Mazgātāja
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
I
Aino Salminen bij mazgātāja ...
Kādēļ ne dziedātāja, kuru uz skatuves apber puķēm; ģimnāziste, kura smiedamās pārnāk no skolas zeltaini pūkainu galviņu pūkainā, aunādas cepurītē ar sniega pārsliņu acu skropstā? Vai advokata kundze, kura vakarā elektrisko lampu baltā gaismā staigā pa bulvāru, aiz gara laika ieiedama vienā, otrā bodē, — te paņemt cimdus, te sulotus augļus, te mirdzošu kristālā trauku? Vai bagāta tirgotāja meita dejas uzvalkā, dziļi izgriestām krūtīm, kuru maigais rozā greznums viegli šūpojas gaišos atlasa viļņos sveču tveicējošā spožumā, kad tā, atspiedusies ar mākslotu nogurumu uz kavaliera rokas, gaida valša pirmās skaņas ? ...
Bet viņa bij tikai mazgātāja. Somijā vēl pastāv ieradums pieņemt atklātās pirtīs par mazgātājām sievietes. Kāpēc liktenis bij iemetis viņu sutainā pirtī un ikdienas lika viņas rokās kailas svešas miesas, kuras atdevās viņai kā mašinai, ar klusu riebumu un vienaldzīgu līdzcietību saņemdamas viņas pakalpojumu?...
Arī viņa gaidīja uz deju pulksten vienpadsmitos dienā, sutainā koridorā, kā aktrise aiz kulisēm, vai dejotāja balles uzvalkā, tikai ar drusku citādu uztraukumu. Arī viņai sākās deja, kur takti sita apmeklētāju miesas untums, un spēlēja ūdens un tvaiks.
Pelēka, pielijušām drēbēm, kuras ejot sitās tai ap kājām, viņa skrēja no viena numura otrā, te ar samirkušiem palagiem, te ar veļas sniegu uz rokas, te ar zaļu limonādes pudelīti padusē, vai zeltainu apel-sinu uz šķīvja. Kā gaisa meita mitrās mākoņu skrandās, viņa grozi jās drīz te, drīz tur: te ar slotu, te ar krāsns kruķi un no viņas piemirkušām drēbēm gar sarkani notvīkušām kājām sūcās netīrs ūdens...
Arvienu jauni apmeklētāji ar veļas sainīšiem padusē gaidija viņu priekšistabā uz garā koka dīvāna. Arvienu no jauna vērās durvis, no āra zuda koridoru krēslā. Tik skrienot tā mānijā viņu aukstos zobus pie savām basām kājām ...
Jau desmitos viņa atstāja veļas nodaļas smagās velves un kāpa augšā pa trepēm smaržojošiem dvieļu un palagu klēpjiem — no viena tvaika otrā. Numuros jau tvīka krāsnis; krāni sīca, un uz pieres spiedās sviedri.
II
Viņas darbs bij no ārienes pavisam nepievilcīgs. Bet tam tomēr bij sava apslēpta dvēsele.
Ikkatrs viņā redzēja tikai mazgātāju, kura dara ierasto dienas darbu. (Ļaudīm piemīt savāds aklums: viņu plakstiņi ir pārvilkti ar ieraduma tēņu.) Tikai rets kā pa miegam mānijā to neparasto maigumu un labvēlību, ar kādu mazgātāja saņēma cilvēka miesu. Bet šī sajūta pazuda kaut kur un aizmirsās. Tikai atstājis vannu, katrs juta gaišu prieku ...
Aino Salminen mīlēja savu darbu. Tas piepildi ja viņu līdz pirkstu galiem.
Laikam viņas tēvs, kurš bij ienācis no laukiem kā «nabaga puika» un izvēlējies par saviem darba rīkiem pinzeli un krāsu podu, vaļas brīžos nodarbodamies ar zīmēšanu, bij atstājis viņā ietītu mākslinieka dvēseli.
Viņai bija dzīva daiļuma sajūta, tāda, kāda ir trauku pārdevējam, kad tas, iztinis no salmiem jaunu krūzi, ar pirkstu piesizdams klausas viņas skaņā. Tā mīlēja cilvēka miesu un turēja to rokās, kā dārgu trauku.
Viņa pazina jaunības rožaino vieglumu un vecuma pelēko šļauganumu ... Viņai atklāja visu vienaldzīgi, kā spogulim vai sienai, bet viņa visu sajuta neparasti dzīvi: kroplība sacēla viņā riebumu un
skaistums saviļņoja līdz klusām maigām sāpēm.
Tik vēlā vakarā, kad tā bij nogurusi, visas šās jūtas pārvilkās kā ar miglu, un viņai garām slīdēja tikai svešas miesas, kuras pavēloši prasi ja viņas kustēšanos.
Ar to beidzās diena. Satinusies savā pelēkā lakatā, viņa gāja uz māju, taustīdama ķešā iegūtos naudas gabalus.
III
Reiz rudenī, kad sākās darba diena, Aino stāvēja priekšistabā atspiedusies pie sienas, baltā krekliņā, atlocītām piedurknēm un gaidija apmeklētāju.
Viņa vairs nebija jauna. Sīks somietes ģīmītis plānām, baltām lūpām, aiz nosarkušiem vaigu galiem sēri ieplēstas pelēkas acis... Uzlocītais krekliņš atklāja brūnas rokas ar zūdošu jaunības apaļumu.
Atspiedusies, kā pielipusi pie pelēkās sienas, viņa vērās caur aizsvīdušo logu uz bulvara koku melnām galotnēm, pie kurām viegli pieķērušās drebēja pēdējās bāli zaļās lapas, šis zaļums bij tik viegls un aizejošs, kā vēja uzmests tīkliņš.
Tā sajuta nogurumu visos locekļos. Vai tādēļ, ka dienas darbs vēl nebij aizkustinājis viņas spēku, tā kā tai bij vaļa atlaisties un domāt par sevi? Vai vainīga tur bija rudens diena ar pēdējo aizejošo zaļumu ? Jo ari viņa mīlēja vasaru, kaut ar’ tik daudz, kā uz ielas varēja redzēt.
Visa viņas būtne bija lēnu skumju varā, tās gulēja uz viņas locekļiem, kā smaga krēsla.
Pie kases sēdēja sārta kasieriene, brūnām uzgrie-stām sprodziņām ap kaili spīdīgo pieri un garlaicīgi šķirstīja vecu joku lapu.
Citas mazgātājas — pa lielākai daļai padzīvojušas sievas — vēl klusi steidzīgi staigāja pa garo koridoru ar veļas baltumiem uz rokas. Kaut kur pilēja krāns ar garu, sēru metālā skaņu ...
Slaiks vīrietis stāvēja pie kases. — Aino nemani ja, kā viņš bij ienācis — tā ievēroja tikai viņa kustošo muguru garā pelēkā rudens mētelī un bal-snos deniņus zem platās melnās platmales.
Tad atskanēja zvaniņš un viņš nāca šurp, ejot noņemdams cepuri. Viņa nebij ilgi redzējusi tik daiļa seja. Viss viņš bija tik zeltaini ruds, kā rudens. Rudi mati, plata piere, gaiši pūkainām uzacīm, kuras izskati jās kā maigi uzpampumi. Balsna seja ar viegli silstošu jaunības sārtumu. Ruda kopta bārzdiņa mīkstām nošļukušām Ūsiņām, zilas, nogurušas baudītāja acis. Tik drusku izspiestie vaigu kauli ienesa šai harmonijā ko nevajadzīgi cietu.
Kā garām slīdēdams, tas pavirši paskatījās uz mazgātāju — tā aizkustināja viņā kādu patīkamu atmiņu ... Vai kādai no pazīstamām sievietēm viņā bij kas līdzīgs? Vai uz bulvara kaut kur tas bij redzējis sentimentālu glezniņu tādā pozā? ...
Viņa sakustējās un gāja tam pa priekšu, nedroša un apjukusi, šis cilvēks, kā nācis, bij ienācis viņas dvēselē, savienodamies ar viņas domām. Tur viņš iestājās, kā zirnēklis savās dzijās, un sāka aust savādu miglainu uztraukumu.
Drebošām rokām tā slēdza durvis. Sirds sāka sist, kad viņa iegāja iekšā. Kaut varētu kur aizbēgt, paslēpties, — tāds viņai bij kauns no savām atlocītām rokām un uzspraustiem brunčiem, un no tā, ka viņa mazgātāja...
Kas tas bij? Viņa pavisam apjuka un neprata aizgriezt vairs krāna! Karsts ūdens lielām šaltēm gāzās vannā, piepildīdams mazo kambarīti ar baltu sutu. Jau gāja pāri... līdz tā dabūja vēl atraut nolaižamo ķēdīti. Tad kūpošais līmenis sakustējās: ūdens vannā sāka noplakt.
Drusku apmierinājusies, Aino aiztaisi ja krānu, iemeta termometri un sāka laist saltu.
Jauneklis izģērbies stāvēja durvīs ...
Viņa ātri norādi ja uz sataisīto vannu un gribēja aizzagties tam garām, bet tas viegli saņēma viņu pie pleca un teica, lai paliekot, viņam vajagot mazgātājas.
Viņa nevarēja aiziet un nezināja, ko iesākt. Nolaidusi acis, tā palika stāvot, tad viņas pelēkā pierīte spēji savilkās grumbās, un zem plakstiņiem ātri sāka kustēties asaras. Viņa aizklāja sēju ar priekšautu un pazuda.
Nezinādams, ko domāt, jauneklis iekāpa vannā un, pārliecies pār malu, klausijās. Nekā nedzirdēja. Mazgātāja bij aizgājusi... gribēja zvanīt, bet -siltais, glaudīgais ūdens piepildija viņa locekļus ar smagu slinkumu.
Atkal kur pilēja krāns, un katrs piliens atskanēja kā skūpsts, ar sēru metālā pieskaņu.
Ap viņu šūpojās klusi, glāstoši viļņi un ievilka to neredzamā saskaņā. Viņam negribējās izjaukt to ar zvaniņu. Lai paliek! Viņš noskalosies pats, kā redzēdams ... Varbūt viņai bij kādas sāpes ...
Viņš izstiepa ceļus un atlaidās ūdeni. Aizvēris acis, tas nodevās domām, kuras dzina caur smadzenēm rožaina šalka. Priekš acīm kāpa balta mīksta migliņa un kūpēja viņam pār galvu. Kaut kas viņu viegli spieda. It kā kas būtu atgadijies ... Viņam palika drusku skumji. Vai tādēļ, ka viņš bija palicis viens, un ūdens pilēdams vilka līdz vienmuļīgo metālā skaņu?
Un miglā, kas kūpēja viņam pār galvu, tas redzēja mazgātāju. Atslējusies pie sienas, baltā krekliņā, kailiem elkoņiem tā skatijās uz viņu platām, sēri pelēkām acīm ... Kur viņš to bij redzējis? Tā atgādināja viņam kaut ko pazīstamu. Un atmiņā tam sāka iet garām pazīstamu sieviešu tēli, ar kurām tas kādreiz bij stāvējis sakarā.
Viņš atrada jaunu meiteni, ar kuru tas kādā ziemeļu pilsētiņā pāra gadus atpakaļ bij pavadijis dažas laimīgas dienas.
Viņam likās, ka tā un tomēr nebij tā. Vecāka, pelēkāka un rupji kairinoša, mazgātājas krekliņā un uzspraustos brunčos ...
Tam likās, ka no viņas drēbēm nāktu netīra, reibinoša smaka... Viņa mute atvērās kā slāpēs.
Tagad tas saprata arī viņas savādo uztraukumu. Viņš to bij uzminējis ar savu instinktu ... Kāpēc neizlietot gadi jumu? Mazgātāja ... Interesanti... Pēdējos divus gadus viņš bij tā dzīvojis, ka tīrās pilsētas dāmas ar mūžīgo rožu un vijolīšu smaržu, kuras tas tik viegli uzvarēja ar savu skaistumu un Don-žuana veiklību, — viņam bij sen jau apnikušas.
Piedzīvojumu meklētājs un baudītājs, kas negāja garām nevienam zaļam zaram, ja ieraudzija augli viņā, lai tas būtu augstu vai zemu, — viņš domāja par mazgātāju ... Nevienam vēl nebij bijusi mazgātāja... Viņš iedomājās jau, kā stāstīs saviem biedriem par šo interesanto piedzīvojumu.
Smagums izzuda, ūdens palika rēns, un tas ieraudzija gaiši mirdzošu gāzes radziņu un sienu, kā ar bronzu nolietu. Viņš sakustējās un sāka mazgāties. Nu jau viņš zināja, ko darīs. Ne par ko tas ilgi nedomāja un nekā tam nevajadzēja ilgi ilgoties.
Kad mazgātāja bij pārvarējusi nejaušo jūtu saviļņojumu un ienāca numurā, — apmeklētājs bij jau aizgājis. Uz mazā tualetes galdiņa mirdzēja sudraba naudas gabals un balta papīra strēmele ar ātri slīdošiem burtiem: «Atnāciet rītu, pīkst. 4, Fabiana ielā 7, III — Vikstrem.»
Ilgi tā skati jās papīriņā, stāvēdama zem miglota gāzes radziņa. Likās, ka nebij diezgan gaišs, lai saskatītu skrejošās rindas ... līdz rokas tai sāka drebēt.
ūdens laiski šūpojās vannā, kā taukaini spīdīgs smaids.
Atskanēja zvaniņš. Mazgātāja satrūkās un ar neizsakāmu rūpību salocija papīriņu un noglabāja to azotē. Tad viņa lika rokas netīrā ūdenī.
Tiem, kas dzīvo no druskām, neredzams kāds staigā līdz un čukst ausīs skaistākās pasakas, šis viltīgais māns saista tos pie dzīves ar saviem meliem. Tas sēd pie viņiem kā kopējs pie slimnieka gultas un stāsta par prieku un sauli, kuru smagos sāpju murgos tikko jūt no tāluma. Arvienu kā zelta acs ieskātās tumsā, pamirdz un aiziet. Kā balta roka sniedzas caur smagām dzelžu durvīm ar ziedošām rozēm. Bet kad tie atmostas un atver acis, neviena nav. Durvis cieti. Dzelžu bultes rūs kā rūsējušas cietās tērauda cilpās. Tik dvēsele deg pati savās slāpēs. Pati raugas savā spožumā, pati sildās pie savas uguns.
Aino Salminen bij paradusi piepildīt savas dzīves kailumu ar savādu sapņu spēli. Viņai bij īsta mākslinieces fantazija. Tā tērpa viņu karalienes purpurā un izklājās tai zem nogurušām kājām, kā kvēloši raiba austrumu sega. Tā izlēja siltu gaismas vizmu viņas pagraba tumsā un zīmēja uz pelēkām sienām kustošas zelta līlijas ...
Viņa arvienu vēlu pārnāca mājā, kad pagrabiņā jau visi gulēja. Tikai māte reizēm pamodās, nosēdās tai līdzās pie vecā galda un stāsti ja par savām bēdām. Bet tas ibij tikai tad, kad viņai nebij īres, ko samaksāt, vai citas kādas rūpes nedeva miera, Māsa, kura gulēja ar māti vienā gultā, arvienu bij smaga, dziļa miega pilna.
Vakarā Aino pa laikam bij pilnīgi viena... Viņa klusi aiztaisi ja durvis un nolika kaktā slapjās drēbes. Tad atsedza uz galda atstāto ēdienu un paēda tāpat ielas luktura maigi dzeltēnā gaismā, kura zeltīja viņas mīkstos, sajukušos matus, kamēr viņas profils kustējās pagraba krēslā.
Laterna jauca bāli zeltainas staru šķiedras pagraba tvanā, kā spožus liniņus pelēkā vadmalā, kura izgaro slāpējošu sviedru smaku ... Pēc vakariņām ilgi slīdēja caur pagrabiņu viņas klusā ēna ar maigo gaismas zelti jumu uz sajukušiem matiem, nododamās savādiem māņiem. Tik gurdenums dālijā viņas jūtas un vilka to gultā...
Bet šovakar viņas gurdenums nebija smags, bet patīkams, kā viegla nasta, kura mīksti spieda viņas locekļus. Kāds bij viņu noglaudijis ... Tas viegli izliekas, kad cilvēks tik ilgi viens pats runājis ar sevi un bijis sev vienīgais draugs... Tagad viņai bij tā, it kā viens no tiem glītiem bagātiem cilvēkiem, kuru miesas tā ikdienas ziepēja un glaudi ja, būtu nomazgājis pašu pelēko mazgātāju, un nu viņa sajuta visos locekļos saldu vieglumu.
Sirds krūtīs sita viegli un silti. Un ienākot tai bija svešs mitrais pagraba gaiss, kurā garoja divas lielas veļas baļļas.
Viņa nepalika tumsā, kā citiem vakariem, bet uztrauktām rokām iededzināja lampiņu, apgāza krūzi, uz ko miegā atsaucās māte, smagi apgriezdamās no viena pleca uz otra un murgos kaut ko muldēdama. ūdens klusi tecēja no galda, kā neredzama laime. Viņa ķēra pēc papīriņa un lasi ja desmito, divdesmito reiz. Māsa pamodās, piecēlās gultā sēdus, miegā atvērtu muti un mirkšķināja pret gaismu salipušās acis. Viņas bālais platais sejs biezām uzpūstām lūpām bija pilns zemes smaguma... Baļļās rūga pelēkie veļas loki, ievilkušies čaukstošās ziepju putās. Viss likās viņai tik svešs. Sirds krūtīs sita viegli un silti, viņa jutās kā no citas pasaules.
Aino izģērbās un nolika sev līdzās pie ielīkušās dzelzs gultiņas sūro sienas lampiņu un mazu spogulīti dzeltēnā koka ierāmējumā ar raibu taukainu stiklu. Atgūlusies viņa izlaida pelēkos matus pār krūtīm, kurās vairs nebija jaunības svaiguma. Kaut kas bij atplacis. Kaut kur slēpās neredzams vītums. Viņš ievilkās ādā, kā vaskis, — kā rudeņa dzeltēnums ievelkas liepas lapā, — un izlīdzināja rožainās bedrītes. Viņas sejā bij kaut kas plakans, nospiests, tā bija pelēka kā tvaiks, ko viņa elpoja; āda uz vaigiem bij asa un saskrēdājusi: par daudz
ilgi to bij glaudijusi dzīves rupjā roka. Bet acis bij pilnas laimes un izlēja pār ģīmi neredzamu daiļumu, kurš plūda gar deniņiem un klusi strāvoja plāno lūpu kaktiņos.
Viņa skatijās spogulī, — bet neticēja tam. Viņa nekam neticēja. Ne tam, ka viņa guļ savas mātes pagrabiņā aiz lielās baltās krāsns, kura cauru dienu tvīka un garoja, apkārta ar žūstošu veļu. Viss viņai te bija svešs, šovakar tā atdali jās no visa.
Tā nebija viņas māte, kas nemierīgi murgoja gultā un berzēja sūrstošās rokas. Un vai tā bija viņas māsa ar miegā atvērto muti, kura naktī bij pilna smaga noguruma, dienu rupja īgnuma: cirta
durvis, klaudzināja koka tupelēm un šņākdama pūta gludekli ? ...
Tik tēvu viņa atminējās aiz gadu miglas un mīlēja to kā sapni.
bija atstājis viņā augstāka cilvēka iespaidu ar savu cenšanās traģiku. Un ja tai kādreiz uznāca skumjas, tad viņa raudāja pēc tēva. Tas bija vienīgais cilvēks, pie kura viņa jutās dziļi saistīta. Kā dārgumu viņa glabāja tā zīmējumus atvilktnē un vecu izbālušu fotogrāfiju, uz kuras tas stāvēja kupliem matiem, vecmodīgā uzkreklā, platiem svārku atlokiem. Māte viņai bij stāstijusi, ka tas ienācis no laukiem, bet viņa neticēja to. Neticēja, ka tas bijis strādnieks ...
Viņam kaut kur bij bagāti brāļi un māsas. Ja ne te, tad Amerikā. Viņa arvien-u gaidi ja, kad ienāks pie viņiem pavecs cilvēks pilnīga auguma, bieziem sirmiem matiem un bārzdu, zilā uzvalkā, noliks uz galda spieķi un cepuri un izstieps pret viņiem savas mīkstās, baltās rokas: viņas tēva brālis!
Bet tagad arī tā bija labi. Viņa glaudi ja papīriņu, kurš gulēja tai uz krūtīm. «Viņš gan bija kāds doktors vai maģistrs... Kas viņš cits varēja būt? Tik skaists un gudrs cilvēks. Tik gudrs viņš izskatījās ...»
Viņa bij laimīga, un tai uznāca kāre pašai ar sevi sarunāties, kā viņa bij radusi savā nakšu vientulībā. Tā skati jās spogulītī un čukstēja, kā pati sevi pielūgdama: «Aino, tu esi skaista, lai saka, ko grib. Tu esi ļoti skaista, tik neviens tava daiļuma neredz ... Tu domā, tie tavi mati, pelēkie tie ? .. Hi, hi, tā ir tikai parūka, tikai parūka,» viņa runāja mirdzošām acīm. «Mazgātāja jau nevar citādu nest. Tev mati ir gaiši un kupli... Kupli, kupli... Ap galvu tikko var aptīt divas lielas bizes... Un tā nav tava seja! Tev nemaz nav tāda seja. Viņa ir balta, balta, sarkanām lūpām, sarkanām, kā sērmūkš-ogas. Viņas ir saldas, kā izsalušas ar asu kaislības rūgtumu. Saldas un rūgtas ...» viņa nogura pati no savām domām, it kā ilgi būtu skūpsti jusi savas sarkanās lūpas, un aizmiga laimīga ar mazo spogulīti uz krūtīm, aizmirsdama nopūst lampiņu, kura dziestot piepildi ja pagrabiņu ar sūru tvaiku.
Ritā, kad māte nāca celt Aino pie darba, viņa uzvilka segu uz vaiga un teica, ka neiešot: sāpot zobi, visu nakti neesot varējusi gulēt. Pirti bijis caurvējš: žokļus laužot pušu. Izlikās nogurusi,
rādija vārīgu seju. Jāiet esot pie ārsta un jāliek izraut, citādi nebūšot mierā.
Tā bija tīra patiesība. Viņai bieži sāpēja zobi, kaut gan reti tādēļ palika mājā. Māte tūliņ noticēja, un viņas zemei līdzīgā seja pelēkā lakatā ar zilgano apakšlūpu — palika vēl pelēkāka. Tā sāka taustīties pa istabu pēc kaut kā, kas varētu apmierināt meitas sāpes. Un kad tā neatrada nekā, viņa no-raisija no galvas savu silto vilnas lakatu, un Aino gribot negribot vajadzēja ļaut apsiet ar to vainīgo vietu — varbūt, ka paliekot labāk. Viņa spieda deķa stūri pie savām plānām lūpām, kuras loci jās nevaidamā smaidā, kā ķirzatiņas. Viņas galva bij kā iemūrēta mātes lakatā. Vaigi tvīka, acis nevarēja slēpt sava spožuma. Viņai bij tik patīkami justies pusnogurušai, pusslimai un dzirdēt ap sevi mātes soļus, kura rūkdama kustējās no viena kakta otrā un cēla augšā iemigušās lietas no nakts snaudas. Krāsnī sprēgāt sāka uguns, māsa cirta durvis un veļas baļļas pamodās ar miegainu šļakstēšanu. Ritmiski čīkstēja atkal veļa zem abu mazgātāju rokām. Un kamēr pagrabs pildi jās ar ierasto dienas troksni, Aino gulēja kā sasilusi kaķe mirdzošām acīm...
Viņas sapņu krāsas pamazām nobālēja. Tā domāja, kā ģērbties, — lielas izvēles nebij... Un tomēr, kas tad viņai trūka? Vai tai nebij tāpat, kā visām dāmām, cepure, virsjaka, — pat zaļš samta
maciņš tai bij . .1. Tik tad, kad viņas domas sāka tuvāk uzkavēties pie katras lietas, tai uzreiz izlikās par daudz gaismas. Tik nesaudzīgi kaila bij zilganā rīta gaisma! Tik smejoši viņa līda acīs... Tā uzmeklēja vismazāko traipu, vismazāko caurumiņu viņas nodilušās drēbēs un ņirgādamās rādija viņas nabadzības zīmes. «Kā, nu vai ar tādām drēbēm var iet? Vai viņš laidīs tevi savā istabā? ...»
Lakats viņu smacēja. Un tā sajuta parasto uztraukumu, kā uz darbu ceļoties: kad tik nenoka
vētos! Viņa uzlēca no gultas. Tik ar vienu viņa varēja līdzēties: adata un diegs!... Benzina arī
laikam nebija mājā... Viņa atvēra savas lādes velvēto vāku un uztrauktām rokām sāka kravāties pa savām drēbēm, jaukdama augšā vecu vītuma smaržu, kura nāca no kādām lādes dibenā iemestām sen izbalējušām puķēm. Viss izlikās tikpat izbalējis un iziris, kā šie sabirzušie ziedi. Jā, tai bij cepure, bet kad viņa izņēma to laukā, tā izskati jās sagriezusies kā vecs grozs. Lenta sadilusi, un abas katūna rozes nokārušās un melnas, kā nosalušas ... Virsjaka, kā viss, bija sen iegādāta un izgājusi no modes. Saliektiem āķiem, kuri vairs neķērās cits citā, vīlēm, kuras rādijā irstošus audus. Tikai zilā katūna kleita ar baltām zvaigznītēm vēl bija jauna un tīra. Tā bija šūta pēc modes, izpūstām piedurknēm un krūtīm, bet viss tas bija saplacis un saburzīts.
Viņai aizgāja visa priekšpusdiena, kamēr tika ar visu to kaut kādā galā. Un aizietu divas dienas, ja sirds nesistu stundas.
Tik cepure stāvēja uz galda kā krava. Viņai gribējās to samīt ar kājām, iesviest kaktā, bet nedrīkstēja atdoties savām jūtām. Ai, kā viņa ienīda šo ligzdu. Pirksti dega saraut un nosviest nobālušās lentas, bet bij bail. Acumirkli šai skrandu kaudzei priekš viņas bij nenosakāma vērtība. Bez cepures nevarēja iet. (Māsa gāja ar lakatiņu, tāpat kā māte, viņai bij tikai caura salmene.)
Vajadzēja apklāt ar kaut ko šo nabadzību. Tā skrēja uz bodi, pirka biezu melnu šķidrautu un Tika to trim kārtām ap cepures salīkušām malām...
Pusdienas tā neaiztika. Viņa nevarot ēst karsta. Viņa neko nevarot ēst! Viņai stipri sāpot, lai liekot viņu mierā.
Arī mātei ēdiens negāja pie sirds. Tā nopūzdamās piecēlās no galda un sāka krāvāt kurvī izbalsināto veļu. Tik māsa ēda daudz un vienaldzīgi.
Aino, beidzot saģērbusies, stāvēja pie loga un gro-zija galvu raibā spogulīša priekšā, te taustīdama cepuri, te matus. Par laimi spogulītis rādija tik neskaidri, ka viss izlikās labi. Seja bij balta, acis mirdzēja, cepure izskati jās tumša un viegla... Aino darija nemierīgu tikai mitrā pagraba smaka, kura nāca no viņas drēbēm. Vēl vajadzēja iznīcināt pēdējās zīmes, kas saisti ja viņu ar pagrabu, tad viņa būs tāda pati, kā «visas», tā domāja un nosarka aiz prieka par šiem meliem, kuriem uz reizes tā pieķērās ar sirdi un dvēseli.
Viņa izgāja un atgriezās ar mazu pudelīti par-fima, kurš smaržoja pēc lētām ziepēm. Attaisijusi korķīti, tā kāri oda sāji saldeno smaržu, tad ātri, kā gūdama, salēja to savās drēbēs, neatstādama sausu ne kurpju.
Pieri saspieda viegla reiboņa. Krūtīs iesitās karsts vilnis, kā medības sunim, kad to palaiž no saites. Viņa paņēma zaļo samta kulīti ar nodilušām puķēm un izgāja uz ielas.
Iela bij vēsa un tukša. (Jo dzīvāk Aino sajuta savas sirds siltumu.)
Ass vējš izdzina caur locekļiem tai vieglus drebuļus un sagrieza viņas drēbes, atsegdams melnās zeķītes vaļējās kurpēs. Ar šķidrā vasaras cimdiņā tērpto roku viņa turēja cepuri, kurai vējš draudēja noraut glābēju šķidrautu.
Caur debesim vēlās auksti mākoņi, kā zilgani tērauda rulli. Aiz viņiem kaut kas tuvojās satrie-cošs, kā krusa. Likās, ka varētu dzirdēt tālumā sniega šņākšanu. Gaisā bij aukstuma smaka. Kaut kas bij nomiris, un sastindzis gulēja zārkā. Visi gaidi ja tik, ka smiltis sāks birt uz kapa, lai aizietu un ieslēgtos savos dzīvokļos.
Aino turēja cepuri. Jakas piedurknes bij tik īsas. Aukstums gulās pie stulmiem, kā kaili spīdīgs šķēps. Viņas miesa klusi drebēja. Bet sirds sita silti. Kaut kas viņu vilka uz bulvara. Viņa jau tagad bij tāda pati, kā visas ... , kad zinātu greznās dāmas, kāds viņš bija, ruds kā rudzu roga un lokans kā bērzs. Lokans kā bērzs. Kurai no viņām tāds bij? Kurai tāds varēja būt? Tik viens bij visā pilsētā, visā pasaulē. Un tas bija viņai, viņai!...
Aiz melniem liepu žuburiem mirdzēja lielie spoguļu logi, atsizdami vēso rudeņa gaismu, šur un tur kustējās kungi melnos cilindros, slaikas dāmas dreijātām gūžām, ierāvušas zodus pūkainos boā. Zem daiļi izlocīta zīda vai samta griezās viņu mati. Vaigos sitās asinis, degungaliņi bij saspiesti zili. Viņas gāja ātri, mirkšķinādamas acis pret auksto vēju. Kas noplēsts bij lapsai vai caunei, plivinājās viņām uz krūtīm. Kungi bij siltos rudeņa mēteļos, valgi mirdzošām vilnas pūciņām... Sākot no dāmu gludi sagrieztiem matiem un kungu spīdošiem cilindriem un katliņiem, viss viņos bij tik gludi noslēgts, katra vīle bij jauna un silta, un visas tās tupējās cietā cienīgā saskaņā ar nopietniem un cienīgiem ģīmja pantiem, kā likās gandrīz neiespējams ‘šiem ļaudīm tuvoties; tik neizjaucama likās saskaņa. Bet Aino kas vilka viņiem klāt. Viņa nezināja, cik savādi te izskati jās uz gluda bulvara starp kungiem un dāmām ar melno sēru čalmu uz galvas, pie ceļiem pielipušiem katūna svārkiem ...
Samiegusi acis, viņa skati jās garāmgājējos un smaidi ja plānām zilganām lūpām. Tai gribējās pieiet vēl tuvāk, vēl tuvāk. Viņai gribējās kaut kādas fcīmes, ka ir tāda pati, kā visas. Lai šie cilvēki to apliecinātu. Jau labu laiku viņa grozi jās uz ielas •stūra ar jautājumu uz mēles ...
«Atvainojiet kungs,» tā skaiti ja stostīdamās, kā Skolniece, desmit, divdesmit reizes galvā atkārtotu frazu, turēdama savu čalmu ar baltā vasaras cim-diņā tērpto roku: «atvainojiet, kungs, es gribēju ‘lūgt, vai jūs nevarētu pateikt, cik tagad pulkstens?» Bet tas jau bij pagājis garām, kamēr viņas lūpas vēl 'skaitija pēdējos vārdus ...
Kaut kas viņai iedūrās sirdī. Sacēlusi plecus, tā sāka iet ātrāk, un vēsi tai slīdēja garām kungi un dāmas ar rudeņa vēju.
Viņa izgāja uz Fabiana ielas. Pulkstens katedrālē rādija dažas minūtes priekš četriem. Pēc brītiņa viņa stāvēja pie augsta nama no sirma Somijas marmora, dziļām tumšām durvju alām un viegliem, gaišiem logu balkoniņiem. Viņai krita acīs liels četrstūrains akmens atlūzušiem kristāliem, kurš
izskati jās kā pelēka ūdens piesūcies sniegs. Viņa noglaudīja to ar roku un paskatījās augšā, tad vēra dzelzi kaltās ozola durvis ...
VII
Pēc nepilnas pusstundas saburzītu un sajukušu Viņu izbīdi ja uz trepēm. Sasarkusi viņa grozi jās vēl un gribēja ko runāt, bet dzeltēnās oša durvis jau Nodrebēja un atslēga sakoda zobus.
Smacējošs karstums kāpa viņai deniņos. Zelta desmitmarku gabals dedzināja viņai roku.
Acīs tai palika tumšs, un viņa dusmās koda ar 'zobiem dzeltēno metālu, kā suns koku, ar kuru viņu sit...
Konvulsija pārgāja, iesāpējās piere un kakla dzīslas ... Zelta gabals smiedamies dejoja uz trepēm. Acis bij pilnas nespēcīgu asaru. Grīļodamās viņa Pogāja dažas trepes un atspiedās uz mergām, lai pārvarētu nogurumu.
1 No otra stāva dzīvokļa iznāca māte ar baltu lakatiņu, kā sniegu, uz galvas un tukšu veļas kurvi rokā.
Ieraudzījusi meitu, viņa domāja, ka tā nāk no Zobu ārsta.
«Nu, kā nu ir? Vai izrāva? Vai daudz bij jāmaksā?» viņa nākdama čukstēja.
«Ak liec man mieru!»
Māte ieskati jās tai sejā. Viņas lūpas loci jās un žods drebēja no aizturētām raudām.
«Vai tev vēl sāp?» māte līdzjūtīgi jautāja.
«Jā, sāp...» Viņas slīdēja lejā. Aino — bāla, tumšiem, aizvērtiem plakstiņiem.
Uz pēdējā pakāpiena kas sārti ievizējās.
«Nauda,» māte noliekusies pusbailīgi, puspriecīgi čukstēja.
«Neņem, tu nedrīksti ņemt — tā nav laba nauda!...» Aino rāva viņu aiz rokas, un zelta gabals skanēdams dejoja pa koridoru! Vēl aiz durvīm viņa dzirdēja tā auksto skaņu.
«Es jau negribēju viņu piesavināties,» māte apvainota runāja: «tā tu nemaz nedrīksti no manis
domāt. Vajadzēja atdot mājas sargam, varbūt, ka kādam ir izkritis... Tu ar’ nezini, ko dari ar savām sāpēm.»
Tad viņai palika Aino žēl, un tā sāka mīļi pļāpāt kaut ko, lai novērstu sarunu uz citām lietām.
«Es nupat biju pie studenta Bergboma ar veļu. Ak, kas tam kungam ir par veļu. Krekli no zīda miesas krāsā un no tīrākā holandiešu audekla. Laikam ļoti bagāts cilvēks. Reiz bija palikusi kreklā dzintara poga. Es viņam aiznesu to un viņš man iedeva veselu mārku. Ļoti smalks un devīgs kungs ...»
Viņas izgāja uz bulvara. No kafejnīcām un bodēm plūda ārā publika un slinki slīdēja pa ielu. Aiz spoži baltām apkaklītēm grozi jās pilnie, sārtie pilsoņu kakli.
Vecā mazgātāja atdzīvojās. «Vai nē, meitiņ?» viņa raustija Aino aiz svārkiem: «pie pilniem kak
liem der labi zemas krāgas? Vai nē? ...»
«Redzi, tur maģistrs Leino, īsti smalks un gudrs kungs, tam ar es mazgāju ...»
«Un advokāts Koskinens...» Aino skatijās garāmgājēju sejās un visi tai likās pazīstami. Un tā klusi runāja līdz mātei: «Un to es mazgāju un to es mazgāju ...» Un tā juta, ka caur viņas rokām slīd svešas miesas vienaldzīgas, kā akmeņi — šo slīdēšanu, kas atstāja viņai tikai netīrumus. Viņa nevarēja palikt starp šiem cilvēkiem, it kā tie viņai būtu ko nozaguši. Un tumšas naida jūtas piepildija viņas dvēseli. «Nāc, nāc!» viņa vilka māti nost no ielas. Tās ieklupa pa akmens vārtiņiem Kaizaniēmi dārzā. Vējš sagrieza viņu drēbes un sacēla gaisā veselu putekļu mākoni ar retām rūsganām lapām, it kā gribētu apklāt viņas ar gružiem un dziestošu rudens zeltu.
Pret ziemas pusi izklājies gulēja melns mākonis, kā lāča āda.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks