Nabags
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Aiz Lubu pagasta kancelejas durvīm viens grabināja un sēca, kā vecs sienas pulkstenis, kad taisas sist...
Durvju kliņķis čīkstēja un pa viņām iečabināja 68 gadi vecais Drauļu pagasta loceklis Jānis Mietiņš. Viņš ilgi mīņājās un čaukstināja ar savām pastalām, kamēr aiztaisija durvis. Tad atspiedās uz sava dzeltenā paegļa spieķīša un stāvēja plaši ieplēstām acīm, vaļēju muti, kā bērns ... stāvēja ilgi...
Pie galda sēdēja pagasta valde zilos tabakas dūmos: Grīslīts un Rode, vecākais ar skrīveri.
Visapkārt uz galda bij grāmatas un papīri, tintes un štempeles. — Tumīgais skrīveris, vaigu viebdams, pīpēja cigāru un raksti ja kaut ko lielā grāmatā, pieri savilcis dziļas gudrības pilnās krunkās. Grīslīts bij iespraudis zobos baltu papirosiņu, no kura griezās sīki dūmu gredzentiņi ap viņa slīpo deguniņu un, šķidro bārdiņu trisinādams, paraksti ja pavēstes...
Grīslīts atbīdi ja parakstīto pavēstu paku un pagriezās pret Mietiņu ar savu dzeltēno gumijas elsi-ņu un melno šlipsīti, kā krustiņu kaklā.
«Hem, ko tu gribi, Mietiņ?» viņš prasi ja tikpat šķidrā balstiņā, kā viņa bārdiņa.
Mietiņš sāka ar mokām kustināt lūpas.
«žēlīgi valdinieki, es lūgtu ... man nav ko ēst...» viņš beidzot izrunāja, un viņa balss skanēja, kā aizsmakusi ērģeļu stabule.
«Vai tad mums te ir maize? Hē, hē,» Grīslīts smējās. «Tev jau ir dēls, kas maizi dod. Skrīvera kungs, paskaties rulli, viņam ir dēls!»
Skrīvera kungs pacēla pret nabagu savu tuklo vaigu.
«Jān Mietiņ!»
«Ko?»
«Tevi sauc Jāni Mietiņ?» —
«Jā, Jāni. Man jau dēls arī bij Jānis. Vēl puika bij, kad aizgāja uz kuģiem. Nu būs jau piektais gads, kamēr ne zīle nav dziedājusi, kur palicis. Nomira māte, nomira māsa... Diezin, kur vēji aizpūtuši, vai nu ir noslīcis vai: dzīvs jau nu vairs
nav.»
«Jā, jā, viss jau var būt, bet mums par to nav nekādu dokumentu,» Rode piezīmēja...
«Jā, jā, nav prajentes, nav kas apgādā. Nu vēl piemetos pie tā paša saimnieka, kur pērn ganos gāju. Tur man ir kakts un gulta. Vēl nu līdz šim deva no tā paša ganos gājuma pa krūzītei piena, pa bļodiņai putras. Nu jau teica, nevarot, lai ejot pie pagasta. To kaktu vēl... nosienu kādu slotu, nopinu kādu pāru vīžu ... vēl varu nopelnīt, bet maizes gan vairs nevaru, tās gan vairs nevaru. Būtu vēl gājis ganos, bet man jau kājās jikts; kā saņem, tā jāpaliek turpat uz vietas, lai lopi iet vai pļavā, vai druvā...»
Skrīvera kungam jau vecīts apnicis. Viņam liekas, ka tas aizskar pagasta valdes cienību, tik vienkārši un vaļsirdīgi runādams par savām bēdām.
«Nu jau būsi diezgan izrunājies par savām slimībām. Tagad vari iet. šī lieta nepiekrīt pagasta kompetencei. Ja gribi palīdzību dabūt, nāc pie vietnieku pulka. Sēde būs pēc divām nedēļām ...»
Mietiņš aizvēra durvis un gāja ilgi uz māju, ar dzeltēno paegļa spieķīti taustīdams ceļu.
Tas bija apriļa sākumā. Pavasara ūdeņi bija izrāvuši ceļu; vecītis brida kā pa arumiem. Pienāca vakars un krēsla smagi gulās uz viņa rūzenās, salikušās muguras.
#
Pēc divām nedēļām! Mietiņš gaidi ja, piespiedies pie pagasta valdes durvīm. Vecā ratene rokā, sirmie matiņi izjukuši pie netīrās durvju stenderes. Aiz durvīm pagasta vietnieki sprieda par viņa likteni...
Kad viņš iegāja iekšā, Grīslīts pazvani ja un teica:
«Jān Mietiņ! Tā kā pēc pagasta ruļļiem tev ir dēls, tad vietnieku pulks nolēma tavu lūgumu atraidīt.»
«Man dēla nav. Jau piekto gadu ne zīle nedzied par viņu. Vai viņš mani aizmirstu, ja būtu dzīvs? Agrāk ikgadus ticīgi sūti ja naudu. Diezin, kādā jūras dzelmē tagad guļ.»
«Jā, tas mums nav oficiāli zināms. Par to mums nav nekādu dokumentu,» skrīveris parausti ja plecus.
«Jā, tas nav nekas oficals, tādēļ mums nav dokumentu,» Grīslīts atkārtoja.
«Ko es, vecs cilvēks, zinu no dukumentiem. Bet man gribas ēst, dodiet man maizi! Es nevaru bez laika ieiet kapā. Man nav ne sakaltušas garoziņas mājā. Kur lai es eju?»
«Ej uz mežu sēņot!» kāds paēdis runas vīrs mēģināja jokot.
«Vēl jau vari arī ganos iet,» kāds ieminējās.
Tad vecītis atkal iesāka stāstīt par ģikti.
«Vari iet uz komisāru žēloties, ja neesi mierā ar vietnieku pulka spriedumu.»
«Vai tad viņš būs tas devējs, kad pagasts nevar dot...» Mietiņš kā nesaprazdams vēl stāvēja pie durvīm, kā gribētu vēl ko teikt, saukt, — bet nebij spēka ...
Viņš apgriezās un izgāja.
Pēc divām nedēļām viņš stāvēja pie komisārā, tāpat kā pagasta valdē, salicis rokas uz nūjiņas, plaši ieplēstām acīm, kā bērns. Kā viņš bija atkūlies šurp? Varēja tikai redzēt, ka viņš bija ļoti noguris, viņa stāvs bija stipri saliecies uz nūjiņas, ceļi drebēja.
Atkal viņa priekšā bija galds aiz treliņiem... tintes un štempeles, grāmatu un papīru kaudzes, un kāds tuvredzīgs kungs, spožām misiņa pogām, caur brillēm, kā sikspārnis stīvi raudzijās viņā, arvienu pa krieviski ierūkdamies.
Otrs jaunāks, gludi sasukātu galvu, viņu izprašņāja un pārtulkoja viņa sūdzību krievu valodā.
Tad viņam teica: nu varot iet, lielskungs pieprasīšot pagasta valdei izskaidrojumu.
Vai tad viņš dabūšot maizi?
To nevarot zināt. Lielskungs spriedīšot pēc likuma.
Bij jāiet uz māju.
Saule kvēloja kā ceplis. Vecītis apsēdās kādā grāvmalā, izvilka maizes gabalu un sāka ēst. Paēdis nevarēja vairs piecelties; ieķēries ar rokām zālē viņš nespēcīgi cilāja slimās kājas un raudāja.
Cepure bij nokritusi grāvī, sirmā galva trīcēja kā zem krusas.
Tad pa ceļu att'ecēja palss zirdziņš, jauna meitene nolēca no droškas un pieskrēja vecīšam klāt.
«Tētiņ, kas jums kait? Vai jūs esat slims?» tā prasi ja, uzlikusi roku uz viņa nosvīdušās pieres.
«Mietiņš no Vaivariem ... Mietiņš no Vaiva-riem ...» vecītis kā nesamaņā runāja.
Tā palīdzēja viņam piecelties, uzsēdināja uz droškas un aizveda gandrīz līdz pašiem Vaivariem. Tad iedeva vēl divdesmit kapeikas un aizbrauca pa ceļu tālāk.
*
Pēc kādas nedēļas no komisārā kancelejas izgāja raksts. Viņš nonāca pasta tašā un tapa novests uz Lubu pagasta valdi. Skrīveris viņu izlasi ja un nolika blāķī. Viņš steidza atbildēt tikai uz tādiem rakstiem, kuriem priekšniecība bij nosacijusi termiņu; citi visi tika sakrauti blāķī. Pa divi, trīs mēneši reizi skrīveris «iztīrija kanceleju» un atbildēja ar reizi uz visiem ienākušiem papīriem. Tad mierīgi gaidi ja, kamēr sakrājās jauns blāķis.
Pa vasaru vēl Mietiņš šā, tā sitās, gāja saulainās dienās saimniecēm dobes ravēt, sēja slotas, taisi ja karotes. Bet rudens nāca arvien tuvāk, un vecīti pārņēma rūpes par ziemu.
Viņš aizstaigāja uz pagasta valdi, apjautāties, vai jau nav no komisārā atnācis spriedums, bet viņam teica, lai vēl tagad negaidot: maize jau nenākot tik ātri...
Tad pēc kāda laika no Lubu pagasta valdes izgāja raksts un nonāca komisārā kancelejā. Un komisārā rakstvedis viņu izlasija un nolika blāķī...
Nāca vēsas, lietainas dienas, vecīti saņēma kaulu sāpes un viņš vairāk nedēļas pusbadā nīkuļoja pa savu kaktiņu. Iziet vairs nekur nevarēja, neviens viņam nekā nepienesa. Tik saimniece, nevarēdama noskatīties, kā turpat priekš acīm cilvēks mirst bardu, ielēja viņam kādreiz putru.
Kad noskaidrojās pirmās septembra dienas un vecīša locekļi atspirga saulē, viņš taisījās atkal ceļā uz komisāru.
Un atkal viņš stāvēja komisārā priekšā, pacēlis uz viņu savu aizsvīdušo skatu.
Un atkal vecītis runāja un komisārs klausijās viņā stīvi caur brillēm skatīdamies, tad teica, lai ejot uz mājām: viņa dēls esot uzskatams par pazudušu, viņš rakstīšot uz pagastu.
Bet nabags vairs mājā nepārnāca. Viņu atrada otrā rītā uz ceļa nomirušu.
Atnāca papīrs. Tur bija uzdots paziņot nespējniekam Jānim Mietiņam, ka viņam tiesība dabūt no pagasta uzturu.
Tai pašā dienā atveda pie pagasta nama Mietiņa līķi.
«Un taisni tagad viņam vajaga nomirt,» skrīveris sirdijās.
«Ko lai tagad dara ar komisārā rakstu? Kam lai nu pasludina spriedumu?»
Visu dienu viņš bija sapīcis un naktī sapņoja, ka tam rokā komisārā raksts un viņš iet meklēt nespējnieka Jāņa Mietiņa, lai parakātas.
Viņš iet, iet, uzreiz dzird: mūzika spēlē. Viņš
domā, ka zaļumu svētki. Bet nava ne zaļumu svētku, ne kā... Mūzika spēlē, bet muzikantu nevar redzēt. Priekšā pļava visa vienos ziedos. Un pa pļavu tek divas upes: tā viena ir balta, tā otra
dzeltēna. Viņš iet pie dzeltēnās upes un redz, ka tur nav vis ūdens, bet medus. Pa virsu vēl peld zeltainas kāres tik lielas, kā ledus gabali plūdos. Un skrīveris noliecas pie upes, un izkar mēli, grib dzert, bet nevar klāt tikt: par resnu! Viņš dabū tikai kādas zālītes nolaizīt. Un tas pieiet pie otras upes, tur nav vis ūdens, bet piens. Viņš liecas dzert, nevar pielieikties. Bet viņam slāpst tik briesmīgi, kā paģirās.
Tad nezin no kurienes sanāk spārnoti vīriņi, apaļiem vaidziņiem, labsirdīgām actiņām ... ņem no upes mirdzošas medus kāres un smeļ pienu kannās. Un tie ceļas kaut kur augšā ar pilnām rokām un skrīveris ar bailēm mana, ka tas ceļas viņiem, līdz. Un viņi paceļas zilā telpā, tur augšā griežas kā uz-lēcoša saule, ap viņu peld zvaigznes, kā zelta zivtiņas.
No augšas līst gaisma uz gara galda, kas apklāts baltu, baltu autu, tas mirdz kā saulē sniegs.
Un spārnotie vīriņi liek uz galda pienu un medu un sārtus, sārtus augļus.
Un aiz galda sēd ļaudis garās, baltās linu drēbēs. Un ap galvu viņiem griežas starojoši zelta kroņi. Visi ēd un dzer.
Bet galda galā sēd vecs-, vecs vīriņš garu, garu, baltu bārzdu. Tam priekšā balta kanniņa ar zelta drīksniņām. Un pie labās rokas viņam sēd vecais Mietiņš. Tas ir glīti noskuvies un izskatās tikpat apaļš un sārts, kā eņģeļi.
Un vecais vīriņš ceļ kannu un pilda nabaga krūzīti ar debesu pienu un liek uz viņa šķīvja mirdzošas medus kāres. Un Mietiņš ēd un dzer.
Bet skrīveris skatas un brīnās, kā tā var uzvesties: nomūrējis visus vaigus ar medu, kā bērns.
Tad pienāk eņģelis, ar dvieli pār pleciem un noslauka Mietiņam vaigus un degunu.
Un tas pats pienāk pie skrīvera un prasa, ko viņš vēloties.
«Lūgtu, vai nevaru dabūt runāt ar Mietiņa kungu ?»
Kāpēc nē? Varot gan, lai tikai pagaidot, līdz mielasts beidzoties.
Un skrīveris vēl ilgi gaida, kamēr beidzot visi pieceļas, tikai vecais vīriņš galda galā paliek sēdot. Un tie visi iet viņam garām un noliec savas galvas viņa priekšā un viņu kroņi nolaižas tam pie kājām, un tie skūpsta viņa balto roku. Tad pieiet arī Mietiņš, bet vecītis tam neļauj noliekties, viņš pavelk to sev klāt un noskūpsta uz pieres un saka:
«šis ir mans mīļākais nabags!» Tad arī viņš pieceļas, un visi izklīst pa telpu. Un skrīveris dzird, kā debesu pulki dzied. Tad Mietiņš stāv viņa priekšā. Un skrīveris ar viņu runā bailīgi un padevīgi, kā ar pašu komisāru.
«E ... Mietiņa kungs, man jums jāpaziņo, ka jūs tagad varat dabūt pabalstu no pagasta, jo komisārā kungs jūsu žēlošanos ir ievērojis...»
«Jā, nu man jūsu palīdzības vairs nevajag, nu Dieviņš mani baro pie sava galda.»
«Nu, jā, jā, bet mums tā forma jāizpilda, tā forma jāizpilda,» skrīveris runā un sniedz viņam papīru. «Lūdzu, parakstieties, ka komisārā kunga spriedums jums paziņots.»
Mietiņš saņem papīru rokā.
Uz reizes sikrīveram uznāk bailes, ka nabags neparakstās latviski, un viņš, padevīgi smaidīdams, saka: „Э . . . пишите лучше по русски!“
Bet nabags saskaistas un kliedz: «Es parakstos ar zibeni!» Uguns apšķīst skrīverim ap acīm. Viņš uzmostas: saule spīd viņam taisni acīs.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks