Kartveli sestdien, 26. oktobrī, notiks parlamenta vēlēšanas, kas noteiks valsts nākotni, un vēlēšanu likme ir augsta – vai Kartveli  izvēlēsies Eiropu vai Krieviju? Kandidātus reģistrējušas gandrīz 20 partijas. Lielākas izredzes iekļūt parlamentā, ir piecām politiskām apvienībām un koalīcijām. Gaidāmās vēlēšanas būtiskas ne tikai tāpēc, ka Kartvelians jāizlemj valsts virzība. Šīs būs pirmās proporcionālās vēlēšanas Gruzijā. Arī pirmās elektroniskās vēlēšanas.

https://www.lsm.lv/raksts/zinas/arzemes/...u.a573971/

https://www.bookstackapp.com/

The content in BookStack is fully searchable. You are able to search at book level or across all books, chapters & pages. The ability to link directly to any paragraph allows you to keep your documentation connected. 
BookStack is built using PHP, on top of the Laravel framework and it uses MySQL to store data.

BookStack saturs ir pilnībā meklējams. Jūs varat meklēt grāmatas līmenī vai visās grāmatās, nodaļās un lapās. Iespēja izveidot tiešu saiti uz jebkuru rindkopu ļauj saglabāt dokumentācijas saistību.

Sabiedrība Šodien 19:35
Trešdaļa HIV inficēto Latvijā neapzinās savu stāvokli

Jauns.lv/LETA
Pašlaik Latvijā aptuveni 30% ar HIV inficētie pacienti nav informēti par savu savu slimību, un tikai puse iesaistās ārstēšanā, informēja Veselības ministrijā (VM).
Trešdaļa HIV inficēto Latvijā neapzinās savu stāvo...
VM ceturtdien tikās ar nevalstiskajām organizācijām "AGIHAS - atbalsta biedrību cilvēkiem, kuri dzīvo ar HIV" un "Dia+Logs", lai apspriestu stratēģijas HIV, seksuāli transmisīvo slimību (STS), B un C hepatīta izplatības mazināšanai, testēšanas veicināšanai, kā arī veselības aprūpes pieejamības uzlabošanai.
Nevalstisko organizāciju pārstāvji uzsvēra gatavību aktīvāk iesaistīties šajās aktivitātēs, vienlaikus akcentējot savai darbībai nepieciešamos resursus un atbalstu, piemēram, telpu pieejamību vai jaunāka autobusa iegādi, jo organizācija "Dia+Logs" nodrošina mobilās vienības pakalpojumu Rīgā un Pierīgā. Pakalpojumā tiek sniegtas konsultācijas, nodrošināti eksprestesti, šļirču maiņa, kā arī prezervatīvi, kas ir būtiska daļa no ierobežojošajiem pasākumiem, lai mazinātu infekciju izplatību sabiedrībā.
VM turpinās vērtēt iespējas paplašināt testēšanas apjomu. Plānots veicināt ģimenes ārstu un arī māsu iesaisti hronisko pacientu aprūpē un precizēt recepšu izrakstīšanas nosacījumus, sarunas laikā akcentēja veselības ministrs Hosams Abu Meri (JV).
Tāpat HIV infekcijas ārstēšanā būtiska loma ir pacientu līdzestībai jeb sadarbībai ar ārstiem. Latvijas Infektoloģijas centrā darbojas līdzestības kabinets, kurā HIV pacienti un viņu tuvinieki saņem konsultācijas un atbalstu pirms ārstēšanas uzsākšanas, ja vajadzīgs veicināt viņu apņemšanos ārstēties.
Slimību profilakses un kontroles centrs nodrošina arī atbalsta personu pakalpojumu, kas palīdz HIV pacientiem saņemt nepieciešamo ārstēšanu un to turpināt. Šos pakalpojumus būtu nepieciešams paplašināt, kā arī pastiprināt informācijas pieejamību par paliatīvās aprūpes pakalpojumu, uzsver ministrijā.
Līdztekus VM plāno rīkot informatīvus pasākums Pasaules AIDS dienā, Eiropas HIV testēšanas nedēļā un Pasaules Hepatīta dienā dažādām sabiedrības mērķgrupām, lai mazinātu ar infekciju saistīto stigmu un informētu par tās profilaksi.
Savukārt valsts pētījumu programmas gaitā tiks īstenots pētījums, lai precīzāk apzinātu HIV izplatību Latvijā un identificēs šķēršļus, kas kavē cilvēkus iesaistīties ārstēšanā. Ministrijā cer, ka tas ļaus labāk saprast galvenās problēmas infekcijas mazināšanā.

Mūžībā devies kādreizējais Latvijas hokeja izlases treneris Haralds Vasiļjevs

Vakar, 16:59 Hokejs  Autori: LSM.lv Ziņu redakcija

Šodien mūžībā devies pazīstamais Latvijas hokeja veterāns Haralds Vasiļjevs (1952–2024). Latvijas Hokeja federācija izsaka visdziļāko līdzjūtību Haralda Vasiļjeva ģimenei, draugiem un kopējai hokeja saimei.
Haralds Vasiļjevs Rīgas "Dinamo" rindās aizvadījis 15 sezonas, no kurām 10 augstākajā līgā, trenējis ne vienu vien vietējo spēlētāju, kā arī ilgus gadus darbojies kā treneris Vācijā, šādi ierakstot savu vārdu starp nozīmīgākajām personībām Latvijas hokejā. Latvijas izlases galvenais treneris (1999–2001, 2017).

Latvijā trūkst stingra idejiska mugurkaula. Saruna ar filozofi Maiju Kūli
REplay.lv Brīvības bulvāris Vakar, 19:15
Sarunas
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Gints Grūbe (producents, raidījuma "Brīvības bulvāris" vadītājs)

Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Eiropas Savienība, dzīvojot līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli, tomēr dažādība nerada kopību, Latvijas Radio raidījumā "Brīvības bulvāris" pauda filozofe Maija Kūle. Viņa arī norādīja, ka Latvijā nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu par brīvo tirgu. Taču arī tas jau vairs nav modē, jo kara tuvumā valstij tirgu tomēr vajag regulēt.
Maija Kūle ir latviešu filozofe, Latvijas Universitātes profesore un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle. 1992. gadā kļuvusi par filozofijas doktori, 1993. gadā – par filozofijas habilitēto doktori un kopš 1980. gada pasniedz filozofiju Latvijas Universitātē. 1997. gadā kļuva par profesori un sāka lasīt vairākus akadēmiskos kursus – 19. un 20. gadsimta Eiropas filozofijas vēsturi, Humanitāro zinātņu problēmas, Komunikācijas filozofiju, Sabiedrības analīzes filozofiskās problēmas un Izglītības filozofiju. Stažējusies un realizējusi vairākus projektus Vīnes Universitātes Filozofijas institūtā, Ritu akadēmijā, Monreālas Universitātē un Humbolta universitātē Berlīnē.
Latvijā Maija Kūle vadījusi projektu "Mūsdienu dzīves pasaules fenomenoloģiskā un hermeneitiskā deskripcija", kā arī bijusi projekta "Ekonomiskie, sociālie un kultūras aspekti Latvijas integrācijai Eiropas Savienībā" atbildīgā izpildītāja, arī programmas "Letonika" vadītāja vietniece un valsts pētījumu programmas "Nacionālā identitāte" vadītāja. No 1991. gada līdz pat šim brīdim Maija Kūle ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta direktore.
Gints Grūbe: Pirms pāris gadiem jūs kopā ar kolēģiem institūtā veicāt pētījumu par Latvijas vērtībām, valsts ideju un ideoloģiju. Pats vārds "ideoloģija" mums ir ar tādu zināmā mērā negatīvu konotāciju.
Maija Kūle: Tas jau mums no padomju laikiem, kad ideoloģija bija marksisms, un marksisms mums jau bija noriebies ar visu neticamo komunismu. Bet filozofijā tas īstenībā tā nav. Ideoloģija ir ideju mācība, un ļoti daudzās filozofiskajās tēmās, kursos, programmās ārzemju universitātēs šis vārdiņš mierīgi funkcionē. Bet es saprotu, ka mums jārēķinās ar visu krieviskuma padomju nastu. Tāpēc ir tāda neformāla vienošanās teikt – ideju mācība vai vērtību mācība. Tajā brīdī gan es saku: paga, paga, mīļie, mēs esam Eiropas Savienībā, un kopš Eiropas Savienības konstitūcijas meklēšanas, jā, arī izgāšanas laikiem… – atcerieties, Nīderlande izgāza un Francija izgāza – tomēr otrajā punktā bija vērtības. Kamēr esam Eiropā, tikmēr tiesiskums, cilvēktiesības un demokrātija ir šīs pamatvērtības.
Jūs šo pētījumu par vērtībām un valsts ideoloģiju veicāt īsi pēc tam, kad sākās karš Ukrainā. Ja mēs domājam par vērtībām un ideoloģijas aspektiem vēsturiskā laika griezumā, tad pēc būtības Latvijas valstij kā demokrātiskai valstij nav pieredzes atrasties karā. Mēs esam bijuši karā kā okupēta valsts un karā iestājāmies ar Ulmaņa autoritāro režīmu, tā ka mēs varam teikt, ka šī ir kaut kādā ziņā unikāla situācija, kad mēs kā demokrātiska valsts esam hibrīdkarā, kuru mēs jau diezgan leģitīmi uzskatām mūsdienās par karu. Te zināma problēma iestājas.
Tur jums taisnība. Filozofu aprindās ir sajūta, ka valstī ideju ziņā – es tagad nepateikšu to vārdu ideoloģija – ir tāda kā mazliet ķīseliska, Zigmunda Baumana ieviesto vārdu lietojot, fluīda demokrātija, fluīda sabiedrība. Zināt, ar ko? Svarīgi ir tas, kādi tematiskie loki, kādi tēmturi, kā mēdz teikt, tiek likti priekšplānā. Ja Eiropas Savienība, dzīvojot pat līdz karam un arī kara laikā, priekšplānā par tēmturi ir uzlikusi dažādību, kas skan cēli… Kurš pret? – mīlēsim citādo, izpratīsim to, tolerance, iekļaušanās – cēli vārdi, ētiski vārdi tie visi ir. Tad tomēr dažādība ir tā ķīseļa jaucējs. Dažādība nerada kopību. Bet Latvijai – runāsim par Latviju, kaut gan Baltijas valstis ir stipri līdzīgas… Kad mēs ar draugiem filozofiem runājam Igaunijā vai runājam Lietuvā, divas trešdaļas tēmu ir tās pašas, kas šeit. Valstī nav stingrāka idejiska mugurkaula, izņemot nemitīgo stāstu – ir brīvais tirgus. Tagad gan mēs to apvaldām, nu jau vairs tas nav modē, nu jau valstij vairāk, it īpaši kara tuvumā, vajag regulēt tirgu. Jauni akcenti. Pat [slovēņu filozofa] Žižeka grāmata, kas tikko iznākusi un intelektuāļu aprindās ir jau populāra, arī saka: "Kas tad tas? Anarhisms, mīļie, sāk rasties. Bet kur normas? Kur regulācija?" Valstī īsti nav tādas idejas, kuru apvītu emocionāli simboliskie tēli, pie kuras varētu turēties.
Kas ir tā pašaizsardzības paplašinātā izpratne? Kāds tai sakars ar valsts ideju?
Pirms trīs, četriem gadiem, pirms kara man bija izdevība piedalīties tādā slēgtajā Bīriņu seminārā, kurā sēž arī prezidents un ministri, un militāristi. Vienreiz es tur sarunāju dieva zīmes, bet man liekas, ka viņiem patika. Arī par aizsardzību. Es teicu tā: "Mīļie, par aizsardzību man ir tāda sajūta, man nav procentu un diez vai tādus var dabūt, tāpēc, ka cilvēki nestāstīs nemaz patiesību. Vairs nav tas laikmets. Bet mana sajūta ir tāda, ka, ja mums būs uzbrukums, traks uzbrukums vai tāds atsitams, 30% no sabiedrības dosies pretī kaujā. Mēs neskaitām galīgas vecenītes un mazus bērnus, bet no tādiem, kas kust. Starp tiem būs Zemessardze, onkuļi 60–70 gados, un viņi ies ar lielu pārliecību, varbūt vēl bišķiņ jaunāki. Starp tiem būs jaunsargi, jaunieši, kurus tas aizrauj, jo viņi to ir redzējuši datorspēlēs, un viņiem tas viss arī ir ar pilnu krūti. Jā, un tad būs regulārā armija, kura mums laikam ir baigi maza, bet nu – kāda ir, tāda ir. Tie ies. Nākošie 30% būs tie, kas mēģinās izvairīties. Šobrīd es esmu nodevusi ārzemēm arī vienu tādu rakstu par... Domāju, ka Eiropas Savienībā ļoti jūt tendenci, kas nav tā īsti līdz galam arī socioloģiski apspriesta, bet tā bija īpatnēji svarīga kovida laikā, jo to varēja sajust, ka izvairīšanās ir savas drošības garantija. Tas hesitancy, kā to angliski sauc: es nepieņemu lēmumu, es eju stūrī, es izvairos, es nepiedalos. Cilvēki mēģinās aizlidot, mēģinās aizbraukt, mēģinās aiziet kaut kur savās lauku mājās. Vēl 30% būs tie, kas būs kolaboracionisti no pirmās vai desmitās dienas. Jā, un tāda būs mūsu tautas, kopējās tautas, nešķirojot etniski, reakcija. Paliek 10%. Par 10% es nezinu, viņi šaubīsies, bet mana sajūta liek domāt tādā uztraukšanās režīmā par to visu.
Bet, ja mēs nonākam pie šīs pašaizsardzības idejas, kura būtu virzīta, lai šos 30 procentus, kuri aizbrauks…
Man saka – viņi neaizbrauks, lidostas būs slēgtas. (smejas)
...vai izvairīsies. Tā acīmredzot ir tā mērķauditorija, kuras rīcības un uzvedības dēļ mēs varam nopietni runāt par valsts pastāvēšanu tālāk.
Valsts pastāvēšana ir tad, kad tā valsts ir vajadzīga.
Ja cilvēks brauc prom vai izvairās, tad viņam nav vajadzīga.
Jā, viņš tikai tādā ideālā veidā, kad valsts ir brīva un dod kaut kādus labumus, tad jau var gribēt to valsti. Šajā ziņā man pat ir žēl, ka tā apcūkoja to Egila Levita izdomāto jēdzienu "valstsgriba". Atcerieties? Nu, viņam negāja, viņu apsmēja…
Tā laikam vairāk bija valodniecības problemātika nekā…
Es nezinu, bet ideja jau ir pareiza. Tagad, kad tas vārds ir galīgi apšmurgājies, un Egils jau tur nav vainīgs pie tā nemaz, tā ir tēma visādos līmeņos – vai tu ej aizsargāt valsti, vai tev to vajag vispār? Cilvēki atbild: ja valsts tik riebīgi pret mani izturas… Lielajā emigrācijas pētījumā, kas bija mūsu institūtā, kas aptvēra 14 tūkstošus respondentu no, neatceros, 50–100 valstīm, nu ļoti lielu aizbraukušo daļu, viens no galvenajiem punktiem atbildēs ir tas, ka šī valsts gan administratīvi, gan birokrātiski, gan nu arī politiski, bet ne tik daudz, izturas slikti pret cilvēku.
Tad viņiem piemīt brīvība aizbraukt.
Jā, mums ir tāds pirmais iespaids – varbūt pēc lielās algas aizdzinās? Nē, aizdzinās pēc grūta darba, pēc sliktiem apstākļiem arī ārzemēs. Jā, bet to viņi saka – to viņi saka tik daudz, ka tas arī ir tāds bīstams faktors.
"Kopš 1990. gada Latvijas valstī nav tikusi pievērsta pietiekama uzmanība jautājumiem par valsts ideju, ideoloģiju, valsts vērtībām, sabiedrības plurālistisko vērtību efektīvu saskaņošanu un vērtību sistēmas veidošanu, veltot tam speciālas pūles un rīcībpolitiku. Kaut valsts kultūrpolitikas, izglītības politikas un integrācijas politikas dokumentos mēdz uzrādīt saistošās vērtības, tās lielā mērā paliek bez rīcībpolitikā sakņota mehānisma, bez to ieaušanas valsts vispārējā attīstības vērtību tīklā." Tā rakstīts jūsu vadītajā pētījumā par Latvijas vērtībām un valsts ideju, ideoloģiju.
Man visjēdzīgākā no [vācu filozofa] Hābermāsa liekas 80. gadu komunikatīvā racionalitāte. Tā ir, ļoti vienkārši sakot: mīlīši, nu var sarunāt! Tā viņam tur nav rakstīts, bet tā ideja ir tāda, ka var vienoties, ka vajag to domu apmaiņu. Tā ir tā hermeneitiskā miera līnija un harmonija, un Hābermāss nesa to ļoti efektīvi, gudri.
Tas nozīmē, ka mēs varam nonākt pie kaut kāda sabiedriska līguma, politiska līguma?
Nu, apmēram, jā.
Bet, no otras puses, šobrīd iezīmējas cita problēma, un uz to arī norāda jūsu pētījums, par dažādajām patiesībām. Katram ir sava patiesība. Vienam balstīta pieredzē, citam balstīta akadēmiskos avotos. Kādā veidā tad var sarunāties tie, kuriem ir tik daudz dažādu patiesību?
Nevar vairs. Hābermāss nebija pazaudējis patiesības pamata jēdzienu. Tad, kad viņš rakstīja, tie bija 80. gadi. Padomāsim atpakaļ. Jā, mums Tautas fronte uzradās arī ar savu patiesību, bet tā tika nesta kā īstenā patiesība. Bet pēc tam vairs… Arī filozofi atļāvās iebrist tādā – ne visi, galīgi ne, bet viena daļa, kuri bija skaļāki un izklausījās efektīgāki, – daudzpatiesību purvā, kurš nupat ir rezultējies līdz tam, ka patiesība ir tik relatīva, ka tās vairs nav. Nu labi, postpatiesības laikmets. Tagad velkam ārā metapatiesību laikmetu. Tas purvs nu jau ir tik traks, ka mums vajadzētu kaut kādus stabus, pie kā pieturēties. Tāds domu noskaņojums šeit atnāca, un tas kreisums – tas nāk ne tikai politikā. Jā, mums tagad ir progresīvie, jaunas meitenes un jauni zēni, un ministri, un viss mums ir – ar savām prasībām par emancipācijas turpināšanu, par tiesiskumu, par minoritāšu aizsardzību. Reizēm domāju, ka šauj jau par traku, bet reizēm arī pamatoti, jo vājos un atstumtos – tā ir marksisma un arī sociāldemokrātijas pamattēze – vajag glābt. Vājajiem vajag palīdzēt, viņus vajag atbalstīt. Tāpēc ir tā Eiropas iekļaušanas politika. Mums arī ir grāmatas par iekļaušanu un žurnālu numuri. Par labsirdību, par citādības saprašanu, par iedziļināšanos un tamlīdzīgi.
Bet mēs jau šobrīd pat jēdzienu "bēglis" varam interpretēt trīs dažādos veidos. Viens ir Krievijas specdienestu organizēts, iesūtīts pārstāvis Latvijā. Otrs ir cilvēks, kurš bēg no sava režīma…
Patiešām, un tad ir ekonomiskie bēgļi, kuri vispār nav bēgļi, bet ekonomiska labuma meklētāji. Par ko man ir dusmas šajā gadījumā attiecībā uz Eiropas politiku… Eiropa ir dibinājusies ne tikai kā kristietība, bet arī ļoti stipri kā šis kristietības atzars – protestantisms. Protestantismā viena no galvenajām vērtībām – tas ir Marksa Vēbera darbos ļoti uztverts – ir darbs. Darbs! Situācija, kad Eiropa ņēma pretī… Nu, Merkeles laikos. Ļoti iespējams tas bija tāpēc, ka tika sajusts darbaspēka trūkums. Tā ir mana hipotēze, kāpēc Merkele tā aicināja cilvēkus. Reizē neviens viņiem neprasīja, nestāstīja un neapgaismoja par Eiropas pamatvērtību – ir jāstrādā! Tad tu dzīvo, tad tu nopelni, un tad tu vari būt piederīgs.
Bet kā šajā patiesības inflācijā, kuru jūs arī atzīmējat savā pētījumā, ka šis ir patiesības inflācijas laikmets, nonākt līdz tai komunikatīvajai racionalitātei?
Dialogs.
Vai arī tā racionalitāte ir beigusi pastāvēt?
Oi, mūsu mīļā tēma. Dialogs! Runāt!
Kāds dialogs, ja mēs katrs dzīvojam savā burbulī?
Nē, mums vajag pavērt durtiņas. Vispār cilvēku aprindās to var izdarīt, ja ir empātija. Šī ir man mīļa tēma, tikko uzstājos Romas kongresā. Empātija ir raksturīga cilvēkam, kurš nav mežonis, barbars, kurš nav sadists. Mūsos ir šāda kapacitāte! Ir! Mums ir žēl kaķīšu un sunīšu, jā, tas ir automātiski, tāpēc mums arī filma "Straume" tā patīk. Pilnīga empātija! Bet ar dažādu ideoloģiju diezgan skarbiem pavērsieniem arī tie cilvēki, kas ir saistīti ar bijušo karu, kas ir cietuši, pret kuriem ir izturējušies netaisnīgi, viņi aizslēdz tās empātijas durvis.
Bet paskatāmies, kas notiek Krievijā. Viņiem tas nestrādā, jo līdz viņiem taču nonāk ziņas par cietušajiem civiliedzīvotājiem un kritušajiem karavīriem. Internets jau viņiem galīgi nav atslēgts, un tur nekāda empātija nestrādā.
Nē, nav taisnība. Krievijas masām kritušo ir pārāk maz. Viņus nejūt. Tādā kara situācijā, kāda bija tagad pirmo gadu, otro gadu, Krievija ir spējusi, un tie čaļi ir gudri un viltīgi, satracināt Krievijas cilvēku plašas aprindas. Man hipotēze ir, ka pusi. Socioloģija īsti to nevar pateikt, jo visi teiks… – kā tu vēlēsi? "Mēs par Putinu!" Nē, nē, tā tas īstenībā nav. Ir tās pašas bailes, ko padomju cilvēks jau var atcerēties. Brežņeva laikā balsosi pret kompartiju? Hahaha, būsi Mordvijas nometnēs. Ir tā pati situācija. Bet ideoloģija ir uzaudzēta, un tās nebija pirmajā kara gadā. Tā bija ļoti švaka. Kā kara ideoloģija no Putina puses, tā bija vien pāris vārdi – "ukraiņi nacisti, iznīdēt, nošaut, atnest lielo gaismu no Krievijas!" Kaut kādi teikumi. Pēc tam sākās virpulis Krievijas ideoloģijā, ko vispār ir ārkārtīgi grūti saprast cilvēkiem, tāpēc viņi arī to tā nepiekopj. Tas ir, ka Ļeņins neder. To mēs arī Žižeka grāmatā varam izlasīt, ka Krievijā Ļeņins pēkšņi neder, bet pie komunistiskā režīma Ļeņins taču ir katrā ciemā.
Es domāju, ka viņi savu ideoloģiju arī būvēja uz šī "viss jau nav viennozīmīgi" principa, ka...
Nē, viņi grib viennozīmīgi. Es domāju, ka viņi grib. Viņi grib savas Krievijas masas pacelt tādā patriotismā, lai mēs te visi aiz šausmām saplaktu. Bet viņi nevar pacelt tāpēc, ka ir tā pati domāšana atstrādāta. Tā paaudze vēl ir dzīva, un jaunieši to vēl labāk māk. Atcerieties, padomju laikā, kad [gruzīnu filozofs] Mamardašvili rakstīja par dubulto domāšanu – [proti], "es runāju vienu, es ar tevi pakoķetēju, jo man ir darbs, skola, es esmu ierēdnis, man kaut kas jāēd, citādi bailīgi, bet īstenībā es domāju kaut ko citu." Es kaut kā ļoti esmu pārliecināta par tiem cilvēkiem, ar kuriem es joprojām varu kontaktēties Krievijā vai kaut kur pat Sibīrijā vēl tālāk, ka viņi visi saka – "nav taisnība, nevajag mums to vella Putinu, bet mēs klusējam, mēs nezinām, ko iesākt, mēs neko nevaram iesākt." Kad viņš gāzīsies, tad būs jautājums, uz kuru pusi šī valsts griezīsies. Vienu brīdi – atkal tā ir mana doma un pārliecība – būs tādi, kā pēc Staļina, traki un mudžekļaini pārejas laiki. Bet atcerieties, Hruščovs nāca pie varas 1956. gadā. Staļins nomira 1953. Pfft, trīs gadi – tas taču ir izturams, vai ne? Priekš juku laikiem. Mums labvēlīgāks būtu tāds gājiens, ja pēc tiem trim... labi, nē, tik daudz nevajag, pēc kāda gada atnāk tāds Hruščova variants. Ar nožēlošanu. Atcerieties, kā Hruščovs 20. partijas kongresā, es esmu lasījusi, nodeva pa bungām pret Staļinu! Ha! Te arī to pašu varētu izdarīt – pa bungām pret Putinu! Tas mums būtu izdevīgi. Vai tādu var dabūt, vai tā notiks, cik šī tauta ir satracināta ar savu zemapziņas kompleksu… Nu, to sauc par impērisko kompleksu. Šuvajevs teiktu – tā jau ir kolektīvā zemapziņa. Ja tādu izvelk kā pūķi ārā, to ir traki grūti iebāzt atpakaļ, jo nav īsti ar ko aizvietot. Bet aizvietot var ar otru lietu. Es esmu vienā rakstā šitādas divas baudas salikusi pretim. Man tas tā patika. Pēc tam mani pasauca psihoanalītiķi un teica – laba doma. Tātad divas baudas tagad konfrontējas. Ne tikai armijas, ne tikai militārie spēki, bet Krievijā tiek modināta, un uz to spēlē, – bauda no piederības impērijai. Štrunts, ka nav ēdiena. Štrunts, ka man jātur aitas un kaza, lai es vispār esmu paēdis. Štrunts, ka man dubļainas ielas. Vienā pusē ir tā impēriskās piederības bauda, un tā ir atmodināta. Un, jo vairāk laiks iet uz priekšu, jo vairāk karš turpinās, jo vairāk šitādi polittehnoloģiskie, es gribu teikt ģēniji… Jā, mums viņi riebjas, bet velns ar ārā, viņi ir slīpēti un gudri. Kā Surkovs, – labi, viņu atlaida, bet viņu atkal pieņēma tagad. Viņi kurina simboliski, emocionāli, zemapziņā, jutekliski, un ne tikai ar medijiem, bet arī ar filmām. Viņi kurina. Otrā pusē tas, kas mums ir Eiropā, ieskaitot visu transatlantisko piederību – arī Austrālijas urbanizēto vidi, Kanādu, Ameriku un visu Eiropu, ir patērētājsabiedrības bauda. Bauda no "luxury", no vēlmes dabūt labumus. Labumus! Visādus!
Respektīvi, jūs domājat, ka Krievijas polittehnoloģija apzināti izmanto šo dažādo patiesību šaubu eksistēšanu Rietumu kultūrā, kuras daļa arī esam mēs, līdz ar to ir šie riski.
Jā.
Bet jūs sakāt, ka mums šajā situācijā, kad esam karā, ir jādomā par šiem jautājumiem pavisam atšķirīgi? Respektīvi, ka mums demokrātiskie mehānismi, kurus mēs kopām kā sabiedrība 30 gadus, šajā brīdī īsti nestrādā?
Jā, mums nav tikai demokrātija, mums tā ir palaidusies kā pilnīga patvaļa. Kā pilnīga patvaļa, kas ir diži un jauki tad, kad tu esi labklājīgs, kad tev nav draudu, kad tu esi miera režīmā. Tagad ir lielāka valstiska intelektuāla atbildība pār notikumu saprašanām. Lielāka! Impēriskās zemapziņas baudas, es lietoju šo vārdu "bauda", jo tas nav zināšanu līmenī, tas ir prieks – "urrā, esmu krievs, es jums galvu noraušu!" Ne visi tādi ir, bet
šīs baudas atmodināšana pretī mūsu laiskajai un ļoti lielajā pārticībā, ieskaitot Latviju, dzīvojošajai patērētājsabiedrībai, kurai lielākā bauda nāk – urrā, es varu izvēlēties starp simt kleitām….
Jautājums ir par to, ka, ja mēs šobrīd veltām budžetā tik lielus līdzekļus aizsardzībai, tad šis ir jautājums par sabiedrisko līgumu. Kā sabiedriskais līgums tiek veidots un kā šīs visas puses šo valsts aizsardzības koncepciju realizē.
Tieši tā, bet tad, lūdzu, mani kā iedzīvotāju – es tagad ļoti vispārinu – neraustiet, nebaidiet ar nodokļu palielināšanu, ar kaut kādiem aizliegumiem, atkal ar kaut kādu jaunu birokrātiju. Nu samaziniet beidzot birokrātiju un beidziet celt sev algas! Nu kas ir? Kāds jums sabiedriskais līgums, ja jūs darāt pretēji tam, kā es sajūtu, ka būtu jādara?
Bet kā jūs domājat, vai šāds līgums būtu jāslēdz šobrīd?
Zināt…
Mums 30 gadu laikā, manuprāt, ir tikai viena tāda pieredze, kas ir Tautas frontes periods, kur bija sabiedriskais līgums, kuru noslēdza.
Jā, tas bija. Tas tiešām bija ar visu emocionālo pacilātību un tādu līmeni, ka tu jau esi gatavs atdot savu dzīvību, kad mēs te stāvējām Doma laukumā un domājām – ja nu tanki iebrauc? Tas bija tāds līmenis. Šobrīd, ko es gribētu un kas noteikti nenotiks, – valsts varas atvainošanos, piedošanu, paskatīšanos atpakaļ uz tiem, kas nav tikai kļūdījušies, tas ir par maigu vārds, bet kas ir nogāzuši visādus lielus podus saistībā ar korupciju, ar nevērību pret Latviju, pret vērtībām. Tagad, kad man Zinātņu akadēmija teica, ka vajag kādu referātu par aktualitātēm, es teicu: zināt, manā apkārtnē kāda ir aktualitāte – cilvēki grib, lai "ieliek cietumā"! Tas tā pēdiņās, bet, lai ir maksimāla atbildība, lai režīms beidzot pasaka – visus, kas ir izgāzuši "Rail Baltica" projektu, visus 300…
...pakārt!
Nē, es teiktu savādāk – [uzlikt] aizliegumu ieņemt valsts projektos kaut kādus menedžeru apmaksātus amatus. Jā, nevienam negribas meklēt, kas tolaik bija [atbildīgs], tagad viens pats "Briškens vainīgs". Bet kas toreiz bija premjers? Kurš bars to visu nostrādāja? Tā taču ir baigā atbildība! Klausieties, tas ir vesels, nezinu, cik reizes lielāks budžets, nekā mums vispār šajā valstī ir. Kaut kāds ārprāts! Kāpēc neatzinās par 500 miljoniem par "airBaltic"? Es arī gribu zināt, es esmu profesore! Galu galā, ja es neko nesaprotu, kāpēc man kaut ko slēpj, neko neatklāj? Kāpēc ir tik daudzas slēgtās sēdes Ministru kabinetā? Ne jau es viņas skatīšos, bet kāpēc slēgtas? Šitādā veidā, mīļā valdība un varas…
Bet varbūt kara laikā, hibrīdkara laikā, nav viss jāatklāj medijiem un arī profesorei, kura nav tieši saistīta ar aizsardzības jomu?
Nē, nav taisnība. Es domāju, ka to izmanto kā ieganstu tam, lai dārgā sabiedrība un tauta aizveras.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/s...i.a572777/

Izdzīvošanas skolas vadītājs: Aug digitālā paaudze, kas nespēj par sevi parūpēties
REplay.lv Dzīvei nav melnraksta Šodien, 13:15Cilvēkstāsti
Autori: LSM.lv Dzīvesstila redakcija, Ēvalds Dukuls (LTV Ziņu dienesta žurnālists )

Mūsdienu jaunieši telefonā pavada daudzas stundas, taču dzīve nav par digitalizāciju vien. Tā ir arī par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus un parūpēties par sevi. Kamēr esi dzīvoklī pie mammas un tēta, viss ir kārtībā, bet šādos apstākļos aug digitālā paaudze, kas nespēj par sevi parūpēties, Latvijas Televīzijas rubrikā "Dzīvei nav melnraksta" pauda Oskars Špickopfs.
Oskars ir Izdzīvošanas skolas vadītājs un instruktors, kurš nodarbojas ar dažādu izdzīvošanas apmācību un personības attīstības kursu vadīšanu. Viņš ir izveidojis programmas, kas orientētas uz vīriešu emocionālo un fizisko izaugsmi, īpaši pievēršot uzmanību tēvu un dēlu attiecībām, kā arī vīrišķības definīcijai.

Vēlme neatslābt

Jau studiju laikos, pirms aptuveni 20 gadiem, Oskars interesējās par militāro jomu un apsvēra iespēju stāties dienestā. Viņš bijis pirmais Banku augstskolas students, kurš iestājās studentu militārajā apmācībā.
"Tas bija laiks, kad atklāju interesi par militāro dienestu un dabu. Pēc tam tālāk sekoja arī piedzīvojumu sacensības, ko organizēja Kristaps Liepiņš, un tad aizgāja viss tas dabas mežonīguma un savvaļas virziens. No tā laika sapratu, ka man patīk pārbaudījumi," stāstīja Oskars.
Piedzīvojumu sacensības, kurās piedalījās Oskars, ilga vairākas diennaktis, kuru laikā dalībnieki atradās nemitīgā slodzē un praktiski negulēja.
"Tas ir pietiekoši labs pārbaudījums, lai pārbaudītu sevi un komandu, jo tās bija komandu sacensības. No tā laika man ir veidojušies labi kontakti, draugi un paziņas, jo
tieši kopīgi piedzīvotajās grūtībās, uzvarās un arī zaudējumos rodas tāda brālība un uzticība, ko nekur citur nevari iegūt," stāstīja Oskars.
Vienlaikus Oskars uzsvēra, ka savas robežas ekstrēmos un dzīvībai bīstamos veidos nepārbauda.
"Jā, man patīk uzkāpt kādā augstākā kalnā, noiet pa kādu, teiksim, šaurāku taku vai ielikt slodzē sevi, lai disciplinētu un uzturētu fiziskā formā ikdienā. Tas ir tāds domāšanas veids. Nevis kaut kas uz ekstrēmu dzīvības un nāves robežu tēmēts, bet drīzāk vēlme stumt sevi uz priekšu un neatslābt dzīvē," skaidroja Oskars.

Izdzīvošanas pamatprincipi

"Pārbaudījumi un šķēršļi dzīvē nav slikti. Tie ved mūs kaut kur tālāk," pauda Oskars. Ar šādu domu viņš izstrādā un vada dažādas izdzīvošanas spēju apmācības un personības attīstības kursus. Nereti mežā, neskartas dabas apstākļos, lielākās vai mazākās kompānijās viņš pavada pat vairākas dienas.
"Vislabāk novērtēt to mīksto gultu, foršos cilvēkus, ģimeni un tuviniekus, silto kafiju, grauzdiņu vai kūciņu, ko sieva uztaisa, atbraucot mājās, var tad, kad esmu bijis prom tajā veču vidē, vīru vidē. Daba – tā ir daļa no vīrišķības. Atbraucot mājās, tev ir atkal šī sievietes pasaule, kas ir nams, rūpes par tām lietām, ēdiens, skaistums un mīļums, un viss tas šķiet daudz spilgtāks.
Tas dod iespēju novērtēt to, kas mums patiesībā ir daudziem, bet ikdienā mēs par to nedomājam, jo uzskatām to par pašsaprotamu," skaidroja Oskars.
Oskars savās nometnēs pievērš īpašu uzmanību tēvu un dēlu attiecībām.
"Tad, kad mums ir tēvu un dēlu nometne, viena no tās sastāvdaļām ir noteikums, ka no rīta līdz vakaram mēs neēdam neko. Arī tad, ja ir mamma batoniņu ielikusi somā vai vēl kaut ko. Vienkārši to neēdam. Piedzīvojam izsalkuma sajūtu, jo
šodien cilvēki, it īpaši bērni un jaunieši, visu laiku kaut ko "lasa" iekšā mutē. Viņiem nav pazīstama izsalkuma sajūta. Viņi nezina, kā pārvarēt izsalkumu, ko ar to darīt," pauda Oskars.
Savukārt no izdzīvošanas pamatprincipiem ēdiens ir pati pēdējā lieta, kas cilvēkam vajadzīga. Pirmais, pats par sevi, ir skābeklis, pēc tam siltums, ūdens un tikai tad ēdiens.
"Tad mūsu tajos pasākumos mēs izaicinām cilvēkus neēst. Vakarā mums ir medījums, dzīvs trusītis, ko tēvi ar dēliem nomedī, pagatavo. Tad viņi sāk saprast ēdiena jēgu. Viņi sāk saprast to, cik patiesībā ēdiens ir vērtīgs – ugunskurā cepts kartupelis, burkāns, tas mazais gaļas gabals, buljons," skaidroja Oskars.
Otra lieta, ko Oskars savās nometnēs un apmācībās māca jauniešiem – kad ikdienā ēd pārtiku, kāds par to ir samaksājis. Pirmkārt, par to ar naudu ir samaksājuši vecāki. Otrkārt, par burgeru, steiku vai karbonādi ir samaksājis arī kāds dzīvnieks – ar savu dzīvību.
"Tāpēc cieni ēdienu un nemet to ārā. Neesi izšķērdīgs. Mācīšanās caur praktisku pieredzi ir ļoti liela vērtība un arvien retāka lieta šodien, bet tas ir tas, kas notiek mūsu pasākumos," norādīja Oskars.

Satrauc nākamā paaudze

Trīs dienu nometnes pusaudžu zēniem no 14 gadu vecuma Oskars organizē jau piekto sesto gadu. Tajās vienmēr viņš jauniešiem uzdod jautājumu – cik daudz tu diennaktī pavadi laiku telefonā?
"Ja pirms pieciem gadiem mani izbrīnīja tas, ka tās bija trīs, četras vai piecas stundas diennaktī, tad šodien tā jau ir norma. Šodien tās pat ir septiņas stundas. Kāpēc tas ir slikti? Ja mēs paskatāmies, dzīve jau nav par digitalizāciju vien. Dzīve ir par saziņu ar cilvēkiem, spēju pieņemt lēmumus, spēju parūpēties par sevi vispirms. Kamēr tu esi pie mammas un tēta dzīvoklī, tikmēr ar tevi viss ir forši, bet
būtībā šādos apstākļos mums aug digitālā paaudze, kas nav spējīga parūpēties par sevi, " pauda Oskars.
Turklāt viņš novērojis, ka puišiem, kas neizbēgami vienā brīdī kļūst par jauniem vīriešiem, vairs nav tādas intereses par attiecību veidošanu, sievu, ģimeni un bērniem.
"Kad es augu, man bija doma – es izaugšu par kārtīgu vīrieti, apprecēšos, man būs ģimene un bērni. Normāla pieeja. Šodien tā vairs nav vērtība, tāpēc mani uztrauc ne tikai digitalizācija un atkarība no ierīcēm, bet arī mūsu spēja kā nācijai būt spēcīgai, spējīgai vairoties un attīstīties. Mani personīgi tas uztrauc," uzsvēra Oskars.
Tieši tāpēc, lai kaut ko šajā jautājumā ietekmētu vai pat mainītu, Oskars kopā ar domubiedru Mareku Dombrovski 2016. gadā izveidoja Izdzīvošanas skolu. Gadu gaitā abi pārliecinājās, ka tieši tēvu un dēlu attiecības var būt izšķirošas jauniešu attīstībā.
Vienlaikus Izdzīvošanas skolā Oskars organizē arī pārgājienus mammām ar bērniem. Tieši tā iemesla dēļ, ka liela daļa bērnu uzaug bez tēva vai šķirtā ģimenē.
"Latvijā diemžēl lielākā daļa bērnu aug šķirtās ģimenēs. Atkal mums kā pieaugušajiem liekas, ka tā ir tikai statistika. Nu lielie cilvēki tiks galā, sadalīs papīrus, sadalīs bērnus pa nedēļas nogalēm, bet katra šī šķiršanās ir tāda kā sava veida nāve, ko piedzīvo ne tikai pieaugušie, bet arī bērns. Tādā ziņā, ka viņš sastopas ar nāvi, jo viņš pazaudē kaut ko tik svarīgu, vērtīgu un neko nevar izdarīt," skaidroja Oskars.

Stāsts ir par darīšanu

Runājot par to, vai šādas zināšanas, kādas tiek apgūtas izdzīvošanas skolā un citos Oskara organizētajos pasākumos, nevajadzētu pasniegt arī bērniem skolās, viņš norādīja, ka tas būtu labi, bet pašlaik nav visai reāli.
"Lai kaut ko iemācītos, mums ir pieejama ārkārtīgi plaša informācija. Tagad vēl mākslīgais intelekts nāk iekšā. Bet stāsts ir par darīšanu," uzsvēra Oskars.
Viņš minēja piemēru par to, ka informāciju, kā sagatavoties pārgājienam, var apkopot un izstāstīt vienā prezentācijā jebkurā skolas kabinetā, taču realitātei nekas nesagatavos labāk kā reāla pieredze.
"Kad ej pārgājienā, tev ir lietus, iespējams, vējš no jūras, tu sajūti, ka tev kājas berž zeķes, sajūti muskuļu sāpes, izsalkumu un slāpes. To nevienā prezentācijā nevar iedot, nevienā skolas solā. Nevienā "Youtube" kanālā to nevar parādīt. To var sajust tikai tad, kad to piedzīvo.
Šodien kļūst unikāli piedzīvot realitāti, kas padara tevi stiprāku kā cilvēku. Tāda sajūta, ka drīz tas būs ekskluzīvi," atzina Oskars.
Tāpēc Oskars par savu dzīves misiju, pirmkārt, ir uzlicis sev būt par mīlošu vīru savai sievai un bērniem, bet, otrkārt, griezt atpakaļ tēvu sirdis pie bērniem un puišos atraisīt viņos mītošo vīrišķību.
"Mācīt un radīt vidi, kurā viņi var to mācīties un praktizēt. Trešā lieta – strādāt ar vīriem un tēviem. Radīt uzticamu vidi, kurā viņi var risināt savus būtiskos dzīves jautājumus, un, ticiet man, tādi ir katram vīrietim. Katram vīrietim ir savas sāpes," secināja Oskars.
https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/c...s.a572640/

Lembergs: ukraiņiem mēs varam palīdzēt, bet paši sev nē – vai tas nav nožēlojami?

https://www.labdien.lv/lembergs-ukrainie...ozelojami/

Gar Latvijas–Baltkrievijas robežu pabeigta žoga izbūve gandrīz 145 kilometru garumā. Līdz šī gada beigām vēl turpināsies nepieciešamās infrastruktūras, tostarp patruļtaku, laipu un citu robežas aizsardzībai nepieciešamo risinājumu izbūve pilnā robežas 173 kilometru garumā. Politiķis Aivars Lembergs neslēpj, ka uzskata to par nožēlojamu progresu.
“Tātad 32 neatkarību gadu laikā Latvija ir spējusi uzbūvēt daļu no žoga gar Baltkrievijas robežu, bet vai tas žogs aizsargā pret droniem, tankiem, bruņu transportu, raķetēm un lidmašīnām? Kad uzsāks būvēt aizsardzības sistēmu?” komentēja Lembergs.
“Ja žogam vajadzēja 32 gadus un tas vēl nav pabeigts. Kur tad ir drošība pirmajā vietā? Kur ir NATO palīdzība?” pauda politiķis.
“Ukraiņiem mums ir iespēja palīdzēt, bet pašiem savu drošību nostiprināt, aizsardzību izveidot diemžēl ne laika, ne varēšana nepietiek. Nožēlojami,” skarbs savos izteicienos bija Lembergs.

"Sabiedrība nevar iet tālu ar smiltīs apraktu galvu." - Gideons Levijs

Imants Ziedonis (dzimis 1933. gada 3. maijā, miris 2013. gada 27. februārī) bija latviešu dzejnieks, publicists, īsās prozas (epifāniju[1]) autors, tulkotājs, scenārists. Viens no populārākajiem latviešu literāro pasaku autoriem, spilgts Dziesmotās revolūcijas laika sabiedriskais darbinieks, Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāts.
 
Es domāju, ka zinātajiem tas apraksta pietiekami daudz, nezinātajiem pietiekami maz.

Atradu Imanta Ziedoņa "Lāču pasaka" 1976
https://stradnieks.eu/arhivs/books/imant...acu-pasaka

https://zombo.com/

Cilvēki zināja par zombo.com. Vai zinājāt, ka zombo.com joprojām pastāv? Vai zinājāt, ka pirms dažiem gadiem viņi to pārrakstīja, lai palaistu HTML5, lai atceltu Flash prasību. Tā ir vecā interneta iestrāde, un es to joprojām izmantoju kā audio un tīkla pārbaudei.

‪wildweasel‬ ‪@wildweasel486.bsky.social