Jaunība
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Lielās pļavas bij pilnas zelta. Zelta bites, zelta dūmos dūca zelta dziesmiņu. Pusdienas vēsma, kā aizturēta elpa, kustināja sarkanos fuksiju zvanus uz pusatvērtā loga un kausēja medu istabā.
Uz dīvāna pie pelēkās sienas gulēja brūna galva; saules straume pilna zelta puteklīšu, kā asmens nogrieza divas kuplas matu šķeltnes, kas krita uz pieres ... Pieres ēnā gulēja acis zem pievērtiem plakstiņiem, kā meža avoti.
Līdzās stāvēja greizs, noputējis galds. Sarūsējusi spalva, izkaltusi tintes pudelīte, liela kaudze zilu burtnīcu — viena atvērta — uz tā. Lielie apdomīgie burti stāvēja kā zaldāti rindās un pār viņiem klājās bieza putekļu kārta.
Istabā nebij vairāk nekā. Pelēkās sienas saslēdzās kaktos kā klintis, bet griesti bij balti un viegli. Tik vieglas bij jaunekļa domas.
Viņš zināja, ka kļavas zied, mānijā pusdienas vēsmu savos matos, kā tauriņa spāmu, dzirdēja bišu dūkšanu... Zem viņa baltās pieres slēpās pasaule vēl skaistāka kā aiz loga. Tur vidū stāvēja kļava, kā zelta mākons: visi zari bij pilni garām, kuplām ziedu ķēdēm; viņās pūkainas, noreibušas šūpojās bites un dūca tikai vienu: Alīna! Alīna! Viņa galva bij pilna reiboņa .. .
Viņš gāja gar Alīnas māju. Istabas galā bij viņas puķu dārzs... Pār viņu līka liels ceriņu zars un raudzi jās pāri divi gaiši logi. Aiz viņiem sakustējās mirtes un pamirdzēja Alīnas gaišie pleci... Tā iznāca zem ceriņa basām kājām brūnos svārkos un gāja pie puķēm, it kā viņa neredzētu. Viņš sveicināja. Viņa pacēla uz augšu savas biklās acis un atņēma labdienu; noliecās pār dobēm un sāka plūkt puķes un runāja ar viņu, pacēlusi galvu, tā kā saule spīdēja sejā un tai vajadzēja smaidīt. Tad viņa sniedza tam saplūktās puķesi un viņš mānijā, ka brūnā rociņa drebēja, tās dodot...
Viņš pavadi ja to reiz uz māju. Viņi gāja pa kājceliņu gar rudzu lauku vasaras naktī; ģērbusies baltās drānās viņa gāja tam līdzās kā mēnesnīca caur zilo nakti; viņas soļi tuvu, tuvu švīkstēja zālē, roka slīdēja pa vārpām. Pie vītoliem tā sniedza viņam to ar rasu, un aizgāja...
Viņš vēl stāvēja zem miglas pilniem zariem, kad tā pazuda aiz dārza. Aizmirsis visu, tas dzirdēja tikai viņas soļus un savu sirdi nakts klusumā.
Viņš gāja līdz dārzam un klausijās: aiz ceriņiem vēl drebēja viņas soļi... Tas stāvēja atkal pie viņas puķu dobēm.
Alīna sēdēja uz sola zem savas istabas logiem... Viņš apstājās uz ceļa tai pretī. Bet viņa nebūt nesatrūkās, tik atmeta no pieres uzkritušos matus un pārvilka pār plecu savu smago, tumšo bizi.
«Labvakar, labvakar!» viņa klusi smējās.
«Netīkas iet uz māju ...»
«Man ar’ vēl nenāk miegs...» Viņš pārkāpa pār puķu dobēm ... Alīna pavirzījās uz sola ... «Sēdiet!» — tā pacēla galvu un klausijās. Istabā iečirkstējās gulta... vi «Kas ir?..»
«Mamma...»
«Vai viņa nebārsies?»
«Nē, nedzirdēs ... Ja zinātu, tad gan bārtos. Viņa negrib, ka es tik ilgi palieku augšā.»
Viņa paskatijās uz savu bizi: lenta bij atšķetinājusies vaļā. Smaidīdama atraisi ja to un sāka par jaunu iepīt.
«Skaists vakars,» viņš nopūtās.
Tā neteica nekā, tik viņas slaidie pirksti slīdēja caur melnām matu grīstēm; ausīs šalca kā tumšs mežs, bet pirksti slīdēja tik klusi...
«Jums skaisti mati...»
«Nav vis ...» Viņa notvīka un pārmeta bizi pār plecu.
Viņi abi gandrīz reizē nopūtās un apklusa.
Viņš nezināja vairs ko teikt. Mēģināja turpināt pirmīt iesākto sarunu par laikrakstiem, bet tagad, viņai līdzās sēdot, tā izlikās nevajadzīga un lieka.
Tur sēdēja Alīna. Viņš to bij tik daudz reizes redzējis, ar viņu runājis, bet tagad tā bij pavisam cita. Viņai vairs nebij nekā ikdienišķa. Viņš mānijā, ka tā krēslā atsvabinājās no visa, kas tai uzlikts, iemācīts. Un pats viņš tika cits. Tas bija nonācis pie noslēpuma. Viss, ko viņš dienā domāja, tam tagad izlikās mazs, svešs un tukšs pret Alīnu. Viņš juta, ka tam līdzās sēd sieviete, kaila, bez apsega, neizprotama, kā zemes dvēsele. Tā klausījās viņa vārdu šalkā par mākslu, literatūru, mēģināja iedomāties, ko viņa lasijusi un tam atbildēt, bet varēja redzēt, ka nespēj domāt, — kā nedomā ceriņa zars, kurš taisās ziedēt. Tā gaidi ja citu no viņa, un tiem abiem bija grūti, kā cilvēkiem, kas ilgi maldijušies pa ikdienas meliem, ierauga patiesību, kā lielas kvēlošas pūces acis. Tam bija gan-^ drīz bail no viņas, kā mežā satikt kailu cilvēku. Bet nespēja aiziet, ap viņu tinās noslēpums skaists, zem kura gulēja sieviete, kā tekošs ūdens zem mēneša vizmas ... Tas dzirdēja viņas elpu un domāja tikai vienu: Alīna!... Visas viņa domas noreibušas nokrita pie šā vārda, kā maija vaguliņi pie ugunskura.
Tas juta viņas matu smaržu, nedroši pielika roku pie bizes. Tā paskati jās uz viņu, nekā neteica. «Kā viņa man uzticas!» — Tas nedrīkstēja viņas noglāstīt, baidīdamies apvainot viņas uzticību. Viņš noņēma savu roku no viņas pleca un cieta klusu.
Pār rijas jumtu cēlās mēness. Debesis bij zaļas, zvaigznes valgas, kā ar rasu. Priekšā gulēja zaļš miežu lauks, pār viņu stiepās migla, pilna mirdzošu rasas pilienu, kas drebēja pie plaukstošām vārpām ...
«Varbūt jūs gribat gulēt iet un es jūs kavēju?» Viņš piecēlās un taisijās aiziet.
«Nē, palieciet vēl,» viņa atkal pacēla galvu pret logu un klausi jās, kā gaidija vēl kā; bet viņš neprata tai tuvoties: nosēdās atkal un neveikli saņēma viņas roku ... «Pavadiet mani,» viņš sajucis teica. Tā piecēlās un gāja viņam līdz, no saltuma spiezdamās tam klāt. Tas spieda viņas lēno roku, kā sasildīt viņas baltos plecus — drebošus gulbja spārnus.
Aiz miglas jau blāzmoja rīts, viņš gāja tai līdzās pilns nemiera. Pie vītoliem viņi izšķīrās, viņš gribēja vēl ko teikt, bet nezināja vārdu. Viņa aizgāja...
«Es varēju viņu apkampt un noskūpstīt. Kāpēc es to nedariju? Viņa man uzticējās, nāca man līdz ... Ko viņa darītu, kad es to nobučotu!..» tas iedams domāja.
Tam netikās vairs uz māju iet, ne šķirties no šās savādās, skaistās nakts. Ceļmalā stāvēja nosūnojis siena šķūnītis ar atvērtu lūku. Viņš uzkāpa pa iz-drupušo pakšķi augšā un atkrita sienā, plaši ieplēstām acīm, kā skatīdamies brīnumā.
Riti kvēloja arvienu sārtāk, tumsa zuda; pļava atvērās līdz pat kārkliem, kuri vēl saliekušies snauda zem rīta miglas, kā gani pelēkās sedzenēs... «Ko viņa darītu?» Viņš aizmiga ar šo jautājumu.
To pašu viņš domāja tagad. Tas viņam izlikās kā skaista mīkla, kas vilka klāt visus viņa prātus. Viņa jūtas bija paceltas kā spārnos; tās dūca kā bites ap stiklu, aiz kura bij neredzēta ziedoša pasaule.
«Jānis un Andžs!» šie vārdi tam nebija mazāk dārgi. Tas skati jās viņos kā rīta mākoņos. Vai kāds tā bij dzīvojis? Viņš bija pārliecināts, ka visā pasaulē tā dzīvojuši tikai trīs: Jānis, Andžs un viņš.
Tas atminējās mazo Jāņa skoliņu aiz purviem un bērzu birzītēm kailā kalnā, kā garenu mūra kasti, kas izšķīrās no kastes tikai caur to, ka viņai bij skaidu jumts un divi skursteņi. Pie viņas nebija neviena kociņa — neviens par to nebija domājis — tik malkas grēdas un zirgu sienamās slitas. Arī viņi nedomāja par kokiem un puķēm; tie bij aizgājuši no dzīves, un domāja tikai, kā vairāk idejas ienest šai nomalē, kur ļaudis gulēja tēvu tēvu ieradumos, kā akmeņi sūnās.
Pagastā jau bija cilvēki, kas klausijās. Kas apstājās mulsumā, kā gājēji mežā: tiem liekas, ka viņi pagājuši garām krustcelēm. Un, zarus šķirdami, tie dodas mežā un meklē ceļa. Ar rasu drēbēs, dūņās kājas, bet vaigā mirdz austoša saule.
Jau bija cilvēki, kas gaidija kā. Tie, kas pirmie rītā mostas, tie, kam jautris miegs. Ko sapņi tin vieglās dzijās, kas trūkst pie pirmās pakustēšanās; baloži, kurus nevar noķert cilpā; ceļ spārnus uz sauli, līdz mana tuvojamies. Caur vieglu miegu dzird rīta soļus un uzceļas sārti, pilni rīta vēsuma, kā rasā gulējuši rudens āboli.
Tie, kas rītā iziet ārā un dzird pirmos gaiļus. Redz jau uzvilktu saules loku, pirmās asinssarkanās bultas...
Reiz svētdienas vakarā pie viņiem ieradās divi jauni saimnieku dēli — no kalna aiz bērziem — un lūdza, vai nevarot viņus pamācīt vijoli spēlēt... Viņu vaigi un lūpas patlaban sāka pārvilkties vieglām, dzeltēnām spalviņām, kas mirdzēja, kā medū mērcētas ... liepu medū. Acis jautras, ziņkārīgas, kuras varēja jau smaidīt zobojoši, neticīgi. Viņas jau bij redzējušas dzīves kailumu un radušas neticēt un šaubīties. Tie bij jau redzējuši tukšas vagas, mātes rūpes un bēdu pilnos pātarus. Arī māte jau šaubijās un lūdza Dievu ar nogurumu, bez cerības — vairāk aiz ieraduma. Aiz viņiem jau bij tautas vilšanās un šaubu rūgtums, kas skatas vairs tikai sevī, palaižas tikai uz sevi, — ko bija pievīlis Dievs un cilvēki. Viņi bij noklausijušies tautas pagātni vēja šalkšanā, ganot pielijušās birzēs, redzējuši to savas istabas tumsā.
Jau pazina darbu. Bij gulējuši ar kumeļiem norā un modušies ar purva strazdu. Zināja, kā sāni smilkst, griežot smagus siena vālus; kā asiņo pirksti kūlīšus sienot. Uz linu lauka vakarā bij mazgājuši stīvās rokas sērmūkšogu sulā — sasprāgušas kā saulē māls. Zināja, cik patīkami sarmas rītā atsist ledu no linu mārka un laisties iekšā zaļās gļotās. Stāvēt kā saltās tērauda stīpās, sviest sauju pēc saujas kā vardes uz krasta un redzēt, kā saule, bāla, kā neizgulējusies, salti smiedamās, aiziet pār kailo ataugu un nenāk ne labrītu padot... Pazina sniegu, pazina lietu. Zināja, cik sēri ragavas čikst ziemas dzeltēnā krēslā, kā izsalst acis un kājas sveši klaudz uz zemes, braucot caur tāliem mežiem. Viņu matos vēl varēja manīt rijas putekļus, uz sārtās pieres pie pašiem matiem vienam vēl ātrumā nenomazgāta pelēka strīpa...
No vijoļu stundām iznāca sarunas mazā bleķa krāsniņas priekšā.
Krāsniņa sprakstēja no visa spēka. Ķieģeļi plīsa, smiltis čirkstēja aiz plātēm. Ogles kvēloja līdz melnai naktij.
Mazā dzelzs krāsniņa, pilna zvēroša zelta!..
Viņi runāja līdz pusnaktij. Liesmas priecīgi ziedēja tumsā, viņas bij mirdzoša uzvaras cerība.
Un viss, ko viņi runāja, bij skaists un baigs, kā uguns naktī. Tie bija bērni, kas rudens vakarā klausas šausmīgā pasakā, drebēdami aiz bailēm un cīņas prieka. Kad līdzcietība jaucas ar dusmām un katrs jūtas aizmirsts muļķītis, kas atsvabinās saules meitu un nocirtīs pūķim deviņas melnās galvas.
No šī pulciņa vēlāk izauga dziedātāju koris. Jānis, kurš pavisam nebija muzikāls, uzņēmās kora vadīšanu un svētdienās nosvīdis māci ja dziedāt, piespēlēdams sārto meiteņu balsīm savu čīkstošo vijoli.
Svētdienu pēcpusdienās sanāca jaunie saimnieku dēli, saimnieku meitas, sastrādātām rokām — bet pieres jau tās slēpa no saules: tās bija baltas jau, kā alabastrs, un matus tina čaukstošs zīds. Bij arī daži saimnieki un vērīgākie kalpi un kalpones, kā sārtas magones.
Dziedot un runājot atnāca korī mūsu biedru domas, kā svešas meitenes neredzētās drēbēs, kurām no iesākuma brīnās, atraujas, — līdz iemīlas visi viņu dzirkstošās acīs un skaņos smieklos. Līdz sāk tās par visiem valdīt un tie gatavi iet par viņām uguni un nāvē.
Atmiņas no šā laika Vilnim bij vismīļākās: acis raudzijās kā zaļā ugunī...
Cik toreiz bij viņi savādi! Tie cietumnieki, kas izlauzušies ārā no sapuvušām sienām ar visām durvīm un logiem, norāvuši namam slēģus, lēc un dauza tos mežonīgā priekā! Pat apģērbs tiem izlikās par šauru! Vasarā tie nometa drēbes un staigāja pa mežu kaili, kā fauni, kliegdami līksmus, asus zaimus un gavilēdami tālu pār kalniem.
Andža skola, kur tie visi trīs pa vasaru dzīvoja, viņiem izlikās par šauru. Tie nesa uz mežu pieguļnieku maisus un klāja sev vietas noras krūmos un tur gulēja nakti jauno alkšņu medus gaisā.
Vakarā sakūra uguni un ilgi runājās ar zvaigznēm. Liesmas rūkdamas gāja augstu caur alkšņu lapām, augstu gāja draugu sapņi. Nebij nekā, par ko viņi nevarēja smieties, lai ar’ visi meta krustus. Nebij tālumu, ko viņi nedrīkstētu sapņot. Naktis — zilas; zvaigznes mirdzēja asi; droši laidās viņu sapņi ziliem, švīkstošiem tērauda spārniem.
Bija arī klusas stundas, kad tie jutās sieti pie zemes. Tad viņi nededzināja uguns un, kā sevis nepazīdami, sēdēja krēslā; juta uz vaigiem vēsu rasu, redzēja mēneša zelta naudiņas birstam alkšņu zaļā krēslā... Tad zeme garoja smagi un saldi un zvaigznes mirdzēja aiz mēness staru tīkla, kā mīļas acis... kā acis, kuras pazina tikai katrs viens pats ...
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks