Pīlītes
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Viņu nesauca Jāni: viņš nebija tas lielais, godīgais tēva dēls, zilām, mierīgām acīm.
Viņu nesauca Jānīti. Nebija neviena, kas viņu pasauktu par Jānīti: māte viņam bij mirusi.
Viņu sauca Janku.
Viņam bija strupi, pelēki matiņi, apaļa piere, acis kā uguntiņas. Viņam bija ābolu sārti vaidziņi, viņam bija mīļš smaids.
Bet skolā viņa brūnās uguntiņas reti dzirksti jās; reti viņš še rādija savu smaidu.
Kad vasaru viņš ganos gāja, viņš smaidi ja katram kukainīšam, kas viņam uzlaidās uz rokas, rudai sēnītei zem paegļa zara.
Viņa acis uzdzirkstīja katram tauriņam, katrai kreimenei satrūdējušās lazdu lapās.
Bet skolā viņš bija noskumis, vai spītīgi sabozies, kā ezēns.
Viņa spožās acis bija aizvilkušās ar valganu skumju migliņu.
*
Viņa svārki bija šūti no pamātes zilajiem brunčiem. Zilā krāsa bij palikusi vairs tikai padusēs; mugura bija noplukusi, priekša noberzta un nodriskāta. Viņi visi bij nolāpīti rupjiem linu diegiem, it kā mazs kukainīts tos būtu no vienas vietas notekājis, sīkām, baltām pēdiņām.
Biksiņas sastāvēja gandrīz tikai no bieziem, pelēkiem ielāpiem un bija aizgrieztas ar koka sprādzēm, kuru viņš pats bija pa taisi jis.
Viņam nebija ne savas cepures, ne savu pastalu.
Viņš nāca uz skolu ar tēva veco cepuri, kura krita viņam uz ausīm; ar brāļa vai pamātes vecām pastalām, kuras bij novārstītas smagiem ielāpiem.
Kad puisēns pirmdienās tuvojās skolai, viņam bij tā, it kā viņš no galvas līdz kājām būtu apkrauts ar kaunu.
Viņam bij kauns no savas cepures, no svārkiem, no pastalām, par kurām puikas zobojās, ka aiz viņām varot launagu aizbāzt.
Mājā viņš reti dabūja baltu kreklu. No viņa nāca skāba sviedru smaka. Neviens negribēja ar viņu kopā sēdēt.
«Lūdzu, skolotāj: Janka smird, es nevaru pie viņa sēdēt!» — visi vairijās, un puisēns sēdēja viens pats savā solā.
*
Beidzamo stundu priekš pusdienas pa klasi staigāja vēstules.
Plaudis raksti ja Bērziņam:
Mīļais Drauks!!!
Vispirms es tevi apsveicināju ar daudz labām dienām un lūdzu ka neņemtu par ļaunu, kad es tev šo vēstuli rakstu šorīt tu ēdi Desu un man nedevi. Dod man desu, tad es tev došu klučkas man Māte rītā nesīs klučkas. To raksta Tavs
tevi mīlēdams drauks
Anton. Plaud.
Jankam nebij neviena drauga. Viņš nevienam nekā neprasi ja un neviens viņam nekā nedeva. Citi grozijās ap biedru desām un zirņiem. Viņš stāvēja kaktā pie savas lādītes, un sauss piens un maize birza starp viņa baltiem zobiem.
*
Pār bērnu galvām kvēpst lampas sarkanā liesma. Klases logi ir zili, lampas gaisma paliek arvienu nemānāmākā.
Bērni stāv solos un gaida skolotāja. Citi vēl pārskaita baušļus un bībelperšas, citi paklusu sarū-cas, sagrūstas.
Uzraugs, durvis pavēris, klausas, kad sāks dunēt trepes. Maza, bāla meitenīte, acis aizmirkšusi, murmina bībelperšas un rokas viņai stingst no bailēm. Viņas galva izliecas no rindas, mati krīt viņai uz acīm un viņa čukst: «Ei, vai nāk jau? Kļaviņ, vai nāk jau?»
«Nē, nenāk. Laikam vēl kapiju dzer ...»
Trepes nodun, skolotāja soļi šņāc priekšistabā. Uzraugs iekliedzas: «Skol’tājs, skol’tājs!» un ie
skrien savā vietā. Visi izstiepjas un sastingst. Viena spalva nokrīt uz grīdas; kāja nošvīkst — viens grib to pacelt... Durvis veras — «La—abrīt!» Visas gaišmataino galvu rindas noliecas līdz pat galdiem.
Skolotājs uzkāpj uz katedra, pārlaiž acis pār klasi un šķirsta dziesmu grāmatu.
Lapu švirkstēšana asi atskan klases kapa klusumā. «Švirks!» Jankam nāk atmiņā, kā ceļa taisītājs vakar granti bēra.
Viņš stāv otrā galdā aiz ceturtziemnieka Bāliņa platās muguras. Bāliņš, galvu izslējis, gaida, kad skolotājs teiks vārdus un varēs laist vaļā to rīta spēku, kas sakrājies viņam krūtīs un gaida, kā vilnis aiz dambja.
Pa abiem klases logiem plūst rīta gaisma — divas pelēki zilas straumes līst gar sienām, gar krāsni; aizskar skolnieku vaigus un nervozi viļņo arvien tuvāk lampai.
Lampa ir Jankam taisni virs galvas. Viņas gaisma līst pa Bāliņa dzeltēnām matu šķīpsnām, pa viņa rūzgano muguru un lien Jankam sejā, tā kā gandrīz acis līp cieti. Un viņam ir tik silti aiz Bāliņa muguras, kā aizkrāsnē.
Piepeši Bāliņa pakausis nodrebas: «Es cēlies
sveiks un vesels!» visi dzied, cik kuram spēka, bet Bāliņa balss lido pār visiem, kā kaiva pār viļņiem — viņš dzied par visiem skaņāk.
Bet Janka domā, kā ceļa taisītājs granti ber.
Viņš to tik skaidri redz un dzird, ka pašam brīnums: Lāpsta cērtas brūnā grantē un šņākdama sviež viņu prom. Brūns virpulis aizskrien pa ceļu un pa viņu žvinkstēdami un dancodami drāžas mazi akmentiņi, nokrīt un paliek smiltīs, un lāpstas gals noskan pār viņiem kā zvans ...
Kad būtu brīv, viņš ietu, salasītu pilnu sauju akmentiņu, nomazgātu viņus baltus, baltus un saliktu rindiņā uz galda.
Puisēns ir tā sasapņojies, ka gandrīz aizmirst nokrist uz galda un noskaitīt tēvreizi.
Uz katedra noklaudz dziesmu grāmatas vāks, soli nobrīkšķ — visi nosēstas.
#
Un skolotājs nosēstas uz katedra un jautā:
«Kādas nāves mēs izšķiram?»
«Mēs izšķiram rupju un smalku nāvi,» atskan sīka, dreboša balstiņa.
«Kādas nāves mēs izšķiram? Bāliņ!»
«Mēs izšķiram pavisam četrējādas nāves: miesīgu un garīgu, un laicīgu un mūžīgu,» Bāliņš skaļi atbild un pašapzinīgi nosēstas.
«Pareizi, atkārto: kādas nāves mēs izšķiram?»
Visi ceļ pirkstus un atbild, skolas mašina sāk griezties.
Tikai Janka necenšas atbildēt. Viņš nedomā par nāvi, viņš domā par dzīvību.
Lampa virs viņa galvas paliek arvien baltāka. Silti gaismas stariņi tekā pa zēna matiem un silda viņa smadzenes, un viņš domā par savām jaunām ābelītēm.
«Kāda ir garīga nāve smalkā vīzē?» noskan skolotāja jautājums kā miglā, bet Janka domā par savām ābelītēm:
Dārzā aiz lecekts spīd balti kārklu lociņi. Zaļā zālē, kā ielāps, melns, rūpīgi izrušināts zemes gabaliņš. Ap viņu liecas balti kārklu lociņi — sēta, ko viņš aptaisi ja. Kur pavasarī viņš iemeta sēkliņas, no melnās zemes lien ārā mazas ābelītes un ver vaļā valgani brūnas lapiņas.
«Kad varētu uzzīmēt!» Janka domā un domās velk ar zīmuli uz papīra lapu robiņus ...
Tagad viss dārzs ir nosalis un ābelītes guļ zem rudām rudeņa lapām. Baltās līkstiņas spīd kā kauli pelēkā vītušā zālē ...
«Eņģeļus iedalam d i v ā >s daļās: ķerubos un se-ravos! Atkārto: divās daļās!» skolotājs kliedz.
«Eņģeļus!» Janka pamostas kā no miega.
Viņš apskatas apkārt: viņā galdā stāv mazā Milda Zālīt un raud. Uz pleca lakatiņš viņai dreb un asaras klusi krīt uz galda.
Skolotājs laikam viņu sabāris. Jankam ienāk prātā pasaciņa par asaru krūzīti. Viņa fantazija sāk darboties un viņš redz, ka uz galda gala nolaižas balts eņģelīts un, spārniņus saglaudis, lasa meitenes asaras un ber ar saujiņu tintes pudelītē.
«Ko dara eņģeļi? Elster!» skolotājs sauc.
«Eņģeļi,» Janka dūšīgi iesāk... un nobeidz klusi: «lasa asaras.»
«Nezini. Ko dara eņģeļi?»
Janka ceļ pirkstu un viņa vaidziņi smaida.
«Ko tu gribi?» skolotājs prasa.
«Lūdz’ skolotāj, es esmu redzējis eņģeli. Vienreiz nolaidās uz mūsu šķūnīša jumta. Pats bij tāds pelēks, kā vanadziņš, no spārniem bira sudraba lāsītes ...»
«Nu, nu! sēsties!» skolotājs saka un nezin, vai smieties, vai skaisties. Bet lielākie skolnieki nevar apslēpt smaidu; kaut kur kaktā viens iepurkšķas. Skolotājs piesarkst un jautā tālāk.
Viņš klusu skaistas, ka reliģijas stundas nopietnība ir izpostīta un viņa dusmas meklē izeju.
Viņš nav mierā ar atbildēm, top nervozs un sit ar roku pa katedri.
Un Jankam ienāk prātā, kā lielie puiši viņā sētā trumpas sit un strīdas. Un galda vidū guļ pīķa dūzis un visi sasarkuši bada viņu ar pirkstiem, sit ar dūrēm uz galda un kliedz.
Pīķa dūzis puikam neiziet no prāta un tas, izvilcis no ķešas zīmuli, klusu atver «Skolas Draugu» un zīmē uz vāciņa pīķi, zīmē, muti līdzi grozīdams.
Tikmēr skolotājs jau plaši un pamatīgi izrunājies par eņģeļiem, stunda iet uz galu. Jāatprasa uzdotā dziesma.
Janka viņam prātā, kā gruzis acī.
«Elster! Skaiti «Modrējies, tu, mana sirds», trīsdesmit pirmo pantu.»
Janka pieceļas un, galvu iecirtis, stāv.
Skolotājs mana, ka viņš kaut ko noslēpj. «Tu nezini, tu nezini!» viņš noskrien no katedra. «Ko tu tur slēp?» Viņš paķer jankas baušļu grāmatu.
«Pīķis! Tu esi uzzīmējis pīķi! Ar ko tu strādā tādā brīdī, kad mēs visi savas sirdis paceļam uz to Kungu un mācamies viņa svētus vārdus. Ak, tu esi vēl jauns, bet tavu sirdi jau ir apsēdis ļaunais, tavas domas jau sienas pie grēcīgām spēlēm! No kā ir šī zīme, kuru tu esi uzzīmējis? Tā ir no vella, tas ir vella zieģelis, ar kuru viņš apzieģelē tās dvēseles, kas no Dieva atkāpušās. Bet tev nebūs viņam padoties, tu neredzēsi vairs šās grāmatas, (Viņš pārplēš to pušu.) Bāliņ, ej, iemet viņu Krāsnī! — Tu iegādāsi rītā jaunu grāmatu. Bet lai tu pieminētu, par kā bērniem mēs še mācamies, tad tu paliksi šodien bez pusdienas un stāvēsi kaktā, kamēr citi baudīs tās dāvanas, ko mēs ikdienas kā bērni no sava Tēva dabūjam. Vakarā pēc lūgšanas tu man atsacīsi dziesmu ...
«Uz rītdienu iemācīsieties līdz šai vietai,» viņš aizvelk ar nagu «Skolas Draugā». «Piecelieties!»
Soli nobrīkšķ. Skolotāja soļi nošņāc un viņa plikais pakausis pazūd klases durvīs.
*
Rēķināšanā nāk jaunais skolotājs. Vecais nav stingrs krievu valodā un pērn pieņēma sev palīgu. Tas ir jauns cilvēks ar Ūsiņām, ļoti stingrs krievu valodā.
«Rēķināt simts divdesmit pirmo uzdošanu,» viņš, klasē ienācis, izsauc.
Visi nosēstas, uzšķir uzdošanu un noliec galvas uz tāpelēm.
Tikai Janka stāv, uzmetis lūpu. «Lūdzu, skolotāj, es nevaru dabūt!»
«Ko tu nevari dabūt?»
«Uzdošanas ...» Janka sniedz sikolotājam dzeltenu lapu vīkšķi netīros diegos ... «Man ir veca grāmata.»
«No apranču laikiem,» viens iesmejas...
«Es ar’ nevaru dabūt. Kāpēc tu nenopērc jaunas grāmatas? Tā kā rītu būtu jauna!» viņš atsviež puikam grāmatu un uziet uz katedra.
Janka vēl paliek nezināšanā stāvot; tad nosēstas, izšķirsta vēl labi krietni savu grāmatu un sāk vienā vietā rēķināt.
Bet tas viņam ātri apnīk, un viņš sāk zīmēt vabuli.
Vabuli uzzīmēt var, bet kāju pietaisīt nevar.
Un viņš sēd un domā, kā vabulei pietaisīt kājas ...
Uzdošanas ir izrēķinātas, skolotājs apstaigā galdus.
Viņš pienāk un skatas Jankam pār plecu viņa tā-pelē.
«Lūdz’, skolotājs, kā vabulei var pietaisīt kājas?» Janka piecēlies klusi prasa, un viņa skatiens mīļi un bailīgi lien skolotājam acīs.
«Kājas? Kas tās par kājām? Kur tas rēķins? Kas? Ar ko tu nodarbojies rēķināšanas stundā? Ej kaktā!» Skolotājs, saskaities, izgrūž viņu no sola.
Janka ieiet kaktā, nostājas un skatas logā. Viņa apakšlūpa raustas, no acs izlien asariņa un dreb nolaistās spalviņās, kā rasas zīlīte smilgas skariņās.
*
Pēc vakara lūgšanas Janka paņem grāmatu un iet skolotāja ķēķī mācīties.
Aiz viņa vēl norīb trepes — nobrūk zemē beidzamais skolnieku vilnis un izplūst ārā.
Citi ienāk no āras, nodauza kājas priekšnamā; durvis noklaudz un pa viņām izraujas kliedzieni, kā liesmas iz noslāpēta ugunskura; skolotājs iziet ar lampu caur priekšnamu, un viss paliek kluss ... Durvis klusu iečirkstas un viegli aizveras. Skolotājs ieiet savā istabā.
No guļamistabas paceļas bailīgs troksnīts un klusi lokas gaisā, kā čūska sausās lapās ...
Janka ieiet ķēķī nostājas pie sienas zem kūpošas skārda lampiņas, atver grāmatu un noliec viņā galvu.
Viņš lasa uzdoto dziesmu, bet vārdi aiziet viņa apziņai garām, it kā dziesma būtu sarakstīta svešā valodā. Kūpošās lampiņas gaismā viņi izskatās tik lieli un tik sveši, ka Jankam tiek uz reiz brīnums pašām par sevi, ka viņš tā te stāv un skatas izraibinātās lapās.
Pavardā rūc uguns, liesmu roze laistas logā; sprakšķēdamas izlēc dzirkstelītes. Uz plīts vāras trumulis un met uz augšu vieglus tvaika mutulīšus; caur riņķiem spīd uguns zelta gredzeni. Un kaķis guļ uz mūra, un ņurd, un laiski mirkšķina acis.
Janka grib ar varu piespiest savas domas pie uzdotās dziesmas; viņš lasa pusbalsī, bet viņa paša balss skaņa iet ausīm garām, it kā aiz durvīm viens runātu ko svešu.
Visu viņa prātu pārņem vienas domas: kaķis! Uz mūrīša, aiz lielā, brūnā sālsgrauda, guļ viņa kaķis, saritinājies uz vecām lupatām. Kad Janka pieiet un aizskar to ar roku, tas lēni atver slinkās, omulības pilnās acis un žorīdamies stiepj viņam pretī savas baltās ķepiņas.
Mājā Janka visiem ir lieks: neviens ar viņu neparunājas, — jā, uzkliedz, ko tinas pa kājām. Visi iet noguruši un noskaitušies uz dzīves ļauno varu; tikai kaķis ir vienmēr omulīgs, vienmēr puikam labvēlīgs. Viņš silti glaužas Jankam pie rokām un, laimīgi ņurkšķēdams, mirkšķina acis ...
Visi kakti pilni netīru krāmu, gultas netaisītas: saburzītas skrandu segas, pelēki palagu stūri, salmi nostaipijušies; krāsns nokārta sasekšķējušām zeķēm un autiem, soli piemētāti vecām skrandām; logs notecējis smagām svina sviedru pilēm, it kā noraudājies par visu to postu un nabadzību, kas valda šai mājā.
Visi nāk un iet netīri, noskrandājušies, dubļainām kājām. Nav nevienas tīras vietiņas visā mājā.
Tikai kakts aiz brūnā sāls grauda izliekas pilns silta, laimīga miera. Kakts, kur dzīvo kaķis!
No rīta viņš izlien uz sāls grauda un mazgā savas baltās ķepiņas, šīs ķepiņas ir par visu tīrākās šai mājā; tādēļ Janka viņas mīļo. Viņa actiņas uz-dzirksta, vaidziņi smaida: kaķis!
Puika nevar novaldīties savā vietā, viņš pieiet pie kaķa un sāk glaudīt viņa muguru. Kaķis ieņurkšķas un uzmet kūkumu.
Durvis veras... «skolotājs!» viņam izskrien kā šalkas caur kauliem, tas atlēc atpakaļ savā vietā.
Ienāk gorīdamās skolotāja vecā kalpone Anna, ar paplāti rokā.
Lakatiņš viņai uzvilkts uz acīm, tā kā var redzēt tikai viņas tuklo, sarkano vaigu un slinki izstieptās taukainās lūpas.
Viņa aizgoras līdz logam, uzliek paplāti uz palodzes, cilā traukus un aplaiza atstātos kauliņus ...
«Vai tev atkal jāstāv, Elster?» viņa, atgriezusies, skatas puikā miegainām acīm. «Ak tu manu dieniņu! katru nakti, katru nakti... Vai, vai, vai! Kas ar tevi būs, kas nebūs?» viņa runā un liek traukus plauktā. «Tu jau, laikam, vairs nemaz nemācies? Ak prāts, ak prāts, kas tādam bērnam gan par prātu!...
Nu sāki, vai tev ir ar’ maz kāds prāts, vai nav?» viņa pienāk tam klāt, ar baltu krūzīti rokā, un ska-Jas viņā caur aizlipušiem plakstiņiem.
«Vecāki tevi sūta skolā, dod maizi, drēbes, apavus, un tu nemācies!.. Ko tad nu atkal esi palicis parādā? Vai tos pašus dievvārdus, vai?... Un tie jau būtu pati vieglākā mācība, lai nu vai tā krievu valoda kā... Es jau skaitītu viņus no rīta līdz vakaram, bet kas man to dos: ej noslemēj’s, kā sunīts; labi, ja svētdienas rītā dabū saņemt dziesmu grāmatu rokā. Ak dēls, dēls! Jūsu pamilijā lai nu kā ir, vai nabagi, vai kā, bet visi godīgi cilvēki, tik tu vien gribi par palaidni palikt. Ak, ak, ak!» viņa nopurina galvu un noliek krūzīti plauktā.
Janka stāv, kā sastindzis, galvu iegriezis grāmatā. Viņa vaidziņš aiz grāmatas vāka ir nosarcis un tam ir kauns celt acis uz augšu ... «Visi ir tik labi un godīgi, tikai viņš palaidnis!...»
Vecene izvelk pagales, nolej un aiziet. Uguns-roze logā izdziest, trumulis kā sabijies apraujas un sāk klusi, bailīgi sīkt; pagales dzisdamas skumji smilkst, knikšķēdamas birst oglītes zemē; viena ogle vēl ir palikusi nenodzēsta, no viņas šķetinās sīks dūmu pavediens un lien puisēnam acīs. Acis sāk nevaldāmi asarot. Asaras skrien pa vaigiem, sūcas mutē un birst atvērtās grāmatas lapās. Viņš vairs neredz neviena burta, neviena vārda, viņš redz vairs tikai savas asaras ...
Aiz sienas sit pulkstens. «Elster!» skolotājs sauc.
Puisēns noslauka dūrē asaras un iet iekšā.
Viņš ieiet un apstājas pie durvīm. Balta lampas gaisma apžilbina viņa valgās acis, bet viņš nenoslauka to, viņš stāv lūpas sakniebis, nolaidis rokas.
Viņš izskatās kā no dzelzs vai akmens; tas vairs nejūtas palaidnis, viņa dvēsele ir pārsalusi ar saltu spītību; tā ir aizslēgusies kā mute, kura vairas no ģifts.
*
«Tu man neatbildi? Tu man negribi atbildēt?» skolotājs sarausta puiku aiz rokas. Janka salīgojas un stāv atkal, galvu iecirtis, sakniebis lūpas. «Labi, tu atsacīsi man rītu pēc pusdienas,» skolotājs dusmīgi nosaka. «Tagad vari iet!»
«Rītu,» puikam noveļas kā slogs; visi locekļi kļūst svabadi un tas, palēkdamies, aiziet guļamistabā. «Rītu, — tagad var iet gulēt.» Viņa pieri spiež kaut kas mīksts un silts — miega mazais, melnais āzītis bada puiku. Kamēr Janka, uz savas gultiņas nosēdies, auj kājas, miega mazais melnais āzītis mīksti spiež savu pierīti pie puisēna cietās, stūrgalvīgās pieres ... Vismīļākā vieta skolā puikam ir viņa klibā gultiņa. Tur vakaros no viņa nokrīt skolas važas un viņš ar laimīgām trīsām lien zem sava plānā deķīša. Te neviens viņam neprasa ienīsto bī-beles peršu un krievu «štiku» (dziesmiņu), te viņš mierīgi var sapņot savus bērna sapņus. Zem pelēkā gultas sedziņa viņa dvēsele ver vaļā savas baltās lapiņas, kā zieds, kurš nakti slēpies no tumsas un salas.
Bērni jau visi guļ. Kā lēns vilnis, klusi šņākdama, ceļas un krīt viņu mierīgā elpa. Pie melnā krāsns stūra spīd sarkana, nokvēpusi lampiņa, kā apmiegojusies acs. Liekas, ka viņa tūliņ, tūliņ aizvērsies un izdzisīs.
Janka pieiet pie krāsns un izžauj zeķes uz šņores. Viņš ir pilns siltu jūtu. Tas paskatas uz miegaino uguntiņu, iesmejas klusi un saka: «Uguntiņa! Ar labvakaru, uguntiņa!»
Tad viņš iestājas savā gultiņā kājās, saceļ segu un ar sajūsmību krīt iekšā. Gultiņa sašķobās, blar—blar—blar galdi izkrīt uz grīdas, putekļi apjūk gaisā. Te jāievēro, ka gultiņa ir ļoti veca un kliba, jo viņai ir tikai trīs kājas, un tā nevar izciest stiprākas piedauzīšanās.
Puika uzlec un, pa jokam saskaities, palēkdamies sper kā kumeļš pa gultiņas galvgali un runā:
„Ахъ, ты совскмъ не учишься, останешься послк обкда!“ Tad paceļ maisiņu, saliek galdus, sataisa un klusi, kā kaķītis, ievelkas gultiņā un saritinājās zem apsega.
Tā tas atkārtojas gandrīz ik vakarus.
Viņa gultiņa ir gandrīz pie pašām durvīm. Durvīs lielas, melnas spraugas, pa kurām nāk vēsums un ķeras aukstiem miroņa pirkstiem puikam pie pleciem. Viņš satinas ciešāk savā deķītī un piespiež rokas pie krūtīm.
Un viņam ir tādas jūtas, it kā pie krūtīm tam gulētu viņa baltās pīlītes, kuras tam tēvs pagājušā pavasarī dāvināja. Viņa mīļākās domas katru vakaru bij šīs pīlītes. Katru vakaru puisēns domās aizgāja uz māju un apskati jās, kā pīlītes guļ, galvas aiz spārniem aizbāzušas. Un tagad viņš iedomājas, ka pīlītes viņam tepat zem segas; viņš piespiež ciešāki rokas pie krūtīm un aizmieg laimīgs. Un sapnī viņam nāk pretim, galvu grozīdama, balta pīlīte un skatas viņā ar rudu actiņu.
Rītā ķēķī sprakst uguns, švirkst pannas; krustmāte (apkopēja) rājas; zēni un meitenes sasarkušiem ģīmjiem stāv ap pavardu, groza gaļu un triec. No pannām kāpj dūmi un griežas ap bērnu galvām; viss ķēķis pilns sadegušas gaļas un sīpolu smakas. Šī smaka visus lieliski uzbudina. Un plīts izskatās pēc maza elku dievu altāra, ap kuru stāv mazi prie-sterēni un upurē savam dieviņam no tās pašas zemes augļiem. Uz malkas blāķa pakāpies, kā virspriesteris, stāv Jānis Elsters, un viņa skaļā, jūsmīgā balstiņa šaudas kā zelta liesmiņa caur ķēķa dūmiem. Viņa pārspēj visu troksni. Jankam jau sen nekā nav, ko cept. Viņš jau ir apēdis savu pēdējo maizes ņueiņu, izgrabinājies pēdējās biezpiena druskas no savas māla bļodiņas. Pakāpies uz malkas, viņš stāsta par savām pīlītēm. «Tā viena ir cauri balta, kā sniegs, tik knābis un kājas ir dzeltēnas. Neviena melnumiņa nav uz spārniem. Tai otrai ir tāda zaļa galviņa un pelēki spārnu galiņi. Ap acīm tādi sarkani riņķīši, acis ir ietaisītas kā gredzentiņos. Traki skaisti! Un tad iet tā gāzelēdamās, kā lielasmātes,» Janka, rokas cilādams, šūpojas uz malkas gabala, rādīdams, kā pīlītes iet.
«Kur tad viņas peld?» kāds ieprasās.
«Ogrē; mums pie pašas mājas ir Ogre. Cik mums ir skaisti! Dienvidos, kad atnāku no ganiem, aizeju uz upi, iesēstos laiviņā un tad braucu... Kad lēnām brauc, var redzēt zivtiņas vis! Daža zivtiņa ir pelēka, te uz reizes pasitas un paliek balta kā sudrabs. Un krasti! Ievu ziedā pakrastes kā kupenas, visa upe ir balta, un lakstīgalas tā dzied, tā dzied, kā . ..»
„Кто здксь говорить по латышски?“ Durvīs parādās skolotājs. Viņš patlaban kā piecēlies, mati ir slapji no ūdens, ģīmis ar miega īgnumu.
«Skol’tājs, skol’tājs!» visi bailīgi sačukstas un paliek klusu, pat pannas apstājas švirkstēt.
«Kas še runāja pa latviski?» viņš vēl reiz prasa.
«Elsters,» kāds čukst.
«Tu runāji pa latviski, Elster?»
Janka stāv sasarcis, sakniebis lūpas un nesaka neviena vārda.
«Vai tu runāji latviski, atbildi!» Viņš sarausta puiku pie pleciem. «Nu?»
«Vai viņš runāja latviski?» tas griežas pie apkārt-stāvošiem.
«Jā,» kāds čukst.
«Bāliņ, kam ir rota? Ej, atnes rotu.»
«Rota» ir diegs ar vecām spalvām, kura jānēsā katram, kas runā latviski. Pie kā beidzamā nonāk, tam jāpaliek sestdien pēc pusdienas. Ar «rotas» palīdzību centīgais skolotājs grib atradināt bērnus no latviešu valodas.
Bāliņš gadbijīgi piečabina savām pastalām un pasniedz skolotājam rotu.
«Še, ej klasē» skolotājs pavēl.
Janka aizgriežas un skatas sienā. Skolotājs paliek sarkans un bāls no dusmām. «Vai tu man neklausīsi?» viņš kliedz. «Es tevi mācīšu, kā skolotājam jāpaklausa!» Viņš paķer puiku aiz pleciem un skrien pa trepēm augšā. Abi sasarkuši; abu sirdis sit briesmīgās dusmās un naidā.
Pusnešus tas uzrauj puiku augšā, klasē, uzmet viņam «rotu», ieliek kaktā un saka: «Tā, stāvēsi
divas stundas,» un aiziet.
Janika stāv, stāv. Uzraugs zvana klasē. Skolnieki sanāk, nosēstas un atver grāmatas. Janka iekliedzas un ieķeras abām rokām «rotā». Spalvas izbirst zemē, spītīgās rociņas krāsojas asinīm.
«Kas še kliedza?» skolotājs ienākdams prasa.
«Janka pārrāva «rotu».
*
Ap pusdienu pie skolas lendera gaida zirgi kamanās un ježikās. Pa nakti ir uzsnidzis dziļš sniegs. Debesis ir tik baltas un tuvas, lauks tik balts un neaizskārts. Tik kamanu slieces uz ceļa izjaukušas sniegu. Jumti kā pieplakuši zem mīkstās sniega kārtas; viss ietīts kā vilnā, it kā ziema pa nakti būtu apvilkusi baltu kažociņu. Ābeļu zari pilni mīkstu sniega piciņu. No gaisa vēl krīt retas, noreibušas pārsliņas. Viss ir tik iesnaudies, tik kluss un maigs, kā iemiguša bērna vaigs. Vējš ir nodziedājis savu šūpuļa dziesmu un pats nolicies zem eglēm. Nav ne mazākā troksnīša, tik zirgi mīņājas un rausta kamanas. Rets ābeles zars iedrebas, rets sniega piciņš izšķīst un izirst sīkos puteklīšos.
Skolā dzied: «Nāc, ak debess tētīt». Un arī skaņas ārpusē izliekas tādas mīkstas, tumšas, kā kažokā tītas.
Tad viss sajūk nekārtīgā troksnī. Durvis klaudz, atskan skaļa un priecīga sasaukšanās: «iesim
reizē!» Veči raisa zirgus, uz trepēm izskrien bērni, baltām kulītēm padusē. Un visa šī dzīvība kaut kur pazūd, iegrimst kā sniegā. Kamanas aizšņāc, zvaniņu skaņas izbirst kā sudraba zirnīši sniegā un viss atkal paliek kluss, tik skolā kāds visā galvā raud. Var dzirdēt, ka raud.
Pēc laba laika iznāk no skolas Janka savos noplīsušos svārciņos, ar kulīti pār pelciem. Viņš jūtas ļoti noguris. Jaunais skolotājs atstāja viņu divas stundas pēc pusdienas, bet viņš tikām kliedza un raudāja, kamēr skolotājs vairs nevarēja izturēt un atlaida viņu uz māju. Tas metās no klases ārā, kaut gan vēl nebija uzsacijis vakarējās dziesmas. Un pirmdien atkal no vecā skolotāja būs! Bet lai ir: viņš par to neko nebēdāja.
Tas nogriezās uz meža ceļu un brida pa izjaukto sniegu. Pār egļu galiem nolaidās pelēkas debesis bez saules, bez cerības; debesis, kuras skumjās nogriežas un cieš klusu. Mazās eglītes gar ceļmalu stāvēja tik priecīgi pacēlušas nosnigušās galviņas, kā meitenes, kurām māte uzsējusi baltus lakatiņus; bet lielās — tik drūmi un nopietni, kā pie zārka, un liekas, it kā viņas zem nolīkušiem zariem slēptu lielas bēdas, kā sievas, kuras zem sedzenēm tura saraudātus mutautiņus. Kaut kur zīlīte žēli sīc, kā nosalusi, kaut kur uz zara vārna pacilā spārnu un iemieg.
Janka iet galvu noliecis un bļodiņa grab viņam uz muguras. Viņš ir ļoti noguris un noskumis; viņam gribētos kam pieglausties, izstāstīt savas sāpes, bet viņš zin, ka mājā nav neviena, kas viņu uzklausās un saprot. Ir tikai kaķis un pīlītes ...
šad un tad noveļas kāds sniega piks no zara; zīlīte ir apklususi; puika klausas pats savos soļos, un jūtas tik atstāts un pamests, ka viņam paliek bail, un tas raudādams sāk skriet pa līkumaino ceļu. Tam liekas, ka viņš ir tas nelaimīgais Ansīts, kuru vecāki pametuši mežā, — no meža izskries vilki un viņu apēdīs. Un aizturēdams raudas, viņš kliedz un klauisas pats savā balsī. Viņam paliek drošāk, tas grib saturēties un sāk iet soļiem, kājas cieši mīdams sniegā. Te jau paliek gaišāks, mežs beidzas un viņš iznāk uz lauka. Tam pretī nosniguši pa-kalnīte, no kuras nogriežas olnīca uz leju. Aiz olnīcas zūd sniegā viņa tēva māju sakritušie jumti.
Var dzirdēt, ka aiz meža stūra viens īgni kunkst un kliedz kā uz zirgu. Uz pakalnītes parāaas vājš zirdziņš ar lielu žagaru vezmu. Jauns puisis, izstiepis žodu, sit viņam ar pātagas kātu pa izstieptiem krusta kauliem, rausta grožus un lādas. Zirdziņš elzdams mīdās pa sniegu un velk sagriezies, cik vien tam spēka, bet puisis tik rausta grožus un sit. Izliekas, it kā viņš zirgā gribētu nosist savu nelaimi.
Janka apstājas olnīcā aiz bailēm un brīnumiem. Kāds tas brālis izskatās! Kāpēc viņš pelēcīti tā sit ? Zirdziņš tak iet pusteciņus ar lielo žagaru vezumu.
Vezums šņākdams paiet Jankam garām. Brāļa acīs spīd dusmas un sāpes. Viņš pat nepaskatās uz puiku, kurš, piespiedies pie sētiņas, viņu gaida.
«Kāpēc tu pelēci tā sit?»
«Sit, vai nesit, beigts tāpat ir,» viņš nokunkst, un vezums pazūd lejā.
Zēna sirdi saņem baigas jausmas. Viņš jūt, ka ir noticis kas briesmīgs.
Viņš nogriežas gar rijas stūri un iet uz istabu. Zem nosnigušā jumta guļ viņa tēva mājas melnās, nokvēpušās sienas. Pa ķēķa durvīm iznāk pamāte un paiet viņam garām, kūpošiem ūdens spaiņiem uz pleciem. Lakatiņš viņai dziļi uzvilkts uz acīm, viens vaigs tā savādi nosarcis. Tā ieiet kūtī, un Janka dzird, kā viņa kliedz uz govīm.
Puisēns atver čīkstošās istabas durvis un iekrīt pār augsto slieksni istabā. Uz mūrīša kažociņā sēd tēvs un stīvi skatas istabas kuļā. Viņš izskatās tik saplacis un nospiests, ka puisēnam paliek viņa briesmīgi žēl. Viņš noliek kulīti gultā un neviļus ierauga, ka pulkstens ir apstājies, bumbas nokārušās, pen-aelis stāv.
Viņš grib tēvam kaut ko teikt un prasa:
«Tēt, par ko pulkstens ir apstājies?»
«Kā tie vakar viņu sagrandija, tā apstājās.»
«Kas tad sagrandija?»
«Muižas kungs ar pristavu. Apraksti ja beidzamo lietiņu, i tavas pīlītes, i Dāvā kumeļu. Nu mums vairs it nekā nav. Un pavasarī mūs izsviedīs no mājas, tad varēsim kārt kules plecos un iet ubagot.»
«Aprakstija?» Janka atkārto. Viņš nesaprot, ko tas nozīmē, bet no tēva grūtās balss jūt, ka tas ir kas briesmīgs.
«Vai kaķi ar’?» viņš bailīgi iejautājas.
«Tad tik jau nu atstāja, kā to tavu kaķi...»
Puisēns atvelk elpu un ieiet aizkrāsnē. Kā tad, kaķis vesels, guļ, saritinājies uz pamātes brunčiem.
Bet pīlītes ir aprakstītas.
Un puika iedomājas savas baltās pīlītes, aprakstītas lieliem, neglītiem burtiem. Aprakstītas ... It nekā tīra un skaista vairs nebūs viņu mājā. Un to pašu māju viņiem atņems. Muižas kungs tos izsviedīs un izdzīs un viņiem būs jāmaldas pa svešām sētām. Zēns nevar vairs valdīties. Viņš izskrien ārā uz sliekšņa un, pierīti savilcis, žņaudz mazo rociņu dūrē un kliedz: «Es viņam volnam gan rādīšu!»
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks