Krupis
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Visi viņu sauca par Krupi. Mārtiņš Dievezers bij aizmirsts.
Kad viņš bija vēl puisēns, tajos gados, kad dvēsele sāk mosties — gāja kopā ar tēvu mežā kokus līst, — ar kādu brīnumu tas atkārtoja sava vārda skaņu, kad eglēs apklusa cirtieni un sarmas sīkie puteklīši kūpēja zem smagiem egļu zariem, kā vīrāks zem atstātas baznīcas velvēm. «Dievezers, Mārtiņš Dievezers!» — viņš elpu aizturējis klausi jās savā vārdā, kā brīnišķā mūzikā.
Tik salda ir skaņa, kad pašlaik mostas no sapņiem. Gars raisas kā no palagiem, ikkatra jūta stiepjas pretim pirmai skaņai. Viss austošs, neizprasts, sirds pilna zilganu miglas tēlu kā rīta gaiss, un gaisma stiepjas caur ēnām tik mīksta un sārta kā zelta tilts, kurš aizved tālumā. Zelta tilts pār jūru.
Viss austošs, neizprasts un mīļš.
Tik jauns ir uz vecās zaļās ledus garozas uzkritušais sniedziņš, kā cukurs uz maizes, un puika jūt uz mēles vēsu saldumu. Tik vēsi un jautri skraukst vecais sniegs. Zēns izvelk no kules zaļu cukura graudu un gabalu valgas, smaržīgas maizes un, nosēdies uz nomizotas baļķes, sāk grauzt. Vāvere bailīgi iesvelpjas egles zarā, kaut kas klusi knikš un no egles griezdamās krīt rudas plivinās. Zēns skatās viņās un ierauga, ka egles apakša nobirusi visa sīkām sēkliņām, kuras iedzēlušās sniegā kā spārnotas skudrītes... Puisēns nometas uz ceļiem un raksta viņās ar nosarkušu pirkstiņu: «Mārtiņš Dievezers, Mārtiņš Dievezers.»
Vāvere biedēdama, pati nobijusies, iekliedzas zarā, puika uzlec augšā un skatas caur skujām viņas jautājošās actiņās, kā pērļu nagliņās.
Un puikam tā liekas, kā princese rūsganā zīdā, kad tā uz pils trepēm apstājusies ierauga nezināmu tēva dēlu, kas patlaban nāk pie ķēniņa par pavārēnu uzdoties.
«Vāvere,» puika domīgi smejas. Tik neatklāts viņam šis vārds. Tad viņš jautri sasit plaukstas un paceļas, it kā gribētu noķert biklo meža meiteni. Zari salīgojas, tā iekliedzas un pazūd biezā egles galotnē — nadziņi vien noskrapst.
Un kad atkal apklust cirvji, puisēns skrien caur sniega apveltiem paegļu ceriem, spraužas caur sīkeglīšu biezokņiem, ar elkoņiem zarus lauzdams, ar delnu acis sargādams — uz nelielo meža ezeru.
Viņš izmīņā un atkaš ar rokām sniegu no apslēptās gāles un skatas zaļā, glāžainā tumsā. Redzēt nevar. Viņš noliekas guļus un pieliek nosalušo austiņu pie paša ledus. Sirds ātri sit uz skanošās gāles, bet pats viņš tik kluss — ne kājas nepakustina, lai tikai kāda skaņa nepaietu garām.
No sākuma skan tikai sausā sniega čaukstoņa, bet tad viņam jau liekas, ka dzirdētu burbuļojam zem ledus apakšzemes upes, kuru ūdens plūst dziļi apakš melnām egļu skaņām. Straume slīd klusa, kā svētku gājiens pa baznīcas vārtiem, pilna neredzētu zivju un ziedu. Zivju sari ir sirmi, kā vecs mežs — viņas ir tik senas: simtu un tūkstošu gadu. Un neviens viņas nevar izzvejot, jo tās staigā tikai pa bezdibeņiem un apakšzemes upēm. Arī šis ezers ir bezdi-bens; dziļi iekšā viņam ir sava saule — zaļa, balta, zvaigznes un mēnestiņš — ruds, kā atlauzta priedes sakne, kā noziedējušu ūdens zāļu pumpa.
Bet tur nonāk tikai slīkoņi. Un tad viņi ir jau nomiruši un nekā nevar redzēt...
Arvienu stiprāk šalc apakšzemes straumes, tumšie ūdens ceļi pilni kustošām ziedu ķēdēm, kurās satinušās slīd zivis un neredzēti ūdens dzīvnieki, sarkanām, izvērstām acīm, no kurām puikam paliek bail... Vai gāle plīsa? — liekas, ka ezers nodreb un dzelmē kāds sakustina zvana mēli. Bezgala žēla dunoņa, kā aukstas tirpas iziet caur sastingušo sniega klajumu un izdziest eglēs, kuras viņu apklāj saviem mīkstiem zariem. Vēl vārna paceļ spārnus un apglabā šo skaņu kā noslēpumu. Sniega piciņš noveļas no skujām un izput baltos pelnos un neviens, neviens vairs nekā nezin. Bet lejā ir svētki, tur zvans nebeidz skanēt un baltas raudinās dejo starp baltām zvaigznēm...
«Mārtiņ, Mārtiņ!» sauc tēva balss. Puikam liekas, ka tā nāk no ezera, caur matiem iziet siltas tirpas, sirds klausīdamās ātri sit uz ledus. Viņš uztrūkstas tikai tad, kad tēvs tam pienācis gluži klāt.
Egļu tumšais ēnu gredzens ir savilcies un apklājis ezeriņu. Egles ir uznākušas virsū un šalc viņam tepat uz galvas; galotnes pazūd kaut kur debesu sirmumā — tik tikko viņas var nojaust, kā šūpojošas ēnas, kā tālus gaisa tēlus — un tās runā, runā pāri klajumā. Viņš klupdams soļo pa tēva dziļām, sniegā iemītām pēdām, viņam ir tādas jūtas, it kā tas būtu tēva lielos zābakos un staigātu lieliem, vareniem soļiem kā tēvs, un ausīs tam šalc: «Dievezers, Mārtiņš Dievezers!»
Bet viņš neizauga ne tik liels, ne tik stalts. Nelaimes gadi jums salieca viņu mazu un pilnīgi pārvērta tā miesu un dvēseli. Reiz mežā tam uzkrita koks, ielauza muguru; ass zars ieplēsa sānos dziļu rētu, no kuras tas tikko nenomira. Stipra tēva dēls — izcieta, tik dabūja kupri un izauga līks, kā vēja lauzta eglīte.
Viņš vaidēja gadiem, līdz visiem apriebās un apnika. Pat māte klusu vēlējās, kaut būtu nomiris — kas tādam vairs par dzīvi! Bet viņā dega neizdzēšamas dzīvības slāpes.
Pēc ilgiem mēnešiem lēni atsila vaigi, atsarka vītušā miesa, kā atsarkst sniega izgulēti asni pēc pavasara saules. Acis atplaiksnijās un viņās gaiši iesmējās dzīvība — paspruka kā dzeltēns putniņš no kaķa ķetnas. Vēl sāpoša, bet jau līksma ... Gaisma paplūda no acīm un izlija gar vaska bāliem deniņiem. Viņa dzīslas no jauna pildijās asinīm. Lēni tas atplauka kā aizkaltis koks. Viņš sāka celties no savas slimības gultas uz kruķiem un dzīvot. Ēda ar garšu un dzēra. Pat smējās. Tikai smiekli bij klusāki un skanēja zobojoši, kā no tālienes.
Spēks nebij salauzts, tik saliekts un sapikots kamolā; asinis par jaunu meklēja sev ceļu. Pamazām viņš sāka par jaunu veidoties citā sejā. Nu viņam bija bāls vaigs ar cietām, asām spalviņām, kuras vajadzēja pastāvīgi dzīt, lai neaizaugtu ģīmis. To viņš dari ja kārtīgi savām drebošām rokām vairāk reizes nedēļā; tik zem apakšlūpas atstāja mazu spalvu rodziņu. Viņš pats, kā liekas, šo vietu uz savas sejas ļoti mīlēja. Izkāra mēli, slapināja spalviņas ar siekalām; palika priecīgs, skatijās spogulī un runāja: «Krupis! Nu, vai tu neesi krupis?» un smējās.
Tā galu galā viņš pats bija vainīgs, ka ļaudis to iesauca par krupi. Viņš neņēma nevienam neko ļaunā, tik staigāja smīnēdams un kopa savu seju. Tas bija vienīgais darbs, ko viņš varēja darīt. Vēl tas iemāci jās fleiti pūst. Likās, ka viņa pirkstos dzīvotu gars. Bet viņa spēlei neviens nepiegrieza lielas vērības: domāja, ka nav prātā īsts, tādēļ ka bieži runāja ar sevi un smējās pats savām domām.
«Kāpēc tu slapini zodu tik neglīti?» viņam jautāja.
«Es gribu būt vienmēr valgs. Es esmu krupis un mīlu rasu,» — viņš lepni atbildēja.
Reiz kalpam bija kāzas upes ciemiņā. Dzirkalis Palsais, kurš spēlēja visos godos, nebij atnācis. Viņš kala akmeņus kaut kur patālu, nebij aicināts. Saimnieks bij atsūtijis, lai Krupis nākot un izlīdzot viņiem ar savu stabuli.
Krupis ne reizes nebij ļaudīs spēlējis. Viņš pūta un spaidīja savu stabuli tikai vienatnē, kā sāpošu dzīslu. Aizzagās mežā, vai ievilkās istabas kaktā un satinās vakara krēslā. Kad viņš domāja par to, ka spēlēs kalpa kāzās, krūtīs drebēja ass saltumiņš saliekto krūšu dobumā kā vēsa vērpata.
Vēl reiz viņš rūpīgi noskuva seju, ietina stabuli lakatā un gāja.
Aizgājis, ielīda ceriņu krūmā pie vārtiem, kāziniekus no baznīcas gaidot. Dzīvi, dreboši zari apsedza viņa kroplo augumu. Viņš iesmējās laimīgi un skūpsti ja cietās, jaunās ziedu virknes. Un ska-tijās atvērušās ziedu zvaigznēs, kur laime būs. Atrada divpadsmitstarainu ziediņu: divpadsmitstaraina tam laime bij ... Varbūt viņa tepat skanēja kā pūkaina bitīte kādā zarā. Jā, viņa bija te, aiz lapām sanēja klusi, kā raudoša stīga. Ziedu smarža slāpēja viņu, kā sārta meitenes diena. Aizrāvusi elpu, tā pati stāvēja aiz ziedu ēnām un turējās no smiekliem. Tūliņ viņa iesmiesies un zari nodrebēs. Sirds gaidīdama stājās. Tūliņ, tūliņ ... skanēja zvani. Viņš saspieda fleiti. Uz cietiem, noskūtiem vaigiem no zariem krita rožainas ziedu ēnas.
Smagi elsodami satecēja pagalmā kūlainie kalpu zirdziņi; sprausloja, kā no ūdens iznākuši un valbija gar sētu lielās, valgās acis. Viņus apbūra pulksteņu skaņa. Vēl bija kaut kas, kā viņi nemani ja, tāpat kā kāzu viesi smagos zābakos — mūzikas. Neizsakāmi klusa un daiļa laimes skaņa sita pie krūtīm kā ar mazu zelta āmuriņu. Bet aiz kāju dimdoņas un pulksteņu skaņām mēlēm neviens viņas neizdzirda. Tik jaunais vīrs, vezdams līgavu pa vārtiem, apstājās pie krūma un teica: «Klausies, kā cerā strazdiņš dzied. Tas uz labu laimi.»
Tā runādami, kāzinieki sagāja istabā.
Pēdējā palika saimnieka meita Marta. Viņai bij vieglāki soļi un klusākas ausis. Tā pašķīra zarus un iesmējās: «Ekur zēns, sēd kā putns zarā. Ļautiņi domā, ka strazds.»
Krupis, atņēmis stabuli no lūpām, skatijās viņā caur ziedu ēnām, kā pa sārtu sapni. Marta smiedamās vilka viņu aiz rokas ārā — tas turējās pretim, kā iepinies zaros. Kā viņa nobijās, kad no cera iznāca salauzts cilvēks ar smagu kupri, kā nastu uz muguras.
Pēc mielasta kāznieki sāka dimdināt kājas uz klona. Krupis nosēdās kaktā un sāka spēlēt. Bet viņa mūzika nederēja zābakotiem vīriem. Neviens nedzirdēja, deja juka. Kliedza, dusmojās un dziedāja līdz paši savu dejas meldiņu. Visi žēlojās, ka neesot dzirkaļa. Tas Krupis pūšot kā pudelē, nekā nevarot saprast.
Bet Marta bij atslējusies pie sienas kā sieta, saliktiem elkoņiem un nedzirdēja nekā cita, kā kropļa stabuli. It kā tas spēlētu viņai vienai vien. Zilgana meldija stiepās ap viņu un sēja un šūpoja to maigā skaņu tīklā. Viņa negāja dancot. Kājas likās par smagām. Viņa jutās gluži saistīta, elkoņi klusi drebēja kā cilpās.
Pie vakara ieradās dzirkalis ar savu pijoli. Pie durvīm nostājies tas uzrāva veco kāzu maršu ar parasto troksni. Pirksti tam bija cieti un stīvi, bet viņos netrūka uguns. Pijole elsa un dūca, kā tumšs tērauda zāģis, kājas klaudzēja kā šķilas uz klona. Mārtiņš palika kaut kur tālu ar savu stabuli. Neviens viņā vairs neklausi jās.
Tas atņēma fleiti no lūpām un bāli smaidīdams izgāja ārā.
Te ziedēja magones. Lieli tumši sarkani ziedi šūpojās viņam ap galvu un čukstēja, čukstēja Mar-tas vārdu. Galva palika karsta un sausa. Viņš nometās zālē, mērca roku valgos stiebros un lika vēsos pirkstus pie izslāpušās pieres.
«Ko viņš dara?» Marta, uz sliekšņa iznākusi, čukstēja. Krupis gulēja uz ceļiem zālē. Viņa salauztais stāvs drebēja. Un tā redzēja, ka viņš vilka zīmes uz pieres un vaigiem, kā pielūgdams, kā saites siedams
ar kaut ko neredzamu. Viņai tika bail. Bet kad tas bij nozudis aiz dārza ceriem, pār kuriem mēness stiepa mirdzošu pērļu dziju, Marta aizgāja tai vietā, kur Krupis bij gulējis uz ceļiem un mērca roku rasā.
#
Šis vakars Martai neizgāja no prāta. Pie baznīcas, kur Krupis klusām piekopa savu amatu — ubagošanu — viņi satikās svētdienā. Zagšus, sarkdama viņa uzmeta tam acis — viņas skatiens bija kā bikls putniņš. Aizkāra to ar spārniņu un aizlaidās pār galvām. Tomēr kroplis sajuta nedrošo glāstu, zināja, ka tas meklē viņa.
Caur ļaužu drūzmu tas redzēja viņas rudo bizi, kā vāverīti uz pleca. Likās, ka tā skatas, vai viņš nāk. Marta izlocijās caur zēnu baru, kā zivtiņa caur kārkliem. Kad tā pasita plecu uz augšu, Krupim likās, ka viņam māj.
Valgi pumpuri viņu sauca kā aklu medni, kurš dzird tikai savu asiņu tumšo šalku.
Viņi bija laukā.
Marta gāja kā slēpdamās, kā gaidīdama ar melnu dziesmu grāmatiņu valgā zeltā. Krupis nāca pa pēdām. Viņa acis bij pilnas, klusas, līdz zemei noliektas laipnības, kas apbūra un nolieca, kā samītas noras zālītes smarža.
Gar upes malu sārti migloja palsi vītoli pievakara saulē. Viļņi sēja rubīna dzirkstis. Martai kājas kusa palsās smiltīs. Krupis nāca klāt nedzirdamiem soļiem. Viņa acis bija lūdzoši skaistas. Soļi ar sāpēm noslāpa smiltī. Viņu rokas satikās. Kaut kas valgs un mīļš pieskārās pie viņas lūpām. Tālu pār pļavu kūpēja sarkanotās ziedu dūmākas.
Kroplis un Marta nozuda no tā vida vienā laikā. Viņi negribēja te rādīt savas laime3. Nabags, kam bija līgava un vēl tāda skaistule, līstu visiem kā skabarga acīs. Viņus abus ar pirkstiem nobadītu labsirdīgie ciema ļaudis, kuri pie baznīcas tam līdzcietīgi spieda saujā vara grašus. Viņu ieredzēja te tikai kā nabagu. Visi atdalijās no viņa ar mazu līdzcietību ikreizes, kad raisi ja uz ceļa savas maka siksnas. Visiem likās, ka tas ir par galvu zemāks kā viņi. Neviens vairs neredzēja Mārtiņā cilvēka, visi ieredzēja viņā tikai ubagu. Viņš bija mīļš na-badziņš, par kura likteni tiem bija ko noskumt, lai jo dzīvāk manītu prieku par savu sārto miesu un ieguvuma pilnām rokām. Viņš bija derīgs kā kroplis, pie kura tie varēja mērot savu augumu un savu dievbijību un tikumu. Savu veselību un laimi.
Viss šis veselais pūlis sīkdams mestos uz Krupi, kurš bij piecēlies cilvēka augumā un dauzītu viņu tik ilgi, kamēr tas atkal gulētu uz ceļiem, lai garām ejot varētu līdzcietīgi nopūsties: «Nabaga cilvēks. Reiz mežā tam uzkrita koks un no tā laika viņš vairs nevar piecelties.»
To Krupis zināja. Viņam tikās kā zaglim pazust ar savu laimi.
Viņi iebēga lielā pilsētā kā mežā. Par grašiem, kurus uz ceļa bij saubagojis, Krupis noņēma kambari, vai labāk sakot — alu vecā mūra namā, pagrabā ar zemu lodziņu, kurā līda vēsi nosūnojuši akmeņi.
Bet viņi iesildi ja ātri mitro telpu ar saviem skūpstiem. Pat Martai, kura bij izaugusi sārtā priežu istabiņā pie silta mūra, šī ala palika mīļa.
No rītiem Krupis uzvilka savu brūno mēteli ar biezām, nospurušām vīlēm un gāja pilsētā ubagot. Pie durvīm pieklauvējis, rātni atvainojās par traucēšanu un gāja līdzi istabās, kā darīšanās, vai viesos. Viņš iesāka runāt par šo, par to, līdz viņa balsī sāk skanēt apslāpētas sāpes: tas aizņēma savu dzīvi. Ar dažiem vārdiem, divām, trim aprautām skaņām viņš klausītāju saisti ja un ievilka savā liktenī. Stāstīja cik skaists bijis jauns, cik zaļi bijuši viņa nodomi un kā tos visus saliecis un salauzis sauss egles zars, kurš vēl tagad durot. Ja kādam bija biezākas ausis, viņš atvēra svārkus uz krūtīm un rādija ziedoši sarkanu rētu, un kautri nogriezās.
Viņā slēpās lepnums, kuru tas nekad nezaudēja. Viņš nebija kā ubags, bet kā karalis, kas pazaudējis valsti. Varbūt tāpēc viņam deva vairāk kā citiem.
Bet Marta gaidi ja pagraba vēsumā. Ar krēslu Krupis pārnāca un vilka no sava brūnā mēteļa kulēm smaidoši sarkanus āboltiņus, vīģes ar baltu medus sarmu, oranžas, kā zelta saules, zaļus bananu pus-mēnestiņus.
Kad ar ubagošanu bija veicies, viņi piebāza kules ar augļiem un gāja no pilsētas ārā. Vecs egļu mežs apslēpa viņus zem saviem spārniem, kuri vēda kā zaļi vēdekļi. Egles locijās un dziedāja, šalkoņa izgāja kā nopūta un slāpdama čukstēja skujās. Bet jo dziļāk slāpa, jo skaņāk modās. Zari piepūtās. Galotnes salīgojās un izplēta viņu kā šņācošu zīdu caur visām debesīm. Tā aizgāja līdz pasaules galam un klusi atgriezās un satinās zaros.
Viņiem patika klausīties šai bezvārdu valodā. Tie apsēdās starp augstām papardēm un kūpošām vij-griezēm. Un tie jutās pulkā. Un tiem likās, ka zālēm ir mīļas sīkas sejiņas un uz pleciem zaļas lakatu bārkstis.
Viņi saprata, ko puķes klusē, ko runā putni... Krupis spēlēja, tīdams klusas, dzidras skaņas, kā no zelta spoles. Marta iegāja viņam līdzi citā pasaulē.
Spolīte tecēja cauri zaļām dzijām. Ar zeltu caurausta, cauršauta atsarka dvēsele.
Viss bij tik runājošs un dzīvs, it kā tūkstoš sirdis te pukstētu draudzīgā klusumā. Mēmas, zaļas sirdis, vienlīdz draudzīgas visam, ap ko tinās saule.
Bieži gadi jās, ka viņi pārnāca no meža roku rokās saķērušies, aizmirsušies kā no aizsaules, kur simts gadu paiet kā viena diena. Viņi iznāca uz ielas ar to vientulību un tuvību, kāda tiem bij mežā. Kā no tumsas iznākuši, viņi bij gandrīz akli un neredzēja cilvēku. Uz viņiem gulēja vēl lapu zaļais vēsums, švīkstēja debesu zīdi...
Bet ļaudis aplūkoja viņus ļoti ziņkārīgi, šie nabaga ģeķi bij samīlējušies, to jau varēja redzēt no viņu acīm, kuras bij aizmiglotas no sava spožuma. Kroplis, ar saliektu muguru un slaika rudacīte, mīksta zelta apglaustiem vaigiem. Cits gāja garām skauzdams, cits smiedams. Kāds jauneklis bij dziļi ievainots.
Viņš dzīvoja mazā, baltā namā, pilsētas malā un redzēja Martu ar Krupi no meža pārnākam gandrīz katru dienu.
Garām viņa šķīstam logam līdz ar vakara saules sarkanumu aizgāja Krupis, apsarcis kā nakts ēna, rokās ar nepazīstamo daiļo. Kroplis likās kā zaglis, kas nozadzis dārgumu — viņam, viņam. Jau gadiem tā sirdi slāpēja ilgas, bet viņš vēl nebij saticis nevienas, kuras dēļ tam gribētos atstāt savu balto jaunekļa vientulību, kaut gan daudzas uz viņu skati jās tādām acīm, kurām plakstiņi līp kopā no mīkstas saules. Viņš bija skaistākais no visiem, tāpēc nelikās to redzot. Viņš izbaudija sava lepnuma saldumu, līdz tas palika rūgts tai vakarā, kad Krupis ar Martu viņa logam pirmo reizi garām gāja.
Nemanot to bij ķēris asmens. «Tas ir noziegums, ko viņš pastrādā pie šās nabaga meitenes,» jauneklis domāja, staigādams pa savu gaišo istabu, un vakars dedzināja sarkanas balto rožu ziedu malas uz loga, kā izlocītus asmeņus.
Viņam uzmācās nemiers, tas klejoja pa āru līdz vēlai naktij un domāja, kā meiteni atsvabināt. Un priecājās, ka bij atradis sevī tik augstsirdīgu apņemšanos. Jā, viņš izraus to no šī neglītēna rokām un paglābs pie sevis aiz baltām rozēm... «Nabaga meitene, nabaga meitene !»
Mīlestība aizdegās un iesarka kā agra uguns, kura iet caur miglu. Ap viņa jūtām tinās nepatīkams vēsums... Kā viņa varēja mīlēt tādu kropli, tik skaista. Kā varēja atdoties tādam ... ķēmam! Vai viņa neredzēja, vai viņa nezināja, ka Gaigals bij te, baltā namā, skaistākais un lepnākais no visiem? 0, viņš bij ievainots, ieplēsts dziļi un nevarēja atrast miera.
Kas krupim slēpās asinīs, kaut kur viņa savilktās dzīslās, tas atklāts bij Gaigala sejā, kā šķīstā marmorā. Kā roze atdaras ziedā, tā viņš viss bij atvēries ārējā skaistumā. Tikpat vienkrāsaina un skaidra bij viņa dvēsele, tam neapnika skatīties savā tikumā. 0, Gaigals bij mierā ar sevi, tik nekad ar citiem. Ļaudis bij netīri un ļauni, viņš viens balts staigāja visiem garām.
Garām dārziem un namiem viņš staigāja, kā nepazīts īpašnieks. Viņam tik vajadzētu acis uzmest, un pati daiļākā nāktu tam pretim. Vestu to istabās, kur spoguļi jautri atsit sudrabu un kājas grimst dziļi tumšās samta rozēs. Skrietu viņam pa priekšu dārzā caurstarotās linu drānās, liektu zaru, un no visiem augļiem, kas dūmaini, noreibuši turējās pie zariņiem, viņš varētu plūkt pašu skaistāko.
Bet Gaigals neaizskāra neko. Viņš gribēja tikai glābt nelaimīgu meiteni, šīs domas viņu aizkustināja. Balts vilnis spieda viņa krūtis. Viņš aizgrābts juta savas dvēseles gaišumu, saslēja rokas pār galvu un sāka sevī šūpoties. It kā tam no pleciem stieptos spārni un viņš celtos arvienu augstāk, augstāk... Zem viņa zaļo lauki un balti bērzi lokas vējā. Viņa spārni tikko kustas, pilni vēsas kristālā straumes kā vanagam, kad tas vislielākā ātrumā pamiris apstājas gaisā.
Šī celšanās un grimšana. Viņš lika roku uz savas sirds un sajuta to vēsu, kā zaļu ledus gabaliņu. Pie viņa pirkstiem pielipa šis saltums. Viņš sakrustoja rokas uz muguras un staigāja, domādams, cik nekrietni cilvēki — ierastās domas, kas deva viņam sajust un izbaudīt savu pārākumu līdz pat saltumam pirkstu galos.
*
Viņi satikās mežā. Gaigals, kurš no tā vakara vairs mierīgi nevarēja sēdēt mājās, uzgāja Krupi spēlējam. Tas redzēja un dzirdēja tikai savu stabuli. Marta pirmā viņu pamanija. Pacēlusies no papardēm uz rokām — skatijās Gaigalā, pameta acis uz Krupi: vai teikt, vai nē. Gaigals pacēla cepuri no tālienes. Marta nosarka un nodūra galvu. (Tā mazas meitenes sarkst, kad iebrien rudzos ...) Vai sveicināt, vai nē ? Gaigals palika stāvot... Uznāca kā dusmas, kā untums ar klusu baiļu vēsmu. Ko tas grib? Viņa sadrūvējās un saīga, asa, kā meža rozīte.
Svešnieka acis meklēdamas skraidi ja pa papardēm, laidās pār eglēm un arvien apstājās pie viņas. Viņa nemiers pārgāja uz Martu kā meža čukstēšana. Un tā pati sāka aplūkot viņu caur zaļām paparžu spraugām.
Krupis vēl spēlēja, tad tas sāka manīt, ka viņam kas zūd — tā bija Martas dvēsele, ko tas vienmēr neapzināmi sev juta klāt. Kaut kas vēss un svešs iespiedās starp viņiem. Viss reibums aizgāja, kā vēja aizpūsts. Stabule apklusa gandrīz pati no sevis.
Gaigals pienāca klāt. Viņi pārmija dažus vārdus. Un tie bija tikai vārdi, lēta rotaļa, ar kuru iesākas visas kaujas. Bet Krupis bija priecīgs. Viņš jau staigāja no durvīm uz durvīm un meklēja cilvēka, bet nebij vēl saticis neviena, kas viņu būtu meklējis, kas būtu ja tik, kā nejauši uznācis viņam virsū, paklupis kā pret celmu. Tas noticēja pirmiem Gaigala vārdiem un domāja, ka tiešām viņu spēle atvīlusi.
Viņi reizē izgāja no meža. Gaigals pavadi ja viņu līdz mājai. Viņš nebija lepns un iegāja arī iekšā. Gan Marta kaunējās un sarka par tādu istabu, kur pie griestiem karājās tumšas lāses. Bet Krupis tā nelikās redzot, priecīgs, ka viņam nu viesis. Un cēla priekšā cieņu — augļus, — un zāļu trauciņu ar vīnu. Bet viesis nesēdās klāt pie vecā egles galda. Nē, viņam negriboties, lai nemaz nepiesolot, viņš neko neņemšot. Un ēdiens palika neaizskārts visu laiku, kamēr Gaigals tur bij.
Viņi sēdēja klusi, nodzisuši, kad tas aizgāja. Viesis bija atstājis pagrabiņā svešu vēsumu.
Svešums, kā sarma aizskāra Martas dvēseli. Viņa sarāvās, kaut kas lēni plīsa, gari sāpēdams, smalki raudādams, kā skaidra rudens gāle. Un varbūt pirmo reiz viņai likās, ka tā uz galda ir ubaga maize.
Nu Gaigals nāca gandrīz ik dienas. Krupim ar ubagošanu vairs neveicās, viņš reti gaismā pārradās mājā.
Viņš bija palicis kautrāks; durvis tik lēti vairs nevērās. Laime, kas dari ja viņu drošu, aizmiglija, aiztinās kā saule. Kaut kur bij iesēdusies pelēka sieva. Viņa turējās ēnā, slēpdama naida pārvērstu seju un sita atspoli caur neredzamām dzijām. Pie katra sitiena tam sarāvās sirds. Viņš palika bailīgs, staigāja nedroši, kā starp izmestām cilpām. Viņam bija grūti saubagot tik daudz, kā iztikt un bieži tie vakarā apgūlās neēduši.
Gaigals ienesa pagrabā citas dzīves smaržu. Viņa drēbēs vēl tinās rožu smarža, viņa gaišo kambaru izsilušie gaisi.
Viņa tikumiskā elpa klusi, nicīgi grauza Martas mīlestību kā smilts, kas iekritusi jēlumā. Viņas kaislība tai rādi jās tik kaila kā koks, kam mizu noēduši ķirpji. Tik nabaga viņa jutās.
Bet kaut kur dziļumā tvaikaini modās jauna mīla, par jaunu atsarka ziedu trauki un maigas uzticības pilna tā skati jās uz Gaigalu. Viņas dvēsele, piekļaudamās uzņēma katru tā pakustēšanos kā atsilis vasks. Līdz ko viņš atnāca, viss pārvērtās. 'Viss rādi jās citā sejā, viņa dabūja citas acis. Bet vai Gaigals bij ko teicis? Nē, viņš par Krupi gandrīz nekā nerunāja. Izmeta divus, trīs vārdus garlaicīgi garām ejot, bet tie krita viņas sirdī ar ledus vēsumu. Tā sāka atsalt no visa, kas viņai līdz Šim bija mīļš bijis. Kam viņa bij gājusi pakaļ aizmiglota, iesarkusi, tas atvilkās nu no viņas. Līdz šim tā bij pielipusi Krupim kā lapiņa, neprasīdama, nezinādama, kas labs, kas ļauns. Nāca sausa vēsma un izdzēra valgo vītumu, kas sēja viņu pie kropļa krūts. Tā jutās izkaltusi un ieplīsusi; cits sauca viņu prom. Starp viņiem palika plaisa, pa kuru vilka durošs vējš. Tā slīdēja kā no krasta. Viss atvilkās tāli un sēri, bet zem kājām čaukstēja viļņi, vildami un solīdami...
Kamēr Gaigals te nāca, tā nemanot bija dabūjusi citas acis, pār viņu sāka izstiept rokas cita dvēsele. Un viņa zināja, ka ubagot ir kauns un ka tā dzīvojusi kauna dzīvi.
Viss likās izpostīts un neizsakāmi bēdīgs. Un kad vakarā Krupis spēlēja fleiti, viņu klusi smacēja asaras. Tik atstāta maldijās skaņa, tik atstāts likās viņš pats. Un viņai vairs bij tik viena vēlēšanās, tikt ārā no pagraba, kurš slāpēja viņu kā kaps.
Krupis, kā likās, saprata viņu labi, bet neteica ne vārda. Viņus spieda klusums.
Kad Krupis izgāja, Marta atžirga atvieglota, sa-vilnija un atdzīvojās atkal kā sastindzis ūdens. Viņu sacēla neredzama vēsma, kas baigi aprāva elpu Krupja tuvumā, tā kā asinis stājās sirdī, un silti atlaizdamās šūpoja viņu, kad tā palika viena. Aizkustināta viņa klausijās uz Gaigala soļiem. Viņai likās, ka to meklē, šī sajūta turēja to pastāvīgā uzbudinājumā. Naktī tā dzirdēja savu vārdu saucam, bet kad uzmodās, to tumsā apkampa riebums un tā izmisusi lika atpakaļ galvu uz apnikušā pagalvja, kā nāvē. Viņa dzirdēja Gaigala gaišo asiņu skaņu. Viss viņā gavilēja un raudāja. — Kāpēc tas neņēma viņas ? ..
Uz Gaigala jūtām vēl gulēja plāna kārtiņa ledus, plāni iedomātas šķīstības vižņi.
Viņi vēl ilgi būtu tā clnijušies, bet Marta bij palikusi tik nemierīga, tik nesavaldāmi neuzmanīga; ar vienu karstu pakustējienos tā salauza vēso vizmu. Un Gaigals stāvēja ar atvērtu sirdi pret sevi un Martu. Viņš bij pavisam izkritis no lomas; no laimes samulsis, tas sēdēja pie skaistās grēcinieces kājām, nezinādams, kur sākt, kur beigt.
*
Un vienā vakarā Krupis atrada pagrabu tukšu kā bedri, no kuras izgrābti visi dārgumi. Martas tur vairs nebija. Kā ieradis, viņš salika uz galda savas mazās dāvaniņas, ar zeltu nosūbējušas oranžas un zaļus bananu pusmēnestiņus. Viens sarkans āboltiņš smaidija bālā mēness vizmā, kas lija caur zemo lodziņu uz saskrēdājušā egles galda ar garām tumšām plaisām. Loga šaurais rāmis krita kā krusts pār pelnu sudrabainiem dēļiem un dālijā smaržojošo augļu kopu ar melnu zīmi. Un āboltiņš smaidija tik sēri ar savu sarkanumu, un viss, ko viņš pa dienu bij vācis ar tādām rūpēm un kaunu, raudzi jās uz viņu ar atstātības vēsumu. Viņš uzkrita uz galda ūn sāka raudāt bez balss, bez asarām, viņa dvēsele rausti jās neizraudamās sāpēs.
Mēness gaisma likās karājamies gaisā. Bij redzams, ka viņa nepieder pagrabam, kura sienas sedza pelēka krēsla. Te lejā bij nolaidies gabaliņš no augstas, apskaidrotas pasaules; tas šūpojās tukšajā gaisā, kā atrisis elfas šķidrauts. Krupim nebija palicis vairs nekas, kā šis gabaliņš mēness gaismas. Viņš pieķērās pie tā aklas vientulības bailēs un lēni tam atvērās cita gaišāka pasaule.
*
No sākuma viņš nezināja, kur palikt, un klejoja kā sevi pazaudējis. Nekas viņu nesēja vairs. Tā nolauzts zariņš apvītis lido pa gaisu, līdz smilts viņu uzņem un tā vītušās lapās kar zīda šūpulīšus aizmiguši kāpuri, kurus tas trūdēdams auklē jaunam spārnotam priekam.
Viņš vairs nenāca mājā. Pagraba klusums to slāpēja kā kapa smilts. Kad tas kādreiz nokusis apsēdās pie tukšā galda un bez domām vilka ar pirkstu pa biezo putekļu kārtu, kas pamazām apklāja visas zīmes, visas atmiņas, viņam likās, ka tas ir nomiris un sēd aizbērtā dobē. Un kliegdams tas trūkās augšā un skrēja atkal pa ielām, līdz noguris pakrita kaut kur zem nomaļa koka vai luktura staba. Dienas un naktis viņš pavadi ja laukā.
Zvīņaini akmeņi, dūmos nosūbējuši koki, vienmuļīgas namu sienas, greznumā mirdzoši logi. Zirgu nogurušie purni, laipni suņi un steidzīgi cilvēki. Viņu izklaidēja raibā kustība, tā neļāva viņam nolaisties sāpju akā, kur tam zuda visa gaisma.
Viņu apņēma pasaules mūzika. Un nemanot, šai krāsu un skaņu straumē, tas zaudēja atmiņu par sevi. Viņš palika par puteklīti krāsu jūrā, kurš klejodams atstaro tūkstošas būtnes. Nekas viņam nebij pazīstams, bet viss tik tuvs. Viņu dari ja neizsakāmi laimīgu šī satikšanās. Visu, kas atsitās pie viņa krūtīm, tas sveicināja ar atvērtu sirdi. Reizēm tam likās, ka viņš iet kā karalis caur dzīvi. Visi mīļo viņu un viņš visus. Uz tūkstošu sveicieniem viņš atmirdz ar smaidu. Viņu redz ikkatrs un viņš redz visus, Un tam likās lielākā laime, ka viņam nav neviena cilvēka, kas ievaino viņa jūtas ar neuzticību un sāpēm.
Viņš bij tik laimīgs, ka tam nevajadzēja runāt. Kad viņš satika bērnu, tad smaidija klusu. Ja viņam gribējās ēst, tas izstiepa roku un turēja to tikmēr, kamēr kāds nāca un iemeta viņā grasi. Tad gāja un pirka sev maizi un ēda klausīdamies, kā saberztie labības graudiņi saldi satikās ar viņa asinīm.
Viņš bij visklusākā un maigākā skaņa visā skaņu greznumā. Viņu sēja un šūpoja tūkstoš citas vieglā, skaistā burvībā. Un tas zināja, cik skaista ir nebūtība. Viņš bija iedzēris zaļu mūžības dzērienu, kas tam atņēma visas sāpes, nogrieza pagājušo un nākamo, apturēja viņa dzīvi uz acumirkli, aizdedza kā zvaigžņu punktu, padarija par vieglu dzirkstiņu.
Bet tad nāca diena, kad viņa dvēselē blāzmaini aizdegās vecā seja un tas ar izsmieklu stāvēja pie bijušās dzīves sliekšņa.
Pa to laiku Gaigals smēla savu laimi; bet viņa aciņa sāka mest dūņas, kamēr tas vēl nebij aizskāris dibena.
Kā pēc saulrieta vēl atsarkst debesis, tā Martas dvēselē dzisdama blāzmoja vecā mīlestība.
«Kāds tu esi sauss un balts,» viņa reiz runāja, paijādama Gaigala vaigus. «Krupis bij daudz karstāks.»
«Nu zināms, viņš jau nebij nekāds cilvēks. Vai nu tādu var mīlēt. Bet viņš ... apsita mani kā ar karstu tvaiku. Un viņš bij tāds valgs. Vakarā viņš krita rasā kā neprātīgs. Varbūt neprātīgs ar* bij.»
ŠI valodiņa varēja novest Gaigalu lidz ārprātam. Nevarēdams valdīties, tas dusmās meta ļaunus vārdus, dzina viņu prom, sauca atpakaļ un lūdzās.
Marta palika klusāka, vairs nepieminēja Krupi ne ar vārdu, bet no viņas klusi ēnotās sejas, no acīm, kuras aizmiglojās un aizgāja kaut kur, viņš redzēja, ka tā vēl arvienu domās min kā mīklu to, kas viņu bij aptinis ar karstu miglu.
Gan Gaigalam patika laist caur pirkstiem viņas matus kā šķidru zeltu, bet tas nevarēja aizmirst, ka vēl viens cits ir viņas tuvumā. Krupis vēl vienmēr bij te. Tas nebij vēl uzvarējis un izdzinis viņu no pilsētas. Šis ķēms staigāja pa tām pašām ielām, kur viņš, elpoja to pašu gaisu un varbūt sapņos skūpsti ja tās pašas lūpas.
Nē, jau ne! Viņš neienīda šo ubagu. Priekš tam viņš bij par daudz nožēlojams. Bet viņš zināja, ka tas vīla ļaudis, izlikdamies par nevarīgu cietēju. He, he, he! — no Martas viņš bij šo to dzirdējis: rēta
viņam sen jau bij sadzijusi, bet nu, lai aizkustinātu sirdis, tas krāsoja viņu sarkanu. Ak, kad tie zinātu, no kam viņam tās nāvīgās rozes ... Gaigals bij pilns tikla īgnuma un nevarēja atrast miera savas līgavas rokās.
#
Reiz vakarā viņi sastapās kādā pazīstamā dzertuvē. Zāle bij ļaužu pilna.
Krupis sēdēja pie sava galdiņa, skatījās, kā gāzes radziņi zied un slapināja lūpas ar alu. Viņi nejauši saskatījās. Kaut kas aizdegās viņos un no tā brīža tie nebija vairs izšķirami. Ja ar’ visi tūliņ atstātu zāli, tie paliktu sēdot. Kaut kas vilka viņus klāt vienu pie otra. Un tiem abiem drebēja rokas, kad viņi cēla kausu pie mutes.
Krupis dzēra un slapināja lūpas: šodien pilsoņiem bij bijusi laba roka! Viņam tikās uzsist uz galda un izslieties augšā ar visu savu saliekto augumu.
Neviens nezināja, kā tas bij iesācies, kad izcēlās troksnis; ļaudis atgriezās no saviem galdiņiem, aizbēga iztraucētās sarunas.
Krupis stāvēja kājās. Viņa saliektais augums ar mokām stiepās uz augšu un isvērās atpakaļ. Viss viņa spēks likās saspiests pierē un acīs, kuras tas turēja pāri galvām. Gaigals bij viņu apvainojis, nosaucis to par zagli, — tāds pātagām būtu izdzenams aiz vārtiem, bet viņam dodot bagātas dāvanas, un tas sēdot pie viena galda ar tiem, kurus tik bezkaunīgi krāpjot, par kuru līdzjūtību aiz muguras smejoties.
Bet Krupis neredzēja Gaigala. Viņš slapināja drebošās lūpas un smīnēdams runāja uz ļaudīm, it kā tiem būtu viena seja un viena dvēsele.
«Jā, es esmu nabags, es dzīvoju kā suns no druskām, ko izkaisa jūsu pirksti, bet kas ņems man prieku, smieties par jūsu tikumu? Jums pieder manta un gods, man manu lūpu klusais smaids.
Redziet, tik maza bij mana dzīve, man nevajadzēja vairāk kā cieta salmu pagalvja, es ēdu augļus, ko bij ietecinājusi saule, un man nebij citas vēlēšanās, kā dzīvot, un to visu man bij ņemt ar viltu.
Jūs viebjaties nicīgi... Vai man bij karaļvalstis iekarot un mīdīt dzīvas miesas kā mālu? Jūs sagriežat zemi šaurās šķēlēs, zobiņš dala augļus. Vai vilts ir sliktāks nekā zobiņš! Vai es neeju kā visi, cīnīties uz dzīvību un nāvi?
0, jūs esiet labi bruņoti, tik viena vietiņa ir vaļā, viens vārīgs jē'lumiņš pie jūsu miesas, kuram jūs
ļaujat viegli sāpēt. Bet šī vaina ir tik lēta, un tikpat viegli atveras kā aizdzīst. Līdzcietība, maigā jāta! Jūs manat viņu kā skudras kājiņu, kad es eju jums garām ar savu kupri, — tad laižat roku kabatā, nometat man mazu vara naudiņu un aizejat, lēti izlīdzinājušies ar Dievu un cilvēkiem. Un ejot priecīgi aptaustat savu naudas zutni, viņā ir vēl tik daudz, ka ne rītam, ne parītam netrūks.
Un kad jums pusdiena piedegusi un lietus aizmiglojis logu, jūs atminaties ubagu, kurš stāvēja uz ielas stūra sīkā debesu smeldzē un muldēja nesaprotamus vārdus, tad vieglāk nopūšaties un sakat: «Nē, ir jau ļaudis, kam iet daudz sliktāk.»
Un vakarā pirms gulētiešanas, kad pārdomājat dienas darbus, jūs atminaties, ka satikāt nabagu un iedevāt viņam vienu grasi. Un krūtīs jums pamostas kā vēsma no tiem laikiem, kas kaut kad bijuši, vai būs, — kad cilvēki bija brāļi un nezināja, kas tavs, kas mans... Bet jūs to aizmirstat ar uznākušu snaudu.
Es biju jums lētas izlīdzināšanās upura trauks, spogulis, kurā jūs varējāt aplūkot savu tikli skūto seju. Ak, es biju tikpat padevīgs, kā izsalcis, un vīlu, un māniju, kā jums tikās.
Redziet, es neesmu tikls... Kas deva man jēgu dzīvot, — uguns, uguns, kas deg manās dzīslās. Ņemiet savu, tik niecīgs tas bij! Tik zemi, zemi man atstājiet. Ha, to jūs nevarat sagriezt gabalos un aiznest, — jūs man būtu nozaguši debesis no galvas, bet viņas vēl man mirdz ar pērļu spožumu!...»
Tad, sevī apklusdams, viņš atstāja zāli. Bet gūzma sakustējās un šalkoņa izgāja caur visiem kaktiem. Aiz biezā tabakas dūmu tīkla kautri saskanēja glāzes. Bailīgā skaņa pazuda balsu šņākšanā.
*
Viņš atstāja pilsētu, izgāja mežu un nonāca zaļā kalnu norā; tā nebija nora, bet mīksta pļaviņa, pilna biezas jaunas zāles. Viņu baroja avota valgums, kurš nāca no kalniem un sadalīdamies iznēsāja savas vēsās straumes kā kristālā virves.
Nora izskatījās tik neaizskārta; ne stirnas pēdas nebij sajaukušas zāli.
«Cik viegli staigā stirnas! Vakarā viņas zogas uz avotu dzert, bet viņu tievās kājiņas ir tik maigas, ka nesamin ne stiebra. Viņu mute tik pieticīga, ka zālē neatstāj robu,» Krupis domāja. Viņam bij mīļa zaļā pilnība.
Tumši egļu zari mīksti šalkdami iezāģēja zaļumā kustošas ēnas; drēbēja smilgas, bet bija tāds klusums, ka zem zaru velkošās zuzoņas varēja dzirdēt sudraba skariņu skaņu.
Un pļava bij kā audeklis, pa kuru slīdēja robainas mākoņu ēnas ar gaišiem saules mutuļiem. No rītiem migla sitās un šūpojās zem debesu vaiga, tad gaiši ābolaina lija saules gaisma, visa pļava kustējās bāli zeltainos ābolos.
Bet bija arī agrāki rīti. Un 'agri zāles modās. Kad nakts aizvilka aiz eglēm savu pelēko mēteļa stūri, uz pļavas palika tikai sīks miglas sudrabs kā caurstarots tēņš, ko pēdīgo atsedz no dārguma sejas. Tad zem sārtās saules no viņa iztinās pļava un irstošas sudraba strēmeles ātri aizvilkās un pazuda kā viegls garojums. Zāles stāvēja atvērtām porām. Varēja dzirdēt, kā pukst viņu zaļās sirdis. Puķes atdari ja slēgtos kausus un viņos smagi vēlās lieli gaiši rasas safari, kuri cauru nakti bij vēsi klauvējuši pie Ziedu durvīm.
Viņš redzēja neapzinīgo prieku, ar kādu pļava sūca sauli. Ikkatrs stiebriņš bij pilns laimes. Viņam patika te un viņš nekur vairs negribēja iet.
Meža stūri tas atrada pussakritušu šķūnīti; laikam Izkapts bij reiz skanējusi pār pļavu. Bet nu, kā likās, viņa bij aizmirsta, šķūnītis sagāzies. Uz jumta bij palikušas tikai kailas kāršu redeles un ar pēdējo satrunējušo salmu vējš dancoja uz noras.
Viņš apskati jās, kā ietaisīt dzīvokli. Noplēsa eglei mizu, apsedza augšā stūrīti, zem kura varēja gulēt. Pārējās kārtiņas atstāja tāpat. Kad uznāca lietus, viņam tikās, sēdot zem savas krija koras, skatīties, kā pilītes dancoja uz grīdas kokiem, putekļus pasizdamas.
Sienā pret vakariem, no kurienes pa gravas šauro spraugu varēja redzēt kalnus, bija mazs lodziņš, vēja caurums mazs. Viņš vārīgi pārsita savu gaišo blašķi un aiztaisija to ar viņas smalko stiklu, (ūdeni varēja dzert tāpat no avota.)
Uz vakaru, kad egles sāka stiept pret sauli garas ēnas, caur rūti staroja kalnu zilganums. Stikls dabūja dvēseli. Krupis stundām varēja skatīties viņa starojumā. Zināms, stundu te nebija, bet tas tomēr dzirdēja viņu slīdēšanu. To dari ja ķirpji ar saviem kaltiem un āmuriņiem. Sausās baļķītes skanēja kā pulkstens. Ķirpji nenogurstoši urba un saurba dienas. Un grauzdams pamodās viņa miesā izsalkums. Barība, ko tas bij paņēmis līdz, sen bij izgājusi.
Un viņam vajadzēja meklēt zemē saknes. Bet zemes sakne ir rūgta.
Viņš nolauza asu egles zaru un sāka izrakņāt savu noru. No sākuma saudzīgi atšķīra ziedus un uzplēsa valgo velēnu. Tur gadi jās retas saknes, viņš izrāva tās kārām rokām, acis aptumšoja smags asiņu
vilnis, tas neredzēja, ko darija. Viņā dzīvoja vairs tikai izsalkums kā sakaitināts zvērs. Tikai saknes un saknes, rudas un baltas, pēc viņām stiepās pirksti caur melnām zemēm. Viņš samina skaistākos ziedus, jo tiem bija sīkas saknes. Tas nepacietīgi rāva un plēsa viņu maigās bārkstis, līdz sataustīja treknu sakni. Aiz nagiem spiedās zvirgzdi, satrunējuši prauli un vēsi, tiepīgi akmeņi stājās viņam ceļā. Tas noberza jēlas rokas, kamēr izvilka me
klēto. Tā viņš darbojās ilgi, kamēr kupris uz pleciem palika smags kā dzimu akmens un vilka viņu pavisam pie zemes. Tad viņš apstājās un slaucīja rupjas sviedru lāses ar zemaino roku.
Viņa seja kvēloja, izkaisītās saknes vīta saulē. Viņš redzēja, ka tās sagrieza brūnās skariņas un sarāvās tveicē. Un izsalkums tik skaudīgi ievēroja, ka viņas paliek mazākas. Viņš necietās vairs, smagi liekdamies lasija tās kopā un gāja uz avotu.
Viņš nomazgāja zemes un sāka ēst, atsēdies uz vēsiem oļiem. Bet zemes sakne ir rūgta.
Viņa miesu smilkstēdams grauza izsalkums, viņš nevarēja apklusināt to ar šām saknēm. Zobi kāri saplosi ja un samala tās, mutē kusa sājs rūgtums. Iekšas raustījās. Tik reti gadijās kāda salda saknīte, to ātri aiznesa asinis.
Paēdis, viņš bija ļoti noguris un atlaidās bez spēka uz oļiem.
Viņu saistija smags miegs. Visi prāti aizmiga, tik uz vaiga un acu plakstiņiem palika nomodā sarkana saule, ausīs klusa viļņu čukstēšana un oļu sudrabainā smiešanās. Un vējš kaut kur kustināja garas baltas puķes.
Viņš atmodās ar notirpušu galvu. Atkal izsalkums plēsās ar truliem suņa nagiem, iekšas sāpēja. Pamodās nemiers, rūpes saspieda smadzenes. Viņš domāja, kur atstājis savu kapli, ka būtu jāiet rakt, bet uz jūtām vēl sanēja salds reibums kā nenodzi-susi snauda... Vai tas bija sapnis? Bet tepat jau staroja puķes un avots smējās un vēsma vilka sārtu vakara tveici kā siltu zīdu gar vaigu.
Viņš uzsita ar roku uz akmens un teica: «Mierā, suņi, mierā! Cik ilgi lai es klausos jūsu smilkstēšanā? Nu esmu diezgan jūs barojis. Nu gribu skatīties kā puķes staro. Kas jūs var piepildīt?»
«Mierā!» viņš uzsita vēl uz akmens, tā kā asas sāpes izskrēja caur kauliem un divi tumši asins pilieni ar smilti apvilkušies, smagi novēlās zvirgzdos.
«Sāp? He, he, he! Sāpiet tik, es diezgan esmu ar jums sāpējis. Man nesāp nekas.»
Viņš piegāja pie zaļa zītara atvariņa un apsēdās starp baltām klusām puķēm un klusēja, kā stikliņš zālē klusē.
«Cik labi. Es gribētu tikai atstarot gaisu un sauli un nezināt un nejust nekā.»
Atkal viņš dzirdēja smilgas drebam. Vakara vizma lēja vieglu rožu vīnu ziedu baltos klusos kausos. Viņš redzēja, ka puķes starodamas sūca debesu valgumu. Un tur, kur tas apklusdams sevi pazaudēja, viņam atvērās cita dzīve, dabas dziļā laimes snauda, bez sāpēm un prieka...
Izsalkums sāka atkal smelgt. Viņš ieskati jās at-variņā un ieraudzija viņā smieklīgi saliekušos cilvēku ar tumšu nastu uz muguras, ap kuru klusi loci jās baltas puķes un zaļi zāļu stiebri stiepās uz augšu.
«Viņas prasa manu kupri, viņas prasa manu kupri,» tam ienāca prātā.
Un viņš runāja atkal uz iedomātiem suņiem: «Priekš kā jūs plēšaties? Viņam nevajaga vairs jūsu. Apturiet savus žokļus, noceliet kurvi un izjauciet dzirnas. Priekš kā jūs maļat, tas negrib vairs būt.»
Viņš gāja atpakaļ uz māju, sataisīties uz rītu. No šķūnīša apakšas līda ārā krupji, kuri tur slēpās no dienas karstuma aiz akmeņiem un zemes piķiem.
Viņu brūnā, tulznainā miesa bij pilna slāpju. Tas noliecās pie viņiem zemē un skati jās, kā tiem elpojot kustējās sēņu sirmās pakakles. Viņu acis atvērās un aizvērās slāpēs, kā iegareni pērļu spogulīši ar ruda zelta maliņu.
Vakara vēsma lēni izgāja caur gaisu. Viņš juta rasu krītam. Karsta vēlēšanās izgāja caur sirdi kā gara zelta adata. Asiņu pilieni silti nodrebēja līdz pirkstu galiem. Viņš krita ar seju valgos stiebros un savienojās klusi ar visu. Visas robežas pazuda, viņš bija ārā no sevis, plašumā. Un lūpas čukstēja nesakarīgus vārdus: «Tu, kas vēdi gaisos klusi, sirds pēc tevis iztvīkusi... Tad kad nakts sāk rasu sēt, savus zvaigžņu spārnus plēt...»
Viņš piecēlās aplaimots. Saule bij nogājusi. Viegla migla aiztina debesis ar pērļu sirmumu.
Atsēdies uz savas mājiņas sliekšņa, viņš skati jās, kā zvaigznes sēja starus caur ēnu dziju, un debess un zeme satinās un nogrima viņā kā pērle gliemēzī.
Mēness pacēlās aiz eglēm, zaru krusti bāli zeltir jās. Un klausīdamies bikliem soļiem, stirna gāja uz avotu dzert.
Elpu aizturēdams viņš skati jās, kā viņas tumsā mugura šķīra miglu un mēness zeltija viņas rudos sānus, viņas cieto spalvu gaiši rudo vizmu. Viņš klusēja laimīgs, kamēr viņas mute bij pie avota. Un kad tā nodzērusies pazuda uz pakalna kā gaisā (tik radziņi novizēja) — viņš viegli atvilka elpu.
«Cik labi, ka tagad vasara. Ja būtu ziema, es gaidītu viņu ar asiņainu priedes zaru. Mierā, suņi, mierā, medi jums ir prom.»
#
Zeme iztinās no miglas kā skaista sieva, kuras miesa svaigi iesarkusi, ieberzta smaržīgām zālēm.
Agri atvērās debesu palodas un klusi stāvēja vaļā uz visām pusēm. Vilka tāla vēsma. Rets zāļu stiebrs pakustējās, egles zars, kurš bija izstiepis savus tumšos krustus rīta gaisā.
Un saule bij izplaukusi kā brīnišķs zieds. Valgā oranžu zeltā tā klusi šūpojās augšā, tur uz lapas, uz atplīsušās priežu mizas uzmezdama savu velšu sarkanumu. Dziestoši purpura zīdi tinās caur gaisiem un aiz viņiem gavilēja gaišas oranžu straumes.
Jumta kailās kārtiņas sarka. Rūsas dzeltēnie baļķīši skanēja. Ķirpji bij kājās un strādāja ar saviem kaltiņiem.
Krupis pamodās un pēdējo reizi nomazgājās rasā.
Tad viņš iegāja un izņēma lodziņam rūti, skaloja to strautā, skandināja uz akmeņa un skati jās pret gaismu kā kalējs, kurš rūda izkapti. Tas priecājās par viņa asumu un saldi saraudamies, juta to savā miesā.
Viņam bij viegli un labi. Visu aizmirsis un atsacijies, tas apskaidrots tuvojās citai dzīvei. Uz viņa dvēseles gulēja miers, kā rasa uz noliektas zālītes, šodien viņā bij pamodies Mārtiņš Dievezers.
Viņš atminējās, ka uz meža ezera bij klausijies gāles vaidu un tam likās, ka atkal dzirdētu zilās velvēs zvanam. Pasaule atkal šūpojās viņa priekšā neizmērojama, neizbrienama kā jūra un viņš drebēja ilgās, it kā ārā no sevis. Atsilis un atjaunots viņš stāvēja pie jaunās dzīves vārtiem tikpat nesaliekts un skaists kā savā jaunībā.
Lielais izlīdzināšanas brīdis bija klāt. Viņš nokrita ceļos un čukstēja:
«Puķes, atsedziet savas sejas un dodiet man vietu starp jums. Manas asinis drebēdamas meklē jūsu, ikkatrs piliens iet kā uz svētkiem.
«Smilgas, pašķiriet savas klusās skariņas, uzņemiet mani starp jums, apsedziet mani ar savu sudrabu!
«Vilnis sārts mani aiznes. Es sasienu sarautās saites...» Un viņš spieda stiklu dziļi savilktās dzīslās.
Uz vientuļās kalnu noras gadi aiziet kā vēsma. Netālu no avota zālē sabiruši balti kauli kā krīts, un caur viņiem spraužas uz augšu sarkani ziedi.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks