Dzelzu puika
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Vecie laiki ir kā kūpoši ūdeņi. No viņiem paceļas migla, kurā kustas brīnišķīgi tēli. Tie it kā meklē sev veidu, bet tā neatrazdami, krīt atpakaļ dzelmē.
Vecos laikos reiz dzīvoja kalējs. Viņš mīlēja jokus un dziesmas un katram prata pateikt labu vārdu. Viņa nokvēpušā smēde zem eglēm meža malā, uz kuru ziemā caur sniegu vijās nomelnējusi taciņa, bij iemīļota satikšanās vieta. Tur nostaigāja arī daža laba pudelīte ar zaļu kaklu un daža līka paduse ar šķiņķi, kura treknās šķēles dzelzs iesmā tad, valodām sprēgājot, jautri čurkstēja uz zvērošām oglēm. Lai lija rudens lieti, vai griezās ziemas sniegi, smēde arvienu bija omulības pilna. Uz laktas rakstā skanēja kalēja āmurs un ēzē kvēloja sarkanas liesmas. Visiem tikās tur kavēties, vai vajadzība bija, vai nebija. Dažam tā vajadzība nebija lielāka par dzirkstīm, kas izlēca zem kalēja āmura. Vecā gada vakarā ciema ļaudis tur sanesa savas alvas pogas, kuras visu dienu bija dzenājuši, apgriezdami katru lupatu aizkrāsnē, un kalējam bij jālej laimes.
Ārā šņāca putenis, grūzdams dzirkstis atpakaļ, iekšā no rokas rokā staigāja zara kanna, saimniece lauza miežu plāceni un dālijā cūkas ausi, atskanēja dziesmas un smiekli. Veci un jauni mirdzošām se-^jām spiedās ap ēzes uguni un skati jās, kā pelēkais svina gabaliņš sarkani nokaitētā skārda pannā sakustējās un izplūda garā, baltā pilienā. «Nu pagrie-žieties!» kalējs teica un apgāza pannu uz tumšā spaiņa, kurš bij nolikts blakus ugunij. Svins vārīdamies nogāja dibenā. Katrs nu bāza roku ūdenī un vilka ārā savu laimi. Visi brīnīdamies to aplūkoja uguns gaismā, un kalējs palīdzēja viņu iztulkot.
«Tavs liktenis ir mīlēt, tev sudraba birze,» viņš teica meitenei ar kvēlošiem vaigiem.
«Tev, puis’, raug, kuģis, tev gaita ies uz jūru,» kalējs stāsti ja visiem pēc kārtas. Kaimiņu saimniekam bij vainags, ko pakārt jaunai mājai spāru galā, bet vecam tēvam zārks uz mata tāds, kādu jau viņš gadiem sev glabāja uz istabas augšas.
Beigās arī kalējs pats sev svieda svina lāsi ūdenī. Arī viņš gaidi ja laimes, jo abi ar sievu jau nāca gados, un viņiem nebija neviena bērna. Viņš bij cerējis izvilkt šūpuli, bet ko viņš pacēla uguns gaismā, nebija ne šis, ne tas — pelēks, sačervelējies svina piks!
Kalējs saīdzis iesvieda to kaktā.
«Kad nav, nav laimes,» — viņš teica, «es pats sev izkalšu laimi.»
Tas lika dzelzi ugunī un karsēja viņu baltu. Dzirkstelēm šķīstot, viņš svieda to uz laktas un kala apaļu galvu, platus plecus, rokas lielām delnām un stipras kājas. Ļaudīm, kuri stāvēja ap laktu, mutes pašas sāka smaidīt, kad zem āmura sitieniem izveidojās ņipra zēna tēls.
«Tā, nu ej norūdies, tad augsi liels un stiprs,» kalējs teica, piesizdams beidzamo sitienu uz laktas, un tēlu, kurš kvēloja un dzirkstija kā sarkans velniņš, iesvieda aukstā ūdens silē. Tur kaut kas dobji norībēja, un līdz ar karsto tvaiku mutuli, kas sviedās uz augšu, parādijās zēna galviņa. Pa saviebto seju tecēja tumšas ūdens lāses, un, kamēr smēdē neviens nevarēja pakustēties, puika jau cēla kājas ārā pār sili un, skat, viņš jau stāv pie laktas tēvam blakus un sāk cilāt lielo āmuru!
No pašas pirmās dienas jau viņu iesauca par «dzelžu puiku.»
Dēls auga kā milzis. Istabā galva jau metās pie griestiem. Māte sīkiem solīšiem tekāja viņam apkārt, nobijusies, ka tik viņš kaut ko neapgāž. Bet dēls bij labsirdīgs un lēns, viņa lielais spēks bija it kā pats sevī iesnaudies. Zemā tēva māja viņam kļuva par šauru. Viņš nokala sev trīsdesmit birkavu smagu dzelzs nūju un devās pasaulē.
Ceļā viņš satika vecu saimnieku ar kulīti un spriguli pār plecu.
«Kur tu iedams?» puisis vaicāja.
«Eju uz muižu riju kult. Pašam vēl labība pūst uz lauka, vārnas izlasa no vārpām beidzamo graudu. Vai tad mums ar’ kādi lauki! Kungam tīrumi, mums purvi, brikšņi, kūlainas atmatiņas. Klausies, vai tu nevari iet manā vietā. Par to es tev došu sieku rāceņu.»
«Labi, kas tas nieks, vienu riju izkult!» puisis teica. Bet iznāca tā, ka viņš izkūla visu muižu. Vakarā seru kaltēdams, puisis atlaidās uz kūla, kurošas krāsns priekšā un skati jās, kā dūmi, sarkanīgi apblāzmoti, lēnām vēlās ārā pa vaļējām rijas durvīm. Kā zelta pavedieni zem nokvēpušiem ārdiem dūmos karājās miežu vārpas, un rija bija pilna saldas vīstošas smaržas. Tā zvilnēdams, puisis bija iesnaudies.
Miegā viņš mānijā, ka viņā kāds skatas. Viņš atvēra acis: rijas durvīs stāvēja muižas meita Lienīte un drebēja kā apses lapa.
«Kāpēc tu neguli?» — puisis prasija, paceldams galvu.
«Vai, puisīt, es nevaru tur kalnā gulēt. Mūsu kungs draudzējas ar velniem. Pil! rīb un dārd, it kā pasaule tiktu pārbīdīta. Es paskatījos pa durvju spraugu: zālē mirdz tūkstošiem sveču, kungs sēd aiz galda, zelta kanna rokā, un viņam apkārt dejo melni runči, astes kopā sagriezuši.»
«Pag, pag, es viņus drusku pabiedēšu,» — puisis teica, sagrieza ap galvu savu dzelzs nūju un trieca to pret pils pamatiem. Torņi sagrīļojās, pils sabruka, un no drupu kaudzes izšāvās liesmas, ar kurām kā kamoli ņaudēdami vēlās prom melni runči. Tie aiznesa kunga dvēseli. No rīta saskrēja ļaudis un bažīgi jautāja:
«Kas tagad būs kungs?»
«Jūs paši būsiet sev kungi!»
«Un kas mums kalpos?»
«Jūs paši sev kalposiet!»
«Kas mums to atļaus?»
Puisis pameta ar acīm uz savu dzelzs rungu. No tā laika tai zemē nav ne kungu, ne kalpu.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme