Rozes smaržo
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Vakarā man māte atsedza baltu gultiņu un nolika sveci uz galda. «Ej nu, dēls, gulēt, nu jau pa dienu būsi krietni nogājies!...»
Logs bija vaļā. Pār klusām koku ēnām klājās pelēki zilas debesis ar zvaigžņu uguntiņām. Es biju daudz staigājis pa mežiem un laukiem, kā nezin kā meklēdams. Biju noguris, bet nevarēju vēl aiziet dusēt, vēl mani kas sauca un gaidija.
Es izliecos ārā pa logu un klausījos. Ne skaņas! Pat vēsma bij apgūlusies. Vēl nupat dzirdēju jaunu apsīšu sudrabšalkoņu, vēl grieze pļavā sēri runāja. Bet nu viss bij apklusis.
Debesis klusi laidās pār mežu, kā zilgans balodīts zvaigžņotiem spārniem. Viss ārs dusēja un elpoja zem bālām zvaigžņu guntiņām.
Kad es nopūtos un gribēju aiztaisīt logu, man sejā iesitās rožu smarža.
«Māt, rozes smaržo!...»
«Kas te nu rozes deva! Te jau nav rožu zeme. Tās būs māsas kliņģerītes.»
«Māt, kur ir rožu zeme?»
«Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņiem laukiem,» māte jokoja.
«Māt, izdzēs sveci un ej gulēt! Es iešu meklēt rožu zemi...»
Māte izstiepa rokas mani turēt, mani atrunāt, bet es izlēcu pa logu.
Vēl dzirdēju, ka māte sauca mani, ka atslēdza durvis un skrēja man pakaļ; tad visas skaņas aiz manis satinās kā kamolā un kā pavediens notrūka visa mana dzīve: māja, māte, māsa. Es jutu tikai karstu rožu smaržu un dzirdēju savus dimdošos soļus tumšā egļu mežā.
Cauru nakti es gāju un bridu pa mežiem, pa purviem, un man elpa sitās krūtīs kā iesprostots vanags.
Ar rīta sauli es izgāju uz lauka.
Man priekšā gadi jās sēta. Es pārlēcu pār sētu un atrados lielā kāpostu dārzā.
Iz nolutušām lapām raudzi jās kāposti, kā plikgalvji. Es lēcu pa dobēm un nobriedušās galviņas lūza un paukšķēja man zem kājām.
Tad no kādas vagas piecēlās vecais Ķiķīts, salīcis kā purva bērzs, izkaltis kā kamiens un, ar pirkstu draudēdams, runāja: «Jaunekli, nesamin kāpostu!
Kāposts ir derīga sakne!»
«Rozes smaržo!» es steidzos viņam garām.
«Es strebu viņus jau tūkstoš gadu,» vēl viņš man aiz muguras runāja, bet es jau biju pie sētas...
Gāju, gāju, priekšā pļava, vecais Ķiķīts kaltē sienu.
«Jaunekli, nesamin? Tad govis nedos piena... Kur steidzies, ieplētis acis, kā vanags? Nāc labāk palīgā sienu kaltēt!» viņš runāja.
«Rozes smaržo!» es steidzos viņam garām. Un vējš man nometa sarkanu rožu lapu. Es viņu saķēru un spiedu pie lūpām.
Gāju, gāju ... Arvien vairāk vējš atnesa lapu.
Es lasiju viņas saujā, kā drebošus tauriņus.
Pret vakaru viss mans ceļš bij nokaisīts rožu lapām.
Es vairs nelasiju nevienas, palaidu arī salasītās vaļā, tās man bij nevērtīgas jau.
Tur kalnā kvēloja rožu lauks. Vējš nesa no kalna kā sarkanus viļņus. Un vakara saule sarkana stāvēja zemu, zemu uz kalna.
Zvani skanēja, vēji dziedāja, es kāpu kalnā rožu plūkt.
Saplūcu sārtas, ieraudziju baltas; izbēru sārtās, sniedzos pēc baltām caur asiem, asiem ērkšķiem.
Saplūcu baltās, ieraudziju dzeltēnas: izmetu bal
tās vējā. Lauzos caur ērkšķu skaudīgiem šķēpiem zelta dzeltēnās rozes plūkt.
Zelta rozes man izkrita no rokām: ieraudziju
augstu pašā kalna galā asimssarkanu rozi, karstu kā ogli, kā rubinu degot.
Sniedzos pēc asinssankanās rozes, ērkšķi dziļi spiežas man rokās. Manas dzīslas atveras un es jūtu siltas asiņu upītes tekam.
Man nav ceļa atpakaļ. Aiz manis slēdzas ērkšķu siena.
Kā putas uz jūras, ap mani šūpojas baltas un sārtas rožu galviņas un elpo man virsū karstu smaržu.
Un aiz viņām kvēlo asins sarkana rubina roze.
Pār mani debess zvani skan kā sarkani vara viļņi un es dziedu mūžīgam daiļumam.
Mūžīgais gaišums, mūžīgā saule,
Tev manas dvēseles strauti plūst!
Tavu rožu vēsajās saknēs Manas siltās asinis plūst.
Mūžīgais daiļums, mūžīgā saule,
Uz tevi saucu, pilns nedzēstu sāpju, Mūžīgais daiļums, mūžīgā saule,
Tevīm mirstu, pilns vāšu un sāpju!
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks