Aizklātā dāma
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Likās, ka debess pa ziemu būtu iekalta pelēkās tērauda stīpās. Nu varēja redzēt, kā viņas izplētās, atsegdamas slapjus namu jumtus un mākoņu nebeidzamu klajumu.
Ziema man bij pagājusi bez skaņu, bez sāpju, kā aiz balta šķidrauta. Es izgāju no bezgala garām, klusām sniega velvēm. Ziemas vienmuļība bij tik gara, ka man pazuda dienām skaits un es nemaniju vairs ne viņu, ne sevis. Tik vējš, vējš uzmodināja mani reizēm ar savu garo sāpju gaudienu. Kad es biju laukā, viņš sagrieza manas drēbes un iemeta man sejā sauju smeldzošu sniega puteklīšu. Un puteklīši bij nosaluši un saīguši un koda, un gaudoja kā mazi vilciņi. Bet vējš bij tik rets šai ziemā. Dienas slāpa puspelēkā sniega klusumā. Un lielie vējputeņi parādi jās tik uz pavasara pusi.
Man nebij ne sapņu, ne atmiņu. Un ziemas klusums bij nokritis kā apsējs no vāts. Ārā bij saule un — krūtīs klusas, dziļas slāpes. Pār manām lūpām pārskrēja vēsma: viņas drebēja un loci jās izsalkušā smaidā ... Tiešam, nebija vairs tālu tās dienas, kad ķirzatiņa iznāk no priedes celma, nobirusi ķirpju putekļiem un atsilusi lokas saulē. Tā čaukstēdama laižas pa pērnām lapām un viņas mīkstās kājiņas jūt pirmos cietos asnus. Viņas aukstās ķepiņas krīt asniem uz acīm un tie atmostas un sauc: «Tu, tu tā esi, ķirzatiņa!..» Tāda nemiera vēsma bij uznākusi man. Es nezinu, ko jūt aizsalis ezers, kad tas pēc pirmā pavasara atkušņa piesit ar garu mīkstu vilni pie trauslas gāles. Bet es atminu labi, kā toreiz man ibij. Es atkal dzīvoju. Sirds sāka atkal sāpēt un sist. Un es skrēju pa atkusušām ielām un līdz ar pirmām ūdeņa straumēm es gribēju celties un līdza šalkt.
#
Uz dārza sētas sēdēja daži novītuši baskāji un knosijās. Viņu pelēkie uzpampušie vaigi smaidi ja saulei. Blēdīgi jocīgi samiegtas bij viņu nostruvē-jušās, asarainās acis. Bet starp salipušiem plakstiņiem kā miglots vilnīts vizēja pirmais pavasara prieks.
Turpat stāvēja jauns apelsinu pārdevējs baltā priekšautā, un ap viņa lielo dūmo zābaku purniem locijās atsilušas duibļu straumes. Iela kūpēja. Ziemas smagums atkusis cēlās gaisā un laidās uz sauli, kā vēja pacelts šķidrauts. Trotuāri spīdēja. Plāna vizma sitās caur pacelto pavasara tvaiku, tik smalka, kā vaguliņa apakšspārni, kuri gaisā dūc un mirdz. Līdz ar rīta miglu cēlās augšā pamodušās pilsētas troksnis. Ielas dunēja no tūkstoš atsvabinātām kājām, kurām bij atraisīts ziemas klusums. Rati laidās, vieglie riteņu loki vizēja baltām sudraba stīpām. Tumši tērauda stieņi dārdēja garās apdauzītās orēs. Visas ratu pakaļas kliedza, kā atplēstas rīkles, un katrs dzelzīts skanēja. Un akmentiņš vēlās un arī tas skanēja. Bet karietes laidās klusi, kā lieli tumši putni, kuri tālu izplēš spārnus un paiet garām. Un prātā man nāca kalnu krāces, kurām ūdens tēvs, nosutušos plecus saulē grozīdams, iet atraut ledus spundi. No klintīm gāžas avotu mucas un baļļas. Viņu rūkšana bij ratu riteņos un dzelžos. Un līdz ar ielas tvaiku tā laidās uz sauli.
Uz ielām bij tik daudz kustības. Šī diena bij kā zemnieku sieva, kura pēc klusa bēru goda noraisa no galvas balto linu autu un apģērbj priecīgas darbdienas drānas.
Es pārgāju pār šķērsielu, un man priekšā atkal bij dārzs, gara sēta ar dzelzs treliņiem un iela kā upe. Ores un karietes vizošiem stikliem gāja kā palos. Ļaužu galvas kustējās kā tūkstoš tumšu nemierīgu viļņu un rāva visu prom. Tumši valgi liepu zari šūpojās gaisā. Viņi nevarēja ietilpt aiz treliņiem. Un likās, ka arī dārzs būtu sakustējies un pacēlies līdz ar rīta miglu. Pie pilniem pumpuriem mirdzēja piles. Un zvirbuļi laidās no zara uz zaru. Veseliem bariem tie izbira uz ielas un salaidās atkal zaros, kā tumšas viļņu šļakatas.
Uz ielas stūra atkal stāvēja apelsinu pārdevējs, un saule lija viņa atvērtā grozā. Oranžas smaidi ja man no tālienes ar vienu vaigu zem sīka miglas sudraba. Bet kad es piegāju klāt, viņas laidās man garām, kā lieli zelta gabali. Oranžas dejoja grozā, kā zelta akmeņi straumē. Un ielas tūkstošbalsīgi dunēja zem manām kājām.
No jumtiem ātri bira piles un drebēja uz iztraucēta skārda. Gājēju papēži mirdzēja no ūdens. Un tur pie augsta nama stūra kā vilnīts pazibēja man maza kājiņa. Roka dzeltēnā cimdā viegli pieturēja svārku, atsegdama garus, graciozus papēdīšus, uz kuriem šūpojās jauna dāma. Papēdīši vizēja no ielas valguma un skanēja ātri, ātri kā pilieni uz akmeņiem.
Roka nolaista turēja svārku, bet likās, ka viņa bij tikai nolaista, kā efeja, tik daudz viņā bij nepiespiesta daiļuma. Viņas smalkos pirkstos nebija mānāms zīda drēbes smagums: kā tumša straume tā laidās ap viņas rociņu un šalca ap viņas soļiem. Pirkstu maigās portis bij nospiedušās dzeltēnos cimdos, kā pūpoli (pie kārkla zara), kad tie patlaban izbēruši dzeltēnu ziedu miglu.
Es nebiju vēl ieskatijies viņai sejā. Bet viss pie viņas jau man izlikās tik pievilcīgs un skaists. Nekā nedomādams es gāju viņai līdz. Tā pieturēja savu svārku, viņas papēdīši meta garu zīda vilni, bet man likās, ka tā tur savā apliektā saujiņā kaut ko neizsakāmi skaistu un mīļu.
Un pie tā augstā nama stūra viss ap mani uz reizes kļuva citāds. Visas skaņas saplūda vienā tumšā vilnī, kurš mani apņēma kā egļu šņākšana. Man garām gāja tūkstoši ļaužu, bet es neredzēju un neizšķīru vairs nekā. Es biju iegājis kā mežā un tikai neskaidri jutu cilvēkus, kā egļu ēnas. Dzirdēju tikai, kā viņas soļi krita uz akmeņiem kā jautri pilieni, un papēdīši vizēdami meta tumšu vilni man priekšā. Es nemaniju vairs, kā dārdēja ores un dzelži, bet tik skaidri dzirdēju, kā zīds kautri šalca ap viņas soļiem. Tā mežā lielā vējā var dzirdēt, kā smiltis čirkst zem biklām kājām, ja tev pa priekšu iet kāda būtne, ar kuras soļiem tev nemānāms sakars. Tāds sakars bij nodibinājies starp mani un svešo dāmu. Es gāju viņai līdz caur tumšu ļaužu silu. Nemanot es biju pieķēries viņai, kā skujiņa ieķeras drēbēs, un tā nesa mani līdz: viņa turēja mani savā apliektā saujiņā līdz ar savu drēbju vīli, viņas pirkstu maigās portis smējās par mani: viņām bij mīļas, klusas bedrītes.
Es gāju viņai pa pēdām. Viņas plecu maigais vilnis ejot šūpojās kā aizmidzis savā skaistumā. Ik katrs solis bij mans un katru kustību es noplūcu, kā izplaukušu ziedu.
Es paātrināju savus soļus un, acis nolaidis, klusu staigāju viņai līdzās, juzdams, ka pie mana pleca tik tuvu nolaidās viņas rociņa. Viņa bij par daudz tuvu pie mana pleca: skaistums darija man sāpes. Un kad pūlī spiezdamies mēs sadūrāmies, man bija jānopūšas tik smagi, it kā uz sirds gulētu lielas bēdas.
Es paliku nemierīgs un man gribējās paskatīties viņai sejā. Bet tik grūti bij celt acis uz augšu. Viņa gāja noliekusi galvu. Seja bij aizsegta ar šķidrautu. Bet es māniju gaišu rožu sārtumu un garas plakstiņu ēnas, kā tumšus zibiņus. Man likās pat, ka viņa paskati jās uz mani un kaitinādama vēl dziļāk nolieca galvu un noslēpās zem šķidrauta. Un man likās, ka es pamaniju acis, kā jautrus pilienus. Viņa slīdēja klusi, kā liels tauriņš turpat pie maniem pirkstiem. Un es gribēju viņu noķert. Es gribēju atklāt noslēpumu, kas tinās ap viņas soļiem, kā maiga zīda straume. Es gribēju atklāt viņas smaidu, kurš pazibēja kā zivtiņa šķidrauta dzijā un acis, kas slēpās zem garām plakstiņu ēnām. šās garās, kautrās ēnas, pie kurām kā mirdzošs piliens pie tumšas skujiņas karājās prieks. Es gribēju pacelt šās ēnas, kā zarus no avota un pārplūst no prieka.
*
Es staigāju visur viņai līdz. Viņa nepacēla šķidrauta, arī nepaskati jās, bet es zināju, ka neesmu viņai vienaldzīgs. No tā, kā viņa nolieca galvu, kā izņēma mutautiņu, vai kā vējš pakustināja viņas cepures spalvu, — no visa es māniju klusu labvēlību. Mēs izstaigājām un izkrustojām daudz ielu, taisnu un liku. Es padevīgi stāvēju pie veikalu durvīm, kurās viņa šad un tad pazuda ar ātru soli, kā vēdekli izplēzdama savu tumšo svārku. Un kad durvis aiz viņas jau sen bija aizvērušās, es vēl dzirdēju strauju zīda šņākšanu. Sirds šūpojās, kā putns zara galā ...
Es stāvēju pie pārdotavu logiem un skatijos spoguļos. Es biju iebridis mirdzošā klusumā un stāvēju pie viņiem, nevarēdams atrauties.. Tik klusas ir lēznas lietus paltes uz zaļas noras, kuras tur atstājis ātrais pērkona debess. Tur klusi viz baltas miglas mākonītis, kamēr gar debess malu vēl grauzdams velkas tumšs negaisa spārns. Tik tumši dārdēja aiz manis iela. Bet es biju iebridis klusumā un jutu tādu skaidrumu, it kā tiešām stāvētu lietus ūdenī uz noras un man caur pirkstiem spiestos mīksti asni. Un es vēroju savu seju. Viņa bij tik tuva. Likās, ka varētu taustīt acu mirdzumu un tos sīkos asos griezienus, kurus uz deniņiem bij ievilkušas sāpes. Bet šai brīdī man viņa bij tik neizprotama un tāla, kā miglas mākonīša ēna noras ūdenī. Viva bij tik neizprotama, ka man gribējās to satvert un kāri taustīt, vilkt ar pirkstiem pa vaigiem un deniņiem. Es gribēju redzēt viņā savu likteni, sataustīt kādas zīmes no tā. Bet klusi viņa ēnojās mirdzumā tikpat nepieietama un tāla. Un sarkans kociņš liecās ap stikla slīpētām malām, kā burvja riņķis. Es skatijos un prasīju savai sejai: «Vai viņa tevi zin? Vai viņa tevi grib?» Bet lūpas locijās apmulsušā smaidā, un sirds sita kā sarkans āmuriņš pie smagām dzelzs durvīm.
Tikko atskanēja viņas soļi, es devos atkal tai līdz. Mēs gājām pa atsilušiem dārziem, kur kļavu zaros gulēja smags pavasara vējš. Mēs gājām pa garām alejām, caur kurām laidās karietes. Un veci žuburoti zari šūpojās valgā zilgumā. Un atkal mēs bijām uz greznas ielas. Mēs iegājām kādā namā un uzkāpām pa trepēm. Tā piezvani ja un pazuda dzīvokli. Es paliku trepju likumā. Pa šauro koridora logu spīdēja saule. Sarkanais trepju loks kvēloja kā aizdedzies. Bet durvis klusēja. Tikai kaut kur tālu istabās varēja dzirdēt aizejošus smieklus, un no lejas nāca augšā ielas dūkoņa. Es stāvēju, kamēr saule aizgāja no loga. Es stāvēju tik klusu, it kā par ēnu būtu palicis un klausijos ilgi, ilgi. Un tad es dzirdēju atkal ātrus soļus; durvīs sāņus stāvēja mana dāma, vilkdama šķidrautu pār seju un runāja kaut ko istabās. Es sapratu, ka vakarā būs masku balle kādā atklātā vietā un ka viņa tur būs. Un vēl es dzirdēju, ka tā būšot karalienes uzvalkā. Tad viņa ātri pazuda uz trepēm, kā vēsma. Es metos pakaļ, bet nekur vairs nevarēju viņas ieraudzīt. Viņa bija pazudusi ļaužu drūzmā.
*
«Ja viņa būs karaliene, es būšu vergs. Es būšu jautrs nerrs pie viņas kājām.»
Es gāju un izmeklēju sev masku: sarkanus samta kamzoļus ar biezām, zaļām strīpām, mici ar vara zvārguļiem un visu, kas vajadzīgs, lai varētu rādīties priekšzīmīgā nerra lomā. Nesu savas mantas padusē un domāju par karalieni. Un man likās tik viegli kūleņus mest un smieties, it kā par nerru jau būtu dzimis.
Bij pagājis laiks, kamēr es sapņoju. Uz ielām jau aizdedza lukturus. Balti un sarkani gaismas pūšļi, kā mazas mēnesnīcas karājās pie stabiem un veikalu logiem. Bet ļaužu drūzma vēlās arvienu biezāka un smagāka. Es biju pilns steigas, bet nekur nevarēju patikt. Lukturu gaismā man pa priekšu plāti jās plata ēna: liels cilvēks garām milža rokām. Viņš grozijās kā siena maiss un skatijās atpakaļ un smaidi ja kaut kam ar platu sarkanu seju. Un lēni bīdi ja uz priekšu savas smagās kājas ūdens zābakos, lieliem lempīgiem atlokiem. Es nevarēju tikt viņam garām, kā ēnai. Man bija jāsavaldas un jāiet reizē. Un kad es atradu beidzot zināmo namu, balle jau bij sākusies. Zāles garie spoguļa logi kvēloja vienās ugunīs. Es laidos pa trepēm augšā un biju vidū.
Durvis plati bija vaļā. Uz augstām, baltām palodām un stenderēm krita mīksta sārta tveice. Vidū no zāles griestiem, kurai gala nevarēja saredzēt, nolaidās liels lukturis, tumši sarkanā zīdā pītām zelta bārkstīm. Sveču mirdzošās sejiņas bij paslēptas šai maskā. No dejas trokšņa, kā likās, griesti drebēja, lukturs mānāmi šūpojās garās vara ķēdēs un lēja tumšu rožu gaismu: drudžainu sveču tveici. Es sasitu zvārguļus un laidos vidū. Mani aiznesa dejas straume. Vijoles grieza asas sēras, kā klusi un karsti asmeņi. Taures sauca uz prieku un baudu, fleitas glāsti ja un smējās un muldēja nesakarīgus satikšanās vārdus. Bungas dunēja pāri, kā mīksti, tumši viļņi. Viņas pieskanēja klātu, kā lielais dzīves vilnis. Dzelstiņš priecājās, sietiņš žvargstēja bezbēdu tracī līdzi maniem zvārguļiem. Un šī mūzika grieza un purināja raibo masku baru, kā vējš rudeņa dārzu. Tūkstoš kāju dimdi uz ozola klona šūpoja greznu tēlu svaru drudžainā sveču tveicē. Lentas šņāca vijolēm līdz un šķidrauti laidās kā ūdens putni uz satrakota viļņa. Bet pa vidu vizēja sudrabots vainags. Es pamaniju savu karalieni un metos pie viņas kājām. Metu kūleņus un smējos un lēcu caur stīpu. Bet viņa lidoja klusa un slaika, kā ūdens zieds (baltā zīdā) un viņas purpura mētelis sita manu seju, kā smaržīgs spārns. Mūki un zvejnieki, gani un bruņinieki, tiesneši sarkanos talaros un čigāni spiedās ap viņu trakā dejā. Sviedri straumēm tecēja gar notvīkušām ausīm un luktura blāzma krita uz maskotām sejām, kā mežonīgu slāpju atspīdums. Manu dāmu apkampa karsta masku plēne. Vainags viņai bij galvā un tā šūpojās klusi, kā slaika līlija šo mežonīgo ērmu vidū. Es dauziju zvārguļus un smējos skāņiem āksta smiekliem, kuri skanēja kā ēzeļa bļāviens, bet cauri tumšai trokšņa jūrai tik skaidri dzirdēju viņas balto kurpīšu švīkstoņu, kā aizmigušu dūjas spārnu. Mans kliedziens plēsa pušu skaņu drūzmu un visi viņu dzirdēja. Un karaliene sita man pa seju ar savu dzeltēno cimdiņu. Es griezos un dūcu, kā akmens krācē. Un līdz ar uguņu tveici no karalienes pirkstiem lija pār mani klusa labvēlība, Es māniju karstu soli jumu, un tas piepildīja manas krūtis ar ārprātīgu cerību.
Un kad pusnakts sita, es traucos notvert viņu un lūdzu: «Pacel masku, pacel masku.» Bet tā izslīdēja man no rokām un laidās prom caur sajukušo masku baru, kas patlaban atklāja sejas. Es spiedos viņai pakaļ un lūdzos: «Pacel masku, pacel masku!» Bet viņa sita man pa seju, kā nerram sit, un smējās klusi zem šķidrauta.
Vēja pilnā tumsā gaidi ja kariete Un mana karaliene pazuda aiz tumšiem tērauda stikliem. Kučiera ēna sakustējās un zirgi laidās pilnos rikšos. Es uzmetos uz ratu kāpšļa, spiedu pieri pie aukstā stikla un čukstēju: «Pacel šķidrautu, pacel šķidrautu!..» Vējš kratija zvārguļus. Kariete ritēja prom. Es stāvēju uz kāpšļa un turējos pie durvju tveramiem, mēģinādams ieskatīties iekšā, kad uz karietes stikla krita luktura stars. Bet es redzēju tikai baltu drēbju ēnu.
Vējš smagi nopūtās un sāka bērt sniegu. Lielas, mitras ļepas krita man uz rokām, uz pleciem, lipa pie deniņiem. Un es drīz vairs nedzirdēju pakavu dunoņas. Stikli bij aizšķiesti ar sniegu, acis lipa cietie Karietes augstie riteņi vēla ismagu sniega kārtu. Mēs bijām ārā no pilsētas. Zirgi gāja pret kalnu un elsa. Kučiers, kā ēna, bij saplacis zem negaisa. Sniegs gurkstēdams vēlās un bruka, kariete krita atpakaļ un zirgi kā ērmi ieplēta pret kalnu savas četras kājas.
Manus plecus spieda sniegs. Es pamaniju, ka esmu nosalis. Drēbes novilka ūdens. Rokas karājās uz leju un man nebija vairs spēka viņas pacelt. Locītavas bij kā svina pielietas, un pa pirkstiem tecēja lipīgs ūdens. Es biju nokāpis no kāpšļa un ar mokām vilkos līdz. Un kad zirgi aiz noguruma stājās, es piedauzi ju ar stīvo roku pie karietes durvīm. Un kad tā atsitās pret stiklu, es nemani ju aukstuma un viņa gulēja tur sveša un smaga, kā koks. Man likās, ka es pats palieku tumšs un smags, kā akmens. Un man gribējās nogāzties zemē un gulēt bez elpas kā akmenim,. Es tikko turējos uz kājām. Sniegs slāpēja mani lielām lipīgām pārslām. Bet vēl skatijos uz karietes durvīm un runāju: «Pacel šķidrautu, pacel šķidrautu!»
Un nepazinu savas balss — tik sveša un aizžņaugta un sāpīgi klusa! Bet šoreiz bij dzirdējusi mana dāma. Kariete sakustējās. Es atkritu pret riteni un durvis vērās tik lēni un smagi... kā gultos man uz krūtīm. Un manā priekšā stāvēja aizklātā dāma kā balts vējputeņa tēls. Vējš sagrieza viņas drānas un pacēla šķidrautu: es redzēju tumšas ģindeņa acis un melnu mutes caurumu, kurā sīca vējš. Sniegs uzkrita ar blāķi, sagrieza un rāva viņu prom. Tā pacēla šķidrautu un dejoja mitrā sniega pārslu šallē, un vējš šņāca viņas tukšā mu*e. Es apklāju seju ar rokām un gāju viņai līdz. Lai cik tumša bij viņas seja, man sāpēja, ka tā bij nozudusi. Es gāju viņai pakaļ un nezināju, kur eju. Es nebiju vēl atmodies un maldijos pa sava sapņa pēdām. Tomēr smagums sāka zust. Bet man bija briesmīgi salt. Es skati jos apkārt un pamani ju kādas sētas ēnu. Tumšas priežu galvas kustējās un šņāca kā negaiss. Bet šis negaiss bija tik domīgs un stāvēja uz vietas. Zaru draudošā šņākšana plīsa un sadali jās klusās sāpēs. Un zem priedēm aiz sētas kā lauzts zelta salmiņš drebēja bāla uguntiņa. Viņas gaismā es redzēju tumšu krustu, kā izplēstas rokas. Jā, nu es pazinu šo vietu: te bija kapsēta un kapsētas sarga logā dega uguntiņa. Es braucu ar roku gar aso mūra sienu. Es tausti ju notirpušiem pirkstiem akmeņus, oliņas un zvirgzdus, un asus kaļķu putraimus, kuri sabirza manos pirkstos: es gribēju vēlreiz just, kur es esmu. Tad es biju apmierināts un gāju uz māju.
Kā par brīnumu manī atkal bij atgriezies spēks. Es drebēju no aukstuma un nesapratu, kas ar mani ir noticis. Vai tas bija sapnis, vai halucinācija? — bet masku ballē es biju bijis. Man rokā bija nerra cepure, un mani pirksti saldami lipa pie vara zvārguļiem. Man bija salti, bet šis saltums bij tāds, kāds ir mostoties. Manu miesu sapurināja spirgti rīta drebuļi. Un patiesi bij jau rīts. Sniegs bija pārstājis, zeme bija balta, debess zaļa, kā ledus. Lejā gulēja nepārredzamas namu ēnas un viņās bij iespraustas bālas rīta ugunis. Un dzīve man likās kā ēnu ceļš, uz kura augstu zied saules puķes. Ēnas dziest un aug, bet ziedi ir mūžīgi. Un laikam tāpēc man nebija kauns no nerra cepures; es nemetu viņas zemē, bet nesu uz māju un uzkāru pie sienas turpat, kur stāvēja mana pravieša tēls. Es skatijos uz sabrukušo nerra mici un balto maigā pravieša pieri, kurā spiedās iekšā ass ērkšķa zars un tie abi man izlikās vienlīdz cienijami un vienlīdz nožēlojami.
Pēc šās savādās nakts es biju ilgi slims. Bet kad izveseļojos, pirmiem drebošiem soļiem gāju pie sienas un stiepu bālos pirkstus, no kuriem vēl nebij izzudis drudža karstums, pie vēsā vara un klausijos, kā zvārguļi smējās man saviem asiem zvirgzdiem.
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks