Skaņas iz tālumiem
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
... Uz priekšu dosimies ceļā, Līdz sasniegsim brīvības daili.
J. Poruks.
Saule grima aiz pelēkiem kalniem, kas pacēlās viņpus pļavām un tīrumiem pretim Varkalnes pagasta mājai. Kā ar burvja roku, viņa pazuzdama, pamazām aizvilka sev līdz vieglo, zeltsārto spīdumu no koku un uzkalnu virsotnēm. Gaisā kaut kas izdzisa un nomira. Noskumusi un nabaga izskatijās kailā, pelēkā apriļa daba bez saules gaismas. Bet drīz uzplūda viegla, mīksta krēsla, ietina rūzenās pļavas, netīros tīrumus un kailo birzi, stiepās ap pagasta māju un sāka raudzīties savām melnām domīgām acīm pa logu skrīvera palīga Upīša istabiņā.
Upītis nolika spalvu, paberzēja iekaisušās acis un noguris atlaidās krēslā. Pie debess spīdēja vakara sārtums, mezdams vieglu, tikko mānāmu atspīdumu pār kalniem. Pār jaunekļa bālo, iegareno seju pārlaidās grūtsirdīga sapņu ēna. Kā piekalts viņš sēdēja nepakustēdamies un viņa lielās nogurušās acis ar dziļām, savādām ilgām raudzijās, kur pie debess kusa un gailējās vakara sārtums. Mazs, sārts debess stūrītis — kas tur būtu ko skatīties? Vai pirmo reiz saule noiet un debess sārtojas? Bet šis maigais spīdums ar neredzamu spēku vilka pie sevis jaunekļa skatus un viņa nogurušo iztvīkušo dvēseli. No augšas pamazām nobālēdams, tas lēni aizvilkās aiz kalniem. Un Upīšam likās, ka kaut kas no viņa atdalas, paceļas spārnos un laižas līdzi vakara sārtumam. Viņš sēd uz krēsla savā pelēkā istabiņā, bet nesajūt tā. Kā stipra vēja nests mākonītis, viņa dvēsele laižas arvienu tālāk un tālāk pa plašu neizmērojamu klajumu, bez apstāšanās.
Bet blāzma drīz nozuda. Pie apvāršņa vēl dzisa maza, bāla strīpiņa. Istabiņā bij pilnīgi satumsis. Upītis atmodās un tā savādi sašļuka uz krēsla. Tas izskati jās pēc kritiena. Kā aizpūsts nozuda no jaunekļa jūsmas spēks un spožums, lūpu kaktiņos ievilkās sāpīgs rūgtums un bālie vaibsti parausti jās kā žēlumā. Atmiņā viņam parādi jās pelēkā siena ar kastīti, kurā aiz stikla vāka bija kniepadatām sasprausti beigti, izžuvuši tauriņi. Tumšā rūts, noputējušie, līdz dzīsliņām izdēdējušie spārniņi... Šaurais logs biezā, vecmodīgā mūrī gan bija drusku gaišāks nekā tas stikls, bet brūnā galda mala viņam pastāvīgi griezās krūtīs, kad tas uzliecies sēdēja un rakstija. Cik tauriņiem bij labi! Viņi bij beigti, un viņiem vairs nesāpēja kniepadatu asumi, bet viņam te, krūtīs, pastāvīgi dūrās... Jau divi gadi viņš te rakstija un dila, domāja un ilgojās. Bet blāzma katru vakaru aizgāja tur, aiz tiem kalniem, viena pati, viņš palika uz sava krēsla, kā bijis ...
«Vai Klūdziņām pavēsti uzrakstijāt?» skrīveris prasi ja ienākdams.
«Nē,» Upītis sajucis teica, pietrūkās no sēdekļa un sāka steidzīgi rīkoties ap lampu. «Biju pavisam piemirsis,» viņš, reizē noskumdams un dusmodamies par sevi piebilda.
«Piemirsāt? Tā... Kura reize jau ir, kad jūs man tā atbildat? Turpmāk vairs tik muļķīgi neaiz-bildinājieties. Reiz par visām reizēm es jums saku, ka jūs nedrīkstiet nekā piemirst. Vai saprotat, ā?»
Upītis stāvēja kluss un noskumis pie galda, un, sajuta pazemojošu vainas apziņu. Viņš strādāja uzcītīgi, bet nekad nebija brīvs no šās apziņas. Tam pastāvīgi izlikās, ka viņš kaut ko piemirst un neizdara tā, un tas vienmēr jutās slikts un apvainojies. Kad viņš izdzirda aiz sevis skrīvera soļus, kaut kas uzgulās tam no muguras un spieda viņa krūtis cieši uz galda malas. Viņam likās, ka tūliņ atskanēs skrīvera sausā balss un birs uz viņu bārieni. Tā viņš bija ierāts.
«Jūs gan varējāt pacelt galvu, kad es ar jums runāju!.. Kur tie raksti, ko parakstīt?»
«Te,» Upītis klusi atteica un nolika skrīverim priekšā lielu paku dažādu papiru, kurus priekš krēslas bij beidzis ierakstīt reģistrā.
Skrīveris nosēdās pie galda un šķirstīdams un švīkstinādams sāka rakstus pārskatīt un parakstīt. Mazs, pasauss, dzeltēni-bālganu seju, tievu degunu, kurš nokārās pār īsajām, kuplajām ūsām, viņš rakstīdams, dziļi nolieca galvu, tā ka mazais zods pilnīgi pazuda zem spalvainās padegunes.
«Kas jums par r—rokrakstu!» skrīveris rājās: «te viens burts stāvu, te otrs slīpu ...»
«Man tāda nervoza roka ... dreb ... es nevaru vienādi norakstīt.»
«Kas? Nerv—nervoza roka? Cik smalki jūs vēl neizrunāsiet! Man ir bijuši savā laikā pieci palīgi, bet ne no viena vēl neesmu tādas smalkas izrunas dzirdējis. Nervoza roka ... he! ..»
«Nu, kas tad te atkal! Cik reizes jums neesmu teicis, ka komisāram vienmēr vajaga rakstīt: «Vis-zemīgi priekšā stāda», bet jūs ņemat un uzrakstāt prasti: «priekšā stāda». Vai jūs nezināt, ka komisārs ir priekšniecība? Aizmirstiet? A? Ko nu ko-misars par mani domātu, kad saņemtu tādu rakstu! ? Nebūtu nu ieskatijies ... es nezinu ...» viņš bailīgi paraustija plecus. «Pārrakstiet?» tas bargi nobeidza, papiru Upīšam priekšā nomezdams.
Upītis paņēma papiru, nosēdās un sāka pārrakstīt, uzlikdams pirkstu uz katra vārda, lai nelaimīgais «viszemīgi» no jauna neizlaistos. Kā tas bija? Viņš nekad nevarēja piespiest sevi domāt līdzi tam, ko ierakstija. Kā likās, viņam tur galvā bij zināmā nodaļa, kur stāvēja sakārtotas parastās korespondences frāzes un kancelejas formulas. Pusneapzi-nīgi tā vadija viņa roku, kamēr otra daļa darija pavisam ko citu. Daudzreiz šai otrā daļā aizbīdītās jūtas un prāts sāka viļņot par stipru, ielauzās «kancelejas pusē», sajauca tur visu juku jukām un izmētāja starp noputējušām formulām baltas, zilas un sarkanas ziedu lapas, kā pavasara viesulis uz izkaltuša pelēka lielceļa. Tad Upītis arvien kaut ko piemirsa vai izdari ja otrādi. Gadi jās pat, ka kancelejas automāts vajadzīgās frāzes vietā nometa kādu no tām mirdzošām pārsliņām. Reiz bija ļoti skaista diena. Zila, brīnišķi skaista debess mirdzēdama raudzi jās pa logu iekšā. Upītis raksti ja pavēstes uz desiņitnieku vēlēšanu un nemani ja, ka vairāk pavēstēs «desmitnieku» vietā bij ierakstijis «debesis» ...
Šodien arī bij tāda nelaimīga diena. Upītis juta, ka kaut kas viņā modās un auga. Tas juta, ka viņu pārņem viena vienīga spēcīga doma. Viņa vēl ne-bij noskaidrojusies noteiktā formā, viņš pats vēl tās gaiši neaptvēra; bet viņš juta, ka tā izplētās un bīdi ja visu citu pie malas.
«•Panāciet šurp!» skrīveris teica un viņa balsī bij kaut kas kluss un bīstams.
Upltis pacēlās un apgāja ap galda stūri, skatīdamies pasē, kuru skrīveris viņam turēja izstieptu pretim.
«Kas tas ir?» skrīveris jautāja un viņa saltās, pelēkās acis urbās jaunā cilvēka sejā.
Pasē bija neizlabojama kļūda. «Ko es esmu uzrakstījis!» Upītis izmisis nodomāja.
«Nu, vai redzat, cik duls jūs esat? Vai redzat? Kur nu lai to pasi liek? Blanķete maksā naudu ... Jūs mani izpostīsiet, tā strādādami.»
«Atrēķiniet no manas algas!» Upitis skumji iebilda.
«Pats par sevi saprotams, ka es tā rubļa necietīšu,» skrīveris teica, kā tiesnesis, kad tas pasludina spriedumu: «bet par neuzmanību valsts kancelejā, es jūs sodu ar piecdesmit kapeikām!» viņš, izslējies, svinīgi nobeidza, svarīgi durdams ar pirkstu uz jaunā rakstveža pusi. Tas viss viņam izdevās uz mata tā, kā viņa priekšniekam virstiesnešam, kurš tam noderēja par visas ierēdņa varas un lepnuma paraugu, un kuram tas centās visādi pakaļ darīt, kaut gan pie revi-zijas pats stāvēja viņa priekšā kā pārakmeņojies, godbijīgi blisinādams acis, pilns visbailīgākās padevības.
šādi sirsnīgi «pārmācīšanas akti» notika diezgan bieži, gandrīz pie katras lielākas vai mazākas kļūdas, kura Upīšam, darbus ar steigu veicot, nogadijās. Kantains bij pilnīgi pārliecināts, ka viņam ir tiesība sodīt savu palīgu ar naudas sodu, tāpat kā komisārs sodija viņu un pagasta vecāko; drusku šaubas tam bija tikai par to, vai viņš var savu vienīgo nelaimīgo «apakšnieku» arī ar arestu sodīt. Bet par šo jautājumu viņš nemēģināja tikt pie skaidrības: ar naudu sodīt bij tā kā tā izdevīgāk: pa kvartam, pa pus-rubļam, tā viņam pa gadu sakrājās savi pieci, līdz seši rubļi «blakus ieņēmumu».
Cik Kantains komisārā un virstiesneša priekšā sarāvās mazs un pazemīgs, tik savā kancelejā viņš izplētās liels. Kā pie pilnas bļodas, viņš še mieloja savu mazisko pašmīlību. No tā, kā viņš rīkojās kancelejā, kā pamācija un izbāra ļaudis, kā, aizlicis spalvu aiz auss, atgāzās atzveltnī un pīpēja papirosu, lāgu lāgiem dūmus svarīgiem vaibstiem izpūzdams un ar mazo pirkstiņu pelnus tā cienīgi no papirosa gala noberzdams, — no visa tā varēja redzēt, ka viņa amata apziņa un šā amata izpildīšana tam bija liels baudi jums. Bet bija vēl sevišķas reizes, kad viņš, tā sakot, nāca sava amata izpildīšanas garšā. Tad vairs nevarēja izturēt. Kantains tad sīki apskatija, ne tikai katru burtu, katru vārdu, kuru Upītis bija uzrakstijis, bet beidzot ņēma priekšā jauno cilvēku pašu, no matiem gar svārku pogu caurumiem un elkoņiem līdz papēžiem.
«Savus matus ar’ jūs vēl neesat likuši nogriezt. Cik reizes jums neesmu teicis! Vai jūs gan domājat, ka es turēšu tādu mežoni kancelejā, ā? Un tad: būtu reiz apkaunējušies un uzšuvuši jaunus svārkus. Jūs ejat tik noplīsis kā nabags, un cilvēki par jums smejas. Es jums maksāju pieci rubļi par mēnesi, bet kur jūs to naudu liekat? Izgrūžat, vej, par grāmatiņām!.. Nesen vēl atsūtijāt par visu pusgada algas, kā traks. Jūs gan domājat, ka tādēļ jūs turēs par nezin kādu profesoru! He, profesors! Pases neprot norakstīt... Nu, būtu vismazākais elkoņus aizlāpi juši, lai skrandas nekarājas ...» un Kantains paurbināja ar pirkstu pa Upīša elkoņa caurumu. Jaunais cilvēks juta iespiežamies ādā skrīvera nagu, kurš bija tik netīrs, un riebumā atrāvās ... Kantains pašapzinīgi izgāja ārā.
Jā, viņš izpilda «kārtīgi» savu pienākumu, viņš ir «kārtīgs» cilvēks, savā kancelejā viņš nepielaiž ne mazākās nekārtības. Visam vajaga būt kā uz mata!
šai «kārtīguma» apziņā, skrīveris vilka mēteli mugurā un devās uz krogu. Tur viņš dzers un plātīsies ar savām likumu zināšanām, apbrīnots no krodzinieka šmutciga, desinieka Bullīša un trim, četrām ar šņabi nolietām bārdām, kuras no godbijīga attāluma pastāvīgi klanas pret viņu un pastāvīgi saka: «R—riktīgi, jaunskungs, r—riktīgi, jūs jau gan zināt...»
*
Pa tam Upītis, iekritis savā gultiņā uz mutes, plūdināja asaras spilventiņā.
Visa dzīve viņam izlikās kā briesmīga skrandu kaudze. Viņš smaka un kūņojās pa šām skrandām, pastāvīgi viņās sapīdamies un nevarēdams no viņām atsvabināties. Simtiem dažādu likumu bij apmetušies viņam ap rokām un kājām un žņaudza viņu nost. Apsmiets, nespēcīgs un niecīgs, viņš gulēja šai skrandu kaudzē un pats sev riebās. Bet kā pagraba stāds viņa dvēselē stiepās uz augšu ilgas pēc daiļa un gaiša. Viss gulās viņām virsū, bet tās spiedās uz augšu, kā zāle caur akmens krāsņmatu. Izmisis viņš skatijās apkārt un meklēja jel vienas vienīgas gaišas krāsas šai dzīvē. Bet ap viņu plūda drēgna tumsa. Dzīve viņam likās pilna nabadzības, nelaimes un rupja spēka, kā žņaudzoša tvana gaisa. Viņš redzēja, ka slimi novārguši nespējnieki, kuri cauru mūžu bija godīgi strādājuši, nāca pie pagasta vecākā maizes lūgties; kā šis vēderainais pagasta tēvs, atgāzies krēslā, pašprātīgi par viņiem zobojās un dzina viņus prom, un kā tie, klusu ciezdami, norija viņa ņirgāšanos. Viņš redzēja, kā, nodokļus piedzenot, iztīri ja strādniekam vai pusgraudniekam istabiņu, kā spēcīgākie un gudrākie krāpa un laupi ja vājākos un vientiesīgākos un, kā visi šie ļaudis dzina cits citu, kā vadzis vadzi malkas bluķī.
Viņš zināja, ka ir cita daiļāka dzīve un citi daiļāki cilvēki nekā še. Tas atdeva savu mazo peļņu par grāmatām, garus vakarus sēdēja un lasija, mācīdamies domāt un just, kā šie cilvēki. Bet ļaudis smējās par viņa nabadzīgo apģērbu un, kancelejā sēdēdams, viņš pastāvīgi sajuta savus noplīsušos elkoņus, it kā tais vietās āda būtu noplucināta ar karstu ūdeni. «Jūs paliksiet traks, lasīdams!» Kantains vienmēr rājās.
Bet kad viss ap viņu bija tumšs, viņš skati jās pa logu ārā. Tur spīdēja saule un izpletās plašums. Dabā vēl bija gaisma un brīvība. Un kā saulgriezes uzziedēja viņa dvēselē sapņi un grieza savus dzeltē-nos ziedus līdzi šai saulei.
Viņa sirds bij pilna ar vienām domām. Nomodā vai sapņos — viņam pastāvīgi rādijās ziedos viļņojošas stepes un zaļas pļavas — klusos mežu līkumos. Viņš brida līdz krūtīm pa augsto stepju zāli, ar ilgām skatīdamies zālē, it kā tur kāds viņu sauktu un gaidītu; sēdēja un lasija pļavas malā, atspiedies pie lielās, tumšās egles un basās kājas nolicis starp puķēm.
Un kad vakarā, pastaigājoties, tālumā žēlabaini drebēdama ieskanējās harmonika vai pļāvēju dziesma, pamazām attālinoties, dzisa aiz kalna, vai balts mākonītis, viegli viegli pārliets ar vakara blāzmas atspīdumu, vientuļi grima aiz meža, — viņš sajuta neapturamu vēlēšanos aiziet...
Bet viņam nebij spēka saraut uz reizi ierastās dzīves saites. Kā dēle tā bija piezīdušies viņam pie
krūtīm, un viņš dzīvoja un panesa joprojām. Bet ilgas viņa dvēselē neapklusa. Kā pavasara plūdi tās auga un rādija viņam jauno dzīvi vēl spilgtākās krāsās. Un līdz ar ilgām viņā auga riebums pret tagadējo un apziņa, ka tā nevar dzīvot.
Caur šā vakara sāpēm viss tas Upīša dvēselē bij noskaidrojies un izveidojies par spēku, kurš, kā spirgts avota ūdens, plūda pa viņa nerviem. Tas piecēlās, noslauci ja asaras savalkātā mutes lakatiņā, un uz viņa ģīmja spīdēja līksma un droša apņemšanās.
Durvis pavērās, izliecās biezs, pavecs ģīmis, cietiem, nemīlīgiem ģīmja pantiem.
«Nāc ēst,» atskanēja no biezām, stingri savilktām lūpām.
«Paldies!» Upītis atteica.
Aiz durvīm nokraukājās, nospļāvās un aizgāja smagiem soļiem.
Upītis piecēlās un gāja ēdamistabā. Uz noplukušo vaska drēbi apklāta galdiņa stāvēja šķīvis ar sausu baltpienu, bļodiņa ar panijām un kukulis maizes. Vakariņās aicinātāja — saimniece sēdēja jau pie galda. Pāri par pusmūžu, drukna, plecīga, tā savādi glūnoši uzlikusies, viņa Upīšam izlikās kā tā rupjā spēka veidols, kas gulēja pār visu šejienes dzīvi. Viņa bija nekaunīgi cieta un skopa. Upīšam bij briesmīgi neomulīgi ar viņu vien divatā ēst. Viņš juta, ka viņa skaitija tā kumosus un sausais piens ar maizi bieži palika tik sausi, ka aizmetās viņam kaklā un tas piecēlās no galda, neēdis.
Saimniece izvilka no ķešas lielu, stipru salieceņa nazi (ar galdnazi viņa nekad nerīkojās, laikam nonicināja to par smalku un neasu) un ar spēcīgu vilcienu nogrieza milzīgu maizes riku. Cieši un kāri aptvērusi viņu resnajiem pirkstiem, tā sāka ēst, uz trim, četriem krietniem kumosiem maizes uzņemdama pa nažgalam baltpiena. Rieciens bija tik liels, ka ēdot aizklāja visu viņas ģīmi. Tikai viena acs, bieziem, iekrunkojušamies vākiem, uzmanīgi skati jās pār riecienu, cik jaunais cilvēks baltpiena ņēma, pavadīdama katru viņa naža uzņēmienu no šķīvīša līdz mutei.
Dažus sausus kumosus norijis, Upītis iedrošinājās mērkt karoti paniju bļodā. Panijas uz galda tika uzskatītas ar sevišķu godbijību. Skrīveris viņas ļoti cieni ja un tam arī tās katrreiz bija nodomātas. Karote bij uzlikta arī priekš Upīša, bet viņam vajadzēja prasties... Upītis iestrēba vienu, otru, trešu karoti no augsti godājamā šķidruma. Acs virs maizes rieciena uztraukti iemirdzējās. Saimniece spēji atrāva no ģīmja roku ar maizes gabalu un teica tā, ka druskas viņai izskrēja no mutes:
«Neizstreb nu visa, ka skrīveram ar’ paliek!»
Upītis nosarka un nolika karoti.
«Paldies!» tas klusu teica, un viņa lūpas ironiski parausti jās. Pacēlies viņš izgāja savā istabiņā.
Tur viņš apstājās pie loga un no viņa lūpām nenozuda skumji ironiskais smaids. Tam vēl stāvēja acu priekšā saimnieces milzīgais maizes rieciens, aptverts no resnajiem pirkstiem tik cieši, it kā pie tā karātos visa viņas būtne.
Un patiesi, šis maizes gabals bija priekš viņas viss. Likās, nebij ar’ viņai nekā labāka, augstāka un svētāka par to. Mūža dien* tā gāja, rausa un krāja priekš šā rieciena. Viņas skatieni nepacēlās debesu skaidrajos augstumos, nemīlinājās ap zaļo bērzu ataugām, ziedos līkstošiem ievu ceriem un puķainiem upes līkumiem pavasarī, bet mūžam līda pa zemi un vēroja, ka nepazuda kāda maizes druska. Viss sīks un daiļš, likās, salūza zem viņas smagiem, nevērīgiem soļiem. Likās, ka viņa ietu vienaldzīgi pa vis-skaistākām puķēm un apstātos tikai, ja ieraudzītu zemē kaulu vai vecu pastalas ielāpu ...
Cik īsa, mierīga dzīve, kad visa dzīves apziņa atrodas vēderā. Vēders un maizes rieciens... Nav jāskatas nekur apkārt, nav nekas jāmeklē: vēderā tavas dzīves miers un nemiers... Visi viņi te izliekas tādi... Bet kāds tad bija viņš pats? Kādēļ viņš te sēdēja divus garus gadus, ļāva pastāvīgi apsmiet un kājām mīt savu dvēseli un neaizgāja, kur sirds ilgas viņu aicināja! Kas bija piekalis viņa krūtis pie asās rakstamgalda malas? šis pats maizes gabals. Viņu aizskāra un mocija šī apziņa. «Tu esi tāds pats, kā viņi!..» Jaunā, karstā pašmīlība ar visiem spēkiem turējās pretim šim salīdzinājumam. Ja ar’ viņš tāds bija bijis, turpmāk tas vairs tāds nebūs! Viņš saraus un nometīs savas dvēseles atkarību no maizes gabala, kā sarūsējušas ķēdes. Nometīs un aizies! Klīdīs nost no šo cilvēku trokšņainā, putekļainā lielceļa pa mazu, klusu kājceliņu, kas vīsies pa zāli un puķēm. Basām kājām viņš bridis pa dzintartīriem strautiem, kuru skaidrajā plūsmē mirdzēdamas līgosies zaļas lapas, dzeltēni un balti ziedi, un mazi akmentiņi spīdēs sudraba baltumā; ies pa mīkstu sūnu zem smaržainiem priežu un egļu zariem un kāps augstu kalnos. Viņi te dzīvoja priekš vēdera, viņš dzīvos priekš dvēseles un mirs priekš tās!
Savilcis labo roku dūrē, Upītis, sajūsmināts, sāka ātriem soļiem staigāt pa istabu. Kā spirgtu, spēcīgu rīta vēsmu pilna, visa viņa būtne traucās uz cīņu un viņš nevarēja nostāvēt mierā.
Priekšistabā sāka klaudzēt soļi, kā no neveikliem, apkaltiem zābakiem.
«Tad tikai nogājos!» teica ienākdams cilvēks, sārtu, apaļu, labsirdīgu ģīmi, zilām acīm un brūnu bārdu, sniegdams Upīšam kādas pavēstes otru pusi.
Tas bija pagasta ziņnesis Lūciņš.
«Tie skrīveri ar’ tikai raksta, bet paši nekā nezin,» viņš sūdzējās, «šitā pati pavēste izrakstīta uz Pu-puriem. Aizeju tur, prasu pēc Miltaina, — saimnieks brīnās, vai es stulbs esot? Es sak’: man tā
pavēstē ir rakstīts. — Tas cilvēks jau no pagājušiem Jurģiem esot aizgājis uz Mietiņiem pie Glīzdas. Aizeju uz Mietiņiem, Glīzda saka: viņš esot jau pagājuš’ ruden’ aizgājis uz Vēņeniem pie Gargurna; aizeju tur, ece, nav mājā, aizgāj’s ar saimnieku uz lielmežu malkas cirst. Dodu to pavēsti sievai un saku, kā mani skrīveris izmācija, paraksties tu: tā kā viņa nebij mājā... viņa sieva Katrīna. Kas tev, Dieviņ! Ni šī rakstīsas, ni šī būs, lai nesus vien uz lielmežu. Nu, ka ne, ne! Es paņēmu nagliņu un piesitu pavēsti pie gultas stabiņa. Miltainīša saka: šī noplēsīs, es saku: tu nedrīksti plēst, tas nedrīkst būt, tas ir pret likumu. Viņa saka: likumu vīrs, lai es paskatoties kaķim zem astes, tur esot mans likums. Es saku: nu paprovē tik plēst, tad tev gan valdīšana parādīs kaķim zem astes... Ko es tur noplēsos ar viņu. Eče, kas t’ jums nekait: sēdāt istabā un rakstat tik, kā lielskungs. Nudie!..»
«Vai patiesi gan man ir tik labi?» Upītis smaidīdams jautāja.
«Vij, nu kam tad vēl labāk būs, kā jums? Paēd’3 esat, apģērbies esat, un kas tas par darbu ? Eku, sēdi pie galdiņa un raksti!..»
«Nāc manā vietā!»
«Hi, hi, hi,» Lūciņš glaimots smējās. «Kur tad jūs, jaunskungs, paši iesiet, kad es nākšu jūsu vietā?»
«Rīt es aiziešu projām uz Krimu.»
«Vai riktīgi gan? Par ko tad jūs no šejienes projām iesiet?» Lūciņš, kā neticēdams, jautāja.
«Nu, es jau gribu, lai citi ar' tiek pie manas laimes,» Upītis jokoja.
«Jūs tak, laikam, tik jokojat vien ... Krima, Krima... Es te nekur tāda pagasta tuvumā nezinu ... Pag\ vai viņš nav uz Rīgas pusi? Tur ir viena ... Krimulda.»
Upītis pasmējās.
«Ha, tu domā, kā īsts pagasta kazaks: Krima ir pagastvalde, es tur būšu par skrīvera palīgu un laimīgi sēdēšu pie galdiņa, tāpat kā še!.. Krima ir ļoti skaista, silta zeme, tālu, tālu, pie jūras, Krievijas dienvidos.»
«Siltā zeme!» Lūciņš, gari vilkdams atkārtoja kā bērns, izdzirdis par brīnumu pasaciņā.
«Tad jūs gribat aiziet uz Silto zemi tāpat, kā dzērves, eku’, meža zosis rudenī? Hi, hi, hi,» viņš, naīvi smiedamies, jautāja un skatījās Upīšam acīs, vēl arvienu nesaprazdams, vai viņš joko, vai patiesību runā. Bet jaunā cilvēka sejs bij nopietns.
«Varbūt, ka tāpat,» viņš domīgi teica.
Lūciņš pagrūda cepuri uz pieres un pakasijās pakausī.
«Vai jūs, jaunskungs, par tiesu runājat, vai tik tāpat jokojat?» viņš jautāja, cepuri atkal taisni uzspiezdams.
«Nu, vai es kādreiz esmu ar tevi tik nopietni jokojis?» Upītis jautāja.
«Neesat gan: kad jūs jokojat, tad arvienu smejaties, bet, vai zināt, es nevaru ticēt, ka jūs gribētu aiziet... hi!.. tāpat, kā putni... Un ko tad jūs tur darīsiet?»
«Es nezinu, ko es darīšu, es tikai jūtu, ka nevaru vairs še dzīvot, ka man vajaga aiziet tur, tālu prom ... prom no šīs dzīves!..»
«Bet kā tad jūs aiziesiet tik tālu? Un kur jūs ņemsiet, ko ēst? Putns, eku’, paknābā kaut kurā vietā, kur ta’ jūs? Ja jūs, jaunskungs, pa smieklam vien ar mani nerunājat ta’, es jums sacīšu, palieciet un strādājiet vie’ tepat. Kā sak’, paēd’s esat, apģērbies esat, darbs ar’ nav nekāds grūtais. Lielikungi, kam daudz naudas, tie brauc uz siltām zemēm, kā kur saka, veseļoties, ko nu mēs š’tādi cilvēciņi!»
«Lielikungi brauc uz siltām zemēm rīt! Bet man sirds ir nevesela, saģiftējusies un novārgusi no laimīgās sēdēšanas pie galdiņa... no šās šaurās, iesprostotās dzīves, un es viņu gribētu palaist, kā būrītī pamirušu putniņu, brīvā, saulainā gaisā. Vai tad tu patiešām nevari iedomāties, ka cilvēkam var būt vēl arī kas cits vajadzīgs, nekā tava trulā paēšana un apģērbšanās?» Upītis jautāja un viņa balsī bij dzirdams īgnums.
«Kā?» Lūciņš brīnījās, pavisam nesaprazdams. «Kad es esmu paēd’s un apģērbies, kā tad man vēl vajaga? Es nezinu ...» \
«Nu, tak iedzert, ja vairāk ne!» Upītis teica ar skarbu ironiju.
«Hi, hi, hi! iedzert, jaunskungs, to man gan vajag’, to jūs riktīgi teicāt... to man vajag’,» Lūciņš smiedamies piekrita un omulīgi glaudija bārdu.
Upītis paskati jās uz viņu un domīgi smaidi ja. Viņam nāca atmiņā kāds skats Kūlas krogā.
Aiz bufetes, «goda vietā», sēdēja skrīveris, dzēra un smējās: istabas vidū Lūciņš, nometies krekliņā, sasarcis, nosvīdis, saburzītiem matiem un iekarsušām acīm, dancoja priekš viņa kazaciņu un dziedāja kliedzošā balsī:
«Tad tur mēs Rīgas pilī Ar laku meitām dzersim Un tiem ar kāju spersim,
Kas sēž uz bendelēm.»
Ļaudis stāvēja pusriņķī un kliedza: «Laid, vazo!..»
«Krodzniek šmutcig, ielejiet viņam puskorteli,» Kantains lepni sauca, kad Lūciņš aizkusis, elsodams piesita ar neveiklā zābakā tērpto kāju pēdējo takti.
«Skrīvera kungs!.. jaunskungs!..» Lūciņš, šņabja glāzi drebošā rokā, aizgrābts smilkstēja: «es esmu uz izpildīšanas. Ko jūs sacīsiet, tas būs uz mata! Es jums, kungs, kalpošu pēc savas sirds apziņas, pēc savas sirds apziņas, jā!» viņš nobeidza, galvu atcirz-dams un mēriņu spēji mutē ieliedams.
«Smieklīgi, es runāju ar viņu par brīvību!» Upītis nodomāja. «Cik sastindzis viss guļ šai cilvēkā! Vai taču it nekā viņā nevar uzmodināt?»
«Lūciņ, kad tu zinātu, cik tur ir skaists!» viņš silti iesaucās. «Kas tur ir par debesīm un kādi skaisti ziedoši kalni!»
«Ziedoši kalni... hi, hi, hi!» Lūciņš smējās: «kā jūs, jaunskungs, ar’ runājat! Kurš cilvēks ta’ var ēst ziedošus kalnus? Hi!.. Tak smieklis vie’ ir ar jums! Bet lai nu mēļo, ko mēļodams, ja jūs manu padomu gribat pieņemt, tad es jums riktīgi saku: palieciet pilnā mierā tepat un strādājiet tepat... kā sak’, būsiet i paēd’s, i apģērbies... Ko tur!» viņš nometa ar roku un izgāja ārā.
Ilgi vēl jaunais cilvēks, noliecis galvu uz krūtīm, staigāja pa savu mazo istabiņu un domāja. Pulkstenis nosita vienu, kad viņš apgulās. Bet uztrauktās jūtas, kā vētras ieviļņots ūdens, vēl ilgi nenorima līgoties. Viņš iemiga vēlu un gulēja nemierīgi. Uz rīta pusi tas redzēja sapni.
Bija tā kā vasaras rīts. Saule spīdēja iekšā pa vaļējo logu. Ārā izpletās nepārredzama pļava, ar augstu zāli un baltām, brīnišķīgām puķēm, kuras viegli līgojās uz tieviem, maigiem stiebriņiem. Te, kur cēlies, kur ne, balts tauriņš gulēja starp noputējušām pavēstēm un netīriem, tinti notraipītiem spalvas kātiem. Viņš viegli piedūrās tam ar pirkstu pie spār-niņa un skati jās, kā tas skries pa logu ārā; bet tauriņš nekustējās. «Viņš jau ir beigts!» tas nodomāja, ieraudzīdams viņam mugurā sarūsējušu adatas galu. Te pa logu ierāvās vēsma un sāka lēni kustināt tauriņa spārnus. Piepēši tas sāka raustīties un sisties uz vienu, uz otru pusi, izrāvās no adatas un gurdeni pacēlās gaisā. Pa balto spāmiņu noritēja sīks, sarkans asins piliens. Nespēcīgi, kā grīļodamies, kukainītis izlaidās pa logu un, mazu gabaliņu palidojis, nokrita uz vienas puķes. Bet no rētas mugurā viņam plūda asinis.
Pār pļavu pārskrēja vēsma. Kad viņa nostājās, tauriņa vairs neredzēja; bet tā puķe bij visa sarkana no asinīm.
«Asinis, asinis!.. Kā tauriņam var būt sarkanas asinis?» Upītis ātri runāja un uzmodās.
•Čakli viņš piecēlās un apģērbās. Bija jau liela diena. Upītis piegāja pie loga. Pār klajumu spīdēja dzeltēna rīta saule. Cīruļu dziesmas spiedās iekšā ...
Saimniece bārdamās iztrenca kaķi un dzinās viņam, ar pavārnīcu rokā, pa pagalmu pakaļ. Incītis kūleņu kūleņiem aizskrēja uz tuvējo birzi un saimniece, sasarkusi, noskaitusies, kaut ko nelaipnu zem sevis rūkdama, nāca atpakaļ. Skrandaina un sabozusies, viņa Upīšam izlikās reizē smieklīga un nožēlojama.
Viņš noskati jās uz galdu, sagrūda papirus nekārtīgā gubā, pacilāja un nosvieda spalvas kātu un sāka staigāt pa istabiņu nemierīgiem soļiem. Viss, ko viņš šos divus gadus bija panesis, kā no apakšzemes avota plūda augšā viņa dvēselē ... Tas gaidi ja skrīvera.
Tikai pēc laba brītiņa Kantainis parādijās kancelejas durvīs. Pelēks ģīmis, neskaidras acis ... Varēja redzēt, ka viņš vakar bij pārnācis vēlu, krietnā švunkā.
«Brīt!» viņš zem ūsām norūca.
«Brīt!» Upītis strupi atņēma.
«Kā jūs man labrītu atņēmāt?!» skrīveris iesaucās un viņa mazās actiņas iemirdzējās, kā dzirkstis zem miglas.
«Kā jūs man viņu sakat. Jums gan liels brīnums, ka iedrošinos atsveicināt tā, kā jūs sveicināt. Vai nē? Jūs taču esat mana priekšniecība! Vēl vakar sodijāt mani ar piecdesmit kapeikām par labu krodz-nieka nabagu lādei.»
Kantainam pavērās mute no pārsteiguma. Kā apmulsis tas skatijās Upītī. Kas ar viņu bij noticis? Tāda viņš sava klusā palīga vēl nebija redzējis. Saslējies tas skatijās skrīverim izaicinoši acīs un viņa lūpu kaktiņos bij redzams tas rūgtums, kuru Kantainis šos divus gadus bij lējis viņa dvēselē.
Skrīveris piepēši atguvās un palika, kā pirkšu piebērts.
«Ko?! Ko jūs sakat?! Kas tā par nekaunību?! Kā jūs papirus esat sametuši uz galda?! Par ko jūs vēl nestrādājat? Vai jūs domājat, ka es jums algu maksāju par dienas zagšanu?» raustīdamies, viens par otru, lija jautājumi pār viņa lūpām.
«Nemaz neuztraucieties, Kantaina kungs! No šīs dienas vairs pie jums nestrādāšu. Lūdzu izmaksāt man algu!»
Kantaina sprēgājošais karstums drusku tā kā aprima, kā kūsošs katliņš, kad viņā iešļāc aukstu ūdeni. — Tas bij par daudz nopietni. Viņš nebij iedomājies, ka Upīšam būtu kur aiziet. Vecāku tam nebija, vietu nevarēja tik viegli atrast. Un kaut gan Kantai-nis bieži viņu apvainoja — tas bija tā viņa dabā, — Upītis patiesībā viņam bija labs strādnieks. Pie tam: viņš strādāja lēti un bija tam pierasts, kā tas spalvas kāts, ar kuru viņš raksti ja. Tāpēc tam nebija patīkami Upīti atlaist.
«Nu, kur tad jūs iesat, vai atkal vēršus dzīt?» Kantainis aptumšojies jautāja.
«Nebūtu nekāds brīnums: cilvēki še nav labāki kā vērši.»
Kantainam lūpas tā savādi parausti jās. Viņš domāja darijis Upīšam labu, pieņemdams to sev par palīgu, un jutās apvainots.
«Jūs gan varējāt man pateikties,» viņš teica.
«Es lai jums pateiktos! Vai par to, ka jūs divi gadi slauci jāt manī kājas?» Upītis jautāja un viņa balsī bij dzirdamas asaras. Viss, ko viņš še bij cietis, taisijās tepat izlīt. Daba tam gribēja atdot dvēseli tikpat veselu un saidru, ar kādu viņš te bija ienācis. Bet viņam bij kauns Kantainam savas asaras rādīt. Viņš saturējās un neraudāja.
Skrīveris Kantainis bija koka cilvēks, taču viņš sajuta, ka laikam ir darijis Upīšam pāri.
«Nu, es jums iemāciju amatu,» viņš lēnāk teica.
«Jūsu amats ir priekš miroņiem un ne priekš dzīviem!»
«Ak jūs domājat par tām grāmatām!.. Nu, no tām vis jūs nebūsiet maizes paēdis.»
«Maize un maize! Ko jūs visi tik lepni cilājat šo vārdu? Vai tā patiesi ir jūsu vienīgā gudrība? Pēdējais tārps, pēdējais knislītis zin, ka viņam vajaga tnaizes, bet es esmu cilvēks un man vajaga zināt vairāk!» Upītis karsti runāja.
«Kā tad, kā tad! Nupat jau būsiet gudrāks par visiem. Es jau teicu, ka jūs paliksiet traks, tās grāmatas lasīdams. Kā gribiet, kā gribiet,» Kantainis, ar pieņemtu vienaldzību nobeidza, izvilka naudas maku un uzsvieda uz galda trīs rubļi astoņdesmit kapeikas. «Tur ir jūsu alga!»
«Es domāju, tikdaudz man nenākas,» Upītis ar skumju ironiju teica. «Vakar jūs man atrēķinājāt vienu rubli par sabojātu pasi un piecdesmit kapeikas par neuzmanību valsts kancelejā.»
«Tur ir jūsu nauda, ņemiet savu naudu!» Kantainis sauca, kā gribēdams pārkliegt Upīša mīksto, nopietno balsi.
*
Pēc neilga laiciņa Upītis stāvēja uz lielceļa. Rū-zena, novalkāta hūte ar izdilušu un nobrukušu lentu un vietām jau atirušām malām; īss norūzējis vasaras mētelītis, kuru viņš pagājušo ziem’ bij pircis par vienu rubli no pazīstama skrodera, nonēsātas bikses, nospurojušiem galiem, ļoti vecas, izvērtušās kurpes, mugurā maza somiņa ar dažām grāmatām un viņa otro kreklu, kurš bija nemazgāts, — tāda bij jaunā ceļotāja āriene. «Visa manta mugurā, visa maize vēderā,» varēja saprast katrs, kas viņu satika; bet Upltis šai brīdi domāja, ka viņam ir viss. Atbīdijis cepuri, tā ka brūnie mati kārtīgām šķipsnām iznāca uz pieres, krūtis viegli izslējis, tas stāvēja kalniņā un skatijās, kur platais, mālainais lielceļš aizlocijās starp pelēkiem, aizžulgušiem tīrumiem un rūzenām pļavām, uz kurām vēl šur tur spīdēja ūdens, kā mazi ezeriņi. Viņam bija, it kā aizkars būtu nokritis no pasaules, it ikā tam piederētu viss šis plašums. Kaut kas brīnišķīgi spirdzinošs lija iz pavasara trokšņa pilnā gaisa viņa krūtīs. Tas stāvēja mirdzošām acīm un dažas atmiņas uzplūda viņa dvēselē.
Priekš trim gadiem viņš ibij ienācis Varkalnes pagasta namā no šā paša lielceļa; tagad atkal tas, kā plata, bezgalīgi gara lenta aizšķetinājās viņam zem kājām, pazuzdams zilganajā tālumā. Trīs vasaras šis ceļš bija bijis viņa māja un darba lauks. Četrpadsmit gadus vecs viņš beidza draudzes skolu, tad nomira viņa māte — trūcīga rokpelne. Sava tēva viņš nepazina. Izklausās kā joks, bet bija bēdīga patiesība: mazs puisēns, tas reiz tikai bija viņu no muguras redzējis. — Kādā Vasaras svētku rītā viņš istabas priekšā taisi ja no smiltīm mājiņas. Garām pa ceļu gāja baznīcēni. Saimnieka tēvs krekliņos sēdēja uz sliekšņa un, pīpīti sūkdams, skatijās garāmgājējos. «Jānīt, skaties, kur tev tēvs iet!» viņš piepēši puisēnam uzsauca. Tas uzlēca kājās un redzēja, ka plata mugura melnos svārkos pazuda aiz dārziņa stūra un divas lielas, spēcīgas kājas, spīdošās gumijas kalošās, pazibēja saulē. Tas bija kalējs Lūsis. Pēc ilgāka laika viņš bija atnācis no pilsētas ciemoties uz kaimiņu mājām, kur viņam bija radi un kur tas agrāk bija dzīvojis. Ļaudis runāja, ka viņš esot bijis vainīgs.
No skolas izstājies, Upītis vēl bija miesīgi ļoti neattīsti jies, sīks, bāls puisēns. Par kalpu pie saimnieka vēl nevarēja līgt; ganos ejot maz varēja nopelnīt. Kaimiņos dzīvoja vecs vēršu dzinējs Znots. Tas viņu kādreiz paņēma līdz uz tirgu sev par pa-dzinēju, un tā viņš iesāka vēršus dzīt. Darbs nebija viegls: daudzreiz puisēns, nakti negulējis un noskrējies karstā saulē, gāja grīļodamies, kā piedzēries, daudzreiz tulznainās, atspaidītās kājas bij jāliek uz zemes, kā uz asmeņiem, bet jaunā dzīve tam iepatikās. Viņš iedraudzējās ar veco, labsirdīgo Znotu, un viņam tikās staigāt kopā ar viņu. Vecais bij ļoti jautras dabas. Vakaros, kad lopi noguruši, lēnā pūlī gāja pa ceļu, viņi abi dziedāja, ka visi meži skanēja. Znotam bij viena tāda iemīļota dziesma, no kuras nevarēja saprast, vai visi vārdi viņā ir pa latviski. Viņš tik uzrāva vien, kādreiz tāpat ar tabakas vīkšķi aiz lūpas:
«Knipu, knapu vaveruška,
Jesvenuška vik, vik, vam!
Stāvi, meitiņ, raudi tu,
Raudi tu tik gauži!..»
Bet kad viņi nedziedāja, tad vecais arvienu kaut ko stāsti ja. Viņam bija pulka raibu atmiņu, viņš zināja daudz vecu teiku un pasaku. Upīšam nekad neapnika viņās klausīties. Satiekoties ar citiem vēršu dzinējiem, viņš aizgrābts lielija savu veco biedri. Bet tie arvienu zobojās par viņu. «Ē, ko nu tu dziedi! Vai šis tev patiesību stāsta? Tas tik ir melis! Viņš tev pašu velnu no elles izmelos ārā!» — Brīva kustēšanās, dažādo raibo iespaidu maiņa — jaunais zēns juta šai dzīvē plašumu un dzīvību.
Sakrājis vasaras peļņu, Upītis to nodeva savai mātes māsai, vecai atraitnei, kura īrēja no kāda saimnieka istabiņu un pelni jās ar aušanu, dzīvoja pie tās un lasija. Grāmatas viņš dabūja no sava skolotāja. Ar visu sirdi viņš nodevās tām un juta, kā auga viņa dvēsele. Sārts un vesels tas rudenī nosēdās ar grāmatu uz mūrīša pie mazā iebūvietes galdiņa, bāls pavasarī iznāca pa zemām, nokvēpušām durvīm, sa-taisijies uz pirmo tirgu. Trešajā pavasarī viņš izgāja uz pirmo tirgu tāds domīgs, nežiglis, kā ar negribu. Vecais Znots bij nomiris un starp dzīvajiem viņam vairs nebija biedra. Tie visi dzēra, kāvās, lamājās, ņēma kas nebija piesiets un mocija lopus. Upītis arvienu lūkoja saņemt mazāku lopu pulciņu, kurš vienam pašam bij dzenams: bet tas katrreiz neizdevās un viņam bija jādzen kopā ar citiem dzinējiem. — Līdz ar darba biedriem tam apriebās pats darbs: tas viņam izlikās rupš un nežēlīgs. Uz rudens pusi viņš neizcieta un negāja vairs uz tirgiem. Jau agrāk tas par savu dzīvi bij sūdzējies skolotājam. Vai par laimi, vai par nelaimi, ap to pašu laiku Var-kalnes pagasta skrīverim bija ievajadzējies palīga. Āboli spīdēja dārzos, uz kalniem līkājās baltas muguras, izkāptes mirdzēja saulē un šņākdamas grieza augstos, skaisti nodzeltējušos rudzus, šad tad ieskanēdamās, atsitoties pie koka, vai akmens, un smagās vārpas žvakstēdamas krita zemē, kad Upītis ar ieteikšanas vēstuli no skolotāja, devās uz Varkalni. Ar kādām cerībām tas bija kāpis pār šo kalniņu!.. un tagad te stāvēja, kā važas nokratijis. Viņa priekšā atkal izpletās miglaini zilganās tāles un krūtīs, kā varavlksna, krāsu krāsām is-pīdēja jaunas gaidas un cerības. Ko slēpa sevī priekš viņa šie tālumi? Kaut kas noslēpumaini vilinošs tinās ap viņiem ar zilgano miglu. Viņš nezināja nekā, bet gaidija visu. Kā bērns viņš ticēja, ka viņos tālumos ir tā pasaule, kuru tas bija izsapņojis. Iet un šķetināt vaļā noslēpumaino dūmaino zilo aizsegu!.. Viņam likās, ka katru dienu tas atsegs kaut ko brīnišķi jaunu un skaistu ...
Rāma un apklususi gāja diena pār kalnu, kā mana līgaviņa, kad tā vakarā, izkapti rokā lēni pārnāk no labības lauka un pār viņas saulē nodegušo seju un slaido, spēcīgo stāvu guļ maigs gurdenums un miers...
Upītis apstājās lielas divstāvu mājas priekšā. Pa atvērtiem logiem plūda troksnis no žirgtiem soļiem un skaļām bērnu valodām. Apdauzītās ozola durvis lāgu lāgiem spēji atvērās un pa tām viens pakaļ otram dzīdamies, izskrēja daži zēni un meitenes. Šī bij Kalnaines draudzes skola.
«Vai Lazdiņa kungs mājā?» Upītis prasi ja skolniekam, kas, uz trepēm stāvēdams, viņā noskatijās.
«Mājā gan,» puisēns atteica.
Upītis gāja iekšā un kāpa augšā pa trepēm, manīdams kājās nogurumu.
Pēc brītiņa viņš pieklauvēja pie sava bijušā skolotāja Lazdiņa rakstamistabas.
«Iekšā!» atskanēja paklusu un, Upīšam durvis verot, pret viņu pagriezās cienīga iesirma galva, augstu, nopietnu pieri, stingrām lūpām un zilām, tā kā pa-dzisušām acīm.
«Upītis... Labdien!» Lazdiņš teica, pieceldamies no rakstamgalda un sniegdams viņam roku.
«Nu, vai atnāci dzimteni apskatīt?» skolotājs, laipni smaidīdams, jautāja, kad Upītis bij nolicis somiņu un apsēdies.
«Gandrīz tā ... garāmejot...»
«Tad vēl tālāk tu iesi? Vaļa bij? Principāls atlaida?»
«Varbūt ļoti tālu. Vaļas man tagad, kā putnam. No Kantaina atstājos.»
«Atstājies? Kādēļ?» Lazdiņš pieri savilkdams jautāja.
«Es nevarēju panest... es vairs negribu par skrīveri palikt!»
«Kā? Ko tad?»
«Neko. Es gribu aiziet... prom!»
«Uz kurieni taču?» Lazdiņš neizprata.
«Uz Krimu!» Upītis teica, ar skumjām manīdams, ka skolotājam viņa nodoms nepatika.
«Uz Krim—u?» Lazdiņš gari atkārtoja un noskati jās jauneklī. «Kā tur?»
«Tā ...»
Vecā skolotāja ģīmis savilkās nopietnos vaibstos. Viņš tagad saprata. Savu audzēkni tas pazina. Tā bij atkal kāda no viņa fantastiskām iedomām ... Brīdi viņš klusēja, sevī domādams.
«Jā, Upīt, to es no tevis nebiju sagaidijis,» viņš teica.
«Izgājis no skolas, tu klīdi šā un tā un nezināji, ko iesākt. Es tev izgādāju darbu, kur tu varēji strādāt un tikt ar laiku pie stāvokļa. Skrīvera amats ir cienijams un ienesīgs ... Tagad tu visu to atkal izposti...»
«Jums taisnība, Lazdiņa kungs,» Upītis runāja, rūgti smaidīdams: «toreiz man vajadzēja darba.
Manas jūtas auga un attīsti jās un es skatijos apkārt, kur varētu viņas ielikt, es meklēju, tā sakot, veida, kam varētu ieliet dzīvu garu. Jūs gribējāt man palīdzēt, bet... ņēmāt un pielikāt manu jauno, jūsmīgo dvēseli pie salta miroņa — kancelejas darba. Es gribēju strādāt no sirds. Ko es tur varēju ar jūtām padarīt? No iesākuma centos, vismaz, skaisti rakstīt. Bet tā gāja lēni. Man tā neatļāva. Vajadzēja tikai grūst un grūst, kā mašinai. Es nevarēju palikt par mašinu!»
«Nu, jā, jā, bet tev taču vajaga par ko nebūt palikt. Cik ilgi tā svaidīsies? Neesi vairs bērns. Vācu dzejnieks Rūckerts saka: «Paliec kaut kas, tad tu jau kaut kas būsi!»
«Es gribu just, es gribu būt cilvēks, dzīva dvēsele, bet jūs prasat lai es būtu «kaut kas» — lieta, tintes pudelīte vai spalvas kāts. Nē, es vairs neierobežošu savas dzīves ar tādiem domu graudiņiem. Lai viņa plūst, kā brīva straume, pa savu dabīgo gultni!»
«Tu esi jauns, Upīt, dzīvē nevar iztikt bez principiem!» Lazdiņš teica, sirmo galvu kratīdams.
«Nu tad mans princips ir pati dzīvība. Uz kuru pusi viņa sveras, tas priekš manis ir labs, viss cits slikts. Ar šo principu es esmu nācis pasaulē. Man nav nekas jāprāto: viņš pastāvīgi manī kustas un
runā ... Es klausīšu savai dabai un iešu, kur viņa vedīs. Tikai viņai es uzticos! Viņa zin manu laimi un nelaimi... Vītoli stiepj savus zarus pār upi, no kurienes nāk valgums un izaug tik kupli un zaļi; es nevaru ticēt, ka mana dvēsele sniedzas pretim savai nāvei.»
«Ak manu Upīt! kur tu tā aiziesi!» Lazdiņš nopūtās.
«Kur es aiziešu? Kur gan mēs cilvēki, varam aiziet? .. Es aiziešu turpat, kur jūs un visi. .. Smieklīgi, ir taču viena alga, vai cilvēks nomirst, labāk vai sliktāk paēdis! Viņš neko nenožēlos, ja tikai būs dzīvojis, kā gribējis... Kad es tā domāju, pasaule
man izliekas kā milzīga šļūdoša smilšu kaudze. Ļaudis, cits citu grūzdami, žņaugdami un samīdami, ķer, nes, krauj, ceļ augstas ēkas un beidzot sabrūk ar visu smiltīs... Jūs runājat par stāvokli. Kas te var būt par stāvokli ? ... Lai plēšas pēc viņa, kam tīk! Man riebjas. Es paiešos gar malu un paskatīšos, kā saule spīd ...»
Atskanēja klases zvans. Lazdiņš piecēlās. «Es redzu, ka tu mana padoma nepieņemsi,» viņš teica. «Nu, neesi jau vairs bērns, dari, kā gribi! Es gan tev ieteiktu iet atpakaļ uz Varkalni paciesties un strādāt. Nāktu laiks, varbūt, varētu dabūt kur citur labāku vietu. Tu esi jauns un domā, ka varēsi dzīvot, kā tev patīk. Piemini manu, piedzīvojuša vīra, vārdu: dzīve lieks tevi un vedīs pa savu ceļu!»
«Nekad! Lauzt viņa mani varēs, ne liekt!» Upītis iesaucās mirdzošām acīm.
«Nu, nu, redzēsi!..
«Vai es nevarētu atstāt pie jums savu nastiņu?» Upītis lūdza, izņemdams no tās un iebāzdams mēteļa krūšu kabatā Ļermontova dzejoļu sējumu: «negribas nēsāt.»
«Atstāj, atstāj!..»
Skolotājs sniedza viņam roku! «Man ir jāiet klasē. Ar Dievu, Upīt, dzīvo un dari, kā tev patīk. Es priecāšos, ja tev labi ies!»
Vēlu naktī Upītis iegāja stacijas krogā. Lielā ceļa vīru istaba bija pilna krievu strādnieku. Uz ķieģeļu kūla, uz galdiem, uz soliem, uz krāsns, uz logiem gulēja šie strādnieki, saritinājušies zem saviem kažociņiem un palikuši pagalvī savas nosmulētās paunas. Gaiss bija smags, pilns petrolejas dūmu un nepanesamas sviedru un sīpolu smakas, bet visapkārt krāca tik mierīgi un saldi, it kā šādā atmosfērā tikai varētu gulēt.
Upītis nogrieza kūpošo lampiņu un uzmanīgi kāpdams pār gulētājiem, skati jās pēc vietas, kur nosnausties. Aiz divām lielām vīzēs tērptām kājām vēl bij paJicis brīvs īss sola gals. Viņš gāja tur. Vieta bij patiesi ļoti īsa. Bet tas neskati jās pēc cita3. Miegs nāca kā ūdens. Viņš palika labo roku pagalvī, sarāvās, atspieda kājas pret sienu un aizmiga neizģērbies zem lielajām vīzēm.
Bija jau liels rīts, kad Upītis atvēra acis. Atdusa uz cietā sola viņu nebij vis atspirdzinājusi. Galva bij smaga un neskaidra, locekļi notirpuši.
Strūdzenieki jau bij aizgājuši. Kāds žīds, šļūkdams pa kuļu smagiem apkaltiem zābakiem, skaiti ja pātarus, stoikas istabā skanēja glāzes un sarunājās.
No stacijas piepēši atplūda spalgs svilpiens un pienākošā vilciena dūkoņa.
Upītis čakli metās ārā.
Pēc dažām minūtēm viņš jau sēdēja vagonā un, vilcienam šūpojoties un dārdot, brauca uz Rīgu. Uz soliem sēdēja pelēki, miegaini ļaudis un pār visu vagonu no divu žīdu sarunām skanēja «gešeft», «rubel» un «kopek». Viss izlikās tikpat netīrs un nepievilcīgs, kā samīņātām apelsīnu mizām un papirosu galiem piemētātā grīda. Acīm nekur netikās apstāties. Upītis novērsās, nolaida logu un uzmeties ar krūtīm uz palodzes nodevās domām, kamēr svaigi zaļi sili, pelēkas birzes, rūzeni lauki un lejas, baltiem sniega ielāpiem, saulē spīdošām ūdens plančkām un mālainām pavasara straumēm slīdēja garām un vēss vējiņš ar akmeņogļu dūmu smaržu sitās viņam ap galvu.
Viņš atminējās vakarējās sarunas ar skolotāju ... Neviens viņa nesaprata ... Bet Sauleskalns viņu sapratīs: tas ir rakstnieks, dzejnieks, daiļa, sirsnīga dvēsele. Tas mācēja saprast! Cik viņš toreiz ātri bij piegājis viņa dvēselei un iemantojis viņa sirdi...
Sauleskalns strādāja Rīgā, kādas dienas avīzes redakcijā. Pa vasaru viņš izbrauca uz laukiem pie tēva, kurš bija saimnieks. Vakaros, kad pienāca pasts, viņš nāca uz pagastmāju pakaļ laikrakstiem un vēstulēm. Tur viņš bieži ar līdzcietību noskati jās uz bālo, jauno cilvēku, šauros, nodilušos svārciņos, cauriem elkoņiem, kurš, lai viņš nāca kad nākdams, pastāvīgi sēdēja pie papiriem apkrauta galda un steidzīgi raksti ja. Tikko viņš sveicinādams parādi jās kancelejas durvīs, tas veikli uzlēca no krēsla un godbijīgi pasniedza viņam pastu. Sauleskalns bij ievērojams rakstnieks un bija pieradis, ka viņam parāda cienību; bet par jaunā cilvēka godbijību tas tika daudzreiz pavīpsnojis: viņam likās, ka tas uzlūkoja viņu kā svēto. Un pie tam: viņš bija tāds kluss un kā nospiests... Jauneklis viņu ieinteresēja. Tas sāka ar Upīti sarunāties un kā pumpurs pret sauli viņam atvērās jaunā sapņotāja dvēsele.
Drīz Sauleskalns jau kā pilnīgs saimnieks pastaigājās pa Upīša jauno, plaukstošo, svaigi rasaino sirdsdārziņu, ar viņa zilo dzejoļu burtnīciņui rokā. Upītis tagad gaidi ja pasta vakaru kā svētku ... Bet tie drīz aizgāja. Pēc pāra nedēļām Sauleskalns jau aizbrauca uz Rīgu, aizvezdams līdz arī zilo burtnīciņu, no kuras īsolijās iespiest dažus dzejoļus savā laikrakstā. Upīšam uzgūlās atkal smagais, vienmuļīgais ikdienas jūgs un nebija vairs neviena, kas jel uz brītiņu atsvabinātu viņa nospiestos plecus ...
Upītis domāja par to, kā viņš pieies pie Sauleskalna. Rakstnieka dzīvokļa adreses tas nezināja. Viņš nodomāja apmeklēt to redakcijā. — Satikšanās ar Sauleskalnu viņam ausa, kā balta svētdiena. Nemazgājies, savalkātā, sviedrainā kreklā, netīrās`, lipīgās zeķēs, dubļainās, izvērtušās kūpēs, viņš sajutās nomocoši netīrs. Tāds viņš nevarēja iet pie Sauleskalna. Viņam jāmēģina uzposties. Visādā ziņā jālūko tikt vismaz pie tīra krekla un glītāka apava. Naudas viņam ļoti maz, bet viņš tittcs cauri. Uz krāmu tirgus gluži labas lietas var dabūt ļoti lēti. Tas atminējās, ka agrāk vēršu dzinēji tur pirka puķainus katūna virskreklus un kokvilnas vasaras bikses, un brīnīdamies un lielīdamies stāstija viens otram par viņu pārdabīgo labumu un lētumu.
Gar mazām nokvēpušām mājiņām, kuru atvērtos logos šur, tur bij redzami bāli vaigi, gar cilvēkiem, kuri norūpējušies steidzās uz vienu, uz otru pusi un ar’ izskatijās mazi un nokvēpuši, gar sarkanām, melnām, zaļām un dzeltēnām vagonu rindām vilciens iegāja vokzālē.
Upītis gāja uz krāmu tirgu.
*
Jau no pirmā lievenīša viņam sniedza pretim kamašas. Solids žīds, platu, pasirmu bārdu, gariem, pelēkiem svārkiem, galvu trīsinādams, sauca: «Jaune kunges, pirket komases, labe komases!» — «Velns, ir gan man tās kurpes noplīsušas, žīds jau pa gabalu redz,» Upītis nodomāja, pie pārdevēja apaviem apkrautā galdiņa pieiedams un piedāvātās kamašas apskatīdams. «Cik Jūs gribat par viņām?» tas prasija. — «Nu, cik jūs dos?» žīds jautāja, lūkodamies viņā caur kupliem, sirmiem uzačiem. «Pusrubli,» Upītis
soli ja, atminēdamies no vēršu dzinēju sarunām, ka solīt vajagot ļoti maz un kaulēties uz to beidzamo.
«Uj, uj,» žīds iesaucās, izraudams Upīšam kamašas no rokām: «vai jūs no zagle pirket? Vai man zagte jir?»
«Nu, par cik tad jūs atdosiet?» Upītis jautāja.
«Ejet prom, man nav zagte mante!» žīds sauca galvu trlsinādams un rokām uztraukti ap apaviem grābstīdamies.
Upītis redzēja, ka vecītis jutās apvainots. Apmulsis tas pamīņājās uz vietas un nogriezās, nepatīkami aizskarts. —
Viņš nebij vēl pagājis pāra soļu, kad jau no citiem lievenīšiem ķērkstošas balsis sauca: «Nāk sur!» un rokas pludurainās piedurknēs māja ar zābakiem. Nedroši viņš piegāja pie ruda žīdeļa un sāka apskatīt apavus.
Viņam iepatikās slaidas, spīdoši noviksētas kamašas, iesprēgājušu virsādu, jaunām iebrūnām pazolēm. Tikai še tūliņ zem pazoles tā kā notrūka, it kā viņas tur apakšā nebūtu bijis. Bet ko nu Upītis no tādām lietām zināja! Viņš nosvieda savas nejaukās, izmītās kurpes ar dubļainām zeķēm, paņēma no žīda jaunas, baltas zeķes un vilka kamašas kājā. Tās uzgāja pagrūti un plauktos spieda. Bet kāja izskatījās patīkami glīta. Viņš nedroši pakaulējās un aizmaksāja, gandrīz cik žīdis prasija. Nopircis vēl par pusrubli kreklu, kurš bija ļoti caurspīdīgs un īss un pa-pira elsiņu, Upītis, ļoti apmierināts, gāja uz iebraukšanas vietu, ar patikšanu šad tad pamezdams acis uz jauno kamašu slaidajiem purniem. Jā, ar kājām varēja būt mierā. Kad tikai mētelis neizskatītos par vecu. Velns viņu zin, kā viņi tur uz ārieni skatas! Kad viņš ies iekšā, tas atlaidīs krūtis vaļā — lūk tā — un viņš pārlaida acis pār garajiem, melnajiem taļ-ļassvārkiem, kas atklājās zem norūzējušā mētelīša. Laime, ka viņš šos svārkus bij nopircis uz mirušā muižas pārvaldnieka akciona! Ļaudis gan smējās, kad tas svētdienās parādi jās viņos kaut kur uz lauka, jo nelaiķa muižkungs bij bijis par viņu mazliet garāks un pilnīgāks, nekā vajadzētu, bet zem mētelīša tā nevarēja redzēt. Un tik lēti!.. Par pusotra rubļa nakts vidū varēja ņemt... Te uzreiz kaut kas ieņirkstējās un kājas palika tā kā savādākas. Viņš paskati jās un ieraudzija, ka abām kamašām sapuvušās zoles turpat pie skaistajām pazolēm bij atdalījušās nost, atstādamas šausmīgu plaismu, kura pamazām griezās iekšā virsādā. šķelšanās starp zoli un pozoli! Kas to būtu domājis! Vienprātība ne-bij paredzama ... Pieslējies pie nomaļas sienas un saņēmis labo kāju rokā, Upītis elēģiski uzlūkoja bīstamo plaismu un viņa sirdi pārņēma visbēdīgākās domas par iznīcību. Kamašas neglābjami beigtas. Kaut jel laika garais, dzeltēnais ilknis nepārgrauztu viņas vidū pušu vismaz tik ilgam, kamēr tas izstaigāja redakciju. Upītis sāka iet, kājas apdomīgi likdams uz gludā asfalta. Nekas, vēl turējās kopā, un plaisa no virsas nebij redzama. Viņš paātrināja soļus.
«Vai jums nevajaga ceļojuma aprakstu?» Upītis nedroši iesāka, kad Sauleskalns bij ievedis viņu savā istabiņā un atsēdinājis uz krēsla.
«Nu, vai jums kāds ir sarakstīts?» Sauleskalns jautāja jokodams un uz viņu tā šķelmīgi caur brillēm paskatīdamies.
«Nav gan, bet gribēju sarakstīt...»
«Jūs? Vai par Varkalnes gravām?» Sauleskalns pārtrauca.
«Nē, es gribu iet uz Krimu.»
«Uz Krimu? Kājām? Jūs?!» Sauleskalns neticēdams jautāja. «Ai, ai, ai, Upīt, ko jūs esat sadomājuši!» viņš piebilda galvu šūpodams. «Tad jūs no Kantaina atstājāties?»
«Atstājos...»
«Hm, šitā tās lietas...» Sauleskalns domīgi runāja. «Vai jūs tik nebūsiet pārsteigušies, Upīt? Pie Kantaina jums bija vieta...»
«Vieta!..» Uplts rūgti teica: «tādas vietas es varu dabūt, cik vajadzīgs. Avīzēs vienmēr sludina, ka skrīveri meklē sev palīgu. Bet es negribu vairs kancelejā smakt!..»
«Ko tad jūs gribat darīt?» Sauleskalns jautāja.
«Visu ko. Es varu iet strādāt pirmā ceļmalā, kaut pie kura saimnieka.»
«Un tagad jūs gribat iet uz Krimu? .. Jā, bet sakiet, ko jūs darīsiet, kad aiziesiet uz Krimu?» Sauleskalns dzīvi iejautājās.
«Es nezinu,» Upītis nenoteikti atbildēja: «es tikai jūtu, ka man vajag aiziet. Kā neredzamas rokas mani satver un velk prom ...»
«Jā, jūs esat romantiķis,» Sauleskalns teica, mazliet sērīgu noskaņu balsī, sapņaini pa logu raudzīdamies: «Jūs vilina šis nezināmais, šis nenoteiktais, šie ... šie ... nezināmie tālumi.»
«Vai jūs ar’ smejaties par romantismu, Sauleskalna kungs?» Upītis pētija. «Es nezinu, vai var par viņu smieties. Man liekas, ka tas ir labākais un skaistākais, kas tik jauks un neapdauzīts rodas mūsu dvēselē.»
«Un taču viņu apdauza, notrauc, kā rasu no puķēm,» Sauleskalns pielika, skumji pasmaidīdams. «Vai jūs domājat, ka es jūs nesaprotu. Kā es agrāk tiku sapņojis par Krimu! Kā vēl tagad vēlētos tur aiziet!..»
«Par ko tad jūs neaizejat? Kas tad jūs tur?» Upī-tis dzīvi iesaucās.
«Kas mani tur? Cik jūs esat jauns un naivs!.. Man ir jāstrādā, es nevaru atstāt savu vietu ...»
«Jā, manu puisēn, cilvēkam vajaga maizes!» viņš nobeidza, Upīšam mīļi ar galvu pamādams.
«Maizes!» Upītis atķēra: «saprotams, ka vajaga maizes. Bet ja es saku «maize», tad zem tā vārda saprotu taisni to melno, vienkāršo riecienu, kas kopā ar malku ūdens apmierina izsalkumu. Tādēļ mums nemaz nav jāķeras pie darba, kā pie ķēdes. Pa vienu dienu mēs varam nopelnīt viņu un nedēļu ziedot dvēselei. Es neticu, ka jūs esat piespiests še sēdēt šās maizes dēļ. Jūs smokiet kaut kādas karbonādes, holandiešu apkaklīšu, vai citu kādu nieku dēļ, kuros esat iepinušies...»
«Ak jūs esat jauns, Upīt,» Sauleskalns teica, ar roku atmezdams. «Jūs redzēsiet, ka dzīve jūs iezīdīs... Agrāk vai vēlāk jūs padosieties vispārīgai dzīves straumei...»
«Nepadošos vairs, nē, nekad!» Upītis iesaucās pietrūcies no krēsla, mirdzošām acīm, iesarkušiem vaigiem. «Priekš kam gan dzīvība, ja es nevaru dzīvot tā, kā gribu, ja man viņa jāvelk, kā jūgs? Tad viņa man nava ne graša vērta un es nolieku viņu kaut kurā grāvmalā! Ja es nevaru būt dzīves kungs, tad kā viņas vergs negribu dzīvot. — Mūžam vairs nedrebēšu un nelocīšos, niecīgās bailēs par savu vēderu!..»
Galvu iecirtis, Upītis gāja pa ielu slaidiem, spēcīgiem soļiem. Viņš gāja, bet viņam likās, ka viņu nesa tie sapņi, kas kvēloja viņa iedomā. Soļi slīdēja paši no sevis, it kā no muguras pūstu vējš.
Viņa dvēselei vairs nevajadzēja spiesties pie malas tumšā, piesmakušā stūrītī: viņai bij atvērusies telpa, kur izplest savus spārnus. Un šī telpa bij pati spožā debess saules staru plūdos, virs ziedošās zemes!..
Sauleskalns bija apsolijis reizi nedēļā atdot viņa ceļojuma aprakstam savu avīzes daļu un maksāt divas kapeikas par rindiņu. Pēc iepriekšēja aprēķina, par šām rindiņām vajadzēja sanākt mēnesī tūkstoš divisimti kapeikām (lasi: 12 rbļ.) un šo naudu Upītis skaiti ja par ļoti pietiekošu savām ceļojuma vajadzībām. Sauleskalns nožēloja, ka redakcijā neesot parasts izdot naudu uz priekšu. Honorāru viņš izsūtīšot tūliņ, pēc katra raksta iespiešanas, uz tās pilsētas pasta kantori, kuru Upītis iepriekš vēstulē apzīmēs. Šie nolīgumi, kā redzams, nav apskaužami. Upīšam pašam nebij vairs maciņā ne pilnu trīs kvartu, bet viņš gribēja iet. Jo mazāk viņam būs līdzekļu, jo vairāk piedzīvojumu. Badā jau nemirs. Kad pietrūks naudas, ko maizi pirkt, viņš ies pie kāda saimnieka pastrādāt. Un tad: Sauleskalns tam bija iedevis vēstuli priekš sava drauga, skolotāja Sudra-biņa, kādā Kurzemes skolā, kur viņam bij garām jāiet. Tur viņš atpūtīsies un uzrakstīs savus pirmos ceļojuma iespaidus ... Piecdesmit verstes — tās viņš varēja noiet pa vienu dienu. Bet šovakar viņš ies uz pilsētas teātri, noklausīties Vāgnera «Lohengrinu», kuru Sauleskalns tik lieliski slavēja. Nauda viņam priekš galerijas ir — arī naktsmājai vēl paliks. Gan viņš rīt kaut kā līdz Sudrabiņam aizies. Gaisā jau vis nepaliks karājamies. Vai no zemes lodes kur varēja nokrist? Uz viņas pievilkšanas spēku varēja droši palaisties ... Eh, rauj viņu velns!..
#
Drīz vien atradās pie teatra. Netālu no ieejas, kā ko gaidīdami, stāvēja divi mākslinieki — īsti mākslinieki, skaistiem, melniem matiem, kas kuplām sprogām izvijās zem elegantām platmalēm, balti bāliem sejiem, vissmalkākos uzvalkos.
«Kas tas par diedelnieku?» viens no viņiem vāciski teica, ironiski pārlaizdams savām eņģeļa acīm pār Upīša rūseno muguru, kad tas gāja iekšā: «ko tad tāds te meklē?»
Pārmīdamies ar dažiem kungiem, kas biļetes nopirkuši, gāja ārā, Upītis piegāja pie kases.
«Lūdzu vienu galerijas biļeti!» viņš teica iesirmai galvai, mazām, skraidošām acīm, spicu, glīti apcirptu bārdiņu.
«Nav!» galva strupi atteica, viņam sānis skatīdamās.
«Kā tas var būt!» Upītis pārsteigts izsaucās. (Viņš ar tādu pārliecību bij domājis, ka šovakar klausīsies «Lohengrinā».)
«Ejiet ārā!» galva teica, paskatīdamies uz viņu tā, kā ko nelabu ožot.
«Par ko?» Upītis apmulsis murmināja, nesaprazdams, kādēļ ar viņu tik rupji apietas un lēnām novērsās.
Aiz viņa stāvēja slaiks oficiers pomādētām ūsām un resns, nodzīvojies vecis, spīdošu zelta ķēdi briljantu brelokiem uz vēdera.
Viņš saprata. «Lohengrins» savā gliemēžvāka laiviņā atbrauca priekš šiem ... mietu pilsoņiem, šis lepnais mākslas nams kalpoja viņiem.
Noskumis un apvainots, viņš izgāja ārā. Bet vakarā taču vajadzēja kaut kur iet! Viņš apstājās pie sludinājumu staba uz ielas stūra. Latviešu teātrī izrādīja «Ceļojumu ap zemes lodi». Rauj viņu velns, ies, brauks ap zemi apkārt, kad jau labāka nekā nav, nav! «Bet kad tikai atkal neizsviež!» viņš, rokas komiski izplēzdams, izsaucās.
Paklejojis gar kanāla malu, Upītis, krēslai metoties, devās uz Latviešu biedrību un šoreiz laimīgi tika galerijā. Drīz pacēlās priekškars un iesākās ceļošana. Dimdēja un dārdēja, šāva un kāvās, raibi ģērbts pūlis, dēļiem rībot, griezās dejā un publika sita, spār-dijās kājām un kliedza, no pulvera dūmiem aizrīdāmās. Pēc katra cēliena beigām Upīšam dunēja galva no trokšņa. Viņš nevarēja saprast, kur tas atrodas ... Bet viņam līdzās stāvēja divi pusmūža zemnieki, no izrādes sirsnīgi ieinteresēti.
«Vej, vej! Ak tu špitaks!» tie šad, tad iesmiedamies iesaucās, un viņu sārtie, spalvainie vaigi spīdēja bērnišķīgā priekā.
Upīšam šie «tejaternieki» iepatikās un tas sāka ar viņiem sarunāties.
Zemnieka dvēsele ir vienkārša un sirsnīga, atvērta priekš katra. Drīz viņš dabūja zināt, ka viņi esot iebraukuši ar suķiem un apmetušies «Āboltiņa» mājvietā, ka ceļš esot briesmīgi slikts, ka viņiem salūzusi ass, skolotājs esot ieteicis viņiem atnākt, apskatīties tai latviešu tejaterī un ka, vai zin’, te tiekot rādīti diezgan vareni kumēdiņi...
Apbraukuši ap zemes lodi, viņi visi trīs izgāja reizē uz ielas, kā veci pazīstami. Upītis iedomājās, ka iebraukšanas vietā, kur šodien bij mazgājies un ēdis pusdienas, nebij aizrunājis naktsmājas, un nezināja, uz kuru pusi iet.
«Nāciet, pārgulēsiet pie mums!» abi lāga viri vienbalsīgi uzaicināja, un viņi aizgāja visi trīs uz «Āboltiņu».
*
Iebraukšanas vietās jau taisi jās uz gulēt iešanu. Logi bij aizslēģēti, lampa izdzēsta un bufetē pie bālas sveces gaismas saimnieks skaitija naudu.
Upītis nosēdās pie galdiņa krēslainā istabas stūri, bet veči piegāja pie saimnieka un sāka tam paklusu stāstīt, ka lūk, jaunkungs esot atnācis viņiem līdz, viņam neesot naktsmājas, šie viņu gribot pieņemt savā istabiņā.
«Kas par jaunkungu? Kur?» saimnieks jautāja, sveci paceldams un skatīdamies istabas krēslā.
Bāls ģīmis ... vecs mētelis ... Par ko viņš bija tik tālu nosēdies ? ..
«Šito jūs gribat pieņemt pa nakti savā istabā?» saimnieks, ar vienu aci šķībi uz Upīti lūkodamies, paklusu ņurdēdams teica. «Vai jums prāts ari ir? Viņš var jūs apzagt un tad?.. Kā jūs varat zināt — svešs cilvēks...»
Zemnieki paskati jās uz Upīti un palika tādi domīgi.
«Mēs nevaram dot jums naktsmājas,» saimnieks cieši un noteikti izskaidroja, «mums nav rūmes.»
«Līna!» viņš, durvis aiz bufetes pavēris, sievai teica: «nāc, izlaid to cilvēku ārā!»
«Bet tie kungi mani soli jās pieņemt savā istabiņā,» Upītis iznākdams, piebilda.
«Viņiem nav nekādas istabiņas... viņiem pašiem nav rūmes istabiņā. Ejiet, ejiet!» saimnieks, raidīdams, ātri runāja.
«Nāciet, es izlaidīšu!» jauna, slaika sieviete, baltā naktsjakā, lielu sarūsējušu atslēgu mazā, glītā rociņā, pienākdama teica.
«Mums patiesi nav rūmes,» viņa caur sētu ejot, līdzjūtīgi runāja: «paejiet vien tepat uz citām iebraukšanas vietām, vēl jau naktsmāju dabūsiet,» un mīksti izstūma Upīti pa vārtiem.
Uz ielas spīdēja mēness. Auksts vējš nepatīkami sitās ap vaigiem un līda aiz mētelīša, viņa izdilušos stūrus raustīdams.
Upīts gāja, zvani ja, gaidi ja, spiezdamies no saltuma pie sienas, dzirdēja, ka apmiegojies puisis, paklusu lamādamies, tupelēs piešļūca pie vārtiem un, pabāzis galvu, strupi nosacija: «Nav rūmes,» vārtus spēji aizcirzdams. Viņš gāja un zvani ja, izgāja vai pus pilsētas — visur tas pats.
Pie kādas mājvietas viņš piegāja reizē ar diviem jauniem lauciniekiem. Tas viens izskatijās pēc pārtikuša saimniekdēla, melnām Ūsiņām un pelēku vadmalas jaku, raga pogām; otrs, retu sarkanu bārdiņu, rokas sabāzis ķešās un galvu ierāvis apkaklē, likās būt skroderis. Viņi teicās atbraukuši ar nakts vilcienu. Upītis izstāstija viņiem savu klizmu.
«Iesim uz «Lauvas» mājvietu,» tas aicināja, kad no vārtu sarga bij izdzirduši parasto: nav rūmes: «tur es vēl neesmu bijis, varbūt, ka tur varēs tikt iekšā.»
«Uz «Lauvas» mājvietu?» saimniekdēls pratināja, viņā neuzticīgi lūkodamies: «kur viņa ir?»
«Tur!» Upītis atteica, ar galvu sāņus pamezdams.
«Kur tur?»
Upītis parādi ja ar roku pār mēness apspīdētiem jumtiem un teica: «Es skaidri nezinu, bet gan jau aiziesim.»
«Kā tad aiziesim, kad jūs nezināt?»
«Neiesim vis!» skroderis uztraukts čukstēja, ieķēries saimniekdēlam piedurknē: «viņš izskatās pēc diedelnieka. Aizvedīs uz Smilšu kalniem, aplaupīs... Vai nav dzirdēts?» un saimniekdēls, pagriezies pret Upīti, it kā atklādams viņa slepenos nolūkus, stingri teica:
«Ej vien viens pats uz savu «Lauvas» mājvietu, mēs vis tev līdzi neiesim! Ha, šitādus putniņus mēs pazīstam, neesam vis tik muļķi, kā tu domā. Ej vien, ej!..»
Upīšam palika jautri: viņu turēja par laupītāju!
«Jūs domājat, ka es jūs nositīšu,» viņš jocīgi teica, «gluži pareizi, no maniem nagiem jūs vaļā nespruksiet, vai nākat līdz vai nenākat. Es esmu laupītāju virsnieks «Tīģera Ķepa», tas pats, kas uz šablovska grāmatiņas! Uz redzēšanos!» Un sapurinājies mētelītī, lai tiktu siltāk, viņš palēkdamies pārskrēja uz otru ielas malu.
#
Upītis maldi jās pa ielām un nevarēja «Lauvas» atrast. Viņš gāja, skatīdamies izkārtnēs, kur ieraudzīs pazīstamo zvēru ar augsti izslieto asti ar uzrakstu: «Pie to Lauvu», bet nekā.
Ielas bij apklusušas, šur tur tikai vēl skanēja soļi uz akmeņiem. Aizslēģotās, aizstieņotās mazās, pelēkās ārpilsētas mājiņas Upīšam izlikās kā milzīgi aiznagloti zārki. Viņam gribējās dauzīt ar dūri pa logiem, lai uzmostos ...
Dārdēdama un ļodzīdamās aizdrāzās garām droška, pilna, kā piekrauta jauniem cilvēkiem, rokām pa gaisu noplātoties un aizsmakušiem smiekliem noskanot. Troksnis attālinājās un nogrima kaut kur tālu.
Pretim nāca jauns cilvēks, ļoganiem soļiem, uz vienu pusi nošķiebušos cepuri, kā likās, piedzēries. No muguras tam pieskrēja sieviete un smiedamās apvija viņam rokas ap kaklu. Viņi aizgāja saķērušies.
Upītis izgāja uz Suvorova ielas.
«Iesim!» pameta drukna spēcīga sieviete, viņu garām ejot ar krūtīm aizķerdama.
«Kur?»
«Man ir mājās trīspadsmit gadus veca meitene,» viņa teica, neatskatīdamās.
«Trīspadsmit gadus veca meitene...» Upītis nesaprazdams atkārtoja. «Kam jūs man to sakat?»
«Muļķis!» sieviete noteica un pazuda aiz stūra.
Upītis apstājās un noskati jās viņai pakaļ ar bailēm un riebumu.
Pār Vērmaņa dārza ikoku šmaugajām galotnēm spīdēja mēness pie zilās, skaidrās debess. Balta gaisma plūda pa ielu un atsitās māju sienās.
Kājas gurdeni vilkdams, Upītis piegāja pie vārtiem, viņš ar vienaldzību skati jās apkārt. Pretējās mājas logi vēl bija gaiši. Tur bija viesnīca. Varbūt, ka viņa palika vaļā visu nakti? Ieies nolīdīs aiz kāda nomaļa galdiņa un pasēdēs vismaz siltumā kādu laiciņu.
Viesnīcas lielā zāle bij pilna omulības un trokšņa. Klaudzēja biljarda bumbas, skanēja glāzes, čaloja valodas, burbulēja smiekli. Kājām mīksti švīkstinā-
dami, zalfetēm padusēs, slīdēja ķelneri no vienas puses uz otru; ap zaļiem biljarda galdiem, kijiem rokā, skraidi ja un loci jās jauni cilvēki, augstām, žokļos lienošām apkaklītēm.
Maigs siltums apņēma Upīša locekļus, viesnīcā ieejot. Pār visu miesu pārlaidās kā smaga, patīkama mīksta sega.
Viņš aizgāja stūrī, pie otrām izejas durvīm, un apsēdās pie galdiņa, ar roku neapzinīgi tam pa virsu novilkdams.
Slaida alus glāze stringšēdama novēlās zemē un saplīsa.
Kad pienāca ķelners, Upītis, jau pacēlies, klusi sniedza savu vienīgo sudraba divdesmitkapeiku gabalu.
Apkalpotājs saņēma naudu, padomāja, pasacija «paldies» un aiziedams iemeta sudraba gabalu savu plato bikšu kabatā.
Upītis noskati jās vien, kā skanēdams aizgāja viņa kvarts. «Vai tā glāze tik dārga?» tas brīnijās, nezinādams, ka sulaiņi pateicas tikai par dzeramnaudu. Viņš neiedomāja, ka šis nevērīgi caur zobiem izgrūstais «paldies» viņam maksāja desmit kapeikas, gandrīz visu rītdienas pārtiku, jo maciņā vairs palika tikai nodilusi vara mārka.
«E, rauj viņu velns! ..» viņš atmeta ar roku un nosēdās.
Turpat pie otra galdiņa sēdēja liels, plecīgs vīrietis, sārtu, bakurētainu ģīmi un rokām plātīdamies, kaut ko ļoti pamācoši stāsti ja jaunam cilvēkam, kurš godbijīgi klau sijās.
«Tas ir miesnieks,» Upītis nodomāja, ar lielu interesi aplūkodams viņa resno, rētaino degunu.
Viņš skatījās, ka runājot kustēja «miesnieka» ūsainā mute un lielā, spalvainā roka rādīdama cilājās, līdz viņa acu priekšā saplūda zilā migliņā, galva noslīga uz krūtīm un viņš gulēja.
«Jūs guļat!» sulainis kliedza tādā balsī, kā par svētuma apgānīšanu ...
Upītis spēji uztrūkās un redzēja, ka baltās krūtis lepni izslējis, tas stingri maršoja viņam virsū.
«Kā unteroficiers,» tam ienāca prātā.
«Ejiet ārā!» sulainis teica, durvis svinīgi atvērdams.
Vienaldzīgi, gandrīz mechaniski Upītis izgāja pa tām.
Bet sulainis tagad izslējās, piegāja pie spoguļa un apmierināts grieza savas gaišās, pomādētās ūsas.
«Frīdrich!» sauca kāds kungs ar zelta pansneju. Sulaiņa stāvs acumirklī pieņēma parasto lokanumu. Viņš veikli piegāja, paklanījās un izskatijās tāds mazs un saliecams kā kabatas nazis.
Droši vien, tas mānijā, ka šim viesim biezs naudas maks, un cerēja uz labu dzeramnaudu.
*
Upītis gāja ārā no pilsētas.
Aiz muguras palika pēdējās laternu ugunis. Zem kājām izstiepās sasalusi, kruvešaina šoseja. Tālumā krēšļojās mežs.
Jaunais klaidonis soļoja ātri un iejūsmināts domāja:
Guliet nosutuši savos spilvenos, es vairs pie jūsu durvīm neklaudzināšu! šis ceļš ir mans, mēness un zvaigznes spīd priekš manis. Es aiziešu, pārgulēšu mežā zem priedes ... Jūs izstūmāt mani, lai es nosalstu šai vējā ... Ha, vai jūs domājat, ka es nomiršu, ja es nosalšu? Kur še ir nāve? Kas še ir nomiris ? šī riestošā, dīgļu pilnā zeme, šie koki, šis mēness spīdums, šis vēsmainais gaiss? .. Še nav nāves! Nāve glūn j-ūsu šauros, piesmakušos dzīvokļos!.. Jūs nošķiraties akmeņu namos, saucaties lepni par radības kungiem un ejat augstprātīgi visu samīdami. Atsvešinājušies no zemes, jūs baidāties viņas smiltīs atgulties... Es nebaidos... Es pats esmu tikai maza smiltiņa. Katra zālīte ceļmalā man ir māsa, katrs akmentiņš pie kājām brālis ...
Ē, jūs, «pasaules kungi» !
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks