Ziemsvētki mežā
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Balti, balti nāca Ziemsvētki. Vējputeņi griezās līdz pašam jumtam. Būdas ierakās sniegā līdz pat pelēkām logu acīm, kurās dzirkstija jautras liesmas. Bet iekšā bij silti un labi. Krāsnis tvīka un garoja un brūni plāceņi kūpēdami rindām vien gūlās uz mūra, uz galda, uz soliem, uz gultām.
Pietvīkušu seju saimniece līkājās ap krāsni un nemaz nemani ja, ka viens plācenis izkrita viņai no rokām un garām mežinieku apsalušām pastalām, kuri patlaban nāca pa durvīm iekšā, izripoja ārā. Sētā gan viņu gribēja noķert suns, kurš gaidīdams svētku kumosa, nosalis berzējās pie durvīm, bet viņš nedevās rokā un kūpēdams ripoja no kalna lejā, mežā iekšā.
Brīnišķīgi izģērbušies tur koki sagaidi ja Ziemsvētkus. Vecām eglēm bij lieli, balti lāčādas kažoki, bērzi līdz zemei nokārušies garām pērļu virknēm. Mazās eglītes bij uzmaukušas pāri acīm baltas, pūkainas cepures un zaļos pirkstiņus sabāzušas mīkstos, jaunos sniega cimdos. Vējš bija nostājies, koki stāvēja klusu. Plācenis, kurš visur bij gaidīts, brīnijās, ka neviens nenāk viņam pretim. Viņš ripoja caur mežu un ieraudzija dūmus kūpam.
Mežā bija maza mājiņa. Tur zaķis dari ja alu no saldiem rudzu asniem un gaidija viesus. Plācenis ievēlās pār slieksni istabā un apstājās pie durvīm. Bet neviens nenāca viņam kažoku novilkt. Zaķis cilāja misas kausu un slaucija ar ķepu putas no ūsām.
Pati rīkojās ap galdu. Mazais Jānītis gulēja sūnu gultiņā un platām acīm gaidi ja Ziemsvētkus.
Plācenis apjucis knibinājās ap savām brūnām biezpiena pogām. Neviens viņu neievēroja.
Tikai saimniece reiz uz viņu tā greizi paskati jās un zaķim bažīgi iejautājās: «Vecais, vai tu apmeti cilpas, vai apmeti cilpas?» — «Šorīt skrēju visu rītu un visu mežu kā rakstīt norakstiju,» zaķis teica un dzēra alu. «Neviens mednieks mūs neuzies!»
Nu sāka nākt viesi.
Vāverīte atnesa mazam Jānīšam sauju riekstu, lācis medus kāri, cits šo, cits to. Un kad bija jau nakts, tad atvēra durvis briedis un no tumšām debesīm uz saviem platiem ragiem sanesa būdā vai visas zvaigznes.
Nu dzēra alu un līksmojās. Lācis cēlās pakaļkājās un dejoja, ka visa būda līgojās.
Plācenis stāvēja pie durvīm un raudāja: «Vai tad es... vai tad es nevienam neesmu vajadzīgs?»
Tad kā beidzamās piebrauca pie durvīm divas pelēkas pelītes čīkstošās kamanās. Viņas bij atvedušas mazam Jānīšam, kurš nu jau bija izpriecājies un noguris, pilnu vezumu miega.
Pelītes ienāca un priecīgi sāka tekāt ap plāceni. Viņas novilka tam brūno kažoku, ievilka viņu sienā un dejoja ar viņu cisu danci cauru nakti.
Bet kamēr būdā līksmojās, vecs krauklis, melns kā piķa piks, sēdēja augstu zem zvaigznēm balti nosnigušas egles galotnē. Galvu nokāris viņš domāja un nevarēja izdomāt, kur gan viņš bij paslēpis gabalu cūkas aknu, kuru viņš rudenī kādai saimniecei bij nozadzis. Vai laukā zem pelēkā akmeņa, vai ganu ceļa malā zem krūma. Sniegs bij nolīdzinājis kalnus un lejas, akmeņus un krūmus. Vējputeņam šņācot viņš bij lidojis cauru dienu, bet nebij varējis atrast.
«Kra, kra,» viņš teica: «cik auksta nakts!» un sarāvies pabāza galvu zem spārna.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme