Miesnieks
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Vairāk gadus atpakaļ kādā pilsētā ar diviem tiltiem dzīvoja miesnieks Jānis Baltiņš.
Otrā pusē uz upes krasta paceļas torņi un spīķeri, un augstas ēku un uguņu rindas, šai pusē, uz upes zemā krasta dzīve pieplakusi zemās, vienstāvu mājiņās, sarkaniem dakstiņu jumtiem, uz kuriem, fabriku skursteņi vērpj savas melnās dūmu kodeļas. Un tādēļ gar sarkaniem jumtiem velkas bieza kvēpu vīle.
Šai malā dzīves soļi ir smagāki, viņas elpa dziļāka un ilgu slāpju pilna. Te dzīvo darbs un dzīves prieks, kurš slauka nosvīdušo pieri un pāri ugunīm un dūmiem ceļ uz augšu pieputējušās acis. Ritenis griezdamies palīdz dienai aiziet un panest viņas rūpes un slāpes. Cilvēks dzen darbu un darbs cilvēku — verga spēle, kura sien augumu pēc auguma. Diena un nakts te ir kā ritenis, kam viena puse balta, otra melna. Viņas nozīme ir: uz baltās puses uzgriezt melno. Redzēt, kā laižas gar acīm spieķu rindas un gaidīt melnās miera strīpas, kad var atlaist nogurušās rokas. Jo naktij pašai ir sava griba: rats nedzirdami griežas tālāk, līdz parādas atkal žvingstoši baltie dienas spieķi un sauc rokas pie ierastiem kliņķiem.
Krasta nomaļākā ieliņā ir miesnieka Jāņa Baltiņa nams — tāds, kā visi, nelieliem sešstūrainiem logiem un saskrēdējušu dakstiņu jumtu. Priecīgi viz atsprāgušie dedzinātā māla gabali, uz zaļas izkārtnes — melns bullīts dzeltēniem ragiem un atvērtās durvīs un logā izģērbtas lopu miesas: jērs ar zilganu ādiņu, ruds, noskūts cūkas purns.
No fabrikas gar malkas dārzu nāk šauras laipas. Uz nelīdzeniem dēļiem ir melnas pēdas un arī bodes trepju trīs pakāpieni pa dienu paliek melni, lai gan ik rīta tos kaisa svaigām zāģu skaidām.
Kaimiņos ir zemē iegrimusi smēdīte, izrūsējušiem loga gabaliņiem, traktieris, kurš atdzīvojas tikai sestdienas vakaros, sedlinieka bodīte ar bālu misiņu un melnas ādas smaržu, kāda iebraucama vieta un viss, kas tādā nomaļā ieliņā mēdz būt. Kamēr aiz strīpainām malkas kaudzēm ir redzams fabrikas skurstenis kā sarkana lakas stanga nodegušu galu, tikmēr te ir Baltiņa bodīte — tik bullīts uz izkārtnes pagājušo pavasari pārkrāsots — tam ragi bij zaļi, šim ir dzeltēni un zariņš mutē.
Rītā agri, kad pagalmā vēl ir migla, Baltiņš iznāk rozā blūzē, kā maisā un baltā skotelē, un ap viņa spalvainām rokām apsitas silta lopu elpa. Pie sli-tiņas tie gremo snauzdami, un viņu lielās acis mirdz kūpošās garaiņās kā dūmaini topāzi. Vienu pēc otra tos atraisa un tie iznāk, kūtri un vārīgi likdami uz akmeņiem atspiestās kājas. Viņus nostāda slīpā akmeņa renē. Viņi nesaprot kādēļ te jāstāv, jo priekšā nav ne siles ar izgraustu malu, rūgtu garozu un sutinātu zālīšu smaržu, par ko viņi domājuši nākdami simts verstu garo ceļu, nav pat ne ūdens spaiņa, ar sēnalām noķepējušām stīpām. No renes nāk nejauka smaka, muskuļi raustas uz krūtīm, acis ieplēšas līdz baltumiem un purslas izgrūž garu nopūtu... Puisis ar varu ierauj priekškājas renē, pēc tam ar celi iegrūž plato pakaļas sānu. Tai brīdī apsitas ap Baltiņa rokām silta dvaša, un viņš laiž uz mēmās pieres ierasto nāves sitienu.
Lops krīt uz ceļiem, puisis ātri kā zaglis metas klāt pie platām kakla lēnēm, un nazis klusi un ātri dara savu darbu.
Pabeidzis sētā, Baltiņš iet veikalā, dala, sver un pārdod. Tā strādā viņš katru dienu un nekad viņam neienāk prātā, ka tas nedara tā, kā vajag. Uzliektu kaklu, uz kura mati jau metas sirmi, priecīgi vērīgām acīm, tumši sarkaniem vaigiem, kuri jau mānāmi atkārušies no mutes un zoda — viņš skatas pircējos un savā darbā. Un visā viņa gaitā ir akla un klusa padevība. Ko rītā kauj, pa dienu šķeļ, liek sālīt, žāvēt un, kad vaļa, no atlikušām ribām atraisa un atšķetina muskuli pēc muskuļa. Tā zem viņa pirkstiem sadilst tūkstošiem dzīvību ... Baltiņš ir priecīgs, vesels, mierā ar ļaudīm un naudas gabaliem, kas apsvīst viņa pirkstos ar pelēku tauku kārtu.
*
Bet Baltiņa dzīvē ir arī otra puse, tāpat kā naudas gabalam: Jo lielāks skaitlis, jo greznāka zīme. Jo vairāk naudas gabalu Baltiņa lādē, jo glītāka un ērtāka tiek viņa dzīves otrā puse.
Ikkatra lopa miesā ir apslēpts skaitlis, ko vajaga uziet.
Bet ko nerāda raksts, to rāda ozola zariņš. Baltiņa šauros logus līdz pusei aizklāj smalks linu aizkars, kurā veikla rociņa izvilkusi krustus, kā vieglas vagulu Ūsiņas un kantainas kārava acis. Pakāpušās uz galdiņiem saules pusē spiež gandrīz rūtis ārā mirtes žuburainas, fuksijas sarkanbaltiem ziedu pulksteņiem un slaikas rozītes šauriem maigiem ziediem. Bikla efeja taustīdamās stiepj griestos savu tumšo, jūtīgo zariņu. Lieli un mazi zilgani dedzināti un sarkani māla podi — viņu ir tik daudz, ka Baltiņa kundze sūdzas savam vīram: vajagot lielāku logu, viņa nezinot, kur savas puķes likt.
«Lielākus logus, lielākus logus.» Baltiņš domā, dala, sver un rēķina.
Ko naktis negulēdams skrējis pa tirgiem, ko mircis rudeņos uz dubļainiem lielceļiem: nu ir jau kas ko paskatīties. Ieejiet «zālē»: kādu sedziņu tur nav un ķiseniņu — uzliekamie un paliekamie. Kādas galviņas tik nav uz kumodes un krāj kastīte, smaga cūciņa no rožu sarkana māla. Pie pusdienas Baltiņš sēd zilā vestē un vaļējās aprocēs, kurās svabadi kustas viņa lielās rokas.
Līdzās kuļina kājas zem galda viņa septiņus gadus vecā Kātiņā, velk karoti gar vaigiem un runā, runā ķērkstošā balstiņā, kā no ligzdas izkritis strazdēns.
Galda galā sēd Baltiņa kundze, gadus piecpadsmit jaunāka par viņu pašu. Viņa nav resna, kā miesnieka kundzei pieklātos un tikai tagad sāk griezties pilnumā. Bet viņas pilnums vēl ir svaigs, kā balts rācenītis melnā purva zemē. Viņai nav daudz vairāk par trīsdesmit, ir tādas pat dzīvas acis, kā meitēnam, gaiša piere, kura ātri piesarkst, pasarkani mati un pelēka dzimuma zīmīte vaiga kaktiņā. Mazas rokas, kuras arvienu ir drusku apsvīdušas, kā viss šai namā, kur katrai lietai un katram kaktam ir iedzīvota smaka. Bet kā tik neprot šās rokas", kādas dzijas izvilkt un kādas cilpas mest. Sedziņas un paklāji — tā visa ir viņas gudrība.
Ceturtais pie galda ir zellis Augusts, garš pilsētnieks slaikiem locekļiem, baltsarkanu seju un bāli zilām acīm, jauns un lempīgs, kā guLbēns. Viņam gadu pāri divdesmit, šī otrā vasara par zelli, četrus gadus viņš audzis un mācij ies Baltiņa sētā. Un zin jau visu spriest un dažreiz pat runā pretim saimniekam ar mānāmu pārākuma smaidu: viņš vērtē to bulli pusotra puda vairāk, viņš grib derēt, ka tā govs iznesīs tik un tik — un dažreiz izrādās, ka viņam taisnība. Tas dara viņu laimīgu un lepnu. Viņš uzpūšas un runā pār visu sētu un izlaižas pie stenderes ar cigāriņu zobos, pārlicis vienu pār otru savus garos, slaidos ceļus. Viņš tausta un spaida atvestos lopus tāpat kā Baltiņš un saka: «Es lieku savu galvu ķīlā, ka tur nav ne septiņu pudu» un nekad neaizmirst to Baltiņam atgādināt, šīs sarunas turpinās arī pie galda. Ar vārdu sakot, Augustam netrūkst jaunas pārākuma apziņas un patīkama skarbuma. Mājā Augusts ieņem noteiktu vietu, ir visur otrs no saimnieka un traucas pat ar plecu to pie malas pabīdīt (kur var) — tikdaudz prieka un pašapziņas ir viņa rokās, un saimnieks labprāt uzļaujas viņa spēkam.
Tāds jauns un lielīgs ir Augusts, iet šūpodamies un, kā liekas, stiepjas vēl arvienu garumā.
«Vai, vai, Augusti» kundze smejas, kad viņš, iekšā likdamies, kādreiz nosit pieri pie palodas: «Cik liels jūs gribat augt? Tad jau vajadzēs priekš jums jaunas stenderes likt, jūs jau nemaz vairs nevariet salocīties.»
Bet Augusts smejas un nosviež uz krēsla cepuri ar apsvīdušu ādas širmi. «To vajadzēs gan, kundze. Vajadzēs arī griestus augstākus. Redziet — un es vēl gribu augt» — viņš ceļ roku pār galvu.
Pa mācekļa gadiem kundze Augustam ir bijusi ļoti laba. Balts palags, silta sega, dažreiz arī kāda maza dāvaniņa: kakla saite vai cimdu pāra — viss tas viņam ir bijis.
Kundzes tuvumā Augustam daudzreiz uznāk savādas jūtas. Vēsma, kura nāk no viņas rokām, no pleca, kad tā pagriežas, ir tāda, ka Augustam gribas likt galvu viņas klēpi, apturēt viņas balto rakstāmo adatiņu un sūdzēt kaut ko, kaut arī nav nekā par ko žēloties varētu. Bet kundze ir tik tālu, un tumšā priekšnamā, vai gultā izdzēsis sveci, viņš nopūšas viens pats, kā bullīts priekš kaušanas.
Ir ari citādi. Kad pēc vakariņām kundze izlaiž uz galda savus kamoliņus, Augustam nekur vairs netīkas iet un nekā vairāk nevajaga. Un lai gan kundze pastāvīgi zobojas par viņa neveiklību un priecājas, ka viņš dusmojas un sarkst, nezinādams, kur likt savas garās rokas un kājas — starp viņiem pastāv laba saticība. Baltiņš klusu priecājas, ka izaudzējis sev tādu palīgu un domā uz svētkiem dāvināt viņam zēģelgredzenu ar lielu zilu akmeni, kādus labprāt valkā miesnieku zeļļi un komiji. — Tā paiet dienas siltā pieticībā. Ja akmens krīt uz ceļa, to pasper ar kāju, un atkal dienas iet.
Plata upe šķir krastus spēka pilnā mierā. Kā ūdens putns, izplētis spārnus ar stingriem plecu kauliem, uz kuriem mirdz baltas putu pūkas. Kur noslēgts viss mūrā un akmeni, upe viena ir vaļā, un viņas straume ir atsegta krūts. Katrs elpas vilciens, ik vilnis ir redzams. Tāpēc pilsētnieki viņu mīļo un kad istabas paliek šauras un katrs kakts liekas pie-svldis ar siltām atraugām, tad upe atvēsina apmauktās pieres un rauj viņus līdz ar savas straumes spēku kādu gabalu. Ja viņas nebūtu, pilsētnieku dzīve būtu daudz bālāka. Bet varbūt tad arī pilsētas nebūtu.
Kā vējš, garām skriedams, sagriež drēbes un rokas uz to pusi, uz kuru viņš iet, tā upe, garām iedama paceļ daža pilsētnieka domas un sapņus. Tas jūtas siets pie straumes, kura sākas kaut kur nezināmos kalna avotos un beidzas jūras tālumā. Tik tālu aiziet viļņi. Viņu baltās muguras kust vēl aiz tiem ziliem plauktiem, uz kuriem vakars noliek savus zelta traukus. Un līdzās savai mazai dzīvei ikkatrs vēl klusu, daudzreiz pats tā nezinādams, dzīvo līdzi upei. Priecīgs, kad var atstāt kaktu un, ja ne vairāk, — paskatīties un līdzi vilnim atvilkt elpu.
Gara zelta spalva aiz skursteņa dūmiem viz tālumā uz tumšiem viļņu robiem. Viņas maigās pūkas šūpojas un maiņas: var redzēt, ka viņai pāri iet vakara vēsma. Un pārīts, kas stāv uz krasta aiz tukšām tirgus būdām, uz kuru netīri pelēkām lūkām sarkst norūsējušie eņģi un kungs, kas gaida omnibusa — nopūšas nezin kādēļ; un dažs labs vēl apstājas un nejūt zem kājām cieto, netīro akmeņu kādu brīdi. Un pilsēta aizdegas bālās un bāli zaļās vakara ugunīs, kā viegla un skaista pasaka. Krasta augstais loks ar torņu spicēm, ēnu rindām un klusām, skaidrām uguņu akām izskatās vieglā krēslā, kā izlaists brīnumputna spārns, zem kura spalvām deg zelta olas. Un kā domīga mūzika uz rupjas vara stīgas iet caur krastu vakara dunoņa.
Pār upi ved divi tilti. Viens — koka — guļ zemu ūdenī uz sarkanām tērauda laivām un braucot šūpojas un skan. Otrs karas augstu tumšā stieņu lokā. Vilcienu ātra dārdoņa, ratu un ķēžu takts, strauja skursteņu elsa un sliežu dūkšana nāk no turienes, un vējš vērpj caur tilta margām garus dūmu pavedienus no tām kuplām vārpstām, ko dvesdams izmet tvaiks. Ir pelēkas un melnas, kā Sibirijas lapsas ar zelta akotiem ... Visu to Baltiņam patīk redzēt un dzirdēt, kad tas vakarā, aizjūdzis savu pelēko zirdziņu ar asām jūtīgām ausīm, vieglos kurvja ratos izbrauc pastaigāties. Viņam līdzās sēd sieva un Kātiņā, nerimstoši grozīdamās ar plato salmu cepuri, kuras lentai vējš neliek miera. Tik daudz ko rādīt, brīnīties, smieties un izsaukties. Meitēns grozās, it kā šauros maigos plecos tam būtu ieliets dzīvsudrabs, un salmenes vieglā mala berzējas abiem braucējiem ap rokām.
Tā berzējas zivtiņa pie veca akmeņa, izmezdama viņa sūnā pa sudraba zvīņai. Vismīļākā tā Baltiņam, kurš sāk manīt savā lielā miesā jau vecuma smagumu. Aiz tukliem plakstiņiem sakāpj silts valgums. Ar mazo runājot — viss viņam otrreiz jauns. Pelēcīt’s tek viegli, kā apkārt skatīdamies, te uz vienu, te uz otru pusi pagriezdams savas jūtīgās ausis. Un tilts zem viņa kājām šūpojas un skan. Upes vidū braucēji ievelk elpu un līdz ar garo ratu un gājēju rindu līgojas vakara putekļos, kā uz vieglas zivs muguras.
#
Ielas galā ir maizes bodīte. Uz trepēm sēd pelēks kaķis, mirkšķina acis un, izliecis kupri, glaužas pircējiem pie kājām. Tie ir bērni, kurus sūta pēc maizes: meitēns ar groziņu mātes lielā lakatā, puika ar cepurīti uz pakauša, kurš iet tikai teciņus. Ir arī tādi, kas vēl baidas no kaķa un nedrīkst iekšā iet, ja runcis gaida uz sliekšņa, draudoši izslējis kūkumu. Tad durvīs parādas laipna māmiņa baltu matu šķirtnēm gar vaigiem melnā lakatiņā un saka: «Nāc vien iekšā, kaķis labs, nekodīs. Ķic, kaķi!..»
Logā ir olu groziņš un brūni nodeguši maizes galiņi. Kliņģers uz izkārtnes gluži izbālējis un arī vārdu nevar salasīt, bet bodīti katrs zin, jo te var dabūt labu maizi. Visu cep laipnā māmiņa, kura mīl izrunāties ar pircēju un dod bērniem no skārda dozes dzērveņu konfeti par nākumu!
Te dzīvo Baltiņa draugs — Tiltiņš — pamazs vīriņš, garu sirmu bārzdu un biezām bargām uzacīm, zem kurām slēpjas mīļas zilas acis. Un vienmēr ir tā, it kā viņš ar saviem uzačiem gribētu biedēt, ar acīm teikt kaut ko mīļu — tik silts ir viņa skats. Tiltiņš smēķē pīpi ar garu lokanu kātu, savelk uza-čus un saka: «Jā, kas labs, tas 1-abs.» Par labumu gan gādā sieva, kurai ir apbrīnojami čaklas rokas. Pats viņš vairāk tūļojas ar pīpi, mīl lasīt vecā bībelē, līdz uzačiem nogrimis dūmos. Bet bībeles vārdus neizlieto priekš sodīšanās, kā citi veči, kas izbaudi-juši zemes rūgtumu. Viņš par daudz ieradis dzīvot lielās krāsns siltumā un maizes smaržā. Viņš nekā nesoda un viņa beidzamais vārds paliek vienmēr: «Kas labs, tas labs.»
Sestdienas vakarā kādreiz Baltiņš aiziet tur ciemā, un Tiltiņa kundze laipni iebīda viņa plato muguru no bodes dzīvoklī. Uz galda, uz krēsliem un grīdas — visur apaļi silti maizes kukuļi. Smaržo milti un jauna garoza. Pretim nāk Tiltiņš vestē, laiž dūmus bārzdā mīkstām lūpām un saka: «Nu, kas labs, tas labs.» Tāpat maigi iebīda viņu otrā istabā un nosēdina vecā ādas lēnkrēslā, kuram uz visām pusēm iznākuši sari, kas dažreiz nepatīkami kutina zem ceļiem. Uz galda atrodas pudele ar dzeltēnu zāļu šņabi, kuru Tiltiņš pats taisa ar dedzinātu cukuru un ķimenēm.
Skābs gurķis uz māla šķīvja. Viņi uzkož, iedzer un runā šo un to, pie kam Tiltiņš lieto salīdzinājumus no bībeles. Beidzot izšķiras iesiluši, un Baltiņš tur Tiltiņu par savu labāko draugu.
*
Tik ilgi koku cērt, kamēr viņš sāk šūpoties un krīt. Tik ilgi Baltiņš ir sitis pa lopu mēmām pierēm, kamēr iesitis robu pats savā sirdī. Lūk, viņš sāk manīt, ka ir pārvērties un ka arvienu tālāk kas notiek ar viņu. Jauns būdams, Baltiņš visur nesa līdz miesnieka nazi. Tagad tas no viņa kaunas. Iedzērušu zeļļu barā viņš nekad nebij pēdējais. Un kad šeņķī vai tumšā ostmalas ieliņā, no sestdienas nakts dzīrām mājā nākot, satikās ar jūrniekiem, vai korķu griezējiem, kas ķildas meklēdami stājās viņam ceļā — tas ātri un nemānāmi sazīmēja dažam plecu vai sānus. Nazis viņam toreiz bij arī mežonīga spēļu lieta. Un nu — Baltiņš nevar vairs mierīgi dzirdēt, kā ieņirkstas pieres kauls, kad cirvis krīt. Viņš dara visu tāpat kā agrāk, tik pats vairs nav tas, kas bijis, un citādas jaunas un nedrošas jūtas pavada viņu uz katra soļa. Cirvis, kuram uz apsvīdušā kāta nospiedušās pirkstu zīmes, nazis ar vara riņķi, — dienu no dienas viņš ir cilājis tos bez kādām domām. Un nu, kad paskatas, paņem rokā, viņam kaklā iespiežas kā kumoss. Kluss riebums pavada viņu pie darba.
Baltiņš ir kājās tikpat agri no rīta un tāpat uzlīcis iet visu dienu un rūpējas un rīko, kā ieradis. Neviens nekā nemana. Tik šur un tur pieskaroties viņā paspīd citas jūtas, kuras tas pats vēl nesaprot. Baltiņa balss ir kļuvusi klusāka un vērīgāka. Viņš vairāk klausas un tam vairs nepietiek, darbu rīkojot, runāt caur istabu un pagalmu un dzirdēt tikai savu spēku. Cik labi viņš tagad saprot katru sāpju skaņu un to mēmo bezpalīga izskatu, kāds ir cietējā sejā. Un kad šuvēja Anna Krēsliņ ar nodzeltējušu rociņu, saturēdama uz krūtīm visās dzijās izdilušu vilnas lakatu, acis nolaidusi sniedz viņam pār galdu rēķina grāmatiņu — viņš pieraksta un pamāj ar galvu tikpat laipni kā visiem un nesaka ne vārda par parādu. Viņš redz, kā tā nobijusies, cik katrs solis viņai kauna un sāpju pilns.
*
Baltiņa kundze sāk pamanīt, ka vīrs vairs nav tāds kā agrāk. Viņš ir palicis svešādāks, maz ēd un pie galda bieži glauda Katiņas gaišo galvu. Viņa redz tā lielos pirkstus drebam. Visa Baltiņa sirsnība izplūst uz bērna. Ar sievu viņš ir labs, kā arvienu, bet ierastos vārdos viņa nedzird vairs tā kā agrāk. Vai viņš ir slims? Piere ir dzeltēna un sāk parādīties vaigu kauli.
«Kas ar tevi ir? Tu jau acīm redzot sāc izkristies. Vai tu esi slims?» Viņa kādā vakarā, izģērbdamās, gandrīz dusmīgi saka.
«Nezinu, nezinu, kas ir,» Baltiņš, uz gultas malas sēdēdams, apkampis plaukstām seju, spiež acis cieti; un pie pirkstiem tam līp siltas asaras.
«Būtu gājis pie ārsta,» sieva līdzās nosēzdamās ar klusu nepatikšanu saka.
«Jā, jā, būs jāiet pie ārsta. Nu, gan jau viss būs labi. Es, laikam, esmu drusku slims,» — Baltiņš saka, atspiedis asaras.
Trīs gadus kāpurs barojas tumsā. Ceturtā gadā viņš pamana sauli un vārīgi kūņojas uz augšu. Uz muguras tas nes salipušus tauriņa spārnus, kā plaukstošas lapiņas, kuras atvērsies saulē. Taustīdamies viņš šūpojas augšā starp tumšiem zemes piķiem, un viņa pirmos soļos ir nevārība un sāpes.
Gandrīz tā ir ar Baltiņu.
Ir rudens. Kādā rītā, saģērbies, Baltiņš iziet pagalmā, padarīt ierasto darbu. Miglā viz sētas ķieģeļu pīlāriņi. Lieveņu jumti ir tumši no rasas. Kaut kur aiz viņiem ir saule, un augšā rīta puse mirdz, kā bāla smilts. Lopi ir nolikušies rīta snaudā un pūš gari un smagi. No valgiem mūļiem nāk garaiņas. Citi ir nogulušies un pievēruši acis, un skaidas un salmiņi dejo ap viņu purniem.
Augusts, atslējies zem lievenīša, pīpē cigāriņu. Cepure ar tumšu ādas širmi dziļi uzmaukta uz acīm. Viņš tur rokas zem skoteles, un sejā ir rīta saīgums. Dienas strādnieks Pūce, mazs, nadzīgs vīrelis, šauru un saspiestu seju, no kuras redzams tik asais deguns, uz trepītēm pakāpies, met striķus cilpā. Baltiņš nāk nedroši, kā kaunēdamies. Viņš pat nepaskatās uz lopiem, un kad Pūce sāk mētāt rokas un lielīt kādu govi, kura iznesīšot vismaz divdesmit pudu, — viņš nolaiž acis un cieš klusu. Acīm redzot, kungs nav pie laba prāta. Bet viņš izvelk Pūcēm labi pazīstamo cigāru maisiņu, viņi aizpīpo, un Pūce liekas mierā, jo cita nekā viņam nevajag.
Baltiņš skatas apkārt, bet viņa acīs vairs nav parastās priecīgās vērības. Viņa skats gurdeni slīd gar lietām, kā nepazīdams. Citus rītus viņš ātri uzmeta acis: naži, cilpas, kaujamie soli, visas lietas viņu pazina un atbildēja uz pirmā skata: jā! šorīt Baltiņš tūļojas un nezin, ko iesākt. Pa ieradumam viņš paņem ciri un nedzird, ko Augusts saka. Kad atskan parastā nopūta un apsvīst roka, tas liekas aizmirsis, kādēļ te stāv. Un Augustam vajaga at-
gādināt: «Sāk nu, kungs, sāk!» Baltiņš nomet ciri. «šodien, August, man nav droša roka. Es laikam neesmu vesels. Un uz pilsētu arī bij drusku jāaiziet. Sāc tu, August,» viņš kā atlūgdamies saka. — «Ā, laidiet ar’ izprovēt roku!» Augusts rāda zobus, ieplēšas un uz platās pieres krīt ātrs un drošs sitiens.
Baltiņš stāv istabas vidū baltā kreklā un ņemas aizpogāt grabošas aproces un nevar. Jāiet pie ārsta. Stipri spiež mugurā un sānos. Viņš elpo ar atvērtu muti un nevar aiztaisīt podziņas. Liekas pavisam nokusis jau, kad iznāk sieva ar jaunu mutes lakatiņu un cimdiem. Ātri saviem dzīviem baltiem pirkstiem viņa saspiež aproci un iekniebj bronza podziņu ar pistoli.
Baltiņš atsvabināts noglauda viņas plecu, uz kura uzmests tikai adīts lakats un izjukuši mati, kurus vēl nav spējusi piekopt. Bet kad Baltiņš grib atņemt roku, tad podziņa ir ieķērusies kādā dzijā un gandrīz ar bailēm viņš redz, ka lakats nāk līdz, atsegdams sievas balto plecu un kakla dobīti. Un atkal sievai vajaga viņu atsvabināt. Viņš ir tik nevarīgs kā bērns. Viņa lielā miesa liekas pazaudējusi visu savu veiklību un apziņu. Liekas, ka viņu varētu sapīt diegā... Klusu dusmodamās par vīra neveiklību, Baltiņa kundze uzliek viņam uz krūts savas rokas ar melnu kakla saiti. Mirtes stāv klusi uz apsvīdušā loga, uz kura augšējās rūts atspīd smilšu bālums. Kundzes kailie elkoņi kustas ātri un veikli, viņai vēl ir dzeltēni rožainas bedrītes. Viņa stāv atvērtām krūtīm, galvu nogriezusi sāņus, jo no Baltiņa mutes nāk smaka. Baltiņš skatas un domā: «dzīvot, dzīvot.» Sieva savelk lentu un pagriež viņu pie spoguļa. «Nu, ko es tur skatīšos, labi jau ir,» viņš nemierīgi saka un nogriežas. Netīkas redzēt novītušo seju, kur katrs pants karājas, kā nosalusi lapa pie slapja zara, — netīkas redzēt iekritušo acu un nodzeltējušo plakstiņu.
«Bet tā kā tu izstāsti visu, kā tev ir un kas tev sāp. Sākumā jau vienmēr var līdzēt, ja tik dakteris zin, kāda vaina,» sieva saka, pamanijusi nepatikšanu viņa sejā. Uzliek roku viņam uz krūtīm, noglaudīdama uzkreklu un aizturējusi elpu, pieduras ar savu sārto muti pie viņa ļenganām lūpām.
«Gan jau gan,» Baltiņš saka, nogriezdamies un ievelk dziļi elpu.
Sataisijies Baltiņš iziet uz ielas. Ir vēl agris. Smēdītē kā no apakšzemes nāk āmura sitieni un bāla uguns daļas ogļu pelēkos rūšu gabaliņos, kuri drebēdami dūc laktai līdz. Bodīte ir tikko atvērta, un pārdevēji stāv durvīs un visiem brelokiem (dažam karājas pat balts sudraba medalis, kā rīta mēnestiņš, nezin kam par godu kalts un kā iemīts). Pār ielu pāriet šuvēja sarkanā blūzītē un melnos šauros svārkos, puskailām rokām, kurās kūp balta tējkanna ar māla puķīti. Pie kādas mājeles vārtiem ir veca zivju sieva ar saviem ratiņiem un ar brūno, noķepējušo roku ber otrai tādai pat vecai un nodzeltējušai sievai reņģītes sarūsējušā stopā, kā sīku sudrabu. Visu to Baltiņš ievēro ar sevišķu prieku.
Ejot viņš jūtas tīrs un svabads, kā svētdienā. Katra dzīves zīme, ko viņš redz: kaķis uz loga aiz puķu podiem, sunītis uz bodeles trepēm brūniem uz-ačiem un vērīgi saliktām kleinām kājiņām, kuram nāsis raustas no rīta smaržas, brūža puisis, noliecis zili sarkano kaklu zem melnās skoteles^siksnas, veļ alus mucu pagrabā, — viss tas viņu patīkami uzbudina. Mugurā spiež, ceļa gali dreb un gribas dziļi atvilkt elpu, bet tas viņu netraucē, it kā ar nodomu tas gribētu aizmirst visas lēkmes. Caur rokām iet savāds siltums un trīsas, zosu āda duras un salst, bet tas dara viņu vēl jūtīgāku un vērīgāku. Kājas liekas ārkārtīgi resnas un smagas, bet viņš iet viegli un pats nemana savu soļu; tik uz tilta drusku apstājas un atspiežas pret mergām.
Kā gribēdams izbēgt no sava šaurā sāpju kakta, kur tik tuvu paša liktenis, viņš pieķeras visam, ko satiek. Viņa dvēselē ir pamodušās asas neparastas slāpes — bīda to iekšā ielas drūzmā, kur veseli un priecīgi cilvēki dara savu darbu.
Tilta grodi ir mitri un vēsi sīkām rasas zvīņām, dzelzs patīkami dzisina muguru un rokas. Upe smaržo stipri, kā zivs, deniņos kāpj vēss reibums. Zilpelēki viļņi šūpojas rindu rindām kā varžu purni. Paiet tvaikonītis ar bālu misiņa kalumu, žvadzinādams izrūsējušu skārda skurstenīti. Dūmaini sudrabotas glaustas ūdens strīpas satiekas ar lēkājošiem viļņiem. Garas, tumšas dūmu lentas lokas caur miglu, un tvaika svilpes cita aiz citas mauj gari un tumši kā upes dibenā.
Brūna migla ceļas no ūdens, no tilta, no ielām un namiem un līdz ar viņu ceļas pilsēta ar savu dienas troksni. Katrā ielas galā, ik vārtos, durvīs, logu dobumos ir briestošas rīta garaiņas. Un atkal pilsētā ir jūtams spārna vēdiens. Liekas, ka līdz ar miglu tā kāpj uz augšu, tērauda zilām torņu galotnēm un tumšām namu korām, uz kurām spīd rudeņa saules bālums kā māla ūdens.
Tilts šūpojas kā audeklis no viena gala līdz otram, pakavi skan, rati mīksti rīb uz grodiem, un brūnā rīta miglā Baltiņam plūst garām dienas straume. Kantoristi, bodnieki, nokavējies strādnieks zilā kreklā un dūmos nosūbējušos svārkos; kundze pele-rinā, izstieptu vēderu un jūras zāļu kurvīti uz rokas. Skolniece ar grāmatām brūnā ādas siksniņā, aizkavējušos kājiņu, kura ātri aizzib garām. Vezums ar zilām un smagām piena kannām, ore sārtām ķieģelīšu rindām, kuri sasizdamies mīksti skan, kur vedējam kājas smieklīgi karājas pār uzkalas malu un mugura norūsējusi ķieģeļu putekļiem ... Klusu aizšūpojas garām puķu kulba apsvīdušām rūtīm, aiz kurām pamirdz baltas un sārtas ziedu sejas. Arī augšā uz kulbas ir puķes kastēs un grozos. Baltiņam liekas, ka viņas klanas un sveicina ar katru ziedu. Zemniece puķainā lakatiņā krātās uz augstā pederu krēsla, zem viņas kājām salmos ir kas sārts, — rožu rācenīši. Aizslīd ore gariem, smaržīgiem dēļiem, miltu vezums, uz kura braucējs tikpat plats, un noputējis balts, kā miltu maiss. Un Baltiņš atvelk dziļi elpu: «Ak, kaut es varētu būt tik mierīgs, vesels un balts, kā tas tur!» Bet mugura iesāpas un garā gājēju un braucēju rindā viņš ierauga kautko, kas pirmā brīdī liekas nesaprotams, četri nesēji bāli zilās blūzēs tur uz pleciem nestāvās, kurās guļ kaut-kas satīts, kā kūna, — un šūpojas lēniem, vienādiem soļiem. Kāpostu vezums ar vēsām cietām galvām, kā sudrabs žvakstēdams paiet garām, nesēji pienāk klāt un Baltiņš redz, ka nestāvās guļ cilvēks — var manīt slaidas kāju linijas zem segām un tai vietā, kur galva guļ, ir augstāks zem palaga. «Slimnieks, un viņu nes uz slimnīcu,» Baltiņš domā, klusi sagurdams. Atstāj tilta malu un sāk lēnām iet... Liels alus vedējs tumši brūnu seju, melnā ādas skotelē sēd augstu uz zilām ozola mucām un pliukšķina ar pātagu. Baltiņš spiežas pie malas un tam liekas, ka kāds viņu dzen. Nekā vairs neievērodams — viņš iet, cik ātri var un nonāk par agru pie pazīstamā ārsta durvīm. Pieņem tikai vienpadsmitos.
Baltiņš nokusis sēd uz kāda sola; staigā pa ielām; apstājas pie kādas zvejas bodes loga un ilgi skatas, kā liela tumša zivs slāpdama tver ūdens burbuļus ak-meņa silē. Viņš saprot to, bet nevar vārdos izsacīt sev. Un sacēlis savus lielos plecus, iet pie ārsta, noskumis un mēms.
Ārsts, silts, mierīgs kungs, kura ģīmis atgādina labi koptas govs tesmeni, liek nolaist Baltiņam drēbes, izdauza un izklausa ar savu silto ausi un pazīstamo ārsta trūbiņu, kuru te še, te tur patīkami un sāpīgi piespiež. Izlūko un iztausta lielām baltām un mierīgām rokām. «Aknas un sirds,» viņš saka, atstādams uz krēsla saliekto nodzeltējušo muguru, izspiestām lāpstiņām un asu skriemeļu rindu. Baltiņš, kā izkaunēts, sāk sakārtot drēbes un ilgi nevar dabūt rokas krekla piedurknē, kas viņu briesmīgi uzbudina. Viņš gandrīz nedzird, ko ārsts runā, grozīdams savas baltās rokas zem spodrā niķeļa krāna — kā jāizturas, ko ēst, ko neēst. Viņš ir pievīlies un līdz ar drēbēm apvelk un saspiež uz krūtīm tās pašas aklās skumjas. Viņš bija gaidijis kā cita, nezinādams, ko no ārsta var gaidīt. Viņa slimība, kaut ar’ miesā izaugusi, bij parādijusies viņa dvēselē ar tik daudz maigām un savādām jūtām — šitā vaina viņam bij mīļāka un tuvāka, nekā tā, kas spieda mugurā.
Ja kādam ir vāts, ar kādu rūpību to tin un sargā, rāda un izklausās padomus. Baltiņš tik sargāja un neprata parādīt. Un tāpēc viņam bij divkārt grūti.
Savā ikdienas dzīvē viņš bij lietojis vienas un tās pašas domas, tos pašus vārdus, ko visi lietoja un saprata. Bet nu ar slimību viņā ir izaudzis kas, kā citos nav un priekš kā viņam pašam trūkst vārdu.
«Aknas un sirds tāpat kā visiem lopiem,» Baltiņš domā, iedams no aptiekas, kur viņu kādu stundu slāpēja zāļu smaka un mulsināja šaurā bālā komija akurātā kustēšanās aiz spīdīgi dzeltēnā galda, šaura krādziņa, šaura Ūsiņa, kā mīksts, stingrs ogles vilciens, šauri, šļaugani vaigi, šauras kastītes, melni uzraksti. Baltiņš bij redzējis pulksteni, kuram sitot atdaras durvtiņas, iznāk bāla misiņa lelle un izdara zināmās figūras, šī kustēšanās aiz aptiekas galda nepatīkamā kārtā viņam atgādināja pulksteni.
«Ā,» Baltiņš domā bez vārdiem. Kabatā viņam ir pudelīte ar šņācošu rozā papirīti un pulverīšiem, kas jāieņem trīs reizes dienā, bet viņš iet uz māju nabagāks kā bijis.
Tā nonāk tas uz vecā tirgus laukuma, kur pārdod augļus, dārza saknes un puķes. Pretim Sv. Jāņa baznīcas priekšnama tumšiem ķieģeļu spraišļiem, kur gandrīz pielipis pie sienas izdrupušā mētelī stāv apustuļa tēls — rindā sagriezušies puķu pārdevēju galdiņi.
Tāli debesu spoguļi met vecā baznīcas mūrī vēsu atspīdumu. Baltiņš apstājas un skatās apustuļa lēnās un it kā aklās acīs. Viena roka viņam pacelta — pirksti nolūzuši, palikusi tik šaura akmens delna ar tumšu lūzuma zīmi. Baltiņam liekas, ka roka ir ievainota, bet apustuļa seja ir tik mierīga, un tik mierīgi viņš raugas savām neredzošām acīm pār raibo tirdziņu un nosūbējušām vaska ģēvelēm kaut kur citā pasaulē. Miers ir augšā. Reti no torņa zimzes kāds balodis laipodams izmet savu balto spārnu.
Baltiņš dziļi elpo un jūt kājās pazīstamas trīsas. Viņam vajag kaut ko darīt, tas skatas, vai nestāv kaut kur ubags — vecenīte izžuvušu zodu, puika netīru asaru zīmēm uz vaigiem, kas pagriezis kautkur savas aukstās pelēkās acis, vienaldzīgi runā iemācītus ubagošanas vārdus. Bet baznīcas siena ir tīra. Ubagu nav, ir tikai puķes, puķes uz zemes grozos un uz galdiem. Baltiņš redz teltis, gar kuru audeklu malām slīd tas pats tālo debešu atspīdums, ļaudis melnās rudens drānās, zaļas puķu kulbas nosūbējušiem stikliem un ziedus, kuri vējā klanas. «Ā, puķes!» Baltiņš uzbudinājumā liekas ieraudzijis taisni to, kas viņam vajadzīgs. Viņš iet pie pārdevējas melnā lakatiņā ar padevīgu mīkstu un bālu seju. Uz viņas sakļautiem pleciem un nolaistos plakstiņos ir nogurums, it kā tā visu nakti būtu braukusi ar diližansu, vai tikko izkāpusi no dzelzceļa vagona. Viņa ņem saviem iedzeltēniem rievainiem pirkstiem pīpenes, astras un citus vēla rudens ziedus, ko Baltiņš liek un klusēdama sien viņam buķeti, kā uz bērēm. (Tā viņa ieradusi, jo brālis, dārznieks, tur puķu būdu pie kapsētas, kur viņa sēd pārmīšus ar savu vecāko māsu)...
Baltiņam ir puķes rokā, viens, otrs paskatas uz viņu (tāds cilvēks ar buķeti laikam izskatās savāds). Baltiņš redz, ka viņu ievēro. Viņam paliek kauns, tas nolaiž pušķi gar sāniem un nezin kur palikt. Par laimi vedējs stāv uz stūra, viņš kaut kā iesēstas droškā un aizbrauc, turēdams puķes uz drebošiem ceļiem. Varbūt kāds iedomā par dzimumdienu un nezin vai kādam ienāk prātā, ka braucējs ir slims.
Puķes ieliek zaļā stikla vāzē uz brūnās kumodes, kur stāv jau divas tādas pašas vāzes ar krāsotām smilgām — un visādi sunīši, kaķīši un gailīši.
Baltiņa kundze ir ļoti priecīga un kātus griezdama stāsta atnākušai kaimiņienei, kāds jocīgs viņas virs: gājis pie ārsta un atvedis puķes (viņa paskatas uz Baltiņu, kurš sēd uz dīvāna, nolaidis rokas starp ceļiem). Visi atrod to par labu zīmi.
Mazā Kate — vienā rokā lellis, otrā pīpenes ziediņš — griežas un danco starp krēsliem, izplezdama rokas iekliedzas un krīt tēvam klēpī un griežas atkal. Bet Baltiņam nepatīk šis nevainīgais tracis. Viņš nevar panest vairs ne mazākā nieka. Viss viņu ievaino un uztrauc. Viņš ieiet guļamistabā un tumsā nosēstas starp krāsni un gultu uz mazā kāju soliņa. Viņš jūtas noguris, krāsns ir silta, viņam gribētos nolikt savu lielo miesu un aizmigt. Mutē un locītavās ir nepatīkams saldums. Viņš ir pilns miega, bet galva tik tukša un viegla. Baltiņam pat liekas, ka tā nemaz nav galva, bet pieputējusi aluminija glāze uz kumodes, kuru viņš šad un tad pacilā aiz gara laika. Viņš atspiežas pie krāsns un tam uzmācas krēslas halucinācijas. Viņš redz sejas, kādas nekad nav redzējis. Tās rausta pieres, izvēršas un paliek arvien u nejaukākas un pazūd. Un parādās atkal citas sejas, kā vieglas viļņu zīmes: viņas līdzinās izplūstošām zilganām eļļas figūrām uz ūdens. Reižu reizēm paspīd zaļa sēra gaisma, kāds tēls iznāk izvērstām acīm, atņirgtiem zobiem un tikpat ātri nozūd ... Un Baltiņš redz vēsu zaļganu ūdens sili, trīs vieglus burbuļus, kuri griezdamies satiekas un izšķiras, — tumša zivs ēna slāpdama lien uz augšu un pieliek maigu, bālu apakšlūpu pie vieglā burbuļa un tas plīst viņai pie atvērtām žaunām. Viļņu riņķi sajūk, zivs ēna nozūd, tik trīs burbuļi dejo kā sudraba gredzeni. Un tad tie vairs nav gredzeni, bet nekustošas acis, kas urbdamās raugas Baltiņam ģīmī. Viņš iztrūcies pakustina galvu : «Zivs, jā, tā tā zivs, ko logā redzēju ...» Kātiņā, pamani jusi tēvu, priecīgi ierēkdamās krīt tam ap kaklu. Viņš pamostas no saviem nomoda murgiem. Mazā grib bēguļot pa krēslu (viņa domā, ka papa slēpjas). Aizbēgusi otrā istabā aiz skapja, viņa kliedz: «Papa, meklē nu, papa!» Viņa, elpu aizturējusi, klausās, gatava ierēkties no prieka tūliņ, kā papa, atspiedis rokas uz ceļiem, smieklīgi nolieksies pie skapja stūra (reizēm, aizslēpies pats, viņš tikai viegli ar pirkstu pakutina tai aiz austiņas: tad smiešanās un dīdīšanās vēl lielāka). «Papa, meklē nu—u!» — viņa sapīkusi stiepj. Bet papa nenāk. Viņa dzird tikai nogurušu balsi: «Paliec nu mierā, paliec nu mierā, bērns!» — Kādā mierā, kad rokas ir pilnas tekoša sudraba? Mazā to nevar saprast. — Mamma ir izgājusi ar kaimiņieni. Un kad papa nenāk, bērns spēlējas viens pats. Bāla gaismas strīpa nāk pār miršu žuburiem un krēslu mugurām no loga. Izlēkusi ar seju gaismā, meitene sasit plaukstas, iekliedzas un palien zem galda. — Kad papa nenāk, viņa spēlējas ar mēnesnīcu — tāds atrod draugu visur. — Viņa nezin, ka katrs prieka kliedziens tēvam sāp. Ikkatrs nieks beidz viņu nost.
*
Otrā dienā ir sestdiena. Vakarā, nezinādams, kur palikt (sieva mazgā ur krāmē istabas, visa māja liekas izjaukta, pat rokas un kājas liekas izvilktas no locītavām) — Baltiņš aiziet pie Tiltiņa.
Tur smaržo tāpat kā agrāk un ir tik silts, ka iekšā ejot Baltiņam ieniezas deniņos un sviedri iznāk uz pieres. Viņš nosēstas lēnkrēslā ar vaļēju muti un runā lēni, tā kā var dzirdēt viņa garo, aizkusušo dvašu. «Cik pie tevis labi, Tiltiņ!»
«Nu, nu!» Tiltiņš saka un pūš dūmus bārzdā. Viņš ir paspējis jau izpērties. Bārzda ir platāka un baltāka, vaigu gali mirdz. Skandinādams atslēdziņas, viņš šļūc uz skapīti pēc šņaba. Cilā roku baltā krekla piedurknē un pilda glāzītes ar dzeltēno šķidrumu, kurš jau no tālienes ož pēc ķimenēm; sagriež gurķi uz šķīvīša (citreiz pie šās operācijās Baltiņam sanāca siekalas mutē) un noliek gabalu melnas maizes un stikla trauciņu ar sāli. Baltiņš skatas, kā kustas Tiltiņa baltās piedurknes un tas viņu apmierina. Iedzeršu, varbūt paliks labāk, viņš domā (kaut gan ārsts noliedzis reibinošus dzērienus). Un tiešām, kad abi draugi saskandina drebošās glāzītes un iedzer, uzkozdami sālī mērcētu melnas maizes kumosu ar gurķa šķēlīti — Baltiņam paliek labāk. Viņš skatas, cik Tiltiņš šovakar mīksts un balts, kā izvītēts vītola zars.
Baltiņš saspiež acis aiz asarām, kas no šņabja iznākušas, nokrekšķinās un sagriežas uz krēsla.
«Cik labi pie tevis smaržo, Tiltiņ. Vai tu negribi man īrēt kaktu, es nākšu dzīvot pie tevis,» Baltiņš runā pus jokodams, pus nopietni.
«Ak, ko nu vēl kungam nevajadzēs. Kādas pašam nav zāles, kādas puķes un gardīnes,» Tiltiņš tāpat atbild.
«Nē, no tiesas, Tiltiņ, kā man mājā ir apnicis. Es nekur vairs nevaru pagriezties. Visur jēluma smaka... Vakar es eju pa ielu, un man garām brauc zemnieks uz siena ķīpas, no vezuma nāk tāda ābolu smarža. Un redz, es tūliņ domāju: kad man tā būtu, kā tev. U, kā ir apriebusies tā miesas smaka! Redz, kad, par piemēru, man tāpat, kā pie tevis smaržotu ķimenes.»
«Jā, kas labs, tas labs,» Tiltiņš saka, vilkdams dziestošu pīpi savām mīkstām lūpām, tā kā pat pīpes kāts, liekas, saka: labs. «Tā vien ir tā vainiņa, ka katram gribas citādi. Un dzīvotu tu tā, kā es, redz, tāpat domātu, kaut bijis, kā citam. Vai tu domā, ka man te diez kā patīk sutināties (viņš paceļ uza-čus un apskatas)? — Ni jau. Es ar’ gribētu, kad man būtu maza muižiņa te kaut kur pilsētas tuvumā, kur mēs abi ar sievu varētu labi dzīvot. Liek parakt kartupeļus, paslaukt pienu un sūti uz pilsētu pārdot. Kāda bēda! Dzer vīnus un balzāmus, kādus gribi. Vītējies, kā lūks — vai mugura svīst! Sēdi uz balkona, kad karsts, vai ēnā: turpat pie acīm tev nokaras koks ar tādiem zariem, ka ne adata cauri nekritīs ... Jā, kas labs, tas labs.»
Viņi nogrimst sarunā, un tikai pamazām Tiltiņš sāk saprast, cik dziļi sirgst viņa draugs... Viņš grib kaut ko teikt, bet nevar atrast vārdu. Tad viņam ienāk prātā kāda vieta jaunā testamentā. Viņš paņem no plauktiņa bībeli cietos koka vākos, saliektiem misiņa āķiem un ilgi šķirsta nodzeltējušās lapas, no kurām nāk veca papīra dvaša. «Redzi, te tas ir rakstīts,» Tiltiņš saka, uzspiedis divus pirkstus uz panta. «Un viņš debesi redzēja atvērtu un kādu trauku nonākam, it kā lielu palagu pie tiem četriem stūriem nolaistu zemē. Tanī bij visādi četrkājīgi lopi un zvēri un tārpi no zemes virsus un putni, kas apakš debess. Un balss notika uz to: «Celies, Pē
teri, kauj un ēd!» — Tiltiņš paceļ uzačus un skatas priecīgi. Bet Baltiņš krata galvu un runā bez cerības: «H—jā, bībelē daudz kas ir rakstīts. Un visādi var tulkot... Kauj un ēd, ko tur vairāk. Bet kad nepalīdz!» — viņš uzbudinās un kliedz ar asarām. «Nu jau kādu trīsdesmit gadu daru tā dienu no dienas, bet kad nepalīdz nekā!... Kauj un ēd ... Bet kad vairs nepatīk, un es katru dienu domāju, vai tad cita nekā nav?... Nepatīk, draugs,» Baltiņš saka, kā noslāpis. «Nu, neņem par ļaunu, mīļais draugs, gribējās izrunāties. Ko lai dara, jāmirst nost, nekas vairs nepatīk. Jāiet ir laukā.» — Viņš pieceļas, atspiezdamies uz galda un skatas uz durvīm, plaši ieplēstām acīm, kā cerības meldēdams, kā gribēdams izbēgt no sava likteņa — iziet laukā, kur viss jauns, gaišs un tīrs, kā pirmās bērnības dienās, kad basām kājām gribējās skriet pa jaunsnigušu sniegu un kad bez apdomāšanās mērca paltē pirmos zābaciņus...
Jau ilgi Baltiņš guļ uz gultas. Ir ziema, februāris. Krāsnī sprakst uguns. No loga klusi pil ūdens. Vējš rausta slēģus, skandina sarūsējušos krampīšus un augstu gar rūti met sniega šķidrautu, kurā tinas bāla saule. Uguns krāsnī kā slāpdama apstājas, tad ierūcas no jauna. Kautkas tāpat notiek Baltiņa krūtīs. Iegārdzas un paliek klusu. Viņš ir mānāmi saplacis zem brūnās segas un viņa lielās rokas izskatās kā redele. Viņas ir palikušas ļoti jūtīgas un katra spalviņa ādā saraujas no mazākās vēsmas.
Raug, viņš mēģina pacelt roku. Drudža murgos ap viņu visapkārt stāv lopu tumšie, mēmie mūļi, skatas miglainām, dziestošām acīm un pūš viņam uz rokām. «Jā, jā,» Baltiņš runā ar stīvu mēli, kuras tumšais galiņš tikko pakustas vaļējā mutē (dzird tikai klusu šņākšanu). Un kad slimais pamozdamies lēni paceļ plakstiņus un pakustina pleca kaulu, pār kājgali skatīdamies aizgājušā murgā, — «jā, jā,» viņš čukst. Nu saprot Baltiņš dzīvību un nāvi, kura stāv tik tuvu, ka viņš to varētu ar roku aptaustīt. Neviens loceklis vairs neklausa viņa gribai, pats viņš var tikai pirkstus pakustināt. Miesa ir apnikusi sevi nest. Viņa palikusi tik smaga, ka nespēj pat gulēt, lai liek kā grib. Uz muguras un sānos ir āda atspaidīta — tik garš ir miega un murgu ceļš, — kurš guļu jānoslīd līdz nāves vārtiem caur bezgala garām dienām un naktīm. Uz krūtīm ir uzgūlies kaut kas liels un smags, priekš kā viss pazūd un spiež viņu arvienu dziļāki un dziļāki tumsā. Un viņā ir tikai vairs viena vēlēšanās: tikt laukā, laukā. Reizēm viņš krīt bezdibenī pavisam izdzisdams — tik kāju pirkstu galus viņš vēl mana. Bet nu arī uz pirkstiem liekas uzmestas kādas dzijas, kuras viņš nevar atšķetināt.
Pār seju ir izplūdusi dzeltēna krāsa un vaiga kauls ir tik ass, kā vecas vistas krūts. Veca radiniece ar garu bālu degunu, brilli uz acīm, sēd pie mirēja gultas un lasa dziesmu grāmatā ar nodzisušu zelti jumu. Reizēm viņa paceļ acis pār brilli un uzņem svinīgi sakustināta: «Esi svētīts, āmen, klusi, jau Viņa augstā vārdā dusi». Un izdziedājusies — slauka palaga stūrī asaras. Viņa pati ir veca un domā vairs tikai par svētīgu galu. Savāds baudījums viņai Baltiņa nāvi līdz izdzīvot.
Baltiņam patīk, ka krustmāte dzied par nāvi. Viss jau ir nosiets, sataisīts, ikkatra dzīsliņa grib tikt laukā un vecie bēru meldiņi ir tikai pavadīšana ceļā, kas ātrāk palīdz sagaidīt aiziešanas brīdi. Viņam patīk, ka tā stingri un klusi skatas uz viņu caur brillēm, kā prom raidīdama; pārklāj segu un aizbāž palagu — kā gādīga mājniece braucējam, kurš jau ratos iesēdies — sakārto ķisenu. šī radiniece ir pazīstama visur zemā krasta pelēkās un dzeltēnās mājiņās. Viņu sauc visur, kur mirst vai dzimst. Neviens neprot tik labi sataisīt ūdeni jaunpiedzimušam bērnam, tik viegli un stingri nosiet garā baltā jostā līkās rociņas un kājiņas, tā mirēju aizvadīt, kā viņa sieva un Augusts — kā viņā ar lelli dažreiz nesaprazdama stāv pie gultas... Sieva noliecas pār mirēju, kā pār bērnu un runā vājā, līdzcietīgā balsī: «Nu, vīriņ, vai tev ir labāk?» un nesaprot, ka nekāda labuma Baltiņam vairs nevajaga. Reizēm atnāk Tiltiņš un sēd kājgalī kā ūpis, savilcis uzacus. Un kā miglā Baltiņš redz, kā aiziet viņa sudrabainā bārzda...
Bet kamēr Baltiņš mirst, nama otrā galā sākas jauna dzīve ar tādu spēku, ka viņu tikko var noslēpt mazā kantora istabiņā bez loga, kur stāv galdiņš ar rēķinu grāmatām un zaļu lampu, kāds krēsls un melns ādas dīvāns. Kamēr Baltiņš slimo, kundze un Augusts vada veikalu. Viņa klāj sev vietu uz melnā dīvāniņā, lai slimā netraucētu un rītā, kad darbs sākas sētā un bodē, būtu agri kājās. Vakarā pie lampiņas viņa noslēdz rēķinus ar Augustu un ieraksta grāmatās dienas ieņēmumu. Viņu rokas pie tam pārāk cieši satiekas un lapas šķirstot un skaitļu rindas skaitot, Augusta seja noliekusies pārāk tuvu. Viņa elpa dedzina tai vaigu un tā apmulsusi nosviež zīmuli. Kaut kas jauns un briesmīgs ceļ viņu uz augšu. Liekas, ka šai namā kustas neredzama šūpļa līksts. Otrā galā, kur Baltiņš mirst, tā dziļi nogrimst tumsā, bet viņu ar Augustu tā met arvienu augstāk. Viņi pārdzīvo bailes, kaunu, bet līksts gavilēdama ceļ viņus augšā. Viņi pazīst jau skūpstus tumšā priekšnamā. Vienu laiku viņi satikās divi trīs minūtes dienā pieliekamā kambarī ar šaurai lodziņu, uz kura stāv noputējušas pudeles. Gaisma noputējušās pudelēs, saltums no aizviznijušā lodziņa, uz kura izšķiestas zelta adatiņas — durošas adatiņas, kas ar saldiem drebuļiem liek spiesties viņiem vienam pie otra — tas bija viņu karstais ziedonis ...
*
Pēc Baltiņa nāves veikalu saņem Augusts līdz ar atraitni, kura par jaunu uzzied viņa rokās. To pašu var sacīt arī par veikalu. Ik rītu klons ir izkaisīts jaunām zāģu skaidām, uz durvīm jērs ar zilganu ādiņu. «Pats kungs» (kā tagad Augustu sauc) ir baltā priekšautā un jaunos zābakos, stingrām austiņām uz abām pusēm, kuras liekas klausāmies tikpat vērīgi un laipni, kā Augusts, noliecis kaklu pret pircēju ...
Viņiem ir tas pats mazais pelēkais zirdziņš un izbrauc viņi tāpat trīs. Un tilts zem viņiem tāpat šūpojas un skan.
Skaņas iz tālumiem;Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks