Sveicināts ciemiņs
Tev ir jāreģistrējas pirms vari ko šeit publicēt.

Username/Email:
  

Atslēgas vārds
  





Meklēt forumā

(Īpaša meklēšana)

Foruma statistika
» Biedri: 19
» Jaunākais biedrs: ijieuqix
» Foruma virtenes: 378
» Foruma ieraksti: 2'004

Pilna statistika

Lietotāji tiešsaistē
Šeit ir 3 lietotāji tiešsaistē.
» 1 biedrs(i) | 2 ciemiņš(i)
hobbit_lv

Pēdējā virtene
Adenolymphomas: radial, e...
Forums: Starptautiski notikumi
Pēdējā ziņa no: ijieuqix
1 stunda ago
» Pēdējās atbildes: 0
» Skati: 1
[LV|EU] Tornis, 18.sezona
Forums: ArmA3
Pēdējā ziņa no: hobbit_lv
1:27
» Pēdējās atbildes: 1
» Skati: 287
Par Forumu
Forums: Par forumu
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
1:08
» Pēdējās atbildes: 12
» Skati: 5'490
Citāti ...
Forums: Grāmatas, literatūra un valoda
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
19:40
» Pēdējās atbildes: 86
» Skati: 16'994
Windows 11
Forums: Datortehnika un programmatūra
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
17:56
» Pēdējās atbildes: 4
» Skati: 3'868
Krievija pēc sakaves ...
Forums: Starptautiski notikumi
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2024-02-27 20:22
» Pēdējās atbildes: 15
» Skati: 1'059
[LV|EU] Tornis, 17. sezon...
Forums: ArmA3
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2024-02-26 22:03
» Pēdējās atbildes: 33
» Skati: 2'317
Radio Naba
Forums: Mūzika
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2024-02-25 23:52
» Pēdējās atbildes: 0
» Skati: 10
Hroniska Latvija :)
Forums: Latvijas ikdiena un notikumi
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2024-02-25 15:33
» Pēdējās atbildes: 5
» Skati: 230
Dienas dziesma
Forums: Mūzika
Pēdējā ziņa no: Forumotajs
2024-02-20 21:08
» Pēdējās atbildes: 84
» Skati: 102'125

 
  Militarā valoda
Publicējis: Forumotajs - 2020-06-14 15:42 - Forums: ArmA3 - Atbildes (2)

Lai varētu iznesties militārās simulācijas spēlēs laikā ar valodu, viņu vajag mazliet apgūt. Klasiskā atruna ir ka nav militāro termiņu latviešu valodā, bet tā ir uzspiesta ar valodas kultūrtrēģerisma politiku.  https://vvc.gov.lv/index.php?route=produ...y&path=288

Citāts:NATO militāro terminu vārdnīca
Izdota 2004. gadā
[Attēls: nato_miltermvaardn.jpg]
PRIEKŠVĀRDS 

Latvijas karavīriem un citiem ar valsts aizsardzības jomu saistītiem cilvēkiem NATO integrācijas procesa laikā ir nācies saskarties ar jauniem un specifiskiem, līdz šim nedefinētiem jēdzieniem. Bez praktiski izmantojamas vārdnīcas bieži vien ir grūti orientēties lielajā un sarežģītajā NATO dokumentu klāstā, kā arī ikdienā lietot vienotus un visām Ziemeļatlantijas alianses dalībvalstīm saprotamus militāros terminus.

Aizsardzības ministrija, sadarbojoties ar Tulkošanas un terminoloģijas centru un Nacionālo bruņoto spēku speciālistiem, ir izveidojusi NATO militāro terminu vārdnīcu. Vārdnīcā ir ietverti visām NATO valstīm saistošie militārie termini un definīcijas un to tulkojumi latviešu valodā. Vārdnīcas nolūks ir veicināt veiksmīgu un ātru integrāciju NATO struktūras un izpratni par NATO dokumentos lietotajiem jēdzieniem. NATO militāro terminu vārdnīca būs noderīga gan Nacionālo bruņoto spēku karavīriem Latvijā, gan dienošajiem ārpus valsts robežām, kā arī tiemļ, kas nodarbojas ar aizsardzības jautājumu izpēti un struktūras administrēšanu.

Vārdnīcas pamatā ir NATO standartizācijas dokumentos sastopamie termini un jēdzieni, jo standartizācija skar jebkuru spēku veidu un atsevišķo vienību. Šajā krājumā ir ietverti arī NATO dokumentos izmantotie termini un definīcijas, kuriem līdz šim tulkojuma latviešu valodā nav bijis. Pilnīgi jauni termini sastopami jomās, kas attiecas uz jaunām tehnoloģijām, iekārtām un aprīkojumu.

Krājumā ir ietverta tikai daļa no NATO dokumentos sastopamajiem terminiem, tāpēc ceru, ka vārdnīcas lietotāji būs atsaucīgi un norādīs nepieciešamos papildinājumus terminu klāstā.

Ceru, ka angļu - latviešu NATO militārās terminoloģijas vārdnīca būs labs palīgs visiem, kas strādās ar NATO dokumentiem.


Citāts:Vārdnīcas lietotājiem

Angļu-latviešu NATO terminu un definīciju vārdnīcā apkopoti vairāk nekā 1700 svarīgākie NATO termini ar definīcijām gan angļu, gan latviešu valodā. Visus vārdnīcā iekļautos terminus apstiprināju si Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisijas Militārās terminolo ģijas apakškomisija, kurās sastāvā ietilpst visu spēku veidu, Latvija s Republikas Aizsardzības ministrijas, Tulkošanas un terminoloģijas centra un LZA TK pārstāvji.

Vārdnīcas beigās lietotāju ērtībai iekļauts apvērsts terminu rādītājs, pēc kura iespējams atrast termina tulkojumu angļu valodā.

Visi vārdnīcā iekļautie termini un to definīcijas ņemtas no oficiāliem NATO terminu un definīciju glosārijiem.

Turklāt rezultāti ir brīvi pieejami tiešsaistē: https://termini.gov.lv/kolekcijas/7

Citāts:Valsts valodas centra izstrādātie aizsardzības, militārās zinātnes un bruņoto spēku termini

Terminu kolekcijā apkopoti Valsts valodas centra izstrādātie aizsardzības, militārās zinātnes un bruņoto spēku termini.

Drukāt

  tornis[LV] ArmA-3 Latvijas serveris 3 sezona Liberation
Publicējis: spelmanis - 2020-06-11 19:37 - Forums: ArmA3 - Atbildes (5)

Tā sakot, turpinot spēles sižetu, kad NATO virspavēlniecība saņem ziņu, par gāzto (Overtrown) Tanoa, viņa uzsāk operāciju Tanoa atbrīvošanai.

https://steamcommunity.com/sharedfiles/f...=966123925

ace, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=463939057
ACE Compat - RHS Armed Forces of the Russian Federation, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=773131200
ACE Compat - RHS United States Armed Forces, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=773125288
ACE Compat - RHS: GREF, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=884966711
ADV - ACE CPR (only for ace³ versions until 3.12.6), http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...1104460924
ADV - ACE Splint (only for ace³ versions until 3.12.6), http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...1291442929
ALiVE, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=620260972
ASR AI3, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=642457233
ASR AI3 - Project Opfor config, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=849435425
ASR AI3 - RHS config, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=886857451
CBA_A3, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=450814997
JSRS SOUNDMOD, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=861133494
JSRS SOUNDMOD - RHS  AFRF Mod Pack Sound Support, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=945476727
JSRS SOUNDMOD - RHS GREF Mod Pack Sound Support, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...1180534892
JSRS SOUNDMOD - RHS SAF Mod Pack Support, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...1486541773
JSRS SOUNDMOD - RHS USAF Mod Pack Sound Support, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...1180533757
Project OPFOR, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=735566597
RHSAFRF, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=843425103
RHSGREF, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=843593391
RHSSAF, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=843632231
RHSUSAF, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=843577117
task_force_radio, http://steamcommunity.com/sharedfiles/fi...=620019431

Drukāt

  FPS, u.c. dzelžu lietas
Publicējis: Forumotajs - 2020-06-05 18:49 - Forums: ArmA3 - Atbildes (2)

FPS - Frames per sekond ir video attēla radītājs. Ja attēls neiet, tad grūti spēlēt un spēlētājs "uzvelkas".

Drukāt

  TFAR rāciju mods un Teamspeak serveris
Publicējis: hobbit_lv - 2020-06-04 22:55 - Forums: ArmA3 - Atbildes (8)

TFAR rāciju mods (tikai apraksts, pats mods tāpat no Steam jākopē): http://radio.task-force.ru/en/

Kā uzlikt Teamspeak serveri: https://www.youtube.com/watch?v=DfeT5-fISOQ

Drukāt

  Patriks Vaits
Publicējis: Forumotajs - 2020-05-28 16:18 - Forums: Grāmatas, literatūra un valoda - Nav atbilžu

Patriks Viktors Martindeils Vaits (Patrick Victor Martindale White) 1912. gada 28. maijā, miris 1990. gada 30. septembrī) bija Austrālijas rakstnieks, kas tiek uzskatīts par vienu no nozīmīgākajiem angliski rakstošajiem 20. gadsimta novelistiem. No 1935. gada līdz savai nāvei viņš publicēja divpadsmit noveles, divus īsus stāstu krājumus, astoņas lugas. 1973. gadā viņam piešķīra Nobela prēmiju literatūrā.

Lūcija Bērziņa
NOBELA PRĒMIJAS LAUREĀTS PATRIKS VAITS
 
Nobela prēmiju literatūrā 1973. gadā piešķīra Austrālijas rakstniekam Patrikam Vaitam (Patrick White). Līdz ar to Vaits kļuva par pirmo austrāliešu rakstnieku, kam šī prēmija ir piešķirta. Jau kopš 1969. gada Vaits bija Nobela prēmijas kandidāts, kuŗu tas cerēja iegūt par savu episki reliģisko darbu Voss. Pēdējos gados Vaitam parādījušies vēl daži lieli, mītiem apvīti romāni, kuŗus daži kritiķi salīdzina ar Dostojevska darbiem, citi atkal tam pārmet pārmērīgu dzīves un ļaužu ļaunuma un labuma problēmu atrisinājuma meklēšanu (it sevišķi viņa divi pēdējos romānos Vīvisektors un Negaisa centrs, viņa jaunākais romāns, kas parādījās tikai 1973. gadā), atstājot novārtā cilvēku attieksmju izgaismojumu un nepietiekami motivējot ļaužu rīcību.
Patriks Vaits patlaban ir viens no interesantākiem un nozīmīgākiem anglosakšu rakstniekiem. Nav daudz tādu, kas viņam varētu nostāties blakus. Bet − un tāds jau ir daudzu rakstnieku liktenis − dzimtajā zemē, Austrālijā, viņa darbus pazīst tikai šauras literātu un akadēmiķu aprindas. Tauta par viņa darbiem neinteresējas un tos nelasa. Ar saviem romāniem Vaits ir guvis ievērību Anglijā un Amerikā, bet ne Austrālijā.
Dzimis 1912. gada 28. maijā Austrālijā, bagātu vecāku dēls, Vaits izglītību ieguvis Anglijā, Čeltenhēmas kolledžā un Kembridžas universitātē. Pēc universitātes beigšanas viņš kādu laiku dzīvoja Anglijā, kur nodarbojās ar rakstniecību. Viņa pirmie darbi sarakstīti un iespiesti Anglijā. Atgriezies Austrālijā pēc Otra pasaules kara, Vaits nopirka lauku saimniecību Sidnejas tuvumā un, blakus rakstniecībai, sāka nodarboties ar dārzkopību. Viņa romāns Cilvēcības koks, kas amerikāņu izdevumā iznāca 1955. gadā, sagādāja tam pasaules slavu. Kopš tā laika Vaits, pārcēlies uz Sidnejas centru, ir nodarbojies tikai ar rakstniecību. Pagājušā gadā Vaits izpelnīja Sidnejas laikrakstu ievērību nevis ar kādu jaunu darbu iznākšanu, bet ar to, ka piedalījās demonstrācijās pret milzīga sporta centra celšanu savas mājas tuvumā. Viņš ir piedraudējis, ka atstāšot Austrāliju un vairs neatgriezīšoties, ja uzcelšot šādu sporta stadionu. „Es gribu savas mājas tuvumā redzēt skaistumu,” ir viņa motivējums, protestējot pret sporta stadionu.
Vaits ir rakstījis arī lugas un īsus stāstus, bet viņa nozīmīgākais pienesums austrāliešu literatūrai ir viņa romāni.
Valta romānos darbība risinās Austrālijā, bet Austrālija skatīta ar eiropieša acīm. Dzīvodams Anglijā, Vaits apguva franču un vācu valodu, iepazinās ar šo zemju kultūru, viņu literatūru un apceļoja Eiropas zemes. Viņa darbos manām ļoti spēcīgu franču rakstnieku, sevišķi Flobēra, ietekmi.
Stila un izteiksmes līdzekļu meklējumos tas turpina modernās angļu literatūras, sevišķi Džeimsa Džoisa (James Joyce) tradicijas. Viņa darbos izpaužas arī stipra D.H. Lorensa (D.H. Lawrence) un J. Kerija (J. Cary) ietekme.
Vaitam ir astoņi romāni, pirmais no tiem ir 1939. g. iznākušais Laimīgā ieleja (The Happy Valley), tam seko Dzīvie un mirušie (The Living and the Dead), 1941. g., un Krustmātes stāsts (The Aunt’s Story), 1948. g.
1955. g. parādījās viņa romāns Cilvēcības koks (The Tree of Man), kas viņa vārdu padarīja slavenu, sevišķi Amerikā. Panākumi bija sensacionāli, romāns kļuva par „bestselleru”. Šādi panākumi, par kuŗiem sapņo katrs rakstnieks, ir piešķirti tikai nedaudziem izredzētiem. Austrālijā viņa romānu uzņēma vēsi, pēc kritiķu domām tas Austrālijas dzīvi bija tēlojis pārāk nepievilcīgi.
Kaut arī kritiķi izteica šādu spriedumu, Vaits „Austrālijas vīzijai” šai romānā piegāja ar sapratēja un izlīdzinātāja skatu. Austrālijas dzīvi tas tēlo mazliet ironiski, to izsmej, bet viņa pieejā ir arī kaut kas maigs un sirsnīgs.
Cilvēcības koks ir skaists darbs, poētisks, samērā viegli lasāms. Vaits šeit parādās kā reliģisks rakstnieks, un tāds viņš ir arī vēlākos darbos. „Es nepiederu ne pie vienas baznīcas, bet es esmu ticīgs cilvēks,” tas saka par sevi.
Romānam ļoti nekomplicēta forma − tēlota kāda austrāliešu trūcīga farmera un viņa sievas dzīves gaitas, no jaunības cauri dzīves vidējam posmam līdz vecumam, fiziskam sabrukumam un nāvei. Pieeja tematam ir apzināti konvencionāla, meklēti arhaiska. Eimijas un Stenlija Pārkeru dzīves plūst rāmi, ritmiski, brīžiem uzšūpodamās augšā, brīžiem nolaizdamās lejā. Farmera dzīves ritms cieši saistīts ar pārmaiņām dabā, ar gada laikiem, ar dabas parādībām. Grāmata iedalīta četrās daļās, katra no tām atbilst simfonijas iedalījumam.
Romāns it kā risinās divi plāksnēs − vienā rakstnieks izseko precētā pāra dzīves gaitai, viņu savstarpējām attieksmēm, atsvešinoties vienam no otra; otrā tas tēlo pārmaiņas viņu apkārtnē, pilsētas izplešanos un kā urbanizācija ietekmē viņu dzīvi. Civilizācijas radītās pārmaiņas pārņem Pārkeru saimniecību, pamazām tā kļūst par Sidnejas priekšpilsētas daļu.
Šai romānā Vaits rada šķietami vienkāršus lauku cilvēku tēlus. Šī vienkāršība maldina, Eimija Pārkere ir viens no komplicētākiem sieviešu tēliem Vaita raksturu galerijā − Eimiju tas ir radījis, apbrīnojami iejuzdamies tēlojamā raksturā. Viena no galvenam problēmām, ar ko Vaits nodarbojas šai romānā, ir vientulības problēma. Šķiet, ka farmeru pāris dzīvo kopā labi un saticīgi, bet viņi ir vientuļnieki, katrs dzīvo savu atsevišķu dzīvi. „Katrs cilvēks ir ietīts pats savā mistērijā, ko tas nevar atrisināt,” rakstnieks liek Eimijai domāt. Vientuļi šie cilvēki ir arī tādēļ, ka visa apkārtne, daba viņus par tādiem padarījusi. Daba ir brīžiem blēdīga (plūdi un ugunsgrēks), tad atkal laipna un vēlīga, bet nekad tā pilnībā neatklājas tiem, kas viņā dzīvo. Ļaudis, kas šai zemē dzīvo, dabai nevar tuvoties; cilvēki ir izolētas būtes, kuŗus daba nepieņem.
Kā visiem Vaita romāniem, arī šim ir reliģisks apakštonis. Šai gadījumā tā ir doma par mūžību − cilvēki mirst, bet dzīvība paliek. Dzīvība, kas izpaužas dažādos veidos, ne tikai cilvēkā, bet arī kokā. Romāna beigās Stena mazdēls staigā pa neapkopto, primitīvo dārzu pēc vectēva nāves un sapņo par to, ka tas vienu dienu būs slavens dzejnieks un rakstīs poēmu par dzīvi. „Tā kā beigās nebija beigu,” ar šiem vārdiem Vaits nobeidz savu romānu.
Jau šai darbā Vaits daudz nodarbojas ar simboliem un veido savu īpatnējo rakstīšanas manieri, ko tas vēlākos romānos izkopj vēl vairāk. Viņš dara pāri angļu valodas gramatikas likumiem, raksta teikumus bez izteicējiem, bieži tos iesāk ar divdabjiem (ļoti neparasta teikumu konstrukcija angļu valodā), lietā agrāk nedzirdētus epitetus, rotaļājas ar vārdiem un skaņām (kā to dara D. Džoiss) un padara savu grāmatu grūti lasāmu vidēji izglītotiem lasītājiem. Tāpēc nav brīnums, ka austrālieši viņu neatzīst. Vaita stils tos kaitina.
1957. gadā Vaitam iznāca romāns Voss par vācu cilmes pētnieku Leichardtu, vēsturisku personu, kas 19. gs. otrā pusē vadīja ekspedīciju uz Ziemeļu Kvīnslendu un tur aizgāja bojā. Apstākļi, kādos tas mira, palika nenoskaidroti. Romāna Voss stāsts un uzbūve šķietami vienkārši. Botāniķis Voss ierodas Sidnejā un uzņemas vadīt ekspedīciju, ko financē kāds no Sidnejas 19. gs. bagātniekiem, vārdā Bonners. Ar Loru Treviljenu, Bonnera audžu meitu, Vosam nodibinās draudzības un mīlestības saites, kas gan ļoti neskaidri parādītas. Voss dodas uz Kvīnslendas ziemeļiem, ceļā piedzīvo dažādas grūtības, ekspedīcijas dalībnieki pamazām viens pēc otra aiziet bojā, un Voss paliek viens. Beigās iedzimtie to nogalina. Lora savu mūžu nodzīvo Sidnejā par kādas meiteņu ģimnāzijas vadītāju. Romāns ir tomēr viens no komplicētākiem Vaita darbiem. Vosa ceļojums ir allegorija. Tas ir dantisks ceļojums − kāda cilvēka, kādas dvēseles ceļojums uz pašatklāsmi. Mocības, ko Voss un viņa ekspedīcijas dalībnieki piedzīvo ceļā (lietus gāzes, gājiens caur tuksnesi) atgādina epizodus no Dantes elles aprakstiem. Viņa vadītāja zvaigzne ir Loras (Vaits to nesauc par Beatrisi) mīlestība. Voss nav ikdienišķīgs cilvēks, tas ir pārcilvēks − Übermensch (Valtu ietekmējusi Nīcšes filozofija) − kā tāds tas arī meklē ceļu uz savu „es”. Voss dodas ceļā ar gandrīz reliģisku fanātismu. Pirms sava ceļojuma tas ir arrogants un lepns − tāds viņš meklē tuvošanos Dievam. Ceļojuma laikā tas pamazām zaudē lepnumu un kļūst arvien pazemīgāks. Romāna galvenā tēma ir cīņa starp lepnumu un pazemību. Tikai pilnīgā pazemībā cilvēks atrod ceļu uz savu „es”. Vosa nāve, kad viņu, citu iedzimto pamudināts, nogalina jauns iedzimtais, ko viņš domāja draudzīgu esam, atgādina krustā sišanas skatu. Šim darbam vijas cauri kristīgās ticības leģendu kontūras, īsi pirms Vosa nāves Vaits raksta: „Lielā leģenda sāka kļūt par īstenību.” „Beigās tas bija patiesi pazemots” un teikumu tālāk, „tā arī svētos, no kuŗiem palikuši tikai kauli, kanonizē.” Pretstatā šīm nodaļām, kuŗās skaistās metaforās, reliģiskos un mistiskos simbolos ir tīts Vosa ceļojums, ir nodaļas, kas apraksta seklo, priecīgo, materiālisko Sidnejas pilsoņu dzīvi. Par šīs dzīves garīgo tukšumu un interešu trūkumu Vaits viegli ironizē un pasmejas. Romānā tas liek kādam sacīt: „Kungu kārta ar aitas gaļu ir ieēdusies garīgā stulbumā.” Mirdams Voss, svešinieks un ieceļotājs, kļūst par Austrālijas daļu. Savas simpātijas pret Austrāliju Vaits apliecina ar to, ka dod svešiniekam iespēju garīgu šķīstīšanos rast tieši šai zemē. Austrālijā Vosam ir dota iespēja ieskatīties mūžībai acīs. Varbūt tādēļ šis romāns ir vienīgais Vaita darbs, kas izpelnījies austrāliešu atzīšanu un tie to uzskata par viņa labāko darbu.
Pēdējo gadu sarakstītajos romānos Vaits arvien vairāk nodarbojas ar šādām problēmām − kas tie ir par spēkiem, kas virza cilvēka garu uz atpestīšanu un šķīstīšanu vai arī, ļaunuma pārņemtu, uz garīgu iznīcināšanu? Izolētajā, garīgi tukšajā austrāliešu sabiedrībā, kur eiropiskā kultūra vēl nav paspējusi tā īsti iesakņoties, šie ļaunie spēki (kā Vaits to parāda) izpaužas ārkārtīgi krasā, nežēlīgā, primitīvā veidā. Šai sabiedrībā dvēseles un gara meklētāji nevar iekļauties. Tie, kam atklājas dzīves dziļākā jēga, kas atrod piepildījumu dzīvē, ir izolēti, sabiedrības izstumti, neatzīti īpatņi.
Vaita pēdējos romānos notēloti ļaudis, kas ir spējīgi redzēt vīzijas, „ieskatīties mūžībai acīs”, uztvert kaut ko no tās dievišķīgās dzirksts, kas ir mūžības pamatā. Pret tiem, kam šīs spējas nav dotas, kas − dzīvē meklē tikai materiālās vērtības, Vaits vēršas nežēlīgi un asi. Tie ir ikdienas ļaudis, kas īpatņus nesaprot. Šie „ikdienas” ļaudis nes sevī ļaunumu. „Katrā cilvēkā ir ļaunums,” tas saka un citē angļu dzejnieka Bleika vārdus: „Nežēlībai ir cilvēka sirds.” Katrs cilvēks savā dzīvē dara pāri kādam citam, parasti tādam, kas tam ir tuvs un ko tas mīl. „Izredzētie” apzinās savu vainu un meklē to izpirkt, bet seklais ikdienas cilvēks savā garīgā aklumā no ļaunuma nevar atbrīvoties.
Tādas problēmas nodarbina Vaitu romānā, Braucēji uguns ratos (Riders in the Chariot) kas iznāca 1961. gadā. Grāmatas virsrakstam pamatā ir Vecās derības Ecēchiēla grāmatas pirmajā nodaļā aprakstītā vīzija, kuŗā pravietis redz četras spārnotas būtes cilvēku līdzībā, kas ierodas ugunīgā viesuļvētrā. Arī Vaitam šai romānā ir četras parādības, kas it kā nebūtu „no šīs zemes”. Tie ir četri savādnieki, kuŗus sabiedrība ir izstūmusi. Šiem īpatņiem ir dota dievišķā dzirksts, kas ļauj tiem dzīvē ieskatīties dziļāk nekā viņu apkārtnes ļaudīm. Mūža beigās tie pārdzīvo tādu kā reliģiskās atklāsmes brīdi.
Vientiesīga un ļaužu nicināta, miss Hēra klīst pa savu vecāku muižas dārzu. Pēc vecāku nāves tā apdzīvo kādreiz grezno, bet tagad sabrukušo muižu Ksanadū, kādā Sidnejas priekšpilsētā. Viņai ir dotas spējas, kas nav apkārtnes ļaudīm − saprasties ar dabu, ar stādiem, ar dzīvniekiem. Viņa tik ilgi ir dzīvojusi tuvu dabai kopā ar „sava dārza putniem, kukaiņiem un stādiem, ka tā var saskatīt dievišķo dabā, sadzirdēt „mūžības balsi” tajā. Otrs šī romāna tēls ir viens no spēcīgākiem visā Vaita raksturu galerijā. Šī tēla radīšanai tas ir veltījis ļoti daudz pūļu, piegājis tam ar lielu rūpību. Tas ir ebreju tautības, kādreizējais modernās literātūras profesors Vācijā, nekvalificētā darba strādnieks Austrālijā, Himelfarbs. Himelfarbs ir dziļi reliģiozs cilvēks, kas pieturas pie savu senču ticības un ir lojāls savas tautas dēls.
Vaits šeit tēlo akadēmisko dzīvi Vācijā pirms Hitlera laika. Vācu mazpilsētas mietpilsonis dzīvi tas tēlo ar lielākām simpātijām nekā austrāliešu ikdienas dzīvi. Himelfarba liktenis ir tāds pats kā citiem ebreju tautības ļaudīm Hitlera laikā, ar to starpību, ka tas pēdējā brīdī izglābjas no gāzes kameras un, pēc ilgākas klaiņošanas (pavadot kādu laiku arī Israēlā, kur tas tomēr nepaliek), tas ierodas Sidnejā un sāk strādāt kādā fabriciņā, kur ražo divriteņu lampas. Viņa grēks − žīdu vajāšanas laikā tas kādu dienu neatgriezās mājās, kad tam bija nojauta, ka viņu meklēs. Viņa vietā aizveda viņa sievu, ko tas dziļi mīlēja. Romāna visdramatiskākais moments ir Himelfarba simulētā „krustā sišana”, kad Lielajā Piektā piedzērušie darba biedri to piesit pie koka fabrikas pagalmā. Vaits ir daudz kritizēts par šo „krustā sišanas” skatu, kas nav pietiekami motivēts ne psīcholoģiski, ne arī dramatiski. Notikums šķiet neticams. Jāatceras tomēr, ka romāns Braucēji uguns ratos ir allegorija, un šai allegorijā krustā sišanas skats nenoliedzami iederas. Neparasti kulturālo un smalkjūtīgo bijušo vācu mācībspēku Himelfarbu sit krustā viņa stulbie un nejūtīgie darba biedri − pēc Vaita domām tā sabiedrības daļa, kas ir pret kultūru neiecietīga, varētu sist krustā katru, kas neiederas viņu pasaulē un atšķiŗas ar savu dziļāko, iejūtīgāko dzīves skatu. Perversie ļaunuma spēki, kas pēc Vaita domām aprakti zem Austrālijas garīgās dzīves tukšuma, var kādreiz izlauzties uz āru ar iepriekš neparedzētu niknumu.
Divi pārējie romāna tēli ir mazāk sīki izstrādāti. Alfs Deboijs ir jauns iedzimtais, kam ir talants glezniecībā un kas sapņo par lielā mākslas darba radīšanu. Tam nav ne draugu, ne radu. Dzīvodams lielā trūkumā, viņš saslimst ar tuberkulozi, un brīdī, kad tam šķiet, ka radījis sava mūža lielāko darbu, tas mirst, slimības pārņemts. Ceturtais tēls ir vientiesīgā un neizglītotā Godbolda kundze, kas precējusies ar dzērāju, mēģina izaudzināt savus daudzos bērnus. Lielā sirsnībā un izpalīdzībā tā tuvojas katram, kas ir nelaimīgs. Viņa mēģina palīdzēt Himelfarbam pirms nāves, Alfam Deboijam un arī Hēras jaunkundzei.
Šiem četriem „šķīstsiržiem” ir spējas, kas dotas tikai nedaudziem. Tie ir saskatījuši gaismu, kas pār tiem nolaidusies un padarījusi tos par svētiem. Viņi ir spārnotās būtes, kas ieskatījušies mūžībā, uguns ratu gaismas apņemti. Mūžību tie ir saskatījuši visās lietās (the infinite in everything). Šo darbu lasīt nav viegli, bet jāpatur prātā, ka tā ir allegorija − tā ir Austrālijas dzīves vīzija, kādu to skatījis Vaits.
Svētais aplis (The Solid Mandala) 1966. gadā ir stāsts par dvīņu brāļiem, angļu ieceļotāja sociālista Brauna dēliem, kas izaug kādā Sidnejas priekšpilsētā. Tēvs ir cerējis Austrālijā atrast labākus sociālos apstākļus un auglīgāku zemi savām sociālistiskām mācībām. Vīlies Austrālijas dzīvē, tas meklē pieķeršanos Eiropas kultūrai − tā, piemēram, savai lētajai koka mājiņas verandai tas liek uzcelt jumtu grieķu tempļa jumta formās. Sava bankas ierēdņa brīvo laiku tas pavada, lasot angļu klasiķus. Viņa dēli − pazemīgais, vientiesīgais Arturs un apdāvinātais, bet savādais Valdo nevar pārraut saites ar savu ģimeni un tās pagātni un nodzīvo savu mūžu vecāku celtajā mājiņā. Abu brāļu personības brīžiem saplūst kopā; tad lasītājam liekas, ka tā ir viena cilvēka cīņa gan ar ļauniem, gan ar labiem spēkiem. Romānā notēlota ļaunuma problēma; beigās uzvar ļaunais, tā ka šai darbā viss ir drūms, perverss, bez cerībām. Nav spēcīgā šķīstīšanas momenta, kāds bija iepriekšējos romānos. Techniski šis romāns ir interesanti nostrādāts, bet lasot atstāj nepatīkamu un rūgtu piegaršu.
Vaita romānu Vīvisektors (The Vivisector), kas iznāca 1970. gadā, nebūtu pārspīlēts nosaukt par viņa visspēcīgāko darbu. Šai romānā − Vaits nodarbojas ar kāda mākslinieka dzīves stāstu no viņa agrās bērnības līdz nāvei. Hertls Kortnijs kļūst par slavenu austrāliešu gleznotāju, bet tas ir vientuļnieks, īpatnis, kas neiekļaujas konvencionālajā sabiedrībā. Rakstnieks šai darbā mēģina rast atbildi uz jautājumiem, kas ir mākslinieciska radīšana, vai māksliniekam ir iespējams mākslas darbā izteikt dzīves īsto būtību, īsto patiesību. Lai saprastu dzīvi, tā viņam jāuzšķērž, jāsagraiza, kā to darītu vīvisektors, bet uzgriežot tas nogalina dzīvo. Te parādās Vosa problēma citā variācijā − Voss, meklējot dzīves jēgu, aiziet bojā − Hertls, vīvisektors, mēģina piekļūt dzīves jēgai morāliski, iznīcinot citus ar savu nostāju pret cilvēkiem un dzīvi. Kad tas viņam neizdodas un mākslas būtība tam neatklājas, tas beigās − līdzīgi Vosam − piedzīvo atklāsmes brīdi nāves stundā.
Grāmata vietām ir grūti lasāma. Vaits liek māksliniekam Hertlam nolaisties dzīves padibenēs, dzert dzīves rūgto kausu līdz mielēm. Hertls „graiza” dzīvi. Tas cer, ka nežēlībā tā viņam atklāsies, lai tas to varētu tvert savā mūža lielākā darbā. Kad viņa audžu māte tam saka: „Tu Hertl, tu piedzimi ar nazi rokā”, tā pārlabo teikto: „Nē, ar nazi acī.”
Uz istabas sienas māksliniekam bija uzrakstīts nepabeigts aforisms:

Dievs ir vīvisektors,
Dievs ir mākslinieks,
Dievs ir......
Nobeigumu šim aforismam tas nekad nebija varējis atrast.
Nensija, ielas meita, ar ko tas saietas un kas viņu mīl, tam kādā vietā prasa, kas ir modernā māksla. Uz to mākslinieks atbild:Ja es to varētu ielikt vārdos, tad man nebūtu patikas gleznot.” Kādu laiku Hertls meklē dzīves jēgu attieksmēs ar sievietēm. Pret visām viņš ir nežēlīgs. Kāda skaista grieķiete, kas cer, ka mākslinieks viņu draudzību attēlos gleznā, piedzīvo, ka tas uzglezno drausmīgu pornogrāfisku gleznu. Izmisumā tā pārgriež sev roku dzīslas. Pašnāvībā tā nemirst, jo tā ir tikai simulēta pašnāvība, tāpat kā glezna, ko Hertls ir radījis, nav īsts mākslas darbs, tas neparāda viņu attiecību īsto būtību. Šai gleznā, kā viņš saka, „katrs no viņiem eksistēja savā plāksnē, tā nebija ne patētiska, ne traģiska, ne arī pornogrāfiska.”
Hertlu nesaprot arī tie, kas viņam stāv tuvu. Tā viņa audžu māte par viņa gleznošanu saka: „Labi, ka tev ir hobijs.” Un romāns sākas ar simbolistisku ainu. Kad mazais Hertls prasa tēvam, kāpēc vistas knābā to, kuŗai ir šķībs kakls, tad tēvs atbild: „Tāpēc, ka tām nepatīk viņas izskats, tāpēc, ka tā ir savādāka.”
Tuvojoties dzīves beigām, Hertls atbildi uz jautājumu, kas ir mākslinieciskā radīšana, sāk meklēt reliģiskā pārdzīvojumā. Grāmatas sākumā rakstnieks citē Ben Nikolsena (Ben Nicholson) vārdus: „Kā es to redzu − gleznošana un reliģisks pārdzīvojums ir viens un tas pats, un tas, ko mēs visi meklējam, ir bezgalības izprašana un aptveršana.” Hertls Kortnijs līdz mūža beigām nezaudē cerību, ka tas vēl varēs šo mīklu atrisināt un atrast atbildi uz šo jautājumu. Drudžaini tas strādā vēl pēdējās mūža dienās, kad jau jūt, ka nāve ir tuvu; tam ir aizdomas, ka viņa pusmāsa jau domā par piemērotu bēru sludinājumu. Viņš tic, ka zilajā krāsā vajadzētu slēpties atbildei uz jautājumu, kas to ir mocījis visu mūžu. Dažas minūtes pirms nāves tas vēl jauc krāsas, cerībā atrast šo noslēpumaino zilo krāsu, kas izteiktu mūžīgo, dievišķīgo. Zilajā indigo krāsā vajadzētu būt atrisinājumam. Romāns beidzas ar Hertla vārdiem: „Pārāk noguris, pārāk bezgalīgs − in − di − godd/” Vai tā ir vārdu spēle, ko varētu tulkot kā „in dear God”? Vai Hertlam mirstot, Dievs tam ir tomēr parādījies?
Romānā Vīvisektors nevar runāt par Austrālijas dzīves izskaistināšanu, kā tas ir Vosā. Šai romānā dzīve parādās netīra, perversa, asinīm piešļakstīta. Bet gleznotājam, kā Vaits saka, savā darbā nav jārada aistētisks pārdzīvojums. Rakstot šo romānu, arī Vaitam nebija tāda nolūka.
Interesanti zināt, vai Nobela prēmija Patrikam Vaitam palielinās lasītāju un piekritēju skaitu viņa paša zemē, ko tas ir nosaucis par „lielo Austrālijas tukšumu, kuŗā cilvēka prātu vērtē viszemāk”.

Drukāt

  Skumju akmeņi
Publicējis: Forumotajs - 2020-05-25 3:35 - Forums: Mūzika - Atbildes (1)

Skumju akmeņi

https://skumjuakmeni.bandcamp.com/

Drukāt

Information Baltijas Saspēles
Publicējis: Ilgmārs - 2020-05-23 22:10 - Forums: ArmA3 - Atbildes (2)

Sveiki!
Reizi divās nedēļās mēs organizējam Mūsu grupiņas (LV), Lietuviešu, Igauņu un Dāņu armas spēlētāju saspēles. kopā aptuveni 50-70 cilvēku.
Nezinu vai te vajadzētu mest kādus diskorda linkus, tāpēc nemetīšu pagaidām.
Ja ir interese - sūti pm. 

Video no saspēles:
https://youtu.be/fNM-GAm1F1I

Drukāt

  Talvisota winter war
Publicējis: Forumotajs - 2020-05-19 21:48 - Forums: Citas spēles - Nav atbilžu

Talvisota for Rising Storm 2 brings players from the steaming jungles of Vietnam to the frozen forests of Finland, during the Soviet-Finnish Winter War of the late 1930s.

https://store.steampowered.com/app/12062...inter_War/

Drukāt

  Viendzimuma pāru kopdzīves regulējums
Publicējis: Forumotajs - 2020-05-18 2:37 - Forums: Latvijas ikdiena un notikumi - Atbildes (3)

Baiba Rudevska: Viendzimuma pāru kopdzīves regulējuma tiesībpolitiskā problemātika (pilnā versija, bez cenzūras)

*Raksta īsās versijas pirmspublikācija – laikraksts “Jurista vārds”. Raksta pilnā versija iepriekš publicēta portālā spektrs.com
Dr.iur. Baiba Rudevska


2014. gada nogalē Latvijas juristu, politiķu un sabiedrisko darbinieku aprindās arvien biežāk sāka skanēt viendzimuma attiecību tēma. Jau jūlija beigās šis jautājums tika apspriests ikgadējā konstitucionālās politikas seminārā Bīriņos.1 Novembrī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs nāca klajā ar publiskiem atklājumiem par attiecīgo savas privātās dzīves aspektu.2 Drīzumā pēc viņa to pašu izdarīja Lielbritānijas vēstnieks Latvijā.3 Paralēli tam tieši Lāčplēša dienā, 11. novembrī, Lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienība „Mozaīka” nosūtīja tieslietu ministram Dzintaram Rasnačam atklātu vēstuli par viendzimuma pāru praktiskajām problēmām un nepieciešamību tās tiesiski sakārtot.4 12. decembrī ministrs atbildēja „Mozaīkai", paziņodams, ka „tādu grozījumu veikšana, kas maina laulības un ģimenes jēdzienu izpratni vai ievieš šobrīd likumā neregulētus dažādus personu savienību veidus, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 110. panta būtībai un apdraud sabiedrības un valsts pastāvēšanas pamatvērtības”.5 18. decembrī „Neatkarīgā Rīta Avīze” publicēja interviju ar Valsts prezidentu Andri Bērziņu, kurā viņš atteicās jūsmot par 2015. gadā Rīgā planoto „geju praidu” un par homoseksuālo dzīvesveidu sacīja sekojošus vārdus: „Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni.”6 Jau minētā „Mozaīka” nekavējoties pauda savu vilšanos par tik „ķecerīgiem” vārdiem, aicinot visas pasaules LGBT aktīvistus rakstīt Valsts prezidentam un „atgādināt viņam par iekļaušanas un universālo cilvēktiesību vērtību.”7
Šajos apstākļos arī autore vēlētos dot savu artavu šai tiesībpolitiskajai diskusijai. „Jurista Vārda” lasītāji līdz šim ir pazinuši autori kā starptautisko privāttiesību, intertemporālo tiesību un civilprocesa speciālisti, kuras publikācijas ir skārušas vairāk vai mazāk tehniskas tiesību piemērošanas problēmas. Tomēr šoreiz viņa pēc īsām pārdomām nolēma uz laiku mainīt savu lomu un pievērsties plašākas tiesībpolitiskas problēmas apspriešanai. Par viendzimuma pāru problemātiku „Jurista Vārda” slejās līdz šim ir rakstīts samērā maz8, tādēļ autore pacentīsies izvērstā veidā izklāstīt savu nostāju šajā jautājumā, cerot ar to veicināt konstruktīvu diskusiju kolēģu starpā.
Šajā rakstā autore nekavēsies pie dažāda dzimuma neprecētu pāru kopdzīves regulējuma. 2013. gada 7. novembrī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) Lielā palāta pasludināja spriedumu lietā Vallianatos un citi pret Grieķiju, kurā skaidri deklarēja, ka: (a) Eiropas Cilvēktiesību konvencija neuzliek valstīm pienākumu ieviest neprecētu pāru kopdzīves regulējumu, taču (b) ja valsts tomēr nolemj to ieviest, tad tā nav tiesīga noteikt to tikai attiecībā uz dažādu dzimumu pāriem; šādas „reģistrētas partnerattiecības” ir jānosaka arī viendzimuma pāriem; pretējā gadījumā ir konstatējams konvencijas 14. panta pārkāpums kopsakarā ar 8. pantu (diskriminācija, īstenojot tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību).9 Līdz ar to vairs nav jēgas atsevišķi runāt par dažāda dzimuma pāru „partnerattiecību” reģistrēšanu: ja Latvija ieviesīs šādu institūtu, tai būs gribot negribot jāattiecina tas arī uz viendzimuma pāriem, – citādi mūsu valsts tiks drīz vien notiesāta Strasburgas tiesā.
Protams, blakus bezierunu paklausībai ir arī cits, godpilnāks ceļš: konstruktīva pretošanās, lai pasargātu savas valsts konstitucionālos pamatus un vērtības. Piemēram, 2009. gada novembrī lietā Lautsi pret Itāliju ECT Otrā sekcija noveda ideoloģisko tiesas aktīvismu (angļu val. judicial activism) līdz galējam absurdam. Tā vienbalsīgi pasludināja, ka krucifiksu atrašanās Itālijas valsts un pašvaldību skolu klasēs pati par sevi pārkāpjot „konfesionālās neitralitātes” principu (kurš Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un tās protokolos nekur nav atrodams), un tātad – reliģijas brīvību un neticīgu vecāku tiesības uz viņu reliģiskās vai filozofiskās pārliecības ievērošanu viņu bērnu izglītības procesā.10 Ko darīja itāļi? Vai nopūtās, pasēroja un paklausīgi noņēma krucifiksus no klašu sienām, kā daži to bija pareģojuši?11 Nekā nebija! Itālijā šis spriedums izraisīja milzīgu sašutuma vētru: absolūtais itāļu vairākums (ticīgie un neticīgie, kreisie un labējie) atteicās akceptēt tik nekaunīgu ideoloģisku iejaukšanos savas valsts vēsturiskajā un politiskajā identitātē. Vairāki valdības locekļi nāca klajā ar ļoti asiem, pret ECT vērstiem paziņojumiem, liekot noprast, ka šis spriedums netikšot izpildīts. Vēl jo vairāk – spriedums sacēla pamatīgu skandālu arī ārpus Itālijas. Veselas desmit Eiropas Cilvēktiesību konvencijas dalībvalstis iestājās lietā kā trešās puses, atbalstot Itāliju; vēl desmit citas valstis pauda Itālijai politisku atbalstu. Un… ECT vienkārši nobijās un aši „ieslēdza atpakaļgaitu”. 2011. gada 18. martā ECT Lielā palāta pasludināja spriedumu par labu Itālijai, noraidot pieteicēju sūdzību.12
Taču Latvija nav Itālija, un latvieši nav itāļi. Autore netic, ka mūsdienu valdošajām aprindām pietiks drosmes līdzīgā veidā stāties pretī starptautiskas tiesas autoritātei; galu galā ne jau itāļiem, bet latviešiem ir sakāmvārds: „Neej ar stipro lauzties un ar bagāto tiesāties”. Tāpēc, ja likumdevējs nevēlas ieviest mūsu valsts tiesību sistēmā „viendzimuma partnerattiecību” institūtu, tam nav nekādas citas izvēles, kā atteikties ieviest „reģistrētās partnerattiecības” arī attiecībā uz pretēja dzimuma pāriem (kuriem tas būtu pavisam lieki, jo viņi taču var vienkārši noslēgt laulību saskaņā ar attiecīgajām Civillikuma normām). Ja nav vēlēšanās iesaistīties riskantā cīņā ar Trojas zirgu, tam nemaz nav jāatver vārti, – lai cik skaļi dažādas balsis no ārienes un no iekšienes uz to neaicinātu.
Šis raksts sastāv no trim daļām. Pirmajā daļā autore parādīs, kā un kādēļ homoseksuālisma sakarā ikdienā lietotā terminoloģija galvenokārt ir maldinoša un balstās uz aplamiem pieņēmumiem. Otrajā daļā viņa aplūkos jautājumu par „viendzimuma laulībām”. Visbeidzot, trešajā daļā viņa pievērsīsies jautājumam, vai Latvijā būtu jāievieš viedzimuma pāru „reģistrēto partnerattiecību” institūts un kādai vispār būtu jābūt valsts attieksmei pret homoseksuālo dzīvesveidu. Aplūkojot un analizējot visus šos jautājumus, autore centīsies nevis balstīties uz tukšām emocijām, bet lietot tikai racionālus apsvērumus, – kā tas īstenībā būtu jādara ikvienam sevi cienošam juristam.
I. Terminoloģiskā „putra“ un ideoloģiskās prezumpcijas
1.1. Kas ir „gejs“, „lesbiete vai LGBT
Juristam it kā būtu jāatzīst par pašsaprotamu, ka normatīvajos aktos un tiesu nolēmumos lietotajiem terminiem ir jābūt apveltītiem ar pietiekami skaidru jēgu un tvērumu. To prasa elementārās tiesiskās noteiktības princips, jo no šo jēdzienu piemērošanas taču ir atkarīgi cilvēku likteņi. Vispārīgi skatoties, viens no klasiskajiem spriešanas un diskusijas vešanas pamatnoteikumiem ir prasība vispirms vienoties par to jēdzienu definīcijām, kuriem šajā diskusijā būs atslēgvārdu loma. Atgādināsim, ka viens no iemesliem, kādēļ Sokrātu piespieda iedzert indi, bija viņa pastāvīgā uzmākšanās oponentiem, spiežot viņus definēt jēdzienus…
Diemžēl, runājot par viendzimuma attiecību jomu, no šīs saprātīgās prasības nez kāpēc tiek pieļauta atkāpe. Likumos un citos normatīvajos aktos parādās jēdziens „seksuālā orientācija“, bet tiesībpolitiskajā diskursā pastāvīgi skan vārdi „seksuālā minoritāte“, „gejs“, „lesbiete“ un „LGBT“ (saīsinājums no angļu Lesbian, Gay, Bisexual and Transgender). Taču neviens no šiem jēdzieniem netiek skaidri un viennozīmīgi definēts nedz starptautiskajās tiesībās, nedz kur citur. Lasot dažādus avotus, var nonākt pie slēdziena, ka šie jēdzieni var tikt definēti trijos dažādos veidos, turklāt attiecīgās trīs kategorijas bieži vien nesakrīt vienā personā. Un proti, „gejs“ (vai „lesbiete“) var tikt saprasts kā:
(a) „cilvēks, kurš jūt dzimumtieksmi pret sava dzimuma personām“;
(b) „cilvēks, kurš stājas dzimumsakaros ar sava dzimuma personām, t.i., pastāvīgi vai gadījuma pēc piekopj homoseksuālu uzvedību“;
© „cilvēks, kurš sludina un atbalsta noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju, – t.s. LGBT ideoloģiju – kas māca, cita starpā, ka homoseksuāls dzīvesveids ir morāli līdzvērtīgs heteroseksuālajam un ir pielīdzināms laulībai“.
Sāksim ar to, ka ne visi „a“ ir „b“. Ir cilvēki, kuri iekšēji jūt iekāri pret sava dzimuma personām, taču atzīst šīs tieksmes kaitīgumu, pretojas tai un homoseksuālu uzvedību nepiekopj. Ir cilvēki, kuri sākotnēji piekopj homoseksuālu dzīvesveidu, taču vēlāk to atmet un sāk atklāti liecināt pārējiem par savu pieredzi (tādējādi izpelnoties „c“ grupas pārstāvju naidu un kļūstot par viņu verbālo uzbrukumu upuriem).13
Tāpat daudzi „b“ nav „a“. Cietumos, bruņotajos spēkos, slēgtās internātskolās u.tml. vienmēr ir bijis izplatīts šāds fenomens: uz ilgāku laiku nonākot šaurā un slēgtā sava dzimuma personu lokā, daži cilvēki izvēlas pagaidu kārtā apmierināt dzimumtieksmi ar tā paša dzimuma personām. Tomēr šeit nevar konstatēt nekādu reāli noturīgu noslieci, jo pēc atbrīvošanās no cietuma vai pēc demobilizācijas šo cilvēku varākums homoseksuālos sakaros vairs nekad nestājas un nodibina normālas ģimenes ar pretējā dzimuma pārstāvjiem. Tas pats sakāms par vēsturē zināmajām pederastijas14 tradīcijām, piemēram, spartiešu karavīru (hoplītu)15 un japāņu samuraju16 starpā. Šīs tradīcijas bija kulturāli nosacītas, un pēc „izklaidēšanās“ ar jaunāko kolēģi hoplīts vai samurajs mierīgi atgriezās mājās pie sievas un bērniem.
Iesim tālāk: nebūt ne visi „b“ ir „c“. Visi tie autorei personīgi pazīstamie cilvēki, kuri ir izvēlējušies piekopt homoseksuālu dzīvesveidu, nekādas īpašas tiesības sev nevēlas un nekādos „geju praidos“ nepiedalās. Viņu vienīgā vēlme ir, lai sabiedrība liktu viņus mierā un ļautu viņiem viņu privātajā sfērā dzīvot tā, kā viņi grib.
Un, visbeidzot, ne visi „c“ ir „a“ un/vai „b“. Ja lasītājs uzmanīgi pavēros kaut vai pēdējo mēnešu politiskās debates Latvijā, viņš konstatēs to acīmredzamo faktu, ka lielākā daļa no latviešu „seksuālo minoritāšu tiesību“ atbalstītājiem jeb LGBT ideologiem ir ģimenes cilvēki ar bērniem, kuri paši homoseksuālu dzīvesveidu nepiekopj.
Tātad rezumēsim: jēdzieni „gejs“, „lesbiete“, „LGBT persona“, „seksuālā orientācija“ u.tml. ir ārkārtīgi izplūduši un neskaidri, jo tie var apzīmēt trīs pilnīgi dažādas realitātes: (a) noteiktu tieksmi jeb noslieci, (b) noteiktu uzvedību jeb dzīvesveidu, © noteiktu sabiedriski politisku ideoloģiju. Nekad nav pilnīgi skaidrs, kurā nozīmē noteiktajā brīdī šie jēdzieni tiek lietoti. Piemēram, saskaņā ar Darba likuma 7. panta otro daļu, „[š]ā panta pirmajā daļā paredzētās tiesības nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas – neatkarīgi no personas [..] seksuālās orientācijas [..].“ Savukārt tā paša likuma 29. panta devītā daļa nosaka atšķirīgas attieksmes aizliegumu darba tiesiskajās attiecībās, cita starpā, personas „seksuālās orientācijas“ dēļ. Taču ko īsti tas nozīmē? Vai šīs normas ir piemērojamas, ja, teiksim, vīrieti atsakās pieņemt darbā par skolotāju: (a) tāpēc un tikai tāpēc, ka viņš reiz ir čukstus atzinies bijušajam kolēģim, ka viņam patīkot puiši? (b) tāpēc, ka viņš pagātnē ir manīts uzmācamies jauniem puišiem vai tāpēc, ka viņš atklāti dzīvo ar otru vīrieti? © tāpēc, ka viņš ir redzēts piedalāmies „geju praidā“ un vicinām varavīksnes krāsu karogu? No tiesiskā viedokļa katra no šīm trim situācijām ir apspriežama dažādi, ar atšķirīgiem argumentiem un dažādu samērīguma analīzi.
Pēc autores domām, šī terminoloģiskā neskaidrība ir tīša un apzināta. Tā atbilst t.s. „salami taktikai“ – pēc analoģijas ar salami desu, kuru pakāpeniski sagriež plānās šķēlītēs. Šo taktiku bieži izmanto dažādi politiski spēki gadījumos, kad ātra un revolucionāra pāreja uz jaunu lietu kārtību draudētu izraisīt sabiedrībā sašutumu un protestus. Tāpēc pārmaiņas tiek veiktas pakāpeniski, maziem solīšiem, turklāt apzināti lietojot divdomīgus jēdzienus. Vispirms cilvēkus pārliecina, ka konkrētais divdomīgais jēdziens būtībā neesot nekas šausmīgs, jo tas esot saprotams tikai tā visšaurākajā un visnekaitīgākajā nozīmē. Vēlāk, kad sabiedrība pie tā jau ir pieradusi, tiek sperts nākamais solis un jēdziena nozīme tiek paplašināta. Tieši tāpat ir arī šajā rakstā aplūkotajā jomā. Sākumā sabiedrība tiek pārliecināta, ka, pieņemot likumu par „diskrimināciju un naida celšanu sakarā ar personas seksuālo orientāciju“, esot domāta tikai un vienīgi „a“ nozīme: vai tad nav taisnīgi neļaut darīt pāri otram cilvēkam tikai tādēļ, ka viņš izjūt kaut kādas tieksmes, par kurām viņš pats varbūt nemaz nav atbildīgs?! Taču dažus gadus vēlāk izrādās, ka aiz minētajiem vārdiem īstenībā slēpās vēl kaut kas cits, un ar „diskrimināciju un naida celšanu“ sāk saprast vispirms jebkādu homoseksuālā dzīvesveida kritiku, bet pēc tam – arī jebkādu LGBT ideoloģijas kritiku. Šim fenomenam autore sīkāk pievērsīsies šā raksta trešajā daļā.
Pati autore vismaz šajā rakstā centīsies kliedēt iepriekšminēto jēdzienu sajaukumu un skaidri nodalīt visas trīs nozīmes. Pirmo – „a“ kategoriju – viņa apzīmēs aprakstoši: kā „homoseksuālas tieksmes (jeb noslieces) izjūtošas personas“. Otro – „b“ kategoriju – ar vārdu „homoseksuāļi“. Trešo – „c“ kategoriju – ar vārdkopām „LGBT aktīvisti“ vai „LGBT ideologi“. Ja viena un tā pati persona atbilst divām vai visām trim kategorijām, autore minēs tikai to kategoriju, kas attiecīgajā situācijā ir noteicošā. Piemēram, ja LGBT aktīvists organizē „geju praidu“ Rīgas ielās, tad, apspriežot šo konkrēto rīcību, ir vienalga, vai viņš pats izjūt homoseksuālas noslieces un vai piekopj attiecīgu dzīvesveidu.
1.2. Kas ir „seksuālā orientācija“ un „homoseksuāla persona“
Mūsu valodā pastāv t.s. „uzlādētie termini“: lietojot tos, runātājs piekrīt noteiktam pasaules skatījumam ar noteiktu postulātu klāstu. Tā, piemēram, ja cilvēks nopietni piemin „ārisko garu“ vai „ārisko mākslu“, tad no tā var secināt, ka viņa skatījumā pastāv īpaša „āriešu rase“; tā ir augstāka un attīstītāka par pārējām, kurām savukārt ir atvēlēta zemāko cilvēku (Untermenschen) loma. Ja aizpagājušā gadsimta latvietis, līdzīgi „Mērnieku laiku“ tēlam Švaukstam, lietoja izteicienus „bauru valoda“, „bauru tikumi“ u.tml., – tad arī viņa domas pamatā esošie pieņēmumi bija skaidri: latvieši ir sīka un atpalikusi zemnieku tautiņa, kuras kultūra un tradīcijas nav neko vērtas; prātīgs latvietis ir tāds, kurš savu latvietību ar kaunu atmet un pieslejas augsti attīstītajai vācu kultūrai. Ja dzirdam cilvēku lietojam vārdus „buržuāzija“, „proletariāts“, „šķiriskā apziņa“, – tad varam būt pilnīgi pārliecināti arī par viņa galvā valdošajiem pieņēmumiem: pastāv šķiru cīņa un viss pārējais, kā to mācīja Markss, Engelss un Ļeņins.
Tieši tāpat ir ar vārdkopām „seksuālā orientācija“, „homoseksuāla persona“, „LGBT persona“, „homoseksuāls cilvēks“ u.tml. Ja runātājs tās lieto, tad viņš ar to apliecina savu piekrišanu noteiktam pasaules skatījumam, un šajā skatījumā cilvēka seksuālās noslieces un seksuālā uzvedība tiek uztvertas kā viņa personības neatņemama sastāvdaļa. Šajā ziņā homoseksuālismam tiek piešķirta kaut kāda īpaša, izteikti privileģēta nozīme, salīdzinot ar visām pārējām tieksmēm un uzvedībām. Neviens nerunā, teiksim, par „alkoholiskām personām“, „narkotiskiem cilvēkiem“, „nikotīniskām personām“, „azartspēlmaņu minoritāti“ u.tml., – kas būtu jāuzlūko kā īpašas sabiedrības grupas jeb minoritātes ar īpašām tiesībām. Taču homoseksuāļi gan tiek uzskatīti it kā par īpatnēju, bioloģiski nosacītu cilvēces paveidu, būtībā līdzīgu rasei. Daudzi LGBT aktīvisti šādu nostāju pauž arī atklāti, saucot LGBT ideoloģijas pretiniekus par „rasistiem“. Viņu ieskatā „seksuālā orientācija“ ir tāda pati iedzimta, bioloģiski nosacīta un nemainīga iezīme, kā ādas krāsa, galvaskausa forma u.tml.; līdz ar to prasīt homoseksuālim, lai viņš mainītu savu uzvedību, esot tikpat nežēlīgi un bezjēdzīgi, kā prasīt melnādainam cilvēkam, lai viņš mainītu ādas krāsu un kļūtu balts. Un, protams, ir likumsakarīgi, ka jebkāds homoseksuālā dzīvesveida nosodījums šajā pasaules skatījumā ir tikpat ļauns un iracionāls, cik rasu naids, – un tātad ir attiecīgi sodāms no valsts puses. Tieši šajā kontekstā arī tika ieviests un plaši popularizēts termins homofobija“ (pēc analoģijas ar „ksenofobiju“).
Masu saziņas līdzekļi tik bieži atkārto apgalvojumu par homoseksuālo tieksmju it kā „iedzimto“ raksturu, ka daudzi cilvēki to lētticīgi pieņem. Taču īstenībā nav nekādu uz zinātniskiem pētījumiem balstītu empīrisku datu, kas ļautu izdarīt secinājumu par homoseksuālu tieksmju vai homoseksuālas uzvedības bioloģisku vai ģenētisku nosacītību. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma tiek veikti ļoti intensīvi pētījumi nolūkā atrast kaut vienu objektīvu iezīmi, ar kuru homoseksuāļi atšķirtos no pārējiem cilvēkiem. Šo pētījumu politiskā nozīme ir milzīga: pozitīva rezultāta gadījumā taču tiktu leģitimēta liela daļa no LGBT ideoloģijas pamatā esošajiem postulātiem (un, protams, atklājējam būtu garantēta arī Nobela prēmija). Tomēr visi šie meklējumi ir cietuši neveiksmi: neraugoties uz bioloģijas un ģenētikas zinātņu straujo attīstību, nekādu objektīvu atšķirību starp homoseksuāļiem un visiem pārējiem tā arī nav izdevies atrast. Daži 1991. un 1993. gadā publicētie pētījumi, kuri uzmanīga pieļāvuma formā secināja pretējo17, vēlāk tika apgāzti: vai nu pierādot autoru metodoloģiskās kļūdas, vai arī konstatējot iegūto rezultātu neatkārtojamību (t.i., veicot šo rezultātu zinātnisko falsifikāciju, saskaņā ar Kārļa Poppera ieviesto epistemoloģisko kritēriju).
Pirmkārt, nav konstatētas nekādas objektīvi saskatāmas atšķirības starp homoseksuāļu un pārējo cilvēku smadzenēm; nekāds „homoseksualitātes centrs“ smadzenēs nav ticis atrasts.18 Otrkārt, dvīņu (t.sk. vienolas dvīņu) starpā veiktie pētījumi arī neļauj nepārprotami secināt ka, ja abiem dvīņiem izrādās homoseksuāla nosliece, tad pie vainas būtu iedzimtība, nevis augšana cieši kopā un ar vienādu audzināšanu. Gluži otrādi: „vides ietekme uz seksuālo orientāciju ir tikpat svarīga un, kopumā raugoties, vēl svarīgāka, nekā ģenētiskais faktors“.19 Pavisam nesen (2010. gadā) tika publicēts pētījums, kas balstījās uz visu Zviedrijas iedzīvotāju starpā ievāktajiem datiem; arī šis darbs norāda, ka homoseksuālu noslieču rašanās dvīņos ir drīzāk izskaidrojama ar uzaugšanu kopīgā vidē, nekā ar ģenētiskajiem faktoriem.20 Treškārt, lai cik ģenētiķi nepūlētos, viņiem tā arī nav izdevies atrast nekādu īpašu „geju gēnu“. Lai gan amerikāņu pētnieks Dīns Heimers (Dean Hamer) 1993. gadā paziņoja, ka esot atklājis šādu gēnu vīriešu ­– homoseksuāļu starpā21, vēlākie pētījumi nespēja konstatēt pilnīgi nekādu sakaru starp šo „Heimera gēnu“ un homoseksuālu tieksmju esamību.22
Līdz ar to, piemēram, Amerikas Psiholoģiskā asociācija (American Psychological Association) – organizācija, kas kopumā pret homoseksualitāti izturas visnotaļ pozitīvi, – ir publicējusi šādu oficiālu nostāju: „Zinātnieku starpā nepastāv konsenss par precīziem cēloņiem, kuru dēļ personai attīstās heteroseksuāla, biseksuāla, gejiska vai lesbiska orientācija. Lai gan daudzi pētījumi ir aplūkojuši iespējamo ģenētikas, hormonu, attīstības, sociālo un kulturālo faktoru ietekmi uz seksuālo orientāciju, līdz šim nav parādījušies dati, kas ļautu zinātniekiem izdarīt secinājumu par to, ka seksuālo orientāciju nosaka konkrēts faktors vai faktori. Daudzi domā, ka daba un audzināšana abas spēlē sarežģītu lomu; lielākā daļa cilvēku gandrīz vai pavisam nejūt, ka viņi izvēlētos savu seksuālo orientāciju“.23
Tāpat ir aplams pieņēmums par „seksuālās orientācijas“ nemainīgumu. Kā to atzīst Amerikas Psihiatru – Geju un Lesbiešu apvienība (Association of Gay and Lesbian Psychiatrists), „Daži cilvēki tic, ka seksuālā orientācija ir iedzimta un nemainīga; tomēr seksuālā orientācija attīstās personas dzīves gaitā. Konkrētie cilvēki dažādos savas dzīves brīžos var atklāt, ka ir heteroseksuāli, geji, lesbietes vai biseksuāļi“.24 Paši LGBT aktīvisti bieži vien cīnās par to, lai homoseksuālā kopdzīvē dzīvojošai personai būtu tiesības adoptēt sava partnera miesīgo bērnu no iepriekšējās (heteroseksuālās) laulības. Bet tas taču nozīmē, ka šis otrais partneris savu sākotnējo „seksuālo orientāciju“ ir mainījis! Tāpat ir homoseksuāļi, kuri šo savu dzīvesveidu galu galā atmet un nodibina normālu, laimīgu ģimeni ar pretējā dzimuma pārstāvi.
No tā visa var secināt, ka gan homoseksuāļi, gan homoseksuālas tieksmes izjūtošās personas ir tādi paši cilvēki kā visi pārējie; viņiem nav nekādu īpašu objektīvu iezīmju, kas liktu izturēties pret viņiem kaut kā īpaši. Šīs nodaļas beigās autore var tikai nocitēt pazīstamā amerikāņu rakstnieka, homoseksuāļa Gora Vidala (Gore Vidal) vārdus: „Nav homo- vai heteroseksuālu personu. Ir homo- vai heteroseksuāli akti.“25
1.3. Cilvēktiesības un „seksuālo minoritāšu tiesības“
Viens no saukļiem, kurus visbiežāk dzirdam no LGBT aktīvistiem, ir šāds: „LGBT tiesības arī ir cilvēktiesības!“ Piemēram, 2007. gada oktobrī Starptautiskās lesbiešu un geju asociācijas Eiropas nodaļa (ILGA-Europe) rīkoja Viļņā konferenci ar šādu nosaukumu26, savukārt 2011. gada 10. decembrī (Starptautiskajā cilvēktiesību dienā) ASV valsts sekretāre Hilarija Klintone (Hillary Clinton) izteica šo lozungu savā uzrunā Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO).27
Šā saukļa pamatā diemžēl ir viens dziļš pārpratums un no tā izrietoša loģiska kļūda. Saskaņā ar vispārpieņemto definīciju, cilvēktiesības ir universālas un izriet no cilvēka būtības: tās piemīt ikvienam cilvēkam tāpēc un tāpēc vien, ka viņš ir cilvēks.28 Jā, patiešām, atsevišķu cilvēktiesību izlietošanu dažādās situācijās var pakļaut ierobežojumiem, tomēr pašas par sevi tās nezaudē neviens – pat notiesāts kriminālnoziedznieks. Un protams, ka kaitīga, bet krimināli nesodāma dzīvesveida piekopējs savas cilvēktiesības arī nezaudē. Taču no tā loģiski neizriet, ka ar to attiecīgais dzīvesveids būtu kaut kādā veidā leģitimējams un ka šim dzīvesveidam būtu piešķiramas kaut kādas „tiesības“.
Piemēram, dzērājam ir tās pašas tiesības, kas pilnīgam atturībniekam, un likuma un tiesas priekšā viņi ir pilnīgi vienlīdzīgi (Satversmes 91. pants). Tomēr no tā neizriet, ka valstij un sabiedrībai būtu pienākums vienādi izturēties pret žūpību un pret atturību un uzskatīt šos uzvedības modeļus par līdzvērtīgiem. Alkoholiķim kā cilvēkam ir visas Satversmē un likumos noteiktās tiesības; alkoholismam nav nekādu „tiesību“. Pārmērīga alkohola lietošana sabiedrībā tiek nosodīta; likums nosaka apreibinošo dzērienu tirdzniecības ierobežojumus un vispārīgi dod priekšroku nedzeršanai pār dzeršanu, ­– bet neviens saprātīgs cilvēks nesauc šādu lietu kārtību par „alkofobiju“ un neaicina uz cīņu ar „alkoholiķu diskrimināciju“. Tā pati loģika darbojas arī pārējās jomās: smēķētājs un nesmēķētājs, azartspēlmanis un pret azartspēlēm vienaldzīgais ir līdztiesīgi, – taču tas nenozīmē, ka smēķēšanai un nesmēķēšanai, spēlēšanai un nespēlēšanai no sabiedrības un valsts puses būtu jābauda vienāda attieksme. Heteroseksuālai prostitūtai ir tās pašas pamattiesības, kas cienījamai ģimenes mātei, – tomēr likumdevējs nebūt neizturas pret prostitūciju tāpat, kā pret laulātu ģimenes dzīvi, un neviens nenosoda šo situāciju kā „heterofobiju“ vai „prostitūtu diskrimināciju“. (Tēze, ka valstij ir jābūt „vērtību ziņā neitrālai“, ir absurda kalngals, jo ar to zūd pati valsts eksistences jēga; „vērtībneitrāls likumdevējs“ vispār nevarētu pieņemt nevienu likumu).
Tas pats ir sakāms par šajā rakstā aplūkoto jomu. Homoseksuāļiem ir tieši tās pašas Satversmē nostiprinātās pamattiesības, kas visiem pārējiem cilvēkiem, – taču tās viņiem piemīt kā cilvēkiem, nevis kā homoseksuāļiem. Runāt par kaut kādām īpašām „seksuālo minoritāšu tiesībām“ nozīmē pārkāpt cilvēktiesību universalitātes principu, radīt īpašu privileģētu personu grupu, vadoties pēc seksuālās uzvedības kritērija, un piešķirt šīs grupas piederīgajiem speciālas tiesības. Jā, valstij ir pienākums izturēties pret homoseksuāli tieši tāpat, kā pret jebkuru citu pilsoni, bez jebkādas diskriminācijas, – taču no tā nebūt neizriet, ka valstij ir pienākums atbalstīt homoseksuālu dzīvesveidu.
Latvijas tiesību sistēmā šajā ziņā nekādu problēmu nav, jo iepriekšminētā atziņa tiek pilnībā ievērota. Jau minētais Satversmes 91. pants nosaka visu cilvēku vienlīdzību likuma un tiesas priekšā un aizliedz jebkādu diskrimināciju cilvēktiesību īstenošanā. Atsevišķas tiesību normas (kā, piemēram, iepriekš minētie Darba likuma panti) tiešos vārdos aizliedz diskrimināciju uz „seksuālas orientācijas“ pamata. Neviens cits Latvijā spēkā esošs normatīvais akts neparedz atšķirīgu attieksmi pret cilvēkiem viņu seksuālo noslieču vai seksuālās uzvedības dēļ. Ja persona tomēr uzskata, ka viņas tiesības ir pārkāptas un ka viņa ir kļuvusi par diskriminācijas upuri, tad viņai ir tiesības vērsties ar attiecīgu prasību taisnīgā tiesā (Satversmes 92. pants). Autore patiešām nesaprot, ko te vēl var papildināt no pamattiesību viedokļa.
Pirms 11. Saeimas vēlēšanām kāds interneta portāls rīkoja deputātu kandidātu aptauju, uzdodot viņiem, cita starpā, šādu jautājumu: „Vai jūs atbalstīsiet vienlīdzīgu tiesību nodrošināšanu seksuālajām minoritātēm, pat ja jūsu vēlētāju vairākums būs pret?“ Kandidātiem bija iespēja atbildēt tikai ar „jā“, „drīzāk jā“, „nē“, „drīzāk nē“, u.tml. Autore toreiz ar žēlumu noraudzījās, kā pat itin prātīgi politiķi uzķērās uz šo ēsmu un cik paklausīgi viņi metās atbildēt uz šo provokatīvo, pēc parauga „kad jūs beidzāt sist savu sievu“ formulēto jautājumu. Īstenībā Latvijas tiesību sistēma jau garantē vienlīdzīgas tiesības visiem cilvēkiem bez jebkādas diskriminācijas: baltādainiem un melnādainiem, latviešiem un nelatviešiem, bagātiem un nabagiem, kreiļiem un ar labo roku rakstošiem, homoseksuāļiem un heteroseksuāļiem, utt.
„Seksuālo minoritāšu tiesību“ jēdziena absurdums spilgti parādās brīdī, kad Rietumu demokrātisko valstu un starptautisko organizāciju pārstāvji sāk kritizēt islāma valstis par cilvēktiesību pārkāpumiem. Atgādināsim, ka daudzās islāma valstīs ir spēkā drakoniski likumi, kas nosaka bargus kriminālsodus par tādām darbībām kā, piemēram, alkohola lietošana, laulības pārkāpšana un homoseksuāli dzimumsakari. No Rietumu vērtību viedokļa tas ir nepieņemami (arī autore tam pilnībā piekrīt). Taču dīvainā kārtā šīs barbariskās normas tiek kritizētas ar pavisam atšķirīgiem argumentiem un atšķirīgu retoriku.
Viendzimuma sakaru kriminalizēšanu šīs Rietumu valstis un organizācijas nosoda visskaļāk, gaužoties par „seksuālo minoritāšu tiesību pārkāpumiem“. Bet attiecībā uz abām pārējām darbībām – alkohola lietošanu un heteroseksuāliem ārlaulības dzimumsakariem – šāda retorika nez kāpēc netiek lietota: lai gan situācija ir būtiski līdzīga, neviens nepauž skaļu sašutumu par „dzērāju minoritātes un laulības pārkāpēju minoritātes apspiešanu“ musulmaņu zemēs. Kādēļ gan tā? Protams, ka visu triju iepriekšminēto darbību krimināla sodīšana ir nepieņemama un nosodāma, – bet ne jau sakarā ar kaut kādām mīklainām „minoritāšu tiesībām“. Tā ir nepieņemama un nosodāma vienkārši tāpēc, ka valstij nav jāielaužas cilvēku privātās dzīves jomā un nav jāpiemēro nesamērīgi smagas sankcijas par darbībām, kas nerada nekādus tiešus draudus līdzcilvēku tiesībām un interesēm.
Vispārīgi sakot, autores ieskatā visa šī LGBT ideologu retorika atspoguļo radikāli antihumānu un cilvēka cieņu pazemojošu skatījumu. Tā reducē cilvēku līdz vienam ļoti šauram viņa personības aspektam un uzlūko viņu tikai (vai galvenokārt) caur viņa dzimumtieksmju un seksuālo aktu prizmu. Autorei daudzreiz ir nācies dzirdēt no LGBT aktīvistu puses šādu pārsteidzošu argumentu: „Ja jau jūs nosodāt homoseksuālo dzīvesveidu, tad jums ir jāiemet ugunī visa Čaikovska mūzika un visi Fredija Merkurija dziesmu ieraksti!“ Autores skatījumā Čaikovskis bija ģeniāls komponists, Merkurijs bija talantīgs estrādes dziedātājs, – bet tam, ar kāda dzimuma personām viņi sagājās savā privātajā dzīvē aiz slēgtām durvīm, nav absolūti nekādas nozīmes (krieviem ir tāds izteiciens: „mēs viņus mīlam ne par to“). Savukārt LGBT ideologi viņos saskata pirmkārt un galvenokārt „gejus“, t.i., šajā kontekstā: vīriešus, kuri gulēja ar citiem vīriešiem. Autore ir pārliecināta, ka šāds skatījums ir radikāli nesavienojams ar cilvēka cieņas jēdzienu, kurš ir visu civilizēto Rietumu valstu eksistences pamatā un kurš ir atspoguļots arī Satversmes 1. panta pamatnormā. Pati autore, kurai citu personu „seksuālā orientācija“ ir dziļi vienaldzīga, vēlas uzsvērt: nē, cilvēks – tā nav tikai dzimumtieksme un dzimumdzīve; tas ir kaut kas daudz, daudz vairāk.
II. „Viendzimuma laulību“ jautājums
2.1. Satversme un starptautiskās cilvēktiesību normas
Latvijas Republikas Satversmes 110. pants stājās spēkā 1998. gada 6. novembrī. Tā pirmais teikums sākotnēji bija izteikts šādā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni,vecāku un bērna tiesības.“ 2005. gada 15. decembrī Saeima šo normu grozīja, izsakot to sekojošā redakcijā: „Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības“ (šeit un turpmāk – autores izcēlumi).
Šī jaunā redakcija pilnībā atbilst spēkā esošo starptautisko cilvēktiesību līgumu un deklarāciju normām. ANO Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas29 16. pants nosaka:
„1. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši pilngadību, ir tiesības bez jebkādiem ar rasi, tautību vai reliģisko pārliecību saistītiem ierobežojumiem stāties laulībā un dibināt ģimeni. Viņiem ir vienlīdzīgas tiesības, stājoties laulībā, laulības laikā un šķirot laulību.
2. Laulību var slēgt tikai ar abu nākamo laulāto brīvu un pilnīgu piekrišanu.
3. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības uz sabiedrības un valsts aizsardzību.“
Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām30 23. pants nosaka:
„1. Ģimene ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa, un tai ir tiesības baudīt sabiedrības un valsts aizsardzību.
2. Vīriešiem un sievietēm, kas sasnieguši laulības vecumu, ir tiesības stāties laulībā un tiesības nodibināt ģimeni. [..]“
Minēto pantu struktūra un saturs nepārprotami rāda, ka „ģimenes nodibināšana“ to izpratnē ir tieši saistīta ar vīrieša un sievietes laulību. Autore vēlas pievērst uzmanību visu iepriekš citēto normu redakcijai, kas acīmredzami atšķiras no pārējām cilvēktiesību normām. Ja pārējās cilvēktiesību normas ir izteiktas formā „ikvienam ir tiesības…“ vai „nevienu nedrīkst…“, tad mūsu uzmanības lokā esošās normas lieto pavisam citu valodu: „vīriešiem un sievietēm…“ Kādēļ tā? – Tādēļ, ka šīm normām ir atšķirīgs primārais subjekts. Visu pārējo pamattiesību primārais subjekts ir indivīds, savukārt tiesības stāties laulībā un nodibināt ģimeni pēc savas būtības nav individuālas: tās piemīt nevis „ikvienam“, bet – ievērojot dzimumu dabisko komplementaritāti – „vīriešiem un sievietēm“. Citiem vārdiem sakot, to primārais subjekts ir vīrieša un sievietes pāris.
Arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 12. pants nosaka: „Laulības vecumu sasniegušiem vīriešiem un sievietēm ir tiesības stāties laulībā un dibināt ģimeni saskaņā ar valsts iekšējām likumu normām, kas nosaka šo tiesību izmantošanas kārtību.“ Un pat ECT, kuras pēdējo gadu judikatūrā ir vērojama nekritiska LGBT ideoloģijas postulātu pieņemšana un piemērošana, savā spriedumā lietā Schalk un Kopf pret Austriju bija spiesta atzīt, ka šo normu nekādi nevar interpretēt kā pamatu „viendzimuma laulības“ institūta uzspiešanai Konvencijas dalībvalstīm.31
Visbeidzot, jāpiemin ES Pamattiesību hartas 9. pants, saskaņā ar kuru „Tiesības stāties laulībā un tiesības veidot ģimeni tiek garantētas saskaņā ar valsts tiesību aktiem, kas nosaka šo tiesību izmantošanu.“32 Šā panta redakcija tīši nemin „vīriešus un sievietes“, lai neaizskartu tās ES dalībvalstis, kurās Hartas pieņemšanas brīdī pastāvēja „viendzimuma laulību“ institūts. Taču no šīs normas nekādi neizriet valsts pienākums ieviest šādu institūtu savā tiesību sistēmā.
Tātad vienīgais laulības veids, kas ir viennozīmīgi atzīts un nostiprināts starptautiskajās cilvēktiesību normās, ir vīrieša un sievietes laulība.
2.2. Vai laulība var būt „viendzimuma“
No iepriekšējā nodaļā teiktā izriet, ka 2005. gadā veiktajam Satversmes 110. panta grozījumam it ka būtu jābūt pašsaprotamam. Tomēr ne visi toreiz tā uzskatīja. Veseli seši deputāti balsoja pret šo grozījumu, veseli deviņi atturējās, bet laikraksta „Diena“ 2005. gada 15. decembra numurā tika publicēts Ditas Arājas raksts ar galvu reibinošu virsrakstu: „Tumsonīgo naidu izpauž Satversmē“.33 Vai patiešām atziņa par to, ka laulība ir starp vīrieti un sievieti, ir tik ārkārtēja un ekstrēma, ka to var uzskatīt par „tumsonīga naida“ izpausmi?
Sāksim ar to, ka laulības institūts nav valsts likumdevēja radīts. Laulība – kā vīrieša un sievietes stabila savienība nolūkā izveidot ģimeni – ir viena no objektīvajām iezīmēm, kas ir kopīga visam cilvēku dzimumam gan telpā, gan laikā. Laulība pastāv pilnīgi visās tautās un ciltīs bez izņēmuma, un tā ir vēsturiski pastāvējusi vienmēr, cik vien tālu pagātnē mēs spējam paraudzīties. Tā ir viena no visu Homo sapiens sugu vienojošām iezīmēm, kuras autore nosauktu par „antropoloģiskajām konstantēm“, – kopā ar valodu, darbarīku lietošanu un metafizisku (reliģisku vai mitoloģisku) ticējumu esamību. Dažādās kultūrās var būt dažādi laulības noslēgšanas veidi – no izkoptām kāzu ceremonijām un reliģiskiem rituāliem līdz vienkāršas faktiskas kopdzīves uzsākšanai, – taču „laulība“ vienmēr un visur nozīmē divu pretēju dzimumu savienību. Pat tajās kultūrās, kur homoseksuāli sakari atsevišķās situācijās tika sociāli akceptēti (autore jau minēja spartiešu hoplītus un japāņu samurajus), neviens tik un tā necentās tos pielīdzināt laulībai vai ģimenei. Kamēr šaurā Rietumu aktīvistu lokā neparādījās LGBT ideoloģija, nevienam pat prātā neienāca, ka laulība varētu būt „viendzimuma“.
Piemēram, lūk, ko seno romiešu vēsturnieks Svetonijs savā darbā „Par Cēzaru dzīvi“ raksta par Neronu: „Viņš ne tikai izmantoja brīvdzimušus zēnus un pārgulēja ar precētām sievietēm, bet arī ar spēku paņēma jaunavu – vestālieti Rubriju. [..] Viņš kastrēja zēnu Sporu un mēģināja padarīt viņu par sievieti, un apprecēja viņu ar visām attiecīgajām ceremonijām, ieskaitot pūru un līgavas plīvuru, un ar lielu svinību atveda viņu savās mājās kā sievu. Toreiz kāds asprātīgi pajokoja [..], ka cik labi gan būtu bijis visai cilvēcei, ja paša Nerona tēvam Domīcijam būtu bijusi šāda sieva. [..] Viņš arī gribēja stāties miesīgos sakaros ar paša māti, taču viņu no tā atturēja viņas ienaidnieki, baidīdamies, ka tas varētu piešķirt šai nekaunīgajai sievietei pārāk lielu ietekmi [..]. [..] [T]ad viņu apmierināja viņa brīvlaistais Dorifors, kuru viņš paņēma sev par vīru tādā pašā veidā, kā pats bija paņēmis Sporu par sievu [..].“34
Kā redzam, Svetonijs nebūt neapraksta Nerona „laulības“ ar Sporu un Doriforu kā kaut ko normālu un progresīvu. Gluži otrādi: viņš tās ierindo tajā pašā krasi nosodāmo izdarību kategorijā, kur ir incests ar māti, zēna sakropļošana, svešu sievu pavešana un vestālietes (dieviem veltītas jaunavas) apgānīšana.
Šeit varētu iebilst, ka daudzās pasaules kultūrās ir izsenis pastāvējusi un šur tur vēl joprojām pastāv poligāmija, t.i. vai nu daudzsievība (vairākās islāma valstīs), vai daudzvīrība jeb poliandrija (dažos Himalaju novados). Tomēr, lai cik šis ģimenes modelis nebūtu pretējs mūsu Rietumu vērtībām, tas tomēr neatkāpjas no dabiskās shēmas „vīrietis un sieviete“. Tas gluži vienkārši ļauj cilvēkam noslēgt vienlaicīgi vairākas laulības ar pretējā dzimuma personām. Ja Alī ir vienlaicīgi Aišas un Fātimas vīrs, tad Aiša tomēr nav Fātimas sieva.
Vīrieša un sievietes laulība un uz to balstītā ģimene bieži vien tiek apzīmēta ar vārdkopām tradicionālā laulība“ un tradicionālā ģimene“. Autore uzskata šādu terminoloģiju par neveiksmīgu, jo tā rada aplamu iespaidu, ka vīrieša un sievietes laulības institūta pamatā ir tradīcija. „Tradīciju“ var definēt kā „no paaudzes paaudzē nododamās paražas vai ticējumus, vai pašu šo nodošanas faktu“.35 Taču tradīcijas mēdz būt ļoti dažādas atkarībā no valsts, tautas, reģiona un laikmeta, turklāt tās ne vienmēr ir morāli pieņemamas. Pēc autores domām, par „tradicionālām“ varētu nosaukt dažādas vietējās laulības noslēgšanas formas vai, teiksim, to pašu poligāmiju. Taču, kā mēs tikko redzējām, atziņa, ka laulība ir divu pretējo dzimumu personu savienība, nav nekādas „tradīcijas“ auglis – tā ir visam cilvēku dzimumam dabiski raksturīga iezīme. Tādēļ ir pareizāk teikt: „normālā laulība“; vienkārši „laulība“; „dabiskā ģimene“ u.tml.
Tagad atgriezīsimies pie jau minētā D. Arājas raksta, kura virsrakstā atziņa par to, ka laulība ir vīrieša un sievietes savienība, ir kvalificēta kā „tumsonīgs naids“. Jāsecina, ka D. Arāja tādējādi ir pieskaitījusi pie „naidīgajiem tumsoņām“ gandrīz visu cilvēci no pašiem pirmsākumiem līdz mūsu dienām, – izņemot saujiņu mūsdienu LGBT ideologu un viņu domubiedrus. Arī mūsu Satversmes autori – Satversmes Sapulces locekļi – kuri nevarēja pat iedomāties, ka laulība varētu būt kaut kas cits, izņemot savienību starp pretējo dzimumu personām, pēc D. Arājas loģikas bija „naidīgi tumsoņas“. Autore šo ideju tālāk nekomentēs, atstājot to uz pašas D. Arājas sirdsapziņas.
Bet vai mūsdienu apstākļos tomēr nav diskriminējoši neatzīt divu tā paša dzimuma personu kopdzīvi par „laulību“? Uz to autore atbildēs ar šādu analoģisku piemēru. Iedomāsimies pārpildītu autobusu, kurā priekšējās vietas ir rezervētas invalīdiem, pasažieriem ar maziem bērniem un grūtniecēm. Vienā no pieturām autobusā iekāpj korpulents kungs labākajos gados un pieprasa sev tiesības sēdēt vienā no šīm vietām. Kad vadītājs un citi pasažieri iebilst, jaunpienācējs sāk skaļi skandalēt, rādīt savu milzīgo alus dzērāja vēderu un sūdzēties par „dzimumu diskrimināciju“: viņa vēders taču neesot mazāks par dažas labas topošās dvīņu māmiņas vēderu! Ar kādām tiesībām viņš tiekot tik netaisnīgi diskriminēts?! Pēc dažām pieturām šis kungs izkāpj no autobusa un dodas uz valsts vai pašvaldības sociālās palīdzības iestādi, kur ar šādu pašu argumentu pieprasa sev tiesības uz grūtniecības pabalstu. Viņam taču esot tikpat liels vēders, kā sievietei stāvoklī – tātad nediskriminācijas princips liekot atzīt arī viņu par „grūtnieku“ un ļaujot arī viņam saņemt šo pabalstu!
Jebkurš saprātīgs lasītājs šo kāzusu atzīs par dziļi absurdu un ērmīgu. Taču „viendzimuma laulību“ aizstāvju loģika ir tieši tā pati! Tās pamatā ir sajaukums starp kādas lietas vai parādības realitāti un tās sabiedriski valstisko atzīšanu. Grūtniecību nav izdomājusi valsts; tā objektīvi pastāv pirms valsts un neatkarīgi no tās. Tādēļ „grūtniecības“ jēdziena noteikšana nav valsts kompetencē; valsts var tikai tiesiski atzīt šo realitāti un, novērtējot tās svarīgumu sabiedrības kopējā labuma kontekstā, aizsargāt to ar dažādiem līdzekļiem (pabalsti, atlaides, privilēģijas, utt.). Pielīdzināt grūtniecībai citas realitātes – piemēram, vīrieša alus vēderu – ir vienkārši absurdi. Arī piesaukt „diskrimināciju“ ir aplami: ar „diskrimināciju“ saprot nepamatotu un nesamērīgu dažādu attieksmi pret divām būtiski līdzīgām lietām, bet šeit ir runa par divām pilnīgi dažādām un pat ne tuvu nesalīdzināmām lietām. Protams, ideoloģiskas apmātības pārņemts likumdevējs var „nediskriminācijas“ vārdā pasludināt vīriešus – resnvēderus par „grūtniekiem“, piešķirt viņiem attiecīgus pabalstus un noteikt bargus sodus visiem, kuri uzdrošināsies apšaubīt alus vēdera un grūtniecības līdzvērtību. Taču arī tad alus vēders par grūtniecību nekad nekļūs; lai kā krietnais tēvocis nepūlētos, nekāds bērns no viņa vēdera nepiedzims.
Tas pats sakāms arī par laulības institūtu. Autore vēlreiz atkārtos: laulību nav radījusi valsts; tā ir objektīvi pastāvējusi pirms valsts un pastāv neatkarīgi no tās. Valsts var tiesiski aizsargāt šo realitāti, taču valsts kompetencē neietilpst to pārdefinēt un iekļaut „laulības“ jēdziena tvērumā vēl kaut ko citu. Pat atmetot malā jautājumu par vērtībām un pasaules uzskatiem un paliekot pie objektīvajiem faktiem vien, laulība un viendzimuma kopdzīve ir pilnīgi atšķirīgas sociālas realitātes. Struktūra „vīrs, sieva un viņu bērni dzīvo kopā“ būtiski atšķiras no struktūras „divi vīrieši vai divas sievietes dzīvo kopā“. Tās ir faktiski un objektīvi atšķirīgas struktūras, kas dažādi funkcionē un rada atšķirīgas sekas tajās iesaistītajām personām un visai sabiedrībai kopumā.
Pirmkārt, dabiskās laulības neatņemama sastāvdaļa ir seksuālās ekskluzivitātes princips: stājoties laulībā, tiek prezumēts, ka vīrs un sieva baudīs miesīgu tuvību tikai viens ar otru. Atkāpe no šā principa – lai cik bieži tā nenotiktu reālajā dzīvē – ir un paliek anomālija, par ko liecina pat tās apzīmējumi mūsu valodā: „laulības pārkāpšana“, „sievas vai vīra krāpšana“, „sānsoļi“, „laulāto neuzticība“, u.tml.
Savukārt viendzimuma kopdzīvē šāda ekskluzivitāte parasti netiek prezumēta. Homoseksuālo pāru t.s. „atvērtība“ ir sen zināms fenomens, un pirms dažiem gadiem Sanfrancisko Valsts Universitātes veiktais pētījums to pārliecinoši apstiprināja.36 (Tas arī nav nekas dīvains: autores ieskatā būtu dīvaini prasīt šāda veida kopdzīvē kaut kādu uzticību.)
Otrkārt, viena no vīrieša un sievietes laulības pamatiezīmēm ir tas, ka uz to balstītās ģimenēs dzimst un aug bērni; tātad caur šīm ģimenēm tiek nodrošināta sabiedrības un visas cilvēces pastāvīga atjaunošanās. Tieši tāpēc Vispārējās Cilvēktiesību deklarācijas 16. panta trešā daļa un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 23. panta pirmā daļa kvalificē „ģimeni“ kā „dabisku sabiedrības pamatšūniņu“. Ja mēs ar „ģimeni“ sāksim saprast kaut ko citu, izņemot uz vīrieša un sievietes savienību balstītu ģimeni, šīs normas gluži vienkārši zaudēs savu jēgu.
LGBT ideologi parasti iebilst, ka ne visās laulībās dzimstot bērni, un „tad jau būtu jāaizliedz noslēgt laulību arī cilvēkiem, kas veselības problēmu dēļ nespēj radīt bērnu“. Šis arguments ir aplams: patiešām, ir laulāti pāri, kuriem bērnu nevar būt, – taču tā ir atkāpe no vispārējās normas; vispārējs princips ir laulības atvērtība jaunas dzīvības radīšanai (jo citādi taču cilvēku dzimums jau sen būtu iznīcis). Savukārt divi homoseksuāļi nekad nespēs radīt kopīgu bērnu.
Treškārt, vīrieša un sievietes laulība pamatojas uz dzimumu komplementaritātes jeb savstarpējās papildināšanas principu, kas darbojas gan laulāto starpā, gan viņu attiecībās ar bērniem (miesīgajiem vai adoptētajiem). Vīrietis nevar būt māte un psiholoģiski dot bērniem to, ko dod māte. Sieviete nevar būt tēvs un dot bērniem to, ko dod tēvs. Viendzimuma pārī šāda komplementaritāte nav iespējama.
Ceturtkārt, dabiskā ģimene caur pastāvīgu augšanu un atjaunošanos nodrošina paaudžu solidaritāti. Šī solidaritāte palīdz nodot no paaudzes paaudzē dažāda veida kolektīvo dzīvesziņu (ģimenisko, tautisko, nacionālo, kulturālo, reliģisko), kas savukārt veido visas sabiedrības „cementu“. Viendzimuma kopdzīve, kurā paaudžu atjaunošanās nenotiek, šādu funkciju nevar pildīt.
Tātad rezumēsim: laulība ir uz viena vīrieša un vienas sievietes savstarpēju uzticību balstīta stabila savienība, kas kalpo kā pamats stabilas, drošas un veselīgas vides radīšanai bērnu dzimšanai, augšanai un attīstībai. Šī savienība ir absolūti unikāla salīdzinājumā ar visām pārējām, un tieši tādēļ tai ir tiesības uz unikālu atbalstu un garantijām no valsts puses. Tā arī ir Satversmes 110. panta pirmā teikuma pamatjēga (ratio legis). Šeit autore vēlētos ļoti skaidri izcelt galveno atziņu, kuru daudzi juristi diemžēl neapzinās, un proti: valsts atzīst un aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas ļauj cilvēkiem viņu kopdzīvē justies pēc iespējas komfortablāk, bet gan unikālā un fundamentālā labuma dēļ, kuru tas dod valstij, sabiedrībai un visai cilvēcei. Citiem vārdiem sakot, šīs atzīšanas un aizsardzības pamatā ir kopējais labums, nevis individuālu egoistisku iegribu
apmierināšana.
2.3. Aplamā „mīlestības“ piesaukšana
Autorei bieži vien ir nācies dzirdēt šādu LGBT aktīvistu argumentu: „Ja divi viena dzimuma cilvēki viens otru mīl, tad kādēļ gan liegt viņiem noslēgt laulību vienam ar otru?“ Pēc autores domām, tas ir spilgts piemērs tam, kā pat cilvēki ar juridisko izglītību dažkārt atmet racionālo domāšanu un sāk apelēt pie emocijām. Īstenībā šis arguments ir dubulti aplams. Tas balstās (a) uz neizpratni par laulības institūta jēgu un tiesību jēgu vispār, un (b) uz acīmredzamu terminu sajaukumu, kas vispārīgi ir LGBT ideoloģijas pamatiezīme.
Pirmkārt, kā mēs to jau redzējām iepriekšējā nodaļā, valsts tiesiski un politiski aizsargā laulības institūtu ne jau tādēļ, ka tas tiesiski leģitimētu personīgās jūtas un pārdzīvojumus, bet gan tādēļ, ka tā ir dabiska sabiedrības pamatšūniņa. Tātad, – lai cik neromantiski tas neskanētu – laulībai, objektīvi raugoties, nav nekāda sakara ar mīlestību. Laulība, kurā laulāto starpā nav, vairs nav vai pat nekad nav bijis Romeo un Džuljetas (vai Induļa un Ārijas) cienīgu jūtu, tādēļ vien nepārstāj būt par pilntiesīgu un pilnvērtīgu laulību.
Otrkārt, arī laulības institūta tiesiskais režīms vispār nekur nepiemin „mīlestības“ kritēriju. Mūsu Civillikumā ir skaidri noteikti laulības noslēgšanas un spēkā esamības nosacījumi: minimālais vecums (32.-33.p.), uz asinsradniecību un adopcijas attiecībām balstīti ierobežojumi (35.p.1.d. un 37.p.), aizliegums stāties laulībā aizbildnim ar aizbilstamo (38.p.2.d.), poligāmijas aizliegums (38.p.1.d.) un, protams, „viendzimuma laulību“ aizliegums (35.p.2.d.). Kā redzam, „mīlestības“ nosacījums šeit nekur nav atrodams. Tieši tāpat tas ir visu pārējo valstu tiesību sistēmās, un tāpat tas ir bijis vienmēr – visos laikmetos un visās kultūrās. Nekādu „mīlestību“ kā laulības noslēgšanas nosacījumu mēs neatradīsim nedz klasiskajās romiešu tiesībās37, nedz kanoniskajās tiesībās38, nedz kur citur.
Kādēļ tā? – Tādēļ, ka „mīlestības“ jēdziens pieder pie ētikas un psiholoģijas jomām un vispār nekādi nevar būt tiesību priekšmets. Autorei ir neērti šā kvalificētiem juristiem domātā žurnāla slejās atgādināt to ābeces līmeņa patiesību, ka tiesības reglamentē tikai cilvēku ārējo uzvedību, nevis viņu sirdīs un dvēselēs mājojošās jūtas un pārdzīvojumus. Mīlestību nav iespējams nosvērt, nomērīt un fiksēt protokolā, lai to celtu priekšā tiesai kā pierādījumu. Tiesības ar to vienkārši nenodarbojas un par to neinteresējas. Tāpēc arī Civillikums kā laulības šķiršanas pamatu nosaka objektīvi konstatējamu situāciju, kad „laulība ir izirusi“ (69.p.), t.i., kad „nepastāv laulāto kopdzīve un nav vairs sagaidāms, ka laulātie to atjaunos“ (71.p.), – nevis „kad laulātie viens otru vairs nemīl“.
Ar to varētu arī beigt, tomēr autore gribētu pateikt dažus vārdus arī par šā argumenta pamatā esošo psiholoģisko problēmu. Kā viņa jau teica, šī LGBT ideologu tēze balstās uz vienu skaidri saskatāmu jēdzienu sajaukumu: ar „mīlestību“ šeit tiek saprasts kaut kas pavisam cits, proti, dzimumattiecības. LGBT ideologi parasti iebilst, ka homoseksuālais dzīvesveids ietverot sevī ne tikai to. Taču, ja attiecībās starp viena dzimuma personām nav seksa, tad šīs attiecības pēc definīcijas nevar nosaukt par „homoseksuālām“. Īstenībā ir ārkārtīgi daudz gadījumu, kad cilvēks var mīlēt tā paša dzimuma personu, tomēr šī mīlestība nav homoseksuāla. Tēvs mīl dēlu (un otrādi); brālis mīl brāli; draugs mīl draugu; klostera mūki mīl viens otru; ķēniņš mīl savus pavalstniekus (un otrādi); ārsts mīl slimnieku (un otrādi); karavīri kaujas laukā viens otru mīl (tiktāl, ka atdod viens par otru savas dzīvības)… Svētais Augustīns savā autobiogrāfiskajā darbā „Atzīšanās“ („Confessiones“) stāsta, cik smagi viņš pārdzīvoja sava karsti mīļotā drauga pāragro nāvi, – taču būtu muļķīgi saskatīt viņu attiecībās kaut kādu seksuālu zemtekstu.39
Diemžēl mēs šodien dzīvojam aukstā, samaitātā un ļaunā laikmetā, kurā visa šī krāšņā cilvēcisko attiecību palete tiek mērķtiecīgi iznīcināta un noreducēta līdz seksuālajai iekārei. Autores ieskatā visa LGBT ideoloģijas propaganda ir tikai daļa no kādas globālas mūsdienu tendences, proti, visas kultūras slimīgas seksualizācijas (un daudziem šī tendence ir ļoti izdevīga, jo seksuālo iekāri var veiksmīgi komerciāli ekspluatēt). Agrāk mēdza strīdēties, vai varot pastāvēt vienkārša draudzība starp vīrieti un sievieti, bet šodien vairākums vairs īsti netic parastas sirsnīgas draudzības esamībai starp diviem vīriešiem vai divām sievietēm: tur īstenībā esot „kaut kas cits“,– un visiem, protams, ir skaidrs, kas! Vulgārais freidisms, kurš jebkurā divu personu emocionālajā tuvībā nekavējoties saskata „to“, ir novedis pie tā, ka cilvēki, kuri meklē vienkāršu dvēselisku tuvību, uzticību un cilvēcisku siltumu, vairs neredz nekādu citu iespēju to iegūt, kā tikai caur seksu. Taču sekss šo funkciju pilda gaužām slikti, jo tas ir domāts kaut kam citam.40
Līdz ar to autore aicinātu gan pašus homoseksuāļus, gan viņu pašpasludinātos „labvēļus“ nopietni padomāt: varbūt aiz šīs slimīgās vēlmes izlietot vīrieti kā sievietes surogātu (vai otrādi) īstenībā slēpjas nepiepildītas ilgas pēc kaut kā cita: tuvības, draudzības, brālības, sirsnības, dvēseles siltuma? Par to pašu būtu nopietni jāpadomā arī tiem, kuri izjūt aplamu nepatiku vai pat naidu pret homoseksuāļiem kā cilvēkiem un vēlas viņus aizskart vai pazemot (atcerēsimies kaut vai huligānus, kuri apmētāja 2006. gada Rīgas „geju praida“ dalībniekus ar izkārnījumiem).

Drukāt

  Melnais spogulis (Black Mirror)
Publicējis: Forumotajs - 2020-05-13 3:52 - Forums: Filmas - Atbildes (2)

Melnais spogulis ir Netfliksa izrādītas Britu fantastikas seriāls.

Citāts:Black Mirror
2011 16+ 5 Seasons British TV Shows

This sci-fi anthology series explores a twisted, high-tech near-future where humanity's greatest innovations and darkest instincts collide.

Starring:Jesse Plemons, Cristin Milioti, Jimmi Simpson
Creators:Charlie Brooker

https://www.imdb.com/title/tt2085059/?ref_=nv_sr_srsg_0

Skatīsimies un vērtēsim. Smile

Drukāt