Letarģija
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
I
Savāda slimība, kurai neviens nezināja nosaukuma, bij pārņēmusi Ļauna miesu. Vai kāds bij aizspiedis viņa dzīslas un aizslēdzis sirdi, šo dzīvības aku ? ... Miesa vīta un bālēja acīm redzot, kaut gan Ļauns bija bagāts un varēja izpildīt katru viņas vēlēšanos. Dzīslas uzpampa, kā izsērējuši strauti, asinis vilcinājās un stājās, kā klausīdamās svešā balsī. Miesa likās nevērīga, nederīgs trauks, kas nespēj saturēt visdārgāko, sveša čaula...
Jūtas vēl bija ļoti asas. Kā atdalijušās no miesas, tās noskatijās uz viņu, it kā no citas pasaules.
Sāpju nebija nekādu, tikai locekļi palika arvienu nespēcīgāki un vienaldzīgāki. Tie it kā atkrita no dzīves, kas reiz bij izlikusies tik pievilcīga un skaista.
Viņš vairs neizgāja no mājas, ne pie saviem draugiem, ne uz pilsētas dārzu, klausīties akas šalkoņā.
Veselām dienām tas gulēja uz dīvāna lielā baltā zālē, un pusmiegā tam nāve izlikās saprotamāka, kā dzīvība.
Pamodies viņš brīnīdamies aplūkoja apkārtējās lietas, kā noslēpumu, pie kura velti klauvēja viņa domas. Un tās bij tik vienkāršas lietas: apaļais galds tepat klāt, ciets, viegls zem viņa rokas, baltās sienas; uz grīdas spoža saules palte ar vieglām aizkaru ēnām. Viss tas bija un nebūs, nekad vairs nebūs! ...
Garās, nokusušās kājas, bālās, nosvīdušās rokas, krūtis, kurās slāpa elpa, — viss tas likās viņam svešs, kā maska.
Viss tas nokritīs kapā un satrūdēs. Ar ziņkārību un žēlumu viņš aplūkoja savu roku, to viņš pazina tik labi, tā viņam bij ilgi klausijusi — drīz no viņas paliks tikai jēli, sarkani kauli; šis smalkais bālums sasprēgās un aiztecēs prom, kā ūdens aiztek pa pirkstu starpām... Bet viņam netikās raudāt un tas nezināja arī smieties, jo no dzīves tas nekā nesaprata. Neviens nezināja, kas ir dzīve. Kas viņam bij ko smieties tur, vai raudāt. Viņš noskati jās visu ar vēsu vienaldzību, valdīdams bailes.
II
«Maskas, maskas!» Ļauns murgoja, kā ārprātīgs... Ar bailēm aplūkoja savu sievu. Arī tā nesa masku. Vieglais, lokanais stāvs pelnu pelēkās drēbēs, mīkstie, pelēkie mati, ovālā bērna sejiņa, sīkiem, sēri pelēkiem pantiem; balss mīksta bez skaņas, kas slāpa kā pelnos. Vai tā nebij maska? Viņa bij tik laba un līdzjūtīga un centās atdzīvināt viņa mirstošos locekļus. Lika viņam karstus pelnus pagalvī un pie kājām. Viņa tā norūpējās un nobēdājās par viņu!... Bet miesa tam bij jau palikusi vienaldzīga un sveša. Viņam bij vienalga, kā grozija, ko darija ar to... Tas priecājās, kad atnāca nakts, kad apklusa sievas nopūtas, neredzēja vairs viņas līdzcietīgo smaidu.
Nakti viņš gaidi ja ar ilgošanos, kā atpestīšanu no meliem, — kad uz krēsliem gulēja drēbes, kā atstātas maskas, sieva mierīgi elpoja gultā. Tikai viņš negulēja. Nakti tas redzēja patiesību skaidrāki, kā dienā. Tad viņš bij viens ar savu likteni... Un tas redzēja tumsā savas dzīvības koku. Nāve bij noliekoši viņa zaļos zarus un nolasi ja pēdējos zeltainos augļus. Viņš svēti ja šo stundu; tam likās, ka ari debess nomet masku: kā gaišas ēnas izklīda mākoņi; gar krēsliem turēdamies, viņš piegāja pie loga oin ilgi skati jās zvagznēs.
III
O, viņš bija līdzcietības cienīgs tēls! Daudz noskumušu draugu sēdēja pie viņa kājām. Bet nekas vairs nesaisti ja Ļaunu ar tiem. Starp viņiem bija tālums, aiz kura tie viens otra nevarēja pazīt. Ļauns bija nolaidies kā akā, tie no augšas varēja tikai noskatīties, bailēs. Viņi nevarēja tam nākt līdzi, kā citreiz pie dzīru galda; viņš paiika lejā viens ar savu likteni.
Un viņu līdzcietība derēja daudz vairāk viņiem pašiem nekā Ļaunam. Pussastingušais tēls zem baltā palaga dažā no viņiem tiešām modināja siltas jūtas, bet dzīvam un veselam arī sāpes ir laime: tie varēja aiziet no Ļauna ar pilnu sirdi, domājot par to, cik viņi labi, līdzjūtīgi un viegli aizkustināmi cilvēki...
Nekas Lanu nesaisti ja vairs ar dzīvi, visi pavedieni notrūka un atvilkās skanēdami, kā nogrieztas tērauda drātis: nāvei bija asas dzirkles.
Pat sieva tam palika sveša, kaut gan teicās viņu bezgalīgi mīlot un nevarēja slēpt asaru. «Nu, kapā jau man līdzi nekāpsi...» Ļauns auksti domāja.
Tikai viena skaņa pavadija to caur dziļo tumsu: reiz birzē viņš bij dzirdējis meitenes smieklus. Un visu laiku tie skanēja viņam ausīs, kā zvans.
Un viņš domāja: «Kas saista šo mirkli ar to va
saras dienu, kad es pirmo reiz dzirdēju tavus smieklus ataugā? Kad tu nesi uz pleciem savus matus, kā mirdzošu saules kodeļu un rādiji man savu smejošo vaigu ... Ne esmu teicis, ka tevi mīlu, ne skūpsti jis, — un tu pavadi mani nāvē. Viss ir nozudis, dzirdu tikai tavus smieklus, vairs esam tumsā tikai divi, es un tu.»
Ļauns atsauca savu sievu: «Kad es nomirstu, ataicini Elenu. Lai viņa redz mani vēl zārkā. Lai skan pār mani vēl viņas smiekli!...»
Viņš nogrima dziļā nesamaņā... Nāve, likās, bij nogriezusi pēdējo pavedienu, kas turēja Ļaunu virs bezdibeņa.
Viņu nomagāja, saģērba baltās linu drēbēs, kā viņš pats bij vēlējies.
Kājās melnas samta kurpes, rokās iespiests novītis rozes zieds. Uz galda atvērtā zārkā, kā vieglā laiviņā, kas gatava uz braukšanu.
Pār zārku liecās divi tēli. Atraitne raudāja, galvu ietinusi sēru šķidrautā. Elena noliekusies tausti ja Ļauna vēso roku, vai nemanīs pulsu, atklāja viņa iekritušās krūtis, vai nedzirdēs sirdi. Kaut tikai drusku manītu dzīvību, viņa uzpūstu to par degošu kvēli. Tad viņš piederētu tai un staigātu līdzās pa plaukstošām birzēm. Tas klausītos viņas gavilēs un dzīvotu no viņas prieka. Tā pati bij tik pilna dzīvības. Viņai vajadzēja trauka, kur atliet savu pārplūstošo spēku. Visu laiku viņa bij to nesusi, kā reibinošu zāļu nastu ... Jau galva bij noslīkusi no nastas, viņa gribēja izdalīt to, veltīt kailāko no visiem. Bet tas gulēja zārkā...
Viņas acis slīdēja pār Ļauna vaigu, kā aizšautas bezdelīgas.
IV
Ļauns slāpa un cīni jās necilvēcīgām mokām pakustēties. Locekļi bija iesaluši kā ledū. Pirmā sajūta, kas ienāca viņa apziņā, bij šīs briesmīgās cīņas smagums. Viens bij iekalis viņu kā dzelžos un gulēja uzvēlies uz krūtīm. Tā bija kapa tumsa, smagāka par vissmagāko murgu. Bet tā bij tīri miesīga sajūta. Dvēsele visu slimības laiku bij dzīvojusi nāves tumsā un pazina vientulību. Viņa vēl nebij atmodusies un nezināja, ka ir kapā. Tā bija vēl tikai miesa, kas cīni jās pamosties.
Mēle mutē gulēja stīvi kā galoda. Ar lielām mokām izdevās pakustināt to, un viņš dzirdēja savu pirmo nopūtu. 'Pacēla smagos plakstiņus. Tumsa. Kur viņš bij? Mājā uz dīvāna? Vai vakars bij, ka tik tumšs? Kāpēc nededzināja lampas? Un kas viņam bij uz acīm uzmetis šo stīvo autu? Ar lielām mokām viņš attina to. Par ko te bij tik šaurs, ka nevarēja pakustēties? — rokas metās pie dēļiem, kuri apspiesti nodunēja. Ļauns mānijā ko nelabu. Viņš saņēma visus mostošos dvēseles spēkus un sāka klausīties. Dzirdēja slāpstošu dunoņu. (Tur bēru vainagi lūza un čaukstēja un smiltis gulās gar zārku.) Kas dunēja un čirkstēja tik nejēdzīgi kā smiltis? Ļauns briesmīgi nevarēja ciest smilšu, — ja zemes aizbirza kādreiz aiz nagiem. Smaga, slāpējoša zemes un skuju smaka viņam atkal uzgūlās uz krūtīm un aizņēma elpa ... Un karbols? .. Vai viņam bij kāds ievainojums? ... Viņš mēģināja piecelties : galva atsitās pret dēļiem un atkrita nespēcīgi atpakaļ uz savādi čaukstošā skaidu spilvena. Uz krūtīm tas satausti ja mazu vieglu koka krustiņu ... Tagad tas atminējās, ka bija taisijies uz nāvi. Un līdz ar atmiņu par slimību, viņā pamodās pēdējās domas, ar kurām tas bij iekritis nesamaņā: smiekli, kurus reiz bija dzirdējis birzē. Tas dzirdēja viņus kapa tumsā, kā lieldienas zvanu noslāpušā pavasara naktī.
Tas bija brīnums, kas jauca viņam prātus, un viņš domāja kā toreiz: «Kas saista šo mirkli ar to vasaras dienu, kad es pirmo reiz tevi dzirdēju smejamies ataugā. Tad spīdēja saule un tagad es slāpstu tumsā!...» Viņš ilgi domāja šās domas un nevarēja atrast viņām gala ... Izmisis tas spēra ar kāju pret zārka sienām, nodauzija rokas jēlas un kliedza, kliedza, pats nezināja ko, lai apreibinātos ar troksni un nezinātu, kā ir aprakts, šausmas viņam deva necilvēcīgus spēkus. Kaut kas lūza, dēļi brīkšķēja un kājas apbruka smiltīm. Viņš vairs nevarēja to pakustināt. Tad tas atspiedās uz elkoņa un sāka dauzīties dūrēm, aizmirzdams sāpes, lai tikai tiktu ārā no šām domām. Jo tas bij pamodies, un viņā bij saslējusies dzīvība ar pēdējo spēku.
V
Viņš nevar būt nomiris... Vai miroņa vaigs ir tik silti balts? Elena šaubijās. «Vēl nerociet šodien, vēl nerociet, viņš uzmodīsies,» tā lūdza, kā klausīdamās noslēpumā, kā pati brīnīdamās par saviem vārdiem.
«Ak, man vairs nav cerības! Viņš slimoja tik ilgi un nu jau trešo dienu guļ zārkā.»
«Vēl nerociet, lai paliek vēl šodien! Viņš uzmodīsies ...»
«Ak mīļā, kā lai nerok? Kaps ir izrakts, viesi salūgti, mielasts sataisīts ...» Atraitne noslauci ja asaras un izgāja skatīties, vai skujas jau izkaisītas uz ceļa...
Bailēs sastingusi, Elena noskati jās, kā zārks zuda aiz sveču dūmiem un klusās, stīvās cilvēku drūzmas. Viņa gribēja kliegt, bet tai nebija spēka. Viņas dvēsele atradās pūļa varā, un tajā gulēja negrozāmā pārliecība, ka Ļauns ir miris. Viņa bij piespiesta kā pie sienas un mēmi noskatijās, kā zārks šūpodamies uz dvieļiem pazuda kapā... Tikai tad, kad no cilvēkiem bija palikušas tikai pēdas smiltīs, viņa atdzīvojās un, nezin kādēļ, sāka plosīt vainagus un izjauca smiltis; pielika vaigu pie zeme3 un klausijās. Dzirdēja tikai klusu, slāpstošu čaukstoņu. Nemierā tā skraidi ja ap kapu, gribēja aiziet, bet vienmēr atnāca atpakaļ, pielika vaigu pie zemes un klausijās... Gavilēdama nu uzlēca augšā: no kapa nāca dobja dunoņa. Viņa klausijās atkal un atkal, kā atdzerdamās : varēja izšķirt noslāpušu cilvēka balsi... Tā sauca kapračus un stāstija, ka mironis dzīvs, lai nākot, rokot ārā, viņš noslāpšot zārkā... Ar lielām mokām viņa dabūja tos pie kapa: neviens negribēja ticēt. Skatijās uz viņu kā uz ārprātīgu. Gāja līdz, lai tiktu no viņas vaļā. No kapa nāca savāda dūzma. Zeme dunēja viņiem zem kājām ...
Un atkal lāpstas svieda smiltis, tikai racējiem rokas drebēja. Elena izrāva vienam lāpstu un tērauds gavilēja grantē kā zvans. Viņa jau pazina Ļauna balsi. Viņa vairs nevarēja valdīt prieka un sūtīja cilvēku no kapsētas uz Ļauna māju, lai paziņo kundzei, ka viņš dzīvs.
Lāpstas atdūrās pret zārku. Elena aizdzina kapračus. Ar rokām atkasa zemes, gribēja atcelt vāku, bet nevarēja — zārkā bij jau klusu. Varbūt viss bij jau beidzies! Viņa izmisusi sauca kapračus, tie attīri ja zemi un apdomīgi nocēla vāku.
Ļauns gulēja zārkā asiņainām rokām, līķa auts saplēsts uz ceļiem, kājas smiltīs. Acis vaļā, nogurušas, samulsušas, plakstiņi lēni cilājās.
Zārkam galvgalā stāvēja Elena un redzēja brīnumu, kuram bij ticējusi ar visu dvēseli.
Lēni noliecās un saņēma Ļaunu zem padusēm ... 0, viņa bija stipra, — Ļauns izvārdzis, viegls, piekļāvās tai pie krūtīm, kā bērns un nespēcīgi šņukstēja; miroņa kurpes nomuka smiltis. Pa trepēm, kuras nolaida lejā, kā varone Elena izkāpa no kapa, — nezināja, kur izglābto likt: gaisā bij jau valgs vakara vēsums, — viņš plānās miroņa drānās, apskāvies spiedās tai klāt un runāja, kā nesamaņā: «Aiznes, aiznes mani prom no kapiem!»
Elena atslīga ar viņu uz kāda kapu sola. Viņš bij vēl tik vājš, drebēja no uzbudinājuma un vakara vēsuma.
Pa kapiem ātri steidzās kāda sieviete. «Kur viņš ir, mans vīrs, mans vīrs?» Tā nokrita uz ceļiem pie sola: ietina Ļaunu mētelī, slaucija viņam smiltis no kājām. Elenas vaigs staroja uzvaras priekšā. Tā atsvabinājās no Ļauna un lepni nogāja pie malas. Sieva skūpstija viņa ceļus un raudāja... «Es atnesu tev arī kurpes. Tagad ir tik vēss,» viņa teica un ņēmās aut viņam kājas.
Jā, tās bija viņa kurpes un tā bij viņa sieva... Viņš pazina šos pelēkos matus, no kuriem bij noslīdējis auts, šo pelnu pelēko sejiņu, pār kuru skrēja asaras...
«Kur ir tā, kas mani piecēla?» viņš skati jās apkārt, bet nekur viņas neredzēja.
«Kur ir tā, kas mani piecēla?...»
Arī sieva izmeklējās Elenas, bet neatrada.
Tad Ļaunu pusnešus aizveda no kapsētas...
Bet Elena sēdēja vakarā pie tukša kapa.
Skaņas iz tālumiem;Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks