Mežaparks” (vācu: Konzentrationslager Riga-Kaiserwald). [15]
Padomju režīms karagūstekņus nereti atainoja kā uzticīgus "komunistus un cīnītājus pret fašistiem", sevišķi tos, kuri izbēga no nometnes teritorijas. Tomēr daudzos gadījumos situācija bija pavisam pretēja.
Tamlīdzīgas tendences novēroja arī A. Orehovs: "1941. gada 18. oktobris. Lielākajā daļā gūstekņu valda kontrevolucionārs-nodevīgs noskaņojums, lamā komandsastāvu, politsastāvu un visu valsts vadību, valsts politiku. Vienreiz es centos iebilst, bet mani atturēja tas, ka par vienu vārdu aiz nožogojuma un nošaušana". Līdzīgus novērojumus viņš piefiksēja arī turpmāk.
Vācu karagūstekņi un padomju industrializācijas "upuris"
Pēc padomju spēku atkārtotas ienākšanas Latvijas teritorijā, LPSR Iekšlietu tautas komisariāts izveidoja vairākas karagūstekņu nometnes, kurās izvietoja sagūstītos vācu karavīrus. "Stalag 347" nometne kļuva par 292. karagūstekņu nometnes (Daugavpils) 5. nodaļu. Ieslodzītos izmantoja pilsētā sagrauto ēku drupu novākšanas, tuvumā esošo objektu celtniecības, kokmateriālu sagādes (meža) u.c. darbos. [16] Blakus nometnes teritorijai izveidoja kapsētu, kurā apbedīja mirušos karavīrus. Zemi šīm vajadzībām piešķīra Makašānu pagasta Kleperu ciema padome. Šo kapsētu (44 kapu kopas) iznīcināja vēlākajos Rēzeknes Ziemeļu mikrorajona industrializācijas gados (kapsētu aizbēra un pāri tai izbūvēja tagadējo Blaumaņa ielas posmu, kā arī atsevišķus daudzdzīvokļu namus). 1959. gada 4. novembrī nometnes teritorijā uzstādīja pieminekli. Pēc diviem gadiem saimniecisko darbību rezultātā atklāja apbedījumu vietas. Vēl pēc astoņiem gadiem daudzdzīvokļu namu celtniecības laikā šajā teritorijā atkārtoti atrada vairāku cilvēku mirstīgās atliekas. Būvdarbus pārtrauca, bet mirušos pārapbedīja Rēzeknes Miera ielas kapos. 1974. gada 27. jūlijā karagūstekņu nometnes teritorijā netālu no 5. vidusskolas atklāja memoriālo skvēru ar piemiņas zīmi, kuru 2001. gada novembrī atjaunoja. Jāatzīmē, ka izvietoto piemiņas zīmju teksti ir sastādīti latviešu, krievu, angļu un vācu valodās, turklāt ar kļūdainu saturu. Tas attiecināms gan uz nometnes nosaukumu (izmantots apzīmējums "koncentrācijas nometne"), gan bojāgājušo skaitu. Turklāt vācu valodā sastādītā teksta daļa satur atklātu dezinformāciju, norādot, ka "vācu fašisti" kopā ar saviem asistentiem “koncentrācijas nometnē nogāzējuši 35 000 cilvēku". [17]
Rekonstrukcijas darbi savā ziņā aktualizēja jautājumu par šī vēsturiskā mantojuma lomu un izveidotās piemiņas vietas funkcionālo nozīmi mūsdienu Rēzeknes pilsētvidē. Nākotnē būtu nepieciešams domāt ne tikai par šī objekta vizuālo tēlu, bet arī tā vēsturisko un izglītojošo funkciju. Viens no risinājumiem ir informatīvo stendu izvietošana, kurā tiktu iekļauta informācija par šīs vietas vēsturi bez klišejiskiem padomju propagandas “uzslāņojumiem”. Šāda pieeja būtu attiecināma arī uz citiem padomju gados pilsētā veidotajiem piemiņas objektiem (pieminekļiem, memoriāliem u.c.).
Karagūstekņu nometne "Stalag 347" simbolizē Otrā pasaules kara traģiku un bezjēdzību. Tā ir neatņemama pilsētas un reģiona vēstures sastāvdaļa.
Šajā vietā bojāgājušie cilvēki no vienas puses kļuva par nacistiskās Vācijas režīma nozieguma upuriem, savukārt no otras – padomju režīma "ķīlniekiem". To simboliski atspoguļo PSRS diktatora Josifa Staļina (1878–1953) paustā doma: "Krievu gūsta nav. Krievu karavīrs cīnās līdz beigām. Ja viņš izvēlas gūstu, viņš automātiski pārstāj būt par krievu".
Nobeigumā jāsaka, ka viss iepriekš minētais nekādā ziņā nemazina nacistiskā režīma pastrādāto noziegumu smagumu pret okupēto teritoriju iedzīvotājiem, tomēr detalizētākai nometnes vēstures izpētei (tās darbības principiem, ieslodzīto un bojāgājušo skaitam u.c.) ir nozīmīga loma savas pagātnes (tostarp vēsturisko kļūdu) apzināšanā. Būtiski ir ne tikai izglītot sabiedrību, bet vienlaikus mazināt padomju laika puspatiesību un mītu ietekmi uz mūsdienu sabiedrības apziņu, vienlaicīgi veicinot cieņpilnu dialogu starp dažādām cilvēku grupām par sensitīviem un neērtiem vēstures jautājumiem.
[1] Pieminekli atklāja 1976. gada 3. jūlijā.
[2] Sākotnēji par "Stalag 347" nosauca Daugavpils karagūstekņu nometni, taču 1941. gada augustā sakarā ar pastāvīgas nometnes izveidi Rēzeknē šī numerācija tika mainīta (Vestermanis, M. (1973). "Tā rīkojās vērmahts". Rīga: Liesma, 129. lpp.).
[3] Neiburgs, U. (2018). "Grēka un ienaida liesmās. Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: Latvijas Mediji, 38. lpp.
[4] Citos avotos Ksilanders.
[5] 1943. gada 11. martā viņš nokļuva darbā pie kāda Rēzeknes apriņķa zemnieka. Turpmākais A. Orehova liktenis kopš tā paša gada 8. maija nav zināms.
[6] Karagūstekņu nometnes "Stalag 347" ieslodzītā A. Orehova dienasgrāmata. Latgales Kultūrvēstures muzeja krājums.
[7] Iespējams, ka apbedījumi notika starpkaru periodā izveidotajās tranšejās, ko izmantoja 9. Rēzeknes kājnieku pulka vienības. 1961. gadā pēc topogrāfiskās izpētes šajās vietās tika atrastas vairāku nometnes ieslodzīto mirstīgās atliekas.
[8] Par šo informāciju autors izsaka pateicību vēstures doktoram Kārlim Kangerim.
[9] Neiburgs, U. (2018). "Grēka un ienaida liesmās. Latvijas Otrā pasaules kara stāsti". Rīga: Latvijas Mediji, 40. lpp.
[10] Turpat, 286. lpp.
[11] Pēc Latvijas PSR ĀK ziņām Latvijas teritorijā bojāgājušo karagūstekņu skaits sasniedza 330 000 cilvēkus.
[12] Kangeris, K., Neiburgs, U., Vīksne, R. (2016). "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944". Rīga: LA izdevniecība, 285. lpp.
[13] Nikonovs, V. (2018). "Rēzekne pirms trešās atnākšanas" (oriģināls: Резекне перед третьим пришествием). Rēzekne: Nacionālo un reliģisko kultūru pētniecības centrs, 434.–435. lpp.
[14] Šāda tipa nometņu pamatfunkcija bija ievesto personu (pamatā ebreju) sistemātiska iznīcināšana. Otrā pasaules kara gados darbojās sešas nāves nometnes – visas nacistu okupētās Polijas teritorijā (Aušvica-Birkenava, Sobibora, Treblinka, Belzeca, Čelmno un Maidaneka).
[15] Kangeris, K., Neiburgs, U., Vīksne, R. (2016). "Aiz šiem vārtiem vaid zeme. Salaspils nometne 1941-1944". Rīga: LA izdevniecība, 76. lpp.
[16] 1946. gadā Latvijas teritorijā kopumā strādāja 51 900 vācu karagūstekņu. Ar 1948. gadu viņus nosūtīja uz savām dzīvesvietām vai citiem PSRS reģioniem.
[17] Par šo informāciju autors izsaka pateicību vēsturniekam Agrim Dzenim.
|
![[Attēls: 2023-08-20-00-55-07-livonian-tech-L-bie-...rdn-ca.png]](https://i.ibb.co/Yy8DQw7/2023-08-20-00-55-07-livonian-tech-L-bie-u-latvie-u-igau-u-v-rdn-ca.png)
