Dzīvība
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
I
1905. gadā, kādā no pēdējām vasaras dienām — slaika meitene brūnos ģimnāzistes svārkos sasarkusi pienāca pie Kokneses stacijas, kad vilciena pēdējie zaļi nosūbējušie vagoni pazuda aiz kokiem, atstādami gaisā pelēku dūmu klēpi, kuru vējš lēni izārdi ja uz sliedēm.
Dūmi izklīda. Iz mākoņa izpeldēja saule. (Tos vēsos robainos priekšrudens mākoņus jau katrs pazīst, pa kuriem staigā saule te kalnā, te lejā.) Stacijas platforma palika sārti gaiša. Sliedes aizstiepās pa smilti, kā palsas čūskas mirdzošām mugurām. Apšu lapas mirka purpurā.
Sargs ar karodziņu rokā noskati jās pakaļ aizejošam vilcienam. Vējš kustināja viņa sarkano lupatu: nokvēpušais sejs bij viss sārts, kā vakara mēness. Acis piemiedzis, viņš atpūtās pievakara sārtumā. Bet skuķis stāvēja stacijas ēnā bāls, nodzisis; atmeta galvu un skati jās atpakaļ uz to pusi, no kurienes bij atnācis, pār kuru jau drūzmējās mākoņu krēsla, — un gaišā matu bize izliekusies nekustoši gulēja uz pleca, tik vējš lēni kustināja balto lentas galu. Pār galvu čivinādams tai pārskrēja kāds putns un paslēpās laikam kaut kur stacijas paspārnē. Viņa arī neizšķīra, kas tas bij par putnu — tik zināja, ka viņš kaut kur aizskrēja un paslēpās — laikam apgūlās; un tā domāja, kur lai iet: pēdējais vilciens aizgājis? Kur lai paliek?
Sakniebusi lūpas, tā izgāja stacijas pagalmā. Kāds vedējs pie slitas dzirdi ja zirgu. Aiz viņa čikstēja kroga melnās durvis — kāds iznāca un nokāpa pa trepēm smagiem zābakiem.
Viņa gāja projām pa ceļu, pati nezinādama, kur. Vedējs dārdēdams aizdrāzās garām: vezumā uz salmiem dauzi jās dzelži.
Viņa pārkāpa pār ceļa valni un sāka iet pa nopļauto āboliņa lauku; piegāja pie vīstošas āboliņa stirpas un apsēdās zemē, ar roku nobraukdama gar sakaltušām ziedu 'galvām^ Viņu apņēma vīstoši salda smarža. Bet nemiers cēla viņu augšā ... Kaut kur aiz kokiem mirdzēja balta mūra ģēvele vakara sārtumā un divi lieli logi, kā aizkurti. Un viņai ienāca prātā pagasta māja. Marija!.. Viņa varēja aiziet pie Marijas. Viņa vēl nebūs aizbraukusi. Rītu piecelsies agri un brauks abas ar rīta vilcienu.
Bet varbūt viņa kur izgājusi staigāt. Viņa jau nevar ne stundas mierīgi nosēdēt. Viņa ies uz Daugavu, — varbūt ka kāpelē pa vecām pils drupām, vai skraida pa krasta celiņiem, šovakar jau ir pēdējais vakars, rītu skola. Viņa atradīs to vecajā paviljonā, pārliekušos pār satrūdējušo margu, sēras domās, jā — sērās domās. Mare būs priecīga! Un tad viņas izrunāsies. Mare tā var triekt, tā var triekt. Un ies abas uz māju un gulēs vienā gultā. Ja tikai maz dabūs aizmigt? Vasaras svētku nakti viņas bij norunājušas tik ilgi, ka aiz loga, rīta gaismā, varēja izšķirt violetos ceriņu zarus. Mare izlēca no gultas, atkrampēja logu un nolauza lielu vēsi aprasojušu zaru un iemeta to ar rasu viņai gultā. Un tad viņas aizgāja abas baltā rīta gaismā...
Viņa izstaigāja visu Daugavas krastu, meklēdama savas draudzenes, visas pazīstamās tekas, meklēdama acīm viņas mazo, veiklo augumu, gaišās drānas — ne zīmes, ne pēdu no tās! Celiņi atstāti gulēja vakara ēnās, uz pilsdrupām dzisa vēls sārtums. Viņa skati jās pa izdrupušiem logiem Daugavas zilganpelēkā mierā, Pērses nemierā; logi to baidi ja! Tie izskati jās kā acu tukšās alas miroņa pierē un visa pils — kā kalnā pamests, izbālējis galvas kauss ...
Lielie, pelēkie akmeņi, pār kuriem kāpelēja gājēji, kas šās vietas apstaigāja, jau gulēja vakara krēslā, noslāpuši, uz mutes pakrituši, — it kā neviens te nekad nebūtu staigājis.
Viņa gāja pa atstātām tekām, uz kurām šovakar neredzēja neviena; tikai kāds melns kungs, ar žokeja cepurīti galvā, pagāja viņai garām, jājamo pā-tadziņu dauzīdams ap saviem lakādas zābakiem un liels, melns suns, steidzīgi ošņādams pa zāli.
Un tad bij jau gandrīz tumšs, tik ātri uznāca krēsla! Un tā satraucēta steidzās uz ceļa: līdz pagasta mājai bija gandrīz veselas divas verstis ... Ejot tā dzirdēja pati savu elpu. Viņa laikam gāja ļoti ātri. No papeļu krēslaini zaļiem torņiem vāji nošķīrās debesu pelēkizilā straume; ceļš gulēja ēnā. Viņa gāja klupdama pa sakaltušām dubļu kaudzēm. Uz brīdi viņu iepriecināja stacijas uguntiņas un sarga signālā radziņš, ar kuru tas priecīgi paziņoja brauciena pienākšanu, kas, izmezdams dūmus un tvaikus, apstājās un aizgāja kā parādība. Tad atkal viss sastinga. Pa labo purva lēznumā gulēja sils, kā krauklis nolaistiem spārniem — un pār viņu cēlās mēness, kā slāpdams vakara dūmākās, kā raisīdamies no tām. Un debess mala ap viņu rūsēja kā varš.
Uz reizes aiz muguras meitenei iedārdējās pakavi. «Kazaki,» tā domāja, «kazaki!» un caur matiem tai izskrēja tirpas. Viņa noskrēja no ceļa un tikko neiekrita grāvi. Jātnieks, kuru viņa bij redzējusi pie pils drupām, uz melna zirga aizauļoja viņai garām. 'Zirgs, lēkšodams, meta ar pakaviem zemes gaisā, suns sekodams aizdrāzās no pakaļas, kā viesuļa kamols ...
Nonākusi pie pagasta nama, tā jutās ļoti nogurusi; sirds sita smagi, deniņos spieda. Augstās, pelēkās mūra ģēveles gandrīz sakusa ar krēslu, tik vienā logā kā tēraudā drebēja sarkans mēneša stars.
Viņa uzkāpa pa akmeņa trepēm un iegāja pa atvērtām durvīm priekšnamā. Soļi asi atskanēja uz ķieģeļu klona; tā gandrīz nobijās pati no saviem soļiem ... Atvēra vienas durvis — tumšs, neviena cilvēka, tikai mēteļu ēnas atstātas guļ. Kluss, tikai kaut kur čirkst pulkstens ... Tā viņa izgāja caur kādām trim istabām, maldīdamies starp krēsliem, kuri reizēm gāzās ar lielu troksni; apstājusies istabas vidū, tā sāka gandrīz raudāt, te izdzirda uguni sprēgājam; tur bija ķēķis un tur viņa atrada veco skrīvera kalponi, kas pie pavarda vāri ja tēju. Viņa pazina meiteni no pagājušās reizes un saņēma to ar veca cilvēka laipnību ... Marija jau dienā aizbraukusi. Pats kungs ar madamu arī esot aizbraukuši viņai līdz uz pilsētu.
Meitene sēdēja tai līdzās uz soliņa kā novītusi. Viņas laikam dzēra turpat pie plītēs tēju, — bet tas viņai turpat pazuda no atmiņas; tad vecene aizdedzināja sveci un ieveda viņu lielā, pustukšā istabā; pie sienas stāvēja gulta un galdiņš.
Grīdas vēl garoja — laikam pie vakara mazgātas. Gaiss bija silts un smags, istaba pilna zila tvaika — vai bij, vai izlikās ... Meitene sāka izģērbties, mest drēbes gabalus kā nastas: zābaki tik smagi, it kā papēži tiem būtu no dzelzs ...
Viņa vēl dzirdēja, kā aizvērās durvis, un šī skaņa atbalsodamās pazuda līdz ar vecenes soļiem, kā maldos...
Tad viņa mānijā, ka ap viņu sāk lasīties šausmas. Melnais jātnieks viņu vajāja. Tā skrēja, skrēja, bet nevarēja paskriet. Kājas bij sasietas ar melnu lakatiņu, it kā viņa patlaban būtu izkāpusi no lieldienu šūpolēm. Un pakavi dunēja arvien tuvāk un tuvāk. Tad kas pārtrūka... Viņa iebēga mājā un aizslēdza durvis. Ielīda klusi, kā pelīte, gultā un gaidi ja, ka viesuTs paies garām. Bet viņi jāja šurp! Viss nams nodrebēja, pagalmā krāca zirgi — viņu sauca, meklēja... Priekšnamā sabruka soļi un pie-pildija visu māju ar smagu baiļu tumsu ... Viņa saplaka gultā, nevarēdama ne locekli pakustināt. Pie durvīm skani pieklauvēja. Viņa šausmās atvēra acis. Visas durvis bija vaļā.
Visi logi kvēloja, kā dūmaini sarkanas acis. Visapkārt logi, visapkārt deg! Un caur liesmām un dūmiem dunēja pakavu troksnis. Kaut kas krita. Sēri noskanēja sarkanā šausmu chaosā lūstošs stikls. Kaut kur vaidēja, meklēja, kā sauca palīgā...
Viņa gribēja aizvērt acis, bet nevarēja. Viņu piekala dūmaini sarkanie logi. Visapkārt logi! Tā nevarēja novērsties: visur logi. Viņai bij jāredz viss līdz galam. Nevarēja izbēgt. Ne pirkstiņa pakustināt. Miesa gulēja kā nomirusi zem palaga, kas izlikās nekustināms, kā miroņa auts. Tikai smadzenēs kvēloja, dunēja pakavi. Nekas nebij glābjams. Viss zuda, un mēris staigāja, lasīdams upurus.
Liels, melns mednieks, no kura tālu krita ēna, staigāja pa lauku ugunsgrēka blāzmā, lasīdams melnos sakņupušos ķermeņus ...
II
Istabā sāka lasīties un čukstēt, tikai nevarēja ne paskatīties, ne redzēt, kas čukst. — Vecā kalpone stāvēja pie gultas, — uz kailā pleca tā sajuta viņas aso roku, uz kuras gulēja rīta vēsums.
Meitene skati jās brūnā vecenes sejā, bailēs ieplēstām acīm, kā parādībā, — tik dzīvs vēl bija sapniis. «Nu jau būs laiks celties, pulks tens jau seši,» tā čukstēja un aizgāja. Sētā skāņi dziedāja gailis un vecene aicināja cāļus ēst. Meitene izlēca no gultas un nokratija bailes, kuras vēl gulēja uz visiem locekļiem, kā miroņa auts. Tik briesmīgi jau nemaz nebij! Pār silu pacēlās saule.
Gar logu svilpodams pabrauca malējs, viss noputējis, balts, uz miltu maisiem, atmetis cepuri pakausī. Uz viņa sārtās nebēdīgās pieres varēja skaidri just miltu baltumu, kuru uz vaigiem tas bij izjaucis pirkstiem. Pār pagalmu vecene, runādama, aizveda govi, kura ejot, aizgūtnēm plūca zāli. Sētā kladzināja vistas — viņu apņēma mierīgās, jautrās dzīves skaņas.
Un ejot uz staciju, pretim gaiši atvērtām rīta debesīm, tai likās, ka nekas, nekas nebūs ...
III
Kad izskanējušas bij gaviles, pār zemi tumsa Golgatas krēsla. Pravieša vārdi slāpa kā velvēs. Viens lēni vilka kā ar milzīgu grābekli pār Latvijas laukiem, asinskārīgi taustīdams, rauzdams kopā visu, kas bij spēcīgāks, lielāks — lai salauztu. Vai tam, kas aizmetās, šos dzelzs zaros! Katrs, kas vien juta sevi spēku, centās aiziet, paglābt — vai ar bērna dvēseli stāvēja savas nelaimes durvis...
Tiklīdz sāka iet dzelzceļi, otrā vai trešā dienā, Milda Skaidrais brauca uz māju; skolas bij slēgtas. Visi bij noguruši — atmodušies no reiboņa, pelēki, kā rītā pēc sārtām dzirām. Nospiesti baiļu neziņā kā slazdā... Runāja, ka Smilšu kalnos jau esot atmērīts lauks un rokot bedres ... Vēl šaubi jās un neticēja, vēl lieli jās un šāva gaisā, un klusām drebēja par dzīvību ...
Milda domāja par tētiņu. Bet tam jau nekas nevarēja būt? Kas viņam varēja būt? Viņš jau bij vecs cilvēks un tikai klusām priecājās un juta līdz. Lasi ja radikālo avīžu ievadrakstus un ziņas vienā balsī, kā sprediķus, reizēm atkārtodams vietas, kur bija stiprāk sadots, lai nokāsētos un pats pie sevis nosmietos, vai uzmeklētu graudnieku, kurš arī bij liels politiķis ... Kas varēja būt viņas tētiņam, viņas mīlam, vientuļam tētiņam ?..
Vilciens gāja caur štiku rindām — visas stacijas bij pilnas smagas, pelēkas ņudzoņas, smagu zābaku un vienmuļīgu nenosakāmu seju. Stacijas priekšnieka sarkanai cepurei līdzās stāvēja štiks, kā piesprausts. Cilvēki vagonos runāja bez balss, kā aizsmakuši, vai nogriezās viens no otra un skati jās pa logu laukā ...
Koknesē uz sliedēm stāvēja divi sargzaldāti... Kur bij citi! Tētiņš salicies gaidija uz perona, sabāzis rokas īsā nodzeltējušā mēteļa ķešās, kā no^ salis. Laiks bija skaidrs un kluss, ar tēraudzilu debešu zilganumu pamalē. Pa gaisu, kā bez mērķa laidās sniega pārslas. Viss jau bij piesnidzis balts!
Uz tētiņa vaiga neredzēja parastā smaida. Tā sejs bija sarāvies un ass, un savādi drebēja zem viņas skūpsta. Tad tas novērsās, paņēma viņas kurvīti un sāka steidzīgi mīņāties uz iešanu. Kur bij palikusi viņa lēnā, maigā tūļība? It kā no kā izbēgt! Lai ejot, lai ejot! kumeļš būšot nosalis gaidīdams ... Jauns kumeļš. (Bet laiks nemaz nebij salts.) Viņš ātri to iesēdināja brūnajās kamanās uz asā āboliņa, kurā spīdēja dažas zeltainas pīpeņu galvas un, atraisijis kumeļu, gandrīz dusmīgi piesita tam ar grožu pie sāniem.
Uz krustcelēm griežot, kumeļam sami jās kājas un kamaniņas tikko neapgāzās, tētiņam vajadzēja izkāpt un izbraukt tās uz ceļa: tur, skriedami pa sniegu, viņiem ātri pagāja garām divi pelēki cilvēki: ģīmjus nevarēja redzēt: tik cepure vienam krita uz acīm, velkot kājas iz dziļā sniega. Uz ceļa iznākuši tie dvesa: «ved, ved!» un devās pusteciņus uz priekšu. No kāda ziemas ceļa, kas iznāca no laukiem, smagi uzgriezās lielas zemnieku ragavas ar augstu atzveltni, pie kuras bij piesietas ar striķiem rokas — varēja redzēt striķus, kā metālā riņķus; aiz zaldātu pelēkām mugurām varēja just smagu cilvēku gūzmu. Ragavas pazuda priežu līkumā ...
Tētiņam nezin kas bij sameties pie aizjūga. Viņš drebošām rokām ilgi knibinājās ap kaut ko, skraidi ja no vienas siksnas uz otru, laboja sēdekli, ilgi meklēja cimdus — vilka un nevarēja uzvilkt. Iesēdies brauca lēnām, turēdams kumeļa grožus ...
Norībēja zalve, iecirzdamās gaisā kā ass tērauda zāģis. Kumeļš sacēlās un rāva kamanas, meitene, iekliegdamās, ieķērās tētiņam plecā. Otra ... trešā ... Vecais sauca kumeļu un gandrīz raudādams mierināja meiteni, viņa spēki bija par vājiem: kumeļš laidās lēkšus, sajutis, ka groži atšļūk. Sniega jūkli žibēja pakavi, kā gaisā izmesti. Viņš aptvēra meiteni un iekungstējās... Un kamanām skrienot, tiem likās, ka tās viņus ienesīs kā atvarā, kurš atvēries jau gaidi ja.
Tik ar lielām mokām izdevās zirgu noturēt. No meža līkuma iznāca divi oficieri. Viens stāstija kaut ko un smējās, pagriezis otram spīdoši sārto, noskūto vaigu, rādīdams baltus, apaļus zobus.
Vecais turēja ceļmalā drebošo kumeļu. Mildai iesitās acīs smejošie zobi, viņa sajuta tos uz sava vaiga, — un kaut kas viņā aizlūza uz visiem laikiem. Sakņupuši tā sēdēja kamanās, kā iemesta, saspiedušies, bez lepnuma, nodzisusi, bāla kā drēbe .. .
Smagi aizgāja zaldāti, nedrošiem, sajukušiem soļiem, saguruši zem flintēm, kā zem lāsta.
Meža līkumā kaut kas klusi čaukstēja — viņi brauca ātri un neskati jās... sniegā dzisa pēdējās dzīvības skaņas ...
Iemeties ragvās, uz tīriem garkūlu salmiem, piebrauca vecs zemnieks, ierāvis galvu kažoka apkaklē, stīvu darbinieka zirgu, no galvas līdz kājām apaugušu garām, bālošām spalvām.
Uz ceļiem braucējam drebēja balts palags. Vējš šķieda salmus un mētāja palaga stūrus ... Kam bij balināts šis auts?.. Zemnieks izmisis dzina zirgu, kurš, aizkusis, nevarēja pagriezt ceļa un, smagi elsodams, aizstampāja savām resnām, spalvainām kājām...
IV
Naktī atkal Mildu mocija murgi. Viņa bija pilsētā, savā istabā. Vakars bij, uz galda dega lampa, un tētiņš bij atbraucis viņai pakaļ un sēdēja uz dīvāna. Viņa gribēja nolaist priekškarus un piegāja pie loga: liels melns vīrietis stāvēja ārā, lukturu gaismā un skati jās uz viņu ļaunām acīm un nejēdzīgi smējās. Tā skaidri redzēja viņa baltos, atņirgtos zobus... Nolaida ātri priekškaru; bet caur melno autu tā juta viņa acis un nevarēja aiziet no loga, tai vajadzēja atkal skatīties. Pacēla priekškara malu — viņš stāvēja turpat un skati jās uz viņu ļaunām acīm ...
Viens saņēma viņu aiz rokas un atvilka nost: viņai bija jāiet aizslēgt durvis, tā kā gāja prom meitenes.
Un kā viņa vēra durvis, viens ātri kāpa augšā pa trepēm, viņai atkal gribējās redzēt, kas tas ir un tā nevarēja aiziet. «Viņš» stāvēja jau pie durvīm, tā tikko dabūja apgriezt atslēgu; aiz stikla jau mirdzēja viņa baltie zobi.
Durvis drebēja, stikls lūza — viņš spiedās iekšā!... Tā ieskrēja istabā un aizslēdza durvis ... Dēļi sakustējās — viņš spiedās iekšā!.. Un istabā izauga liels, melns vīrietis — ēna tālu aizgāja pa griestiem.
Tā iebēga gultā. Viņš nāca tai virsū, nejēdzīgi smiedamies. Viņa saslējās tam pretī ar visu savu dvēseles spēku... Viņš nolaida ļaunās acis, kā vīlies. Meitenei izauga dusmas, tā paķēra no galdiņa ūdens karafi un svieda to ļaunajam pa galvu; tas saplaka mazs, mazs, kā kupris, un, nejēdzīgi smiedamies, pazuda...
Viņa paskatijās uz dīvānu: tētiņa vairs nebij!
«Tētiņ, tētiņ!» tā iekliedzās un atvēra acis.
«Kas ir, kas ir, bērns? — es jau tepat esmu,» tētiņš atsaucās un pienāca pie gultas ar kaut ko spožu, ko rūpīgi rīvēja ar vilnas lupatiņu: «negribas atdot, labāk noslēpšu kaut kur šķūnī, sienā. Bez sava ieroča grūti iztikt» — viņš rādija Mildai revolveri — noglaudi ja viņas roku un aizgāja...
Rita vēsumā klusi kurējās lielā, baltā krāsns; uz sienas tai pretim drebēja vieglas, zeltainas ēnas. Tētiņš ienāca atkal istabā un, nosēdies uz līkā mūrīša, aizkūpināja pīpīti. Viņa platā, mierīgā mugura likās atpūšamies.
Milda saģērbās un izgāja tāpat basām kājām uz valgani vēsā istabas klona.
Aiz loga bij balts ziemas rīts, lēns un šķīsts, kā jēriņš. Nosnigušais ābeles zars tik skaidri nodali jās aiz loga, it kā pats skatītos savos mīksti nosnigušos zariņos, kā izplēstos pirkstos, uz kuriem pa nakti uzkritis ziemas brīnums ...
Meitene atslējās pie loga, tai piere metās pie vēsās rūts — un valgām acīm čukstēja: «Dzīvība, mīļā baltā dzīvība!» Bet viņas prieks ātri nodzisa — vakar tas bija ievainots viņai dvēselē, viņas dzīvība bij aizlauzta uz visiem laikiem. «Dzīvnieka prieks, kas palicis sveiks!» Un atkal tai ieskanējās ausās nejēdzīgie smiekli, viņa atminējās, kā bij saspiedušies kamanās, kad «tie» gāja garām, un sejā viņai iesvilās kauna sārtums: «dzīvnieka bailes!»
Kājas pielija ar riebumu. Nodzisusi lēni tā aizgāja no loga. Un viss viņai izlikās riebīgs un svešs: baltā kafijas kanna, ko vecā kalpone Ieva ar priecīgi sārto seju un spalvaino virslūpu uzlika uz galda; pat tētiņa mierīgā mugura tai likās aizskaroša. Viņas dzīvība bij noskausta uz visiem laikiem.
V
Vakarā, līdz sāka kustēties krēsla, — lēni izauga kaut kas liels un smags un nekustoši stāvēja istabā.
Lai citi tā nemani ja, — Milda pastāvīgi juta to un slāpa, kā zem sloga.
Ar bailēm tā gaidija nakti, kad bija jāiet gulēt. Līdz aizvērās acis, — kaut kas pelēks, lēns stāvēja pie gultas nolaistām rokām, un sēri klusēja. Kaut kas pilēja zemē pa nolaistiem pirkstiem. Un klusums uzgūlās viņai kā kalns, no šās klusu ciešanas tai asinis stājās dzīslās. Viņa gribēja runāt: «Es neesmu vainīga,» bet nevarēja dabūt vārda pār lūpām. Tad ēna kā sakustējās un čukstēja: «Tu dzīvo, — es esmu nomiris . ..»
«Es neesmu vainīga, neesmu!»
«Esi, esi!..»
«Es nedariju, nekā nedariju!»
«Tu redzēji un nogriezies. Tu piekriti un atļāvi ... Un nekā, nekā viņiem neteici! Tu dzīvo, — es esmu nomiris ...»
Un atkal klusums uzvēlās kā kalns, un lēni kas pilēja no «viņa» nolaistiem pirkstiem.
VI
Vajadzēja darīt ko, lai nenoslāptu! Viņa vairs nevarēja dzīvot, vajadzēja kaut ko darīt! — tikai to viņa zināja, citu visu aizmirsa.
Viņai nevajadzēja vairs mocīties un domāt, tā visu zināja...
Apņēmusies lakatu, tā paņēma kaktā no vadža mazu, sarūsējušu atslēdziņu un aizgāja, brienot šūpodamās uz aizpūstā ceļa, zem kura kājām grūti bij atrast cietās, sen nebrauktās sliedes.
Lejā, pie egļu skupsnīša, stāvēja mazs, pelēks šķūnītis... Viņa atslēdza mazo bleķa aizkārtnīti, ar kuru bij noslēgtas šķūnīša durvis, atcēla bomi, uzrāpās uz zaļās, smaržojošās sienas un ilgi meklēja ap sienu kaut kā, kamēr atrada aiz spāres mazu lupatās satītu vīstolīti. Iztina — un atrada tētiņa revolveri un divas kastītes patronu... Viņa smaidīdama pielika pie vaiga vēso, mirdzošo stobru; izšāva dažas reizes jumta spārēs un noglabāja kabatā.
Tad aizslēdza durvis un gāja uz māju.
Viņa zināja, ka tētiņš brauks rītā ar graudnieku uz mežu ...
Nakti gulēja mierīgi, tikai tētiņš viņai stāvēja prātā... Bet tas viegli aizgāja: viss, kas viņai bij bijis mīļš, — noskausts, svešs stāvēja tai aiz muguras. Tas, kas viņai bij priekšā, bij daudz lielāks par visu — liels un nenovēršams, kā liktens.
Rītā tā piecēlās līdz ar ziemas sauli. Ātri saģērbās un izgāja ārā. «Visvajadzīgākais» tai vēsi, mierīgi gulēja pie sāniem. Sirds bij vēsa un skaidra, kā ziemas rīts ...
Pie trepēm tai iznāca pretim vecais mājas suns un priecīgi paskati jās acīs, staipīdamies un žāvādamies uz līdziešanu. Viņa aizdzina to un izgāja uz ceļa ...
Redzot zem kājām cieto mirdzošo gāli, tā juta sevī nezināmu spēku; katra dzīsliņa jutās kā tērauda liekta!..
Un atkal tā dzīvoja un rīta saule laistījās viņas pierē.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks