Māras koks
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
«Kārli, tu būtu labs puika, bet tu esi par daudz aizmāršīgs,» Aparu saimnieks teica, pie kura māte mani bij nodevusi ganos.
Tā tas bij. Reizēm es pārāk ilgi skatījos uz baltām padebešu pilīm, kuras uzkāpa un nozuda aiz bērzu birzēm, un bieži aizmirsu, kur paliek mana gana rīkste.
Kādā pēcpusdienā es izdzinu lopus ganos un nemaz nomāniju, ka man kā trūktu. Iedzeltenā rudeņa saule spīdēja pār ragainēm, un man bija tik labi. Es sēdēju uz linu desmitas savas vecmāmiņas brīnišķā zaļā «kuča» jakā un griezu kociņu. Piepeši es ieraugu, ka pār kalnu kliegdama, brēkdama skrien saimniece. Viņas mati plivinās vējā kā slota, viņa trenc šurp aitu baru un viņai pa priekšu skrien vesels putekļu mākonis. Viņa man izskatās kā brīnuma parādība, kā sieva viesuļa padebesī.
«Ko tu man atkal esi izdarījis, ko tu esi izdarījis?» viņa elsodama kliedz: «aitas aizmirsis mājā!»
Man liekas, ka pasaule iet bojā. Es raudādams dzenāju govis, kuras, izlietodamas manu apjukumu, sāk izvazāt linu saujas un nezinu, kur skriet. «Ko es esmu izdarījis, ko es esmu izdarījis! Es esmu aizmirsis attaisīt aitu kūts durvis un izlaist aitas. Un es tak negribēju neko aizmirst.»
Es dīkdams dzenu govis uz upes malu no lēzenā krasta lejā. Es esmu izmisis un nezinu, kam pieglausties, kur atrast apmierinājumu.
Lejā ir cieta zaļa nora. No vienas puses upe, no otras — krasts. Govis te ēd mierīgi un es esmu nost no briesmu vietas. Es redzu atkal, ka spīd saule un pie vecā vītola upes malā, kur mūsu ganības saiet kopā ar kaimiņu ganībām, sēd viņļaužu krustmāte. Tā ir maza vecenīte vecā kažociņā, kuru viņa valkā ziemu vai vasaru. Visus viņa uzrunā un visiem skatas sejā ar savādu siltu skatu, it kā katrā cilvēkā meklētu draugu. Ganīdama viņa runājas ar govīm un jēriem. Aiz villainās kažociņa malas, it kā no azotes, viņai bāž galvu laukā balts jēriņš, kuru viņa baro ar maizi. «Kājas izsutušas pagāniņam, nevar paiet, jānēsā klēpī,» viņa man saka. Es nosēstos viņai blakus, atspiezdams galvu pie vītola rievainās mizas un uz reizi jūtos kā brīnišķā aizvējā. Ap mani ir labsirdība un miers. Es skatos uz vītola zariem, kuri līst ūdenī kā zaļas straumes un man jau gribas runāt.
«Ko tu domā, krustmāt, vai šis koks ir vecs?» es jautāju.
«I, vecs gan, dēliņ. Tas jau ir Māras koks. Vecos laikos te rādījusies Māra. No rītiem, kamēr uz noras bijusi migla, viņa te kūlusi sviestu un slaucījusi rokas vītola lapās. Nu, pieliec, ja gribi, zaru un palūko, cik viņas mīkstas. Tas no Māras mīkstām rociņām. Reiz te atnākusi bārenīte, piespiedusies pie koka un raudājusi. «Kas mani ņems? Ne man cimdiņu, ne zeķīšu, ne krekliņa pūrā!» Tad pienākusi Māra un iedevusi viņai skudras austu nēzdodziņu. «še, noslauki asaras un, kad tev iet grūti, atnāc, piespied pieri pie vītola un piesit trīs reizes ar delnu. Es tev palīdzēšu.»
Tā pēc kāda laika bārenīte atkal stāvējusi zem vītola un raudājusi. Pienākusi Māra un prasījusi: «Kam raudi, meitiņ?»
«Es samelojos,» šī atteikusi. Reiz ganos viņa piecēlusies no akmeņa un gājusi govis atgriezt. Nāk atpakaļ — uz akmeņa sēd skaists medinieks ar spalvu aiz cepures. Rokā viņam Māras dotais nēzdodzinš.- Kur šī ņēmusi tik smalku nēzdodziņu? — Pati noaudusi! Nu tad lai noaužot viņam tādu kreklu un atnesot uz ķēniņa pili. Bet nēzdodziņa neatdevis. Kad atnesīšot kreklu, tad dabūšot. Māra iedevusi meitiņai skudras austu kreklu. Un tas bijis tik smalks un tik mīksts, ka varējis ap pirkstu aptīt un ausī iebāzt. Bārenīte to aiznesusi ķēniņa dēlam un ķēniņa dēls viņu apprecējis un viņi dzīvojuši laimīgi.»
«Un kur Māra palikusi?» es prasīju.
«Kas to, dēls, zin. Nu jau ilgi neviens viņas nav redzējis.»
«Varbūt, ka vītolā iebēgusi. Edz, kur viņas matu gali vēl palikuši ārā.»
«I, dēliņ, tur tikai govis berzējās, kādi nu matu gali.» Krustmāte piecēlās un, paņēmusi jēriņu uz rokām, gāja pie saviem lopiem.
Bet es noliecu vītola zaru un spiedu sev pie vaiga viņa mīkstās gludās lapas. Man likās, ka mīļā Māra ir vītolā, jo kā gan citādi es te būtu atradis tik brīnišķu apmierinājumu. Bet varbūt viņļaužu krustmāte pati ir Māra? ..
Un kad man kādreiz iet grūti, es izstiepju rokas, it kā meklēdams svētā vītola zaru un spiežu sev delnas pie vaigiem.