Sirmās dvēseles
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Tur, kur zaļie kalni beidzas, purvos iegūlies melns mūža mežs. Viņš guļ tur jau tūkstošus gadus un miegā klusi šņāc. Viņu neaizņem kalnu vēji, reti viņa tumšās galotnes paceļ vienu, otru zaru, kā cilvēks miegā roku ... Priedes garām, sirmām sūnu bārzdām, egles pilnas noslēpumu, dziļi ietinušās sūnās; tik pašas galotnītes vēl zaļas, tās saaugušas augšā vienā laidā kā gļotas uz mārka... Gaišā dienā neieplūst saule, tik caur cieši saaugušiem zariem var manīt retus zelta pavedienus; saule ber meža zaļganā krēslā dzirkstošas zelta adatiņas, bet zaļās galotnes viņas notver. Mežs paliek mūžam pūstošā krēslā.
Mežs ir pilns smagas trūdu un vaivarāju smaržas. Uz ciņiem staipas čūskas, vilki joņo pakaļ stirnām un briežiem, kaukdami. Uz ciņiem mētājas saplosītu kustoņu kauli, čūskas lodā pa galvas kausiem.
Šai mežā dzīvo sirmās dvēseles.
Viņas ir izaugušas reizē ar mežu un ir tikpat vecas, kā viņš.
Viņu vaigs ir pelēks, kā meža krēsla, viņas dzīvo bailēs un dziļā pazemībā.
Nakti tās aizdedzina dūmainas sveķu svecītes un staigā pa mežu zaļās sūnu kurpītēs. Viņu garās, sirmās sūnu bārzdas velkas pa zemi. Un tās bailīgi klausas vilku kaukšanā un dzied.
(Viņas tur dievkalpošanu un sila vaivariņš kvēpina vīraku.)
«Kas šo mežu ir uzcēlis? Tas ir dievs.
Kas vilkus palaidis stirnām uz pēdām? Tas ir dievs. Kas čūskas ir šķetinājis uz ciņiem? Tas ir dievs. Slavēts lai ir dievs!»
Tā viņas dzied, līdz svecītes nobāl rīta krēslā. Tad noliekas zem egļu zariem un satinas savās sūnu bārzdās.
Bet aiz kalniem vīri kala cirvjus.
Un kādā dienā sirmais mežs nodrebēja līdz saknēm. Cirvji skanēja, tumšās egles bruka kā mūris, plats saules vilnis pārlaidās pār grimstošām koku galotnēm un meža krēslā parādi jās pelēki vīri ar sauli sejā. Viņi kāpa pa nolaistiem kokiem, egļu zari lūza zem viņu kājām. Viņu papēži bij kalti tērauda pakaviem, ap galvu tie vicināja šņācošas, kvēlošas priedes celma pagales, tērauda trītie cirvji uz pleciem te paspīdēja, te pazuda zem egļu zariem, kā sudraba pusmēneši. Un caur mežu kā jūra dimdēja viņu dziesma:
«Mēs nākam saulei vārtus cirst,
Lai purvu silos tumsa mirst.
Ko nepaņems cirvis, to uguns rīs,
Ap galvu mums liesmu vainagus vīs.
Mēs gribam uzvaras smieklus smiet,
Lai liesmas līdz debesu pagalmiem iet.
Caur silu uguns viesuļi brauc,
Lai čūskas čūkst, lai vilki kauc!
Ko nepaņems cirvis, to uguns rīs,
Ap galvu mums liesmu vainagus vīs...»
Sirmās dvēseles sastingušas klausas šai dziesmā, dūmainās sveķu svecītes dreb viņu izdēdējušās rokās.
Vaivariņi vaid zem līdumnieku kājām, izvaid visu savu smaržu.
Un pelēkie vīri ar sauli sejā pieiet pie sirmām dvēselēm un pielaiž uguni viņu sūnu bārzdām. Viņas uzliesmo, satinas kamolā un paceļas gaisā, kā sarkanas gaigalas. Skujas siprakst, liesmas lēkā no zara uz zaru, kā sarkanas vāverites. Atskan cirvji, liesmas šņāc, uguns viļņi visu vāc...
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks