Skolotājs Ābeltiņš
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Skolotājs Ābeltiņš piecēlās no gultas, kurā bija gulējis vaļējām acīm, un piegāja pie galda.
Paņēmis grāmatu, viņš uzšķīra to un, staigādams pa istabu, sāka lasīt.
Tad viņš piepeši nometa grāmatu uz galda un sāka skraidīt, kā iesprostots zvērs.
«Kur man der visas šās skaistās domas? Vai lai es priecājos par to, ka varu viņas tikai domāt? Ko man viņas der, ja es tās nevaru uzkurt par plašu, gaišu kvēli, pie kuras visi varētu sildīties? Ko man der viņas domāt, kad es tās nevaru izlietot savā darbā? Varbūt nākamgad’ jau es vairs nebūšu skolotājs ...»
Ar skaistāko jūtu pilno dvēseli viņš pērnruden bija iesācis savu skolotāja darbu. Viņš toreiz bija skaidrībā, kas viņam jādara, un viss viņa darbs bija kā spirgta, jūsmīga dziesma. Kā upe, pilna ziedu, tas plūda iz viņa dvēseles avota. Un visa dzīve viņam bija skaidra, saprotama un pilna nozīmes.
Bet vienā pelēkā dienā viņa upe tika sadūņota...
#
«Kas ir mans darbs?» viņš sevī jautāja.
«Kā bērns es sēdu jūrmalā un taisu no smiltīm baznīcas un torņus. Pienāk rupjš garāmgājējs, aizdzen maini un sabrauc manas baznīcas. Ē! Un vai ar’ nav gluži vienalga? Uznāks no jūras vilnis un aizskalos mani ar visiem maniem torņiem. Viss ir briesmīgi niecīgs priekš mūžības platā viļņa.
Un tādēļ es dzīvoju nelaimīgs, viens! Es iedomājos nezin ko un esmu nelaimīgs. Vajag dzīvot, kā puķes un zāle. Viņas priecīgi iesūc tās sulas, ko zeme dod, plaukst, zied vasaras saulē, novīst un mierīgi, bez kurnēšanas nogulstas zemē un satrūd. Kādēļ es esmu labāks un gudrāks kā kaut kura vār-puzāle? Viņa novīst pa vienu vasaru, es dzīvošu pāra desmit gadu ...
Un paies tūkstoši un miljoni gadu un iznīcība būs noslauci jusi no zemes cilvēci un visu, ko viņa kopusi savām sirds asinīm.
Ē! Viss ir nieki! Vajaga dzīvot! Vajaga dzīvot ar katru akmentiņu, ar katru sila mētras zaru. Vajaga sakust ar visu!»
Ābeltiņš paņēma cepuri un izgāja ārā.
Bija apriļa beigas. Iz zemes līda jauni, mīksti asniņi. Kailos elkšņus un bērzus apkampa pirmais pavasara siltums.
Pumpuru brūnie mētelīši bija pašķīrušies un iz viņiem raudzi jās lapu dzeltēnais zaļums.
Skolotāja sirds pildi jās labām, siltām jūtām. Ar prieku viņš ieelpoja sveķu smaržu pildīto gaisu un ar jūsmību nolūkojās uz pusatvērušos ceļmalas lapu, pa baltiem zvirgzdiem pāri lielceļam plūstošo sīko upīti, dzeltēno purenes ziedu pļavmalā, nokritušu brūnu elkšņa zariņu uz ceļa.
«Dzīvo, dzīvo! Viņi visi dzīvo tāpat, kā es: i purene, i ceļmalīte, i elkšņa zariņš. Cik es esmu lielāks par viņiem? Es biju nejēga, no viņiem nošķirdamies!» skolotājs runāja valgām acīm.
Viņš iegāja silā, nogulās mētrās un skati jās, kā pār priežu galiem lēni slīdēja balti mākonīši, kā viegla, mīksti izplucināta vilna.
Tad viņš nogulās uz vēdera un, uz rokām atspiedies, skati jās caur mētrām līdz pašai zemei.
Starp tumšiem zemes kunkulīšiem mirdzēja sīki, sīki balti zvirgzdiņi. Tur sirma šūniņa dīga, tur skudra, augstu pacēlusi nesa nokritušu priedes sku-jiņu, tur pūto-māriņa, sarkanos spārniņus cilādama, taisi jās uzrāpties uz mētras zara, lai varētu aizlidot gaisā.
Āboltiņam patika visu to novērot.
Te, zem mētrām, bij sava maza pasaule. Vai kāds uz viņu paskati jās?
«Dzīvo!., dzīvo!..» skolotāja lūpas čukstēja un viņa lielās, tumšās acis ar dziļu jūsmību raudzi jās caur zaļajām mētrām.
Kaut kas kūsošs, silts cēlās uz augšu viņa krūtīs.
Piecēlies tas sāka līgodamies iet pa mežu. Viņš bija kā piedzēris no savām jūtām. Gaišām strūklām viņas lija un ritēja dimanta pilieniem, kā skaidrs ūdens pār patlaban iz avota izvilkta spaiņa zaļām malām. Viņš brida pa mētrām, līda caur egļu skujām, izgāja caur smaržojošu bērzu ataudzinu un atradās uz ceļa, pļavas malā.
Tur stāvēja liels, vecs bērzs, grumbuļainu mizu, kurā bij iedzītas trīs elkšņa mēles, un zem viņām, uz bērza resnām, muskuļainām saknēm stāvēja balts spainis lazdas stīpām.
Ābeltiņš bij izslāpis.
Viņš nomētā? pie bērza uz ceļiem un pielika savas lūpas pie sārtās mēles. Vēsi pilieni ar dedzināta elkšņa garšu sūcās viņam mutē.
«Cik labs ir šis bērzs! Viņš iztecina priekš manis savu sulu. Es varu nolauzt viņa zarus, nocirst viņu pašu — mierīgi viņš atdod visu.»
Viņš iedomājās to, un tas atkal viņu aizgrāba.
Lejā, zem bērza saknēm, kā liela mirdzoša acs spīdēja mazs avotiņš.
(Pelēki zāļu stiebri un brūnas saknītes karājās pār malu ūdenī. No sāniem iekārās avotiņā melns zemes piks, un uz viņa auga purenes stiebrs ar zaļu lapu un pumpuru, kurš taisijās atvērties. Zem lapas tupēja varde un izspiestām acīm raudzijās Ābeltiņā.
«Dzīvo!» tas aizgrābts čukstēja un viņam likās, ka vardei ir ļoti labi zem zaļā purenes cera, skaidrā avotiņā.
«Ko viņa domā, manī skatīdamās? Kad es varētu zināt, ko viņa domā! Viņa gan, laikam, visu uzskata no tā stāvokļa, vai tas ir ēdams, vai nē. Es, zināms, neesmu ēdams. Bet, varbūt, viņai ir bailes, sak, kad tik tas manis neēd,» Ābeltiņš prātoja.
Tad tas pakustināja pureni ar spieķi. Varde nobijās, aizbēga un noslēpās aiz zemes pika.
Ilgi vēl Ābeltiņš, uz krūtīm gulēdams, lūkojās avotiņā.
Piepēši avotiņš līdz pašam dibenam pielija ar tumsu, un lietus pilītes sīkdamas krita viņa ūdenī.
Ābeltiņš pacēla galvu. Viņam nemanot, bija uznācis lietus.
*
Metās jau krēsla, kad Ābeltiņš, gluži sasalis, pārnāca mājā.
Viņš bija izmircis, bet nemanija tā. Viņa sirds vēl arvienu bija pilna jūtu, kā līdz malām piesmelta krūze. Drusciņ vien pagāžoties, jau līst.
Ābeltiņš bij ienācis pa melnām durvīm un gāja caur ķēķi.
Pie pavarda, uz malkas kopas sēdēja viņa saimniece Marija, arī salijusi, basās, slapjās kājas izstiepusi pret uguni. Viņa to nupat bija iekūrusi. Ap tumšiem malkas galiem šaudi jās mazas, sarkanas liesmiņas. Slapjā malka čūkstēja un sīca, un likās, ka viņa dziedātu skumju, vienmuļīgu dziesmiņu. Plašā ķēķa kakti pazuda tumsā. Augšā tumsa, apakšā un visapkārt tumsa. Sārtā pavarda liesmiņa apgaismoja meitenes ziedošos vaigus, lielās, skumji nolaistās acis un jaunās krūtis zem vieglās katūna jaciņas.
Ābeltiņš pagāja viņai garām savā istabā.
Un piepēši istaba viņam izlikās tik tumša un tukša, un viņš nesaprata, kādēļ te ienācis.
Viņš iedomājās Mariju vienu ķēķa tumsā, pie slapjā, čūkstošā pavarda. Viņš bija pagājis tai garām, ne vārdiņa nesacijis. Un meitene tam izlikās bezgalīgi vientuļa un viņam palika tās briesmīgi žēl.
Dzīvi tam parādi jās viņas skaistais iegarenais ģīmis, pilnās krūtis un slapjās kājas pavarda spožumā.
Viss viņā salīgojās.
Tas bija varējis te sēdēt un urbties grāmatās, un viņa bij tur bijusi viena. Un viņš pats bija dzīvojis viens, pilns tumšu, nomocošu domu.
Nenometis mēteļa, viņš izsteidzās ķēķī un, nometies pie pavarda, saņēma klēpī meitenes basās kājas.
«Kas tā par dzīvi? Kā mē,s te dzīvojam? Pie savām krūtīm es sasildīšu tavas nosalušās kājiņas!» viņš sirsnīgi runāja.
Meitenes krūtis sāka vētraini cilāties. Kā aizcirsta egle, tā krita viņam ap kaklu un, asarām līstot, skūpsti ja tā pieri, acis, lūpas.
Tas mīļais, neaizsniedzamais cilvēks, kura dēļ viņas sirds bija pilna saldu skumju, par kuru viņa nupat bija domājusi, kā bērns par vakara zvaigzni aiz meža, līdz kurai nekad nevarēja aiziet, — kā caur brīnumu gulēja viņas rokās ...
«Labais, mīļais!» tā drebēdama čukstēja. Kā uguns izplūda pa Ābeltiņa dzīslām. Rokas instinktīvi, izstiepās un cieši apkampa meitenes drebošo stāvu.
*
Kā zelta pilieni, saules stari bira pa logu istabā, kad Ābeltiņš pamodās.
Nekad viņš nebija pamodies tik spirgts un līksmis.
Kaut kas brīnišķi salds un patīkams kusa viņa dzīslās. Viņš vēl juta pie sevis viņas tuvumu. Uz vaiga vēl sila viņas pēdējais skūpsts.
Un, iedomājoties Marijas glāstus, katra dzīsliņa viņā nodrebēja.
Viņš izlēca no gultas un sāka dziedāt. Tad tas pieskrēja pie galda, paķēra tur sakrautās grāmatas un iesvieda kaktā.
«Prom! Nevienas vairs nelasīšu. Vajaga dzīvot, kā puķes dzīvo! Sūkt tās sulas, ko zeme dod un diezgan. Vajaga dzīvot! Viss cits ir nieki!»
Vaļējām krūtīm tas izskrēja uz balkona, it kā viņās gribētu saņemt visu to svaigo, smaržaino pans vasara dzīvību, kas pār zaļiem bērzu galiem un sveķaini brūniem kļavu un liepu pumpuriem lija...
Birzē dziedāja putni un Marija, govi ganīdama.
*
Kura sirds nav drebējusi maijā, kad gaiss pilns salda, smaržaina tvana? Kad vijoiītes zied un baltās kreimenes zem lazdu ceriem zvana klusas sirds ilgas. Kad saulē mirdzēdamas dreb spilgti zaļas bērzu un apšu lapas, piepildīdamas gaisu ar līksmu šalkoņu. Kad meitenei nakti nenāk miegs un viņa, balta kā spoks sēd uz loga un ar skumju nemieru raugas pār mēness apspīdēto ziedošo ābeļu galotnēm, kamēr mati tiek slapji no rasas, zvaigznes nozūd un aiz ābelēm parādas jaunā rīta bāli zaļganais spīdums.
Tā ir pasaules dvēsele, kas traucas mīlēt un radīt.
Kurš nav staigājis, pilns nenoteiktu skumju, pa pienenēm zeltītiem krastiem, zem ziedos nolīkušiem ievu zariem, lakstīgalai kaisli svilpojot? Acis izslīgst karstās gaidās un starp ceriņziediem spīd ilgās izstieptas rokas.
Laimīgas tās rokas, kuras var apkampt karsti gaidīto.
Tad mīlinās, skūpstās un svin dzīvības dzīrās.
Ābeltiņš nu vairs nebija viens.
Vientuļajā noriņā aiz bērzu ataudziņas viņu bieži redzēja kopā ar Mariju.
Te viņš gulēja, nolicis brūno galvu starp meitenes ceļiem un sapņainām acīm raudzi jās debesu spožajā dziļumā, kamēr viņas mazie pirkstiņi rotādamies šķirsti ja tā matus.
Te viņi vakara krēslā, rokās saķērušies, viegli līgodamies staigāja no vienas puses uz otru, klusu, sirsnīgu dziesmiņu dziedādami.
Un tad viņi gāja uz māju un ilgi sēdēja tumšajā ķēķi uz skaidu kopas, sārtā pavarda priekšā, cieši viens pie otra piespiedušies, kamēr trumulis uz plīts jautri sīca. Un viņu sejas spīdēja no uguns un no laimes. —
Ābel tina mīlestība bija pilnīgi sentimentālā. Tas atdevās viņai ar visu sirdi un centās to izbaudīt tā, kā bij lasijis romānos.
Bet šī idile viņam drīz apnika. Viņam sāka izlikties, ka tas Marijas nemaz nemīlē. Savas jūtas pret viņu tas nosauca par iedomu. Viņš atrada, ka tas pārsteidzies acumirkļa aizgrābtībā, un nevarēja saprast, kā vienkāršas meitenes dēļ bij varējis nosviest kaktā savus jaunības sapņus.
Viņš bija urbies grāmatās, tādēļ ka negribēja palikt uz vietas. Viņa ilgas sniedzās pāri par švi-kulejas kalniem.
Un to dari ja viens sajūsminājums ...
Kas bija šī Marija? Vienkāršs, neattīstīts skuķis. Pat skaista viņa tam vairs neizlikās.
Un šās meitenes dēļ viņš savus sapņus bij nosaucis par muļķībām ... Un viņam bija jāatsakas no tiem! Marijas viņš nevarēja un nedrīkstēja atstāt, ja tam vēl bija cilvēcīgas jūtas; bet ar sievu un bērniem tālu nevarēja aiziet.
Un iedomājoties, ka tam spārni sasieti, tas palika vai traks; caurām dienām klīda izmisis apkārt pa mežiem un pārnāca mājā kluss un nospiests.
Neapslāpētā ideālu apziņa to briesmīgi nosodija. Tas gribēja aizmirst savu nolaišanos un līdz nogurumam klīda pa apkārtni.
Aizmirsties, apklusināt skarbo paškritiku!...
*
Kādā pavakarē, kad Ābeltiņš nāca gar krogu uz māju, no bodes iznāca tukls cilvēks, atkārušos pazodi, ziepju .stangu resniem, spalvainiem pirkstiem pie krūtīm piespiedis. Uz baltā ietinamā tēlojās milzīga, melna vabule. Nezin kādēļ šī va-bule likās ļoti saskanam ar nobarotā vīra izskatu.
Tas bija otrās skolas skolotājs Kāposts. Viņš apsveicinājās ar garāmejošo Ābeltiņu un sāka sarunāties.
Pa to starpu piebrauca pie kroga pagasta skrīveris, kāds jauns saimnieks un policijas uradņiks. Visi trīs viņi bija lētuma dēļ kopīgi nopirkuši no krieva, kas zvejoja tuvējā ezerā «karzinu» zivju.
Pienāca krodznieks, kurš arī gribēja ņemt kādu daļu no zivīm, un visi ap kurvi, rokām mētājoties, sāka spriest, kā zivis izdalīt.
Kāposts čakli nolika pirkumus uz trepēm un uzsauca turpat stāvošam bufetčikam:
«Atnes bezbēnu, atnes bezbēnu!»
Ar bezbēnu rokā tas iejaucās pūlī un ar lielāko aizgrābtību sāka zivis svērt un rēķināt, cik kuram jāmaksā. Ātrāk tas nemetās mierā, kamēr zivis bij izdalītas.
«Vai jūs ar’ ņēmāt kādu daļu?» Ābeltiņš jautāja.
«Nē, es tik tāpat,» Kāposts atbildēja, pirkumus klēpī saņemdams.
«Tam cilvēkam patīk kapeikas skaitīt,» Ābeltiņš nodomāja, to aplūkodams, pie kam viņa skats atkal krita uz lielo vabuli uz Kāposta apaļā vēdera.
«Velns, cik te bodē viss dārgs! Smalkais cukurs maksā sešpadsmit, — rupjais astoņpadsmit un Maskavas milti sešas. Es vairs te nekā neņemšu. Rīgā dod smalko par piecpadsmit, rupjo par septiņpadsmit ar pus un miltus var dabūt par piecām kapeikām mārciņā,» Kāposts iedams runāja. «Ko jūs tagad darat? Atnākat uz mani kādreiz. Izspēlēsim kādu partiju sešdesmitseši.»
Uz krustceļiem viņi izšķīrās.
Kāposts veicīgiem soļiem uzgāja kalnā.
Ābeltiņš vēl ilgi noskati jās viņam pakaļ, un tam neizgāja no prāta vabule uz Kāposta vēdera.
Beidzot Kāposts pats kaut kur pazuda, un Ābeltiņš vairs redzēja tikai lielu, melnu vabuli.
«Nezin, vai iet uz viņu,» tas domāja. Bet izmisums viņu mētāja uz visām pusēm un pēc kāda laiciņa tas tomēr aizgāja.
Priekšistaba, kur Ābeltiņš iegāja, bij tukša. Durvis uz guļamistabu bij pievērtas.
Tur skaiti ja naudu, bučojās un strīdējās.
Ābeltiņš neiedrošinājās iekšā iet. Viņš apsēdās uz krēsla un gaidi ja, kad iznāks.
«Tu esi atnesis mājās četri rubļi deviņdesmittrīs kapeikas. Tas nu ir diezgan labi, par to še tev viena bučiņa. Bet varbūt tu varēji atnest vēl vairāk. Parādi šurp grāmatiņu, lai es izzortēju lietišķos un nelietišķos izdevumus,» sievietes balss runāja.
«še, zortē,» sacija Kāposts.
«Milti, cukurs — tas lietišķs!» Atskanēja bučiņa.
Abi laikam sēdēja ļoti tuvu kopā.
«Pusstops degutas ...» Atkal nošmaukstēja bučiņa.
«Puspudele alus — piecas... Kā nu tu varēji alu dzert! Tu tak man nosolijies ne pilītes mutē neņemt.»
«Nevarēja nekā darīt,» Kāposts taisnojās, «laiks bij karsts un ūdens nekur nevarēja dabūt.»
«Paga, tas jau ir piecas. Nesu man zīmuli! Par blēņām piecas, piecas...»
Tā viņi rēķināja ilgāku laiku. Pēc katra lietišķa izdevuma atskanēja bučiņa un pēc katra nelietišķa bārās un strīdējās. Pa starpām skanēja nauda.
Ābeltiņam apnika klausīties šai mūzikā. Tas pacēlās un pieklauvēja pie durvīm.
Paēduši smaidīdams, iznāca Kāposts.
«Nu,» viņš Ābeltiņam roku sniegdams teica: «es nupat kā atbraucu no Rīgas, šonakt kā iebraucu. Vai jums nevajaga miltu? Es parādīšu, cik es skaistus miltus atvedu.»
Acumirklī tas nozuda ķēķī.
Pēc brītiņa viņš turēja Ābeltiņam zem deguna sauju ar miltiem.
«Un ko jūs domājat? — maksā tikai rubli pods! Un skaisti milti. Pie Tauriņa nedabūs tādu ne par rubli divdesmit,» viņš, laimīgi uztraukts, aizraudamies stāsti ja.
«Kad jums vajaga miltu, tad atsūtiet tik uz mani! Pie manis tagad kaut kad varēs dabūt. Es izvedīšu no Rīgas aizvien lielāku daudzumu, šitā nav nekā.»
«Arī cukuru pie manis varēs dabūt. Vot, šitaī kulē ir cukurs,» Kāposts runāja, uz maisu kaktā rādīdams: «skatieties, kādu Rīgā dabū cukuru par piecpadsmit kapeikām mārciņā. Vot, kur ir cukurs!» Un viņš veicīgi piegāja pie maisa, atrāva tam galu un, dedzīgi stāstīdams, turēja atkal Ābel-tiņam zem deguna sauju ar cukuru.
Ābeltiņam patlaban bij, it kā tas būtu iegājis pārtikas preču bodē.
Iz guļamistabas iznāca Kāposta sieva, tāda pati mīksta un apaļa, kā viņas vīrs.
«Labdien, labdien!» viņa durvīs nostājusies teica un smējās. «Nu jūs ar’ reiz pie mums. Vai jūs negribat pastkartes? Mans vīrs nupat ir atvedis no Rīgas lielu paku.»
«Ak jā, pastkartes, tās gan!» Kāposts atminējās, «še ir. Paskatieties, kādi skaisti skuķi. Viens peld ūdenī tīri pliks un vec’s aiz krūmiem lūrējas ... Paņemiet. Piecas kapeikas gabals, un kad vairāk ņem par piecām, tad trīs.»
Pieklājībās dēļ bij dažas jāpaņem.
«Cik jums iziet tā pa gadu par visu uzturu?» Kāposta kundze jautāja, kad bija pie tējas nosēdušies.
«Es nezinu. Man riebjas sīki rēķini. Es neskaitu, cik man iziet,» Ābeltiņš nosarkdams atteica.
«Nu, tad jau jūs esiet tāds pats, kā Lūzums: tas ar’ saka, ka viņam riebjoties kapeikas skaitīt un sauc manu vīru par bodnieku ...» Kāposta kundze, gudri smiedamās, runāja.
«Ko tas — sisenis!...» Kāposts piebilda, tāpat gudri smaidīdama.
«Nudie, labi gan, kad nav kapeikas jāskaita. Sakiet, kas tad nekait? Var caurām dienām sēdēt pa krogu. Nav jādomā ne par parādiem, ne par ko,» Kāposta kundze smējās.
Bet šoreiz viņas smieklos skanēja mānāms rūgtums.
«Lūzums būs viņiem parādā,» Ābeltiņš nodomāja.
«Tas ir jūsu biedrs?» viņš jautāja.
«Diemžēl,» Kāposts atteica.
«Kur viņš dzīvo?»
«Lejā, rentnieka mājā. Bet ap šo laiku tas vienmēr uzturas krogā.»
«Tas būtu gan varējis dzīvot, kad būtu pratis,» Kāposts runāja, drusku caur degunu, galvu lēni kratīdams. «Viņš tak ir padzīts students!..»
«Lūzums?» Ābeltiņš izbrīnējies iesaucās.
«Kā tad. Vai jūs vēl tā nezinājāt?»
«Vai nu tāds var izstudēt! Viņš jau grib tūliņ gudrāks būt par visiem profesoriem. Tas tak ne ar ko nav mierā. Tak visu, visu tik izsmej un zākā. Viņam nekas nav svēts. Vai tur lielskungs, vai mācītājs, — visu viņš tev tā notaisa, ka tie nekam neder,» Kāposta kundze runāja.
«Kā tad viņš te?..» Ābeltiņš ieprasijās.
«To es ar’ nezinu. Viņš tak bijis izslēgts. Es nesaprotu, kā viņš vēl ticis pie skolotāja tiesībām!»
«Ikkatru vakaru, ikkatru vakaru krogā... Tad ir gan skolotājs,» Kāposts, acis piemiedzis, galvu kratīdams, caur degunu runāja.
«Un kā tad viņš iet! Nu tak nodilis kā nabags. Vai nu viņam kādreiz redzēsi elsiņu? Prasts kre-klis un tad labi vēl, ja sapogāts,» Kāposta kundze piebilda.
«Tam vajaga būt labam cilvēkam, par kuru viņi tik slikti runā,» Ābeltiņš nodomāja, un viņa sirds līksmi iedrebējās. Tas būs cilvēks, kas viņu sapratīs.
Kad par Lūzumu vairs nebija nekā «laba» ko teikt, tad Kāposta kundze sāka stāstīt par muižas saimnieces brūtgāniem, cienīgtēva cāļiem un, kā vislabāk smēķē teļa gaļa, pie kam viņas laulāts draugs tai uzcītīgi palīdzēja.
Citreiz Ābeltiņš jau sen būtu aizgājis, bet šoreiz viņam gribējās panest visu šo nejēdzīgo ikdienišķību, viņam gribējās aizmirsties, izklaidēties viņas sīkumos.
Pēc launaga atnāca monopolists, garš cilvēks, nosarkušiem vaigu galiem, kurš pastāvīgi smējās.
Tad sāka spēlēt kārtis.
Ābeltiņš spēlēja līdz apstulbumam un ne par ko negribēja mieru mest. Pienāca nakts, bet iedomājoties par mājās iešanu, tam palika briesmīgi garlaicīgi un viņš sita, un sita...
Beidzot ienāca kundze, un Kāpostam uz pleca uzlikusies, miegainām acīm, žāvādamās, teica:
«Iesim tak nu reiz gulēt. Nu tak būs diezgan sists. Izsitīsiet vēl galdam caurumu.»
«Ja jums miltu vajag, tad atsūtiet tik pakaļ. Pie mums dabūsiet katrā laikā,» Kāposts runāja, Ābel-tiņu līdz trepēm pavadīdams.
#
Uz māju ejot, Ābeltiņa sirdi atkal pārņēma vecais nemiers.
žurkas var apklusināt dauzoties, bet kā paliek kluss, viņas sāk atkal grauzt.
Nodzīvotā diena viņam likās briesmīgi tukša un velta.
Viņš bij varējis pildīt savu dvēseli ar tik tukšu un kailu niecību: Viņš bij varējis domāt par kreiča deviņnieku vai par pīķa kalpu, kamēr pasaulē bija tik daudz skaistu lietu, par kurām domāt...
Un viņam palika žēl savas dvēseles, kā piegānīta skaista trauka.
Viņam palika ļoti skumji.
Tas paskati jās uz debesīm, un tur nebija nevienas zvaigznes.
Tā bija melna, apmākusies. Un lietus sāka līt rupjām lāsēm.
Bet Ābeltiņš nevarēja valdīties no skumjām. Viņš pakrita zem priedes ceļmalā un raudāja, ar galvu ap viņas saknēm dauzīdamies.
[Priede smagi šņāca, lietus pilienus no zariem purinādama.
*
Izmircis un drūms, Ābeltiņš jau uz rīta pusi pārnāca mājā.
Ķēķī uz plīts dega lampa un sīca trumulis, un Marija sēdēja pavarda priekšā, viņa gaidīdama, tāpat kā viņā pavasara vakarā.
Ābeltiņam ienākot, tā piecēlās un, rokas izstiepusi, gāja viņam pretim, bet tas bāls un drūms pagāja viņai garām, ne vārda nerunādams, ne acu uz viņu nepamezdams, kā gar durvju vai krāsns stūri.
Tāds viņš pārnāca tagad gandrīz ik vakarus.
Neizģērbies tas metās gultā, palika rokas zem galvas un viņa tumšās acis stīvi ieurbās griestos.
Marija ienāca un nolika uz krēsla pie gultas sausas drēbes un kūpošu tēju uz galda. Bet Ābeltiņš gulēja kā sasalis, ne locekli nepakustinādams.
Marija, kā nezinādama, ko darīt, pagājās pret gultu un klusi teica:
«Uzvelc tak nu sausas drēbes un nāc, iedzer tēju, tad tiks silti. Tu jau esi izmircis līdz ādai. Paliksi vēl slims ...»
Bet Ābeltiņš neteica ne vārdiņa. Marijai palika bail no viņa drūmā klusuma un viņa izgāja ķēķī, durvis klusi aiz sevis aizvērdama.
Tur viņa sēdēja un raudāja, kamēr uguns pavārdā izdzisa un ķēķī sāka plūst pelēkibāla rīta krēsla.
Meitene juta, ka viņas laime mirst...
*
Tūliņ otrā dienā Ābeltiņš aizgāja uz Lūzumu.
Tas sēdēja viens pats lielā, tukšā istabā uz pus-salūzuša krēsla, pret logu pagriezies un kaislīgi spēlēja uz vijoles kaut ko ļoti skumju.
Viņš nemaz nemani ja, ka Ābeltiņš bija ienācis.
Klausoties Lūzuma spēlēšanā, Ābel tina acis kļuva valgas. Tā bija tā pati skumju un izmisuma dziesma, kas dega viņa dvēselē.
Ābeltiņš pagājās uz priekšu. Lūzums nolika lociņu un pagrieza pret viņu nesukāto galvu, augstu stāvu pieri, skumjām acīm, gaišām ūsām.
Ābeltiņš teica savu vārdu.
«Es jau jūs pazīstu, esmu redzējis,» Lūzums teica un sniedza viņam roku, slaidiem nervoziem pirkstiem.
«Atsēstieties, tas ir mans vienīgais krēsls,» tas teica, paceldamies un Ābeltiņam pretim uz galda nosēzdamies.
Ābeltiņš atsēdās un klusu ciezdams lūkojās Lūzumā.
Mugurā tam bija veci, pelēki svārki, krekls uz krūtīm neaizpogāts.
Pār visu viņa ģīmi bija izlietas skumjas. Tās bij redzamas pat tai pozā, kādā viņš sēdēja, galvu drusku noliecis un uz vijoles klusu trinkšķinādams tās dziesmas motivu, kuru bija spēlējis.
Arī Ābeltiņš atradās zem spēlētās dziesmas iespaida. Klusu viņi sēdēja, ne vārda nerunādami, pilni vienādu jūtu.
Un caur šo klusumu, kā bite karstā vasaras dienvidā, skumji dūca Lūzuma vijole.
Viņi saprata, ka ir lauzti no viena zara un kļuva tuvi viens otram bez vārdiem.
«Iesim,» Lūzums, cepuri paņēmis, teica, un no viņa balss skaņas Ābeltiņš juta, ka tas jau bija teikts uz viņa, kā uz drauga.
Viņi izgāja ārā un ilgi staigāja pa tuvējās upes līčiem.
Un viss, kas bija krājies uz abu dvēselēm, izlija sirsnīgā sarunā, vasaras saulītei spīdot.
*
Ap vakaru abi skolotāji sēdēja kroga dibens istabā pie pudelēm apkrauta galdiņa.
Viņu vaigi bija iesarkuši un acis dega. «Kas tā te par dzīvi tādā bedrē,» Lūzums karsti runāja. «Vai cilvēks var dzīvot uz tāda zemes pika? Cilvēkam vajaga krāšņuma, dzīvības, viņam vajaga pasaules, velns būtu parāvis!
Es zinu gan, kā tev vajadzētu! Tev vajadzētu ceļot. Un tad tev vajadzētu kāpt piektā stāvā, labi tuvu pie debesīm un mācīties, ka lai vai galva deg, dziedāt, strīdēties ar biedriem un uzupurēties priekš citiem. Tad tavai dzīvei būtu plašums!
Bet te... Vai te ir dzīve? Kur te var dzīvot? Krogā un citur nekur. Labi vēl, ka pie šā zemes pika ir pietaisīts krogs!
Man vajaga uztraukuma. Es nevaru bez viņa dzīvot! Man riebjas šī jēlā, novītusē garlaicība, visi šie sīkie, niecīgie darbiņi, kapeiku rēķini, visi velna plāksteri!
Kas man šo uztraukumu var dot? šņabis. Es eju krogā un dzeru. Jeb vai lai es eju uz Kāpostu, un noklausos, kā tas man piesola miltus, cukuru, zābaksmēru? Nē, es labāk dzeru, šņabis ir tikai zāle. Un kaut ar’ viņš būtu ģifts. Rauj viņu velns! Es mirstu vai rīt’. Man nav nekādas patikšanas strēbt tik nejēdzīgi garu un šķidru zupu. He, he, he! Uz divi spaiņi ūdens divi saujas zirņu. Nejēgas lai lok tādu dziru!»
Lūzums paņēma pielieto šņabja glāzi un nodzēra to līdz pusei.
«Dzer,» viņš teica, glāzi Ābel tinam piebīdīdams. «Iedzer, ātrām kājām mūža dienas projām skrien!»
Un kamēr Ābeltiņš iztukšoja atlikušo, Lūzums atspieda galvu uz rokas. Tā tas sēdēja labu laiku. Pelēkā vasaras platmale bija noslīdējusi pakausī, mati sajukuši. Augstā pierē bija ievilkušās sīkas krunciņas un mazās, nervozās acis dega zem savilktiem uzačiem. Ūsas bija savilkušās cietā pusriņķī ap lūpām. Likās, ka viņš būtu šovakar dzēris tikai uguni un žulti.
«Jeb vai lai es strādāju? Saki, vai es varu strādāt? Vai es varu strādāt, kā cilvēks? Zināms, ka es varu strādāt kā maitu vanags, kurš staigā, salasīdams nosprāgušas peles un vārnas. Bet vai es varu strādāt kā cilvēks? Saki, saki tu man,» viņš sauca, ar dūri uz galda sizdams. «Arī pīle strādā savā dīķi «godīgu darbu» priekš savas taukās māgas, galvu dūņās, asti gaisā. Bet es negribu palikt tauks no dūņām, kā viņi!
Reiz es gribēju gan strādāt, kā cilvēks. Es gribēju, nu, atdot visu priekš tiem, kas cieš, bet tagad es vairs negribu strādāt, es negribu darīt neko. Šai grantesdobē ir krogs, es nākšu uz viņu un dzeršu. Beigts!..»
«Jeb vai tu domā, ka tu ko padarīsi?» Lūzums jautāja, galvu paceldams. «Un es tev saku, tu nepadarīsi neko!
Tu gribi strādāt priekš tiem. He! Es vēl neesmu atradis starp viņiem cilvēka, kas nepārdotu savas dvēseles par gabalu gaļas. Tu strādāsi priekš tiem, bet kaut kurš no viņiem ņems un pārdos tevi par četrdesmitpiecām kapeikām. Viņiem nav nekā svētāka par kapara kapeiku!
Viss tas ir māņi. Nekam, nekam es vairs neticu un neticēšu!
Pa pilienam tu iztecināsi priekš viņiem savas sirds asinis, bet viņi tev izraus rīkli un atdos suņiem. Suņiem, jā!
Nav vērts neko darīt. Dzīve ir bedre. Un nu, lai viņa ir. Parauj viņu velns!..»
Ābeltiņš klausas Lūzuma vārdos un viņā pamazām iesūcas dzīves rūgtums, žults un neticība.
Gandrīz vai ik vakarus tas sēd ar Lūzumu krogā. Reizēm viņi lādas, reizēm apkampušies, galvas kopā salikuši, raud.
Ābeltiņš jau zin, ka viņš neko neizdarīs, nekur neaizies. Ja ar’ viņam būtu tik daudz karaktra spēka, — pienākums pret Mariju viņu sien uz vietas. Tas apprecēsies un izplūdīs miglā tāpat, kā visi citi.
Bet vislaimīgākais cilvēks ir Kāposts. Tikpat viņš, kā viņa cienijamā madama, paliek ar katru gadu sārtāki un apaļāki. Katru gadu Dievs viņiem dāvina tuklu puiku. Cukuru un miltus viņi izved no Rīgas arvienu lielākās partijās, jo tie atrod arvien vairāk noņēmāju. Var droši cerēt, ka ar laiku tas atvērs pārtikas bodi, kur būs dabūjams arī sāls, siļķes un petroleja.
Skolotājs Ābeltiņš piecēlās no gultas, kurā bija gulējis vaļējām acīm, un piegāja pie galda.
Paņēmis grāmatu, viņš uzšķīra to un, staigādams pa istabu, sāka lasīt.
Tad viņš piepeši nometa grāmatu uz galda un sāka skraidīt, kā iesprostots zvērs.
«Kur man der visas šās skaistās domas? Vai lai es priecājos par to, ka varu viņas tikai domāt? Ko man viņas der, ja es tās nevaru uzkurt par plašu, gaišu kvēli, pie kuras visi varētu sildīties? Ko man der viņas domāt, kad es tās nevaru izlietot savā darbā? Varbūt nākamgad’ jau es vairs nebūšu skolotājs ...»
Ar skaistāko jūtu pilno dvēseli viņš pērnruden bija iesācis savu skolotāja darbu. Viņš toreiz bija skaidrībā, kas viņam jādara, un viss viņa darbs bija kā spirgta, jūsmīga dziesma. Kā upe, pilna ziedu, tas plūda iz viņa dvēseles avota. Un visa dzīve viņam bija skaidra, saprotama un pilna nozīmes.
Bet vienā pelēkā dienā viņa upe tika sadūņota...
#
«Kas ir mans darbs?» viņš sevī jautāja.
«Kā bērns es sēdu jūrmalā un taisu no smiltīm baznīcas un torņus. Pienāk rupjš garāmgājējs, aizdzen maini un sabrauc manas baznīcas. Ē! Un vai ar’ nav gluži vienalga? Uznāks no jūras vilnis un aizskalos mani ar visiem maniem torņiem. Viss ir briesmīgi niecīgs priekš mūžības platā viļņa.
Un tādēļ es dzīvoju nelaimīgs, viens! Es iedomājos nezin ko un esmu nelaimīgs. Vajag dzīvot, kā puķes un zāle. Viņas priecīgi iesūc tās sulas, ko zeme dod, plaukst, zied vasaras saulē, novīst un mierīgi, bez kurnēšanas nogulstas zemē un satrūd. Kādēļ es esmu labāks un gudrāks kā kaut kura vār-puzāle? Viņa novīst pa vienu vasaru, es dzīvošu pāra desmit gadu ...
Un paies tūkstoši un miljoni gadu un iznīcība būs noslauci jusi no zemes cilvēci un visu, ko viņa kopusi savām sirds asinīm.
Ē! Viss ir nieki! Vajaga dzīvot! Vajaga dzīvot ar katru akmentiņu, ar katru sila mētras zaru. Vajaga sakust ar visu!»
Ābeltiņš paņēma cepuri un izgāja ārā.
Bija apriļa beigas. Iz zemes līda jauni, mīksti asniņi. Kailos elkšņus un bērzus apkampa pirmais pavasara siltums.
Pumpuru brūnie mētelīši bija pašķīrušies un iz viņiem raudzi jās lapu dzeltēnais zaļums.
Skolotāja sirds pildi jās labām, siltām jūtām. Ar prieku viņš ieelpoja sveķu smaržu pildīto gaisu un ar jūsmību nolūkojās uz pusatvērušos ceļmalas lapu, pa baltiem zvirgzdiem pāri lielceļam plūstošo sīko upīti, dzeltēno purenes ziedu pļavmalā, nokritušu brūnu elkšņa zariņu uz ceļa.
«Dzīvo, dzīvo! Viņi visi dzīvo tāpat, kā es: i purene, i ceļmalīte, i elkšņa zariņš. Cik es esmu lielāks par viņiem? Es biju nejēga, no viņiem nošķirdamies!» skolotājs runāja valgām acīm.
Viņš iegāja silā, nogulās mētrās un skati jās, kā pār priežu galiem lēni slīdēja balti mākonīši, kā viegla, mīksti izplucināta vilna.
Tad viņš nogulās uz vēdera un, uz rokām atspiedies, skati jās caur mētrām līdz pašai zemei.
Starp tumšiem zemes kunkulīšiem mirdzēja sīki, sīki balti zvirgzdiņi. Tur sirma šūniņa dīga, tur skudra, augstu pacēlusi nesa nokritušu priedes sku-jiņu, tur pūto-māriņa, sarkanos spārniņus cilādama, taisi jās uzrāpties uz mētras zara, lai varētu aizlidot gaisā.
Āboltiņam patika visu to novērot.
Te, zem mētrām, bij sava maza pasaule. Vai kāds uz viņu paskati jās?
«Dzīvo!., dzīvo!..» skolotāja lūpas čukstēja un viņa lielās, tumšās acis ar dziļu jūsmību raudzi jās caur zaļajām mētrām.
Kaut kas kūsošs, silts cēlās uz augšu viņa krūtīs.
Piecēlies tas sāka līgodamies iet pa mežu. Viņš bija kā piedzēris no savām jūtām. Gaišām strūklām viņas lija un ritēja dimanta pilieniem, kā skaidrs ūdens pār patlaban iz avota izvilkta spaiņa zaļām malām. Viņš brida pa mētrām, līda caur egļu skujām, izgāja caur smaržojošu bērzu ataudzinu un atradās uz ceļa, pļavas malā.
Tur stāvēja liels, vecs bērzs, grumbuļainu mizu, kurā bij iedzītas trīs elkšņa mēles, un zem viņām, uz bērza resnām, muskuļainām saknēm stāvēja balts spainis lazdas stīpām.
Ābeltiņš bij izslāpis.
Viņš nomētā? pie bērza uz ceļiem un pielika savas lūpas pie sārtās mēles. Vēsi pilieni ar dedzināta elkšņa garšu sūcās viņam mutē.
«Cik labs ir šis bērzs! Viņš iztecina priekš manis savu sulu. Es varu nolauzt viņa zarus, nocirst viņu pašu — mierīgi viņš atdod visu.»
Viņš iedomājās to, un tas atkal viņu aizgrāba.
Lejā, zem bērza saknēm, kā liela mirdzoša acs spīdēja mazs avotiņš.
(Pelēki zāļu stiebri un brūnas saknītes karājās pār malu ūdenī. No sāniem iekārās avotiņā melns zemes piks, un uz viņa auga purenes stiebrs ar zaļu lapu un pumpuru, kurš taisijās atvērties. Zem lapas tupēja varde un izspiestām acīm raudzijās Ābeltiņā.
«Dzīvo!» tas aizgrābts čukstēja un viņam likās, ka vardei ir ļoti labi zem zaļā purenes cera, skaidrā avotiņā.
«Ko viņa domā, manī skatīdamās? Kad es varētu zināt, ko viņa domā! Viņa gan, laikam, visu uzskata no tā stāvokļa, vai tas ir ēdams, vai nē. Es, zināms, neesmu ēdams. Bet, varbūt, viņai ir bailes, sak, kad tik tas manis neēd,» Ābeltiņš prātoja.
Tad tas pakustināja pureni ar spieķi. Varde nobijās, aizbēga un noslēpās aiz zemes pika.
Ilgi vēl Ābeltiņš, uz krūtīm gulēdams, lūkojās avotiņā.
Piepēši avotiņš līdz pašam dibenam pielija ar tumsu, un lietus pilītes sīkdamas krita viņa ūdenī.
Ābeltiņš pacēla galvu. Viņam nemanot, bija uznācis lietus.
*
Metās jau krēsla, kad Ābeltiņš, gluži sasalis, pārnāca mājā.
Viņš bija izmircis, bet nemanija tā. Viņa sirds vēl arvienu bija pilna jūtu, kā līdz malām piesmelta krūze. Drusciņ vien pagāžoties, jau līst.
Ābeltiņš bij ienācis pa melnām durvīm un gāja caur ķēķi.
Pie pavarda, uz malkas kopas sēdēja viņa saimniece Marija, arī salijusi, basās, slapjās kājas izstiepusi pret uguni. Viņa to nupat bija iekūrusi. Ap tumšiem malkas galiem šaudi jās mazas, sarkanas liesmiņas. Slapjā malka čūkstēja un sīca, un likās, ka viņa dziedātu skumju, vienmuļīgu dziesmiņu. Plašā ķēķa kakti pazuda tumsā. Augšā tumsa, apakšā un visapkārt tumsa. Sārtā pavarda liesmiņa apgaismoja meitenes ziedošos vaigus, lielās, skumji nolaistās acis un jaunās krūtis zem vieglās katūna jaciņas.
Ābeltiņš pagāja viņai garām savā istabā.
Un piepēši istaba viņam izlikās tik tumša un tukša, un viņš nesaprata, kādēļ te ienācis.
Viņš iedomājās Mariju vienu ķēķa tumsā, pie slapjā, čūkstošā pavarda. Viņš bija pagājis tai garām, ne vārdiņa nesacijis. Un meitene tam izlikās bezgalīgi vientuļa un viņam palika tās briesmīgi žēl.
Dzīvi tam parādi jās viņas skaistais iegarenais ģīmis, pilnās krūtis un slapjās kājas pavarda spožumā.
Viss viņā salīgojās.
Tas bija varējis te sēdēt un urbties grāmatās, un viņa bij tur bijusi viena. Un viņš pats bija dzīvojis viens, pilns tumšu, nomocošu domu.
Nenometis mēteļa, viņš izsteidzās ķēķī un, nometies pie pavarda, saņēma klēpī meitenes basās kājas.
«Kas tā par dzīvi? Kā mē,s te dzīvojam? Pie savām krūtīm es sasildīšu tavas nosalušās kājiņas!» viņš sirsnīgi runāja.
Meitenes krūtis sāka vētraini cilāties. Kā aizcirsta egle, tā krita viņam ap kaklu un, asarām līstot, skūpsti ja tā pieri, acis, lūpas.
Tas mīļais, neaizsniedzamais cilvēks, kura dēļ viņas sirds bija pilna saldu skumju, par kuru viņa nupat bija domājusi, kā bērns par vakara zvaigzni aiz meža, līdz kurai nekad nevarēja aiziet, — kā caur brīnumu gulēja viņas rokās ...
«Labais, mīļais!» tā drebēdama čukstēja. Kā uguns izplūda pa Ābeltiņa dzīslām. Rokas instinktīvi, izstiepās un cieši apkampa meitenes drebošo stāvu.
*
Kā zelta pilieni, saules stari bira pa logu istabā, kad Ābeltiņš pamodās.
Nekad viņš nebija pamodies tik spirgts un līksmis.
Kaut kas brīnišķi salds un patīkams kusa viņa dzīslās. Viņš vēl juta pie sevis viņas tuvumu. Uz vaiga vēl sila viņas pēdējais skūpsts.
Un, iedomājoties Marijas glāstus, katra dzīsliņa viņā nodrebēja.
Viņš izlēca no gultas un sāka dziedāt. Tad tas pieskrēja pie galda, paķēra tur sakrautās grāmatas un iesvieda kaktā.
«Prom! Nevienas vairs nelasīšu. Vajaga dzīvot, kā puķes dzīvo! Sūkt tās sulas, ko zeme dod un diezgan. Vajaga dzīvot! Viss cits ir nieki!»
Vaļējām krūtīm tas izskrēja uz balkona, it kā viņās gribētu saņemt visu to svaigo, smaržaino pans vasara dzīvību, kas pār zaļiem bērzu galiem un sveķaini brūniem kļavu un liepu pumpuriem lija...
Birzē dziedāja putni un Marija, govi ganīdama.
*
Kura sirds nav drebējusi maijā, kad gaiss pilns salda, smaržaina tvana? Kad vijoiītes zied un baltās kreimenes zem lazdu ceriem zvana klusas sirds ilgas. Kad saulē mirdzēdamas dreb spilgti zaļas bērzu un apšu lapas, piepildīdamas gaisu ar līksmu šalkoņu. Kad meitenei nakti nenāk miegs un viņa, balta kā spoks sēd uz loga un ar skumju nemieru raugas pār mēness apspīdēto ziedošo ābeļu galotnēm, kamēr mati tiek slapji no rasas, zvaigznes nozūd un aiz ābelēm parādas jaunā rīta bāli zaļganais spīdums.
Tā ir pasaules dvēsele, kas traucas mīlēt un radīt.
Kurš nav staigājis, pilns nenoteiktu skumju, pa pienenēm zeltītiem krastiem, zem ziedos nolīkušiem ievu zariem, lakstīgalai kaisli svilpojot? Acis izslīgst karstās gaidās un starp ceriņziediem spīd ilgās izstieptas rokas.
Laimīgas tās rokas, kuras var apkampt karsti gaidīto.
Tad mīlinās, skūpstās un svin dzīvības dzīrās.
Ābeltiņš nu vairs nebija viens.
Vientuļajā noriņā aiz bērzu ataudziņas viņu bieži redzēja kopā ar Mariju.
Te viņš gulēja, nolicis brūno galvu starp meitenes ceļiem un sapņainām acīm raudzi jās debesu spožajā dziļumā, kamēr viņas mazie pirkstiņi rotādamies šķirsti ja tā matus.
Te viņi vakara krēslā, rokās saķērušies, viegli līgodamies staigāja no vienas puses uz otru, klusu, sirsnīgu dziesmiņu dziedādami.
Un tad viņi gāja uz māju un ilgi sēdēja tumšajā ķēķi uz skaidu kopas, sārtā pavarda priekšā, cieši viens pie otra piespiedušies, kamēr trumulis uz plīts jautri sīca. Un viņu sejas spīdēja no uguns un no laimes. —
Ābel tina mīlestība bija pilnīgi sentimentālā. Tas atdevās viņai ar visu sirdi un centās to izbaudīt tā, kā bij lasijis romānos.
Bet šī idile viņam drīz apnika. Viņam sāka izlikties, ka tas Marijas nemaz nemīlē. Savas jūtas pret viņu tas nosauca par iedomu. Viņš atrada, ka tas pārsteidzies acumirkļa aizgrābtībā, un nevarēja saprast, kā vienkāršas meitenes dēļ bij varējis nosviest kaktā savus jaunības sapņus.
Viņš bija urbies grāmatās, tādēļ ka negribēja palikt uz vietas. Viņa ilgas sniedzās pāri par švi-kulejas kalniem.
Un to dari ja viens sajūsminājums ...
Kas bija šī Marija? Vienkāršs, neattīstīts skuķis. Pat skaista viņa tam vairs neizlikās.
Un šās meitenes dēļ viņš savus sapņus bij nosaucis par muļķībām ... Un viņam bija jāatsakas no tiem! Marijas viņš nevarēja un nedrīkstēja atstāt, ja tam vēl bija cilvēcīgas jūtas; bet ar sievu un bērniem tālu nevarēja aiziet.
Un iedomājoties, ka tam spārni sasieti, tas palika vai traks; caurām dienām klīda izmisis apkārt pa mežiem un pārnāca mājā kluss un nospiests.
Neapslāpētā ideālu apziņa to briesmīgi nosodija. Tas gribēja aizmirst savu nolaišanos un līdz nogurumam klīda pa apkārtni.
Aizmirsties, apklusināt skarbo paškritiku!...
*
Kādā pavakarē, kad Ābeltiņš nāca gar krogu uz māju, no bodes iznāca tukls cilvēks, atkārušos pazodi, ziepju .stangu resniem, spalvainiem pirkstiem pie krūtīm piespiedis. Uz baltā ietinamā tēlojās milzīga, melna vabule. Nezin kādēļ šī va-bule likās ļoti saskanam ar nobarotā vīra izskatu.
Tas bija otrās skolas skolotājs Kāposts. Viņš apsveicinājās ar garāmejošo Ābeltiņu un sāka sarunāties.
Pa to starpu piebrauca pie kroga pagasta skrīveris, kāds jauns saimnieks un policijas uradņiks. Visi trīs viņi bija lētuma dēļ kopīgi nopirkuši no krieva, kas zvejoja tuvējā ezerā «karzinu» zivju.
Pienāca krodznieks, kurš arī gribēja ņemt kādu daļu no zivīm, un visi ap kurvi, rokām mētājoties, sāka spriest, kā zivis izdalīt.
Kāposts čakli nolika pirkumus uz trepēm un uzsauca turpat stāvošam bufetčikam:
«Atnes bezbēnu, atnes bezbēnu!»
Ar bezbēnu rokā tas iejaucās pūlī un ar lielāko aizgrābtību sāka zivis svērt un rēķināt, cik kuram jāmaksā. Ātrāk tas nemetās mierā, kamēr zivis bij izdalītas.
«Vai jūs ar’ ņēmāt kādu daļu?» Ābeltiņš jautāja.
«Nē, es tik tāpat,» Kāposts atbildēja, pirkumus klēpī saņemdams.
«Tam cilvēkam patīk kapeikas skaitīt,» Ābeltiņš nodomāja, to aplūkodams, pie kam viņa skats atkal krita uz lielo vabuli uz Kāposta apaļā vēdera.
«Velns, cik te bodē viss dārgs! Smalkais cukurs maksā sešpadsmit, — rupjais astoņpadsmit un Maskavas milti sešas. Es vairs te nekā neņemšu. Rīgā dod smalko par piecpadsmit, rupjo par septiņpadsmit ar pus un miltus var dabūt par piecām kapeikām mārciņā,» Kāposts iedams runāja. «Ko jūs tagad darat? Atnākat uz mani kādreiz. Izspēlēsim kādu partiju sešdesmitseši.»
Uz krustceļiem viņi izšķīrās.
Kāposts veicīgiem soļiem uzgāja kalnā.
Ābeltiņš vēl ilgi noskati jās viņam pakaļ, un tam neizgāja no prāta vabule uz Kāposta vēdera.
Beidzot Kāposts pats kaut kur pazuda, un Ābeltiņš vairs redzēja tikai lielu, melnu vabuli.
«Nezin, vai iet uz viņu,» tas domāja. Bet izmisums viņu mētāja uz visām pusēm un pēc kāda laiciņa tas tomēr aizgāja.
Priekšistaba, kur Ābeltiņš iegāja, bij tukša. Durvis uz guļamistabu bij pievērtas.
Tur skaiti ja naudu, bučojās un strīdējās.
Ābeltiņš neiedrošinājās iekšā iet. Viņš apsēdās uz krēsla un gaidi ja, kad iznāks.
«Tu esi atnesis mājās četri rubļi deviņdesmittrīs kapeikas. Tas nu ir diezgan labi, par to še tev viena bučiņa. Bet varbūt tu varēji atnest vēl vairāk. Parādi šurp grāmatiņu, lai es izzortēju lietišķos un nelietišķos izdevumus,» sievietes balss runāja.
«še, zortē,» sacija Kāposts.
«Milti, cukurs — tas lietišķs!» Atskanēja bučiņa.
Abi laikam sēdēja ļoti tuvu kopā.
«Pusstops degutas ...» Atkal nošmaukstēja bučiņa.
«Puspudele alus — piecas... Kā nu tu varēji alu dzert! Tu tak man nosolijies ne pilītes mutē neņemt.»
«Nevarēja nekā darīt,» Kāposts taisnojās, «laiks bij karsts un ūdens nekur nevarēja dabūt.»
«Paga, tas jau ir piecas. Nesu man zīmuli! Par blēņām piecas, piecas...»
Tā viņi rēķināja ilgāku laiku. Pēc katra lietišķa izdevuma atskanēja bučiņa un pēc katra nelietišķa bārās un strīdējās. Pa starpām skanēja nauda.
Ābeltiņam apnika klausīties šai mūzikā. Tas pacēlās un pieklauvēja pie durvīm.
Paēduši smaidīdams, iznāca Kāposts.
«Nu,» viņš Ābeltiņam roku sniegdams teica: «es nupat kā atbraucu no Rīgas, šonakt kā iebraucu. Vai jums nevajaga miltu? Es parādīšu, cik es skaistus miltus atvedu.»
Acumirklī tas nozuda ķēķī.
Pēc brītiņa viņš turēja Ābeltiņam zem deguna sauju ar miltiem.
«Un ko jūs domājat? — maksā tikai rubli pods! Un skaisti milti. Pie Tauriņa nedabūs tādu ne par rubli divdesmit,» viņš, laimīgi uztraukts, aizraudamies stāsti ja.
«Kad jums vajaga miltu, tad atsūtiet tik uz mani! Pie manis tagad kaut kad varēs dabūt. Es izvedīšu no Rīgas aizvien lielāku daudzumu, šitā nav nekā.»
«Arī cukuru pie manis varēs dabūt. Vot, šitaī kulē ir cukurs,» Kāposts runāja, uz maisu kaktā rādīdams: «skatieties, kādu Rīgā dabū cukuru par piecpadsmit kapeikām mārciņā. Vot, kur ir cukurs!» Un viņš veicīgi piegāja pie maisa, atrāva tam galu un, dedzīgi stāstīdams, turēja atkal Ābel-tiņam zem deguna sauju ar cukuru.
Ābeltiņam patlaban bij, it kā tas būtu iegājis pārtikas preču bodē.
Iz guļamistabas iznāca Kāposta sieva, tāda pati mīksta un apaļa, kā viņas vīrs.
«Labdien, labdien!» viņa durvīs nostājusies teica un smējās. «Nu jūs ar’ reiz pie mums. Vai jūs negribat pastkartes? Mans vīrs nupat ir atvedis no Rīgas lielu paku.»
«Ak jā, pastkartes, tās gan!» Kāposts atminējās, «še ir. Paskatieties, kādi skaisti skuķi. Viens peld ūdenī tīri pliks un vec’s aiz krūmiem lūrējas ... Paņemiet. Piecas kapeikas gabals, un kad vairāk ņem par piecām, tad trīs.»
Pieklājībās dēļ bij dažas jāpaņem.
«Cik jums iziet tā pa gadu par visu uzturu?» Kāposta kundze jautāja, kad bija pie tējas nosēdušies.
«Es nezinu. Man riebjas sīki rēķini. Es neskaitu, cik man iziet,» Ābeltiņš nosarkdams atteica.
«Nu, tad jau jūs esiet tāds pats, kā Lūzums: tas ar’ saka, ka viņam riebjoties kapeikas skaitīt un sauc manu vīru par bodnieku ...» Kāposta kundze, gudri smiedamās, runāja.
«Ko tas — sisenis!...» Kāposts piebilda, tāpat gudri smaidīdama.
«Nudie, labi gan, kad nav kapeikas jāskaita. Sakiet, kas tad nekait? Var caurām dienām sēdēt pa krogu. Nav jādomā ne par parādiem, ne par ko,» Kāposta kundze smējās.
Bet šoreiz viņas smieklos skanēja mānāms rūgtums.
«Lūzums būs viņiem parādā,» Ābeltiņš nodomāja.
«Tas ir jūsu biedrs?» viņš jautāja.
«Diemžēl,» Kāposts atteica.
«Kur viņš dzīvo?»
«Lejā, rentnieka mājā. Bet ap šo laiku tas vienmēr uzturas krogā.»
«Tas būtu gan varējis dzīvot, kad būtu pratis,» Kāposts runāja, drusku caur degunu, galvu lēni kratīdams. «Viņš tak ir padzīts students!..»
«Lūzums?» Ābeltiņš izbrīnējies iesaucās.
«Kā tad. Vai jūs vēl tā nezinājāt?»
«Vai nu tāds var izstudēt! Viņš jau grib tūliņ gudrāks būt par visiem profesoriem. Tas tak ne ar ko nav mierā. Tak visu, visu tik izsmej un zākā. Viņam nekas nav svēts. Vai tur lielskungs, vai mācītājs, — visu viņš tev tā notaisa, ka tie nekam neder,» Kāposta kundze runāja.
«Kā tad viņš te?..» Ābeltiņš ieprasijās.
«To es ar’ nezinu. Viņš tak bijis izslēgts. Es nesaprotu, kā viņš vēl ticis pie skolotāja tiesībām!»
«Ikkatru vakaru, ikkatru vakaru krogā... Tad ir gan skolotājs,» Kāposts, acis piemiedzis, galvu kratīdams, caur degunu runāja.
«Un kā tad viņš iet! Nu tak nodilis kā nabags. Vai nu viņam kādreiz redzēsi elsiņu? Prasts kre-klis un tad labi vēl, ja sapogāts,» Kāposta kundze piebilda.
«Tam vajaga būt labam cilvēkam, par kuru viņi tik slikti runā,» Ābeltiņš nodomāja, un viņa sirds līksmi iedrebējās. Tas būs cilvēks, kas viņu sapratīs.
Kad par Lūzumu vairs nebija nekā «laba» ko teikt, tad Kāposta kundze sāka stāstīt par muižas saimnieces brūtgāniem, cienīgtēva cāļiem un, kā vislabāk smēķē teļa gaļa, pie kam viņas laulāts draugs tai uzcītīgi palīdzēja.
Citreiz Ābeltiņš jau sen būtu aizgājis, bet šoreiz viņam gribējās panest visu šo nejēdzīgo ikdienišķību, viņam gribējās aizmirsties, izklaidēties viņas sīkumos.
Pēc launaga atnāca monopolists, garš cilvēks, nosarkušiem vaigu galiem, kurš pastāvīgi smējās.
Tad sāka spēlēt kārtis.
Ābeltiņš spēlēja līdz apstulbumam un ne par ko negribēja mieru mest. Pienāca nakts, bet iedomājoties par mājās iešanu, tam palika briesmīgi garlaicīgi un viņš sita, un sita...
Beidzot ienāca kundze, un Kāpostam uz pleca uzlikusies, miegainām acīm, žāvādamās, teica:
«Iesim tak nu reiz gulēt. Nu tak būs diezgan sists. Izsitīsiet vēl galdam caurumu.»
«Ja jums miltu vajag, tad atsūtiet tik pakaļ. Pie mums dabūsiet katrā laikā,» Kāposts runāja, Ābel-tiņu līdz trepēm pavadīdams.
#
Uz māju ejot, Ābeltiņa sirdi atkal pārņēma vecais nemiers.
žurkas var apklusināt dauzoties, bet kā paliek kluss, viņas sāk atkal grauzt.
Nodzīvotā diena viņam likās briesmīgi tukša un velta.
Viņš bij varējis pildīt savu dvēseli ar tik tukšu un kailu niecību: Viņš bij varējis domāt par kreiča deviņnieku vai par pīķa kalpu, kamēr pasaulē bija tik daudz skaistu lietu, par kurām domāt...
Un viņam palika žēl savas dvēseles, kā piegānīta skaista trauka.
Viņam palika ļoti skumji.
Tas paskati jās uz debesīm, un tur nebija nevienas zvaigznes.
Tā bija melna, apmākusies. Un lietus sāka līt rupjām lāsēm.
Bet Ābeltiņš nevarēja valdīties no skumjām. Viņš pakrita zem priedes ceļmalā un raudāja, ar galvu ap viņas saknēm dauzīdamies.
[Priede smagi šņāca, lietus pilienus no zariem purinādama.
*
Izmircis un drūms, Ābeltiņš jau uz rīta pusi pārnāca mājā.
Ķēķī uz plīts dega lampa un sīca trumulis, un Marija sēdēja pavarda priekšā, viņa gaidīdama, tāpat kā viņā pavasara vakarā.
Ābeltiņam ienākot, tā piecēlās un, rokas izstiepusi, gāja viņam pretim, bet tas bāls un drūms pagāja viņai garām, ne vārda nerunādams, ne acu uz viņu nepamezdams, kā gar durvju vai krāsns stūri.
Tāds viņš pārnāca tagad gandrīz ik vakarus.
Neizģērbies tas metās gultā, palika rokas zem galvas un viņa tumšās acis stīvi ieurbās griestos.
Marija ienāca un nolika uz krēsla pie gultas sausas drēbes un kūpošu tēju uz galda. Bet Ābeltiņš gulēja kā sasalis, ne locekli nepakustinādams.
Marija, kā nezinādama, ko darīt, pagājās pret gultu un klusi teica:
«Uzvelc tak nu sausas drēbes un nāc, iedzer tēju, tad tiks silti. Tu jau esi izmircis līdz ādai. Paliksi vēl slims ...»
Bet Ābeltiņš neteica ne vārdiņa. Marijai palika bail no viņa drūmā klusuma un viņa izgāja ķēķī, durvis klusi aiz sevis aizvērdama.
Tur viņa sēdēja un raudāja, kamēr uguns pavārdā izdzisa un ķēķī sāka plūst pelēkibāla rīta krēsla.
Meitene juta, ka viņas laime mirst...
*
Tūliņ otrā dienā Ābeltiņš aizgāja uz Lūzumu.
Tas sēdēja viens pats lielā, tukšā istabā uz pus-salūzuša krēsla, pret logu pagriezies un kaislīgi spēlēja uz vijoles kaut ko ļoti skumju.
Viņš nemaz nemani ja, ka Ābeltiņš bija ienācis.
Klausoties Lūzuma spēlēšanā, Ābel tina acis kļuva valgas. Tā bija tā pati skumju un izmisuma dziesma, kas dega viņa dvēselē.
Ābeltiņš pagājās uz priekšu. Lūzums nolika lociņu un pagrieza pret viņu nesukāto galvu, augstu stāvu pieri, skumjām acīm, gaišām ūsām.
Ābeltiņš teica savu vārdu.
«Es jau jūs pazīstu, esmu redzējis,» Lūzums teica un sniedza viņam roku, slaidiem nervoziem pirkstiem.
«Atsēstieties, tas ir mans vienīgais krēsls,» tas teica, paceldamies un Ābeltiņam pretim uz galda nosēzdamies.
Ābeltiņš atsēdās un klusu ciezdams lūkojās Lūzumā.
Mugurā tam bija veci, pelēki svārki, krekls uz krūtīm neaizpogāts.
Pār visu viņa ģīmi bija izlietas skumjas. Tās bij redzamas pat tai pozā, kādā viņš sēdēja, galvu drusku noliecis un uz vijoles klusu trinkšķinādams tās dziesmas motivu, kuru bija spēlējis.
Arī Ābeltiņš atradās zem spēlētās dziesmas iespaida. Klusu viņi sēdēja, ne vārda nerunādami, pilni vienādu jūtu.
Un caur šo klusumu, kā bite karstā vasaras dienvidā, skumji dūca Lūzuma vijole.
Viņi saprata, ka ir lauzti no viena zara un kļuva tuvi viens otram bez vārdiem.
«Iesim,» Lūzums, cepuri paņēmis, teica, un no viņa balss skaņas Ābeltiņš juta, ka tas jau bija teikts uz viņa, kā uz drauga.
Viņi izgāja ārā un ilgi staigāja pa tuvējās upes līčiem.
Un viss, kas bija krājies uz abu dvēselēm, izlija sirsnīgā sarunā, vasaras saulītei spīdot.
*
Ap vakaru abi skolotāji sēdēja kroga dibens istabā pie pudelēm apkrauta galdiņa.
Viņu vaigi bija iesarkuši un acis dega. «Kas tā te par dzīvi tādā bedrē,» Lūzums karsti runāja. «Vai cilvēks var dzīvot uz tāda zemes pika? Cilvēkam vajaga krāšņuma, dzīvības, viņam vajaga pasaules, velns būtu parāvis!
Es zinu gan, kā tev vajadzētu! Tev vajadzētu ceļot. Un tad tev vajadzētu kāpt piektā stāvā, labi tuvu pie debesīm un mācīties, ka lai vai galva deg, dziedāt, strīdēties ar biedriem un uzupurēties priekš citiem. Tad tavai dzīvei būtu plašums!
Bet te... Vai te ir dzīve? Kur te var dzīvot? Krogā un citur nekur. Labi vēl, ka pie šā zemes pika ir pietaisīts krogs!
Man vajaga uztraukuma. Es nevaru bez viņa dzīvot! Man riebjas šī jēlā, novītusē garlaicība, visi šie sīkie, niecīgie darbiņi, kapeiku rēķini, visi velna plāksteri!
Kas man šo uztraukumu var dot? šņabis. Es eju krogā un dzeru. Jeb vai lai es eju uz Kāpostu, un noklausos, kā tas man piesola miltus, cukuru, zābaksmēru? Nē, es labāk dzeru, šņabis ir tikai zāle. Un kaut ar’ viņš būtu ģifts. Rauj viņu velns! Es mirstu vai rīt’. Man nav nekādas patikšanas strēbt tik nejēdzīgi garu un šķidru zupu. He, he, he! Uz divi spaiņi ūdens divi saujas zirņu. Nejēgas lai lok tādu dziru!»
Lūzums paņēma pielieto šņabja glāzi un nodzēra to līdz pusei.
«Dzer,» viņš teica, glāzi Ābel tinam piebīdīdams. «Iedzer, ātrām kājām mūža dienas projām skrien!»
Un kamēr Ābeltiņš iztukšoja atlikušo, Lūzums atspieda galvu uz rokas. Tā tas sēdēja labu laiku. Pelēkā vasaras platmale bija noslīdējusi pakausī, mati sajukuši. Augstā pierē bija ievilkušās sīkas krunciņas un mazās, nervozās acis dega zem savilktiem uzačiem. Ūsas bija savilkušās cietā pusriņķī ap lūpām. Likās, ka viņš būtu šovakar dzēris tikai uguni un žulti.
«Jeb vai lai es strādāju? Saki, vai es varu strādāt? Vai es varu strādāt, kā cilvēks? Zināms, ka es varu strādāt kā maitu vanags, kurš staigā, salasīdams nosprāgušas peles un vārnas. Bet vai es varu strādāt kā cilvēks? Saki, saki tu man,» viņš sauca, ar dūri uz galda sizdams. «Arī pīle strādā savā dīķi «godīgu darbu» priekš savas taukās māgas, galvu dūņās, asti gaisā. Bet es negribu palikt tauks no dūņām, kā viņi!
Reiz es gribēju gan strādāt, kā cilvēks. Es gribēju, nu, atdot visu priekš tiem, kas cieš, bet tagad es vairs negribu strādāt, es negribu darīt neko. Šai grantesdobē ir krogs, es nākšu uz viņu un dzeršu. Beigts!..»
«Jeb vai tu domā, ka tu ko padarīsi?» Lūzums jautāja, galvu paceldams. «Un es tev saku, tu nepadarīsi neko!
Tu gribi strādāt priekš tiem. He! Es vēl neesmu atradis starp viņiem cilvēka, kas nepārdotu savas dvēseles par gabalu gaļas. Tu strādāsi priekš tiem, bet kaut kurš no viņiem ņems un pārdos tevi par četrdesmitpiecām kapeikām. Viņiem nav nekā svētāka par kapara kapeiku!
Viss tas ir māņi. Nekam, nekam es vairs neticu un neticēšu!
Pa pilienam tu iztecināsi priekš viņiem savas sirds asinis, bet viņi tev izraus rīkli un atdos suņiem. Suņiem, jā!
Nav vērts neko darīt. Dzīve ir bedre. Un nu, lai viņa ir. Parauj viņu velns!..»
Ābeltiņš klausas Lūzuma vārdos un viņā pamazām iesūcas dzīves rūgtums, žults un neticība.
Gandrīz vai ik vakarus tas sēd ar Lūzumu krogā. Reizēm viņi lādas, reizēm apkampušies, galvas kopā salikuši, raud.
Ābeltiņš jau zin, ka viņš neko neizdarīs, nekur neaizies. Ja ar’ viņam būtu tik daudz karaktera spēka, — pienākums pret Mariju viņu sien uz vietas. Tas apprecēsies un izplūdīs miglā tāpat, kā visi citi.
Bet vislaimīgākais cilvēks ir Kāposts. Tikpat viņš, kā viņa cienijamā madama, paliek ar katru gadu sārtāki un apaļāki. Katru gadu Dievs viņiem dāvina tuklu puiku. Cukuru un miltus viņi izved no Rīgas arvienu lielākās partijās, jo tie atrod arvien vairāk noņēmāju. Var droši cerēt, ka ar laiku tas atvērs pārtikas bodi, kur būs dabūjams arī sāls, siļķes un petroleja.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks