Aizkaltis, aizlūzis koks
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks
Reiz pavasarī es nācu no meža. Uz rokas man bij cirvis, uz pleca nocirsts elksnis. Salti mākoņi brāzās pa egļu un bērzu galotnēm un lietus ar sniegu sitās man sejā.
Zeme patlaban meta spalvu. Caur sapuvušo kūlu līda zaļa zāle. Pumpuri bij atvērusies, kā zaļas austiņas — visi zari un zariņi klausi jās un gaidi ja.
Bet mākoņi, skaudīgi šņākdami, spļāva pelēku sniegu jauno asnu brūnajās actiņās, tie piespļāva krūmu un koku austiņas, tā kā tās palika kurlas un vairs nedzirdēja pavasara soļu. Koki izmisuši krati ja galvas, lauzi ja rokas, un viss mežs raudāja.
«Ko jūs raudat baltie bērzi, ko jūs raudat, skaistās apses? Cik ilgi mākoņi smiesies par jūsu gaidām? Pavasars jums atnāks tāpat, kā pērn un aizpēra. Viņš aizdedzinās jūsu kailos zaros zaļas liesmas, pa kurām sprakstēs putniņi un baltas ziedu dzirkstis griezīsies ...
Mana sirds paliks tāda pati, kāda bij rudenī, kāda bij ziemā, pilna skumju un izmisuma. Mana dvēsele ir kā vāts, kurai neviena vietiņa nav vesela, kur da-metas, tur sāp...»
Es biju ieradis stāstīt savas skumjas, jo man bija grūti viņas vienam nest, un tagad tās sūdzēju kokiem. Bet viņi neklausijās manī: viņiem pa
šiem bija savas sāpes, un tie raudāja paši par savām skumjām.
Tā es gāju meža ceļu ...
Lietus ar sniegu pēra manus vaigus, kā ar saltu lupatu, elksnis spieda plecu.
«U—ū,» es dzirdēju mežā vaidam. Apstājos un klausījos ... nekā nevarēja izšķirt: vējš sajauca
visas skaņas vienā šņācošā vilni.
Gāju tālāk: nekā, kunkst atkal.
Nometu elksni un gāju skatīties, kas tur vaid.
Pašķīris no saltuma drebošos elksnīšus, ierau-dziju aizlūzušu, aizkaltušu bērzu. Liela vāts bija viņa melnajā celmā, aiz saplosītās mizas bij iznākušas baltas kaula šķembeles; viss bērza augums bij noslīdzis uz jaunas eglītes ...
Turpat pie celma bij dziļa bedre, iz kuras bargi rau dzijās vecu egļu galotnes, kā tumši torņi. Bērzs bija apķēries eglītei un tā turēja viņu apkampusi savām zaļām rociņām un viņas jaunā galotnīte skūpstīja slimā mizu.
Bērza brūnie zari kā bailēs ķērās ap eglītes zaļo augumu.
Viņš drebēdams gulēja eglītes rokās un viņa zari vaidēdami griezās eglītes miesā. Viņas miza bij noberzta un tā visa bij noskrējusi tīrām sveķu asariņām.
Bērza gaudenie zari bij pilni eglītes asaru.
Viņa jau noskrien asinīm!
No apakšas jau kalsit viņas mīkstie zariņi, brūnā sūna piebirusi viņas nodzeltējušo adatiņu.
«Ko tu vaidi, meža gauduli? Ko slēpies no nāves, ko gaidi. Cik pumpuru vairs ir tavos zaros? Vai tu proti vairs šalkt? Vai vari vairs locīties vējā un dziedāt? Tu esi stīvs kā mironis un vari tikai vaidēt. Zem taviem vaidiem nonīkst šī meža meitene. Tu esi slepkava! Mirsti, bedre tevis gaida!»
Un, paņēmis cirvi, es nocirtu viņu; bet gāzdamies tas nolauza eglītei galotnīti ar brūno pumpu, kura bij pilna neatvērušos pumpuru, kā šūna nedzimušu bitīšu.
Tie bija cieši saauguši.
Man bija žēl viņas jaunās galotnītes, tā bij kā altāra lukturs, pilns neaizdegušos svecīšu.
Tie bija cieši saauguši...
Skaņas iz tālumiem; Skolotājs Ābeltiņš; Pīlītes; Nabags; Aizkaltis, aizlūzis koks; Rozes smaržo; Sirmās dvēseles; Dzīvība; Jaunība; Letarģija; Mazgātāja; Krupis; Aizklātā dāma; Miesnieks