Kalns, kas dziedāja
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Gājējs bija pārstaigājis daudzas zemes, redzējis ciemus un pilsētas. Uz viņa svārkiem un kurpēm krājās putekļi, bet viss tas bija vienaldzīgs, it kā jau redzēts: vienalga — kalns vai leja! Tā noputējis viņš klīda pa pasauli, līdz nonāca kādā vietā, kur viss brīnišķīgi pārvērtās. Visas lietas likās it kā pirmo reiz redzētas. No jauna viss viņam rādi jās un bija jauns, kā tad, kad viņš pirmo reiz bija atvēris acis uz pasauli. Vai viņš atkal tuvojās bērnībai, vai kam citam neredzētam, bet vēl jaukākam, par ko stāstija kāda laimīga jausma? Viss bija tik mīļš kā uz mūžu pazaudējams, viņa soļi kavējās, tam gribējās noglaudīt katru zālīti ceļmalā. Tāpat, laikam, bija arī citiem, kas gāja šo ceļu. Kāds vecs pāris — divas sirmas galvas, cieši turēdamās viena otrai blakus, apstājās te pie patlaban izplaukuša bērza, kas aizkāra viņus saviem gariem zaļiem matiem — zariem, tie rādija viens otram uz balto debestiņu tālumā. Viņi te gāja, te sēdēja ceļmalā. Viņu sejas bija paceltas uz augšu, viņi vēl kam gatavojās un kaut ko gaidija.
Ceļš viegli pacēlās kalnā un notrūka. Tur bija bezdibens, pār kuru kūpēdams slīdēja mazs miglas mākonītis.
Kas tur nonāca, tas sasita rokas, iesaucās: «Ak, cik jauki!» un nogāzās aizā. Varbūt, līdz ar mākonīti, pār tumšo bezdibeni mulsinādama peldēja brīnišķīga laimes aina, kurai visi bez apdomāšanās lēca pakaļ, varbūt tāds bija šīs vietas māns; jeb viņi tur tiešām kaut ko ieraudzija, — to neviens nezina, jo neviens no turienes nav atgriezies.
Sekodams pavasara puķēm, kas bija izbirušas gar kalna malu, gājējs nogriezās pa mazu smilšu taku uz upi, kuras brūnie viļņi meta saulē zelta gredzenus.
Gājējs apsēdās uz akmens un skati jās uz kalna ceļu.
Kāds jātnieks pilnos auļos nozuda no kalna, it kā būtu izkūpējis gaisā: viņa zirgs neredzēja bezdibens zem kājām.
Tad nāca līgava vainagā un, it kā dodamās savam iemīlētam pretī, atvēra rokas un pazuda.
Tas likās tik neticami un tomēr notika tepat acu priekšā, šim kalnam bija kāda burvība. Tā mulsināja gājēju.
Viņš piecēlās no akmens, atlaidās pret saulē sasilušo kalna muguru, kas bija it kā nomiglojusi ar vieglu smalku pavasara zāli.
Gājējs piekļāvās zemei, kas viņu apdvesa ar mieru, labsirdību un jaunās zāles smaržu.
Bezdibens tuvumā visas lietas atdzīvojās un ieguva jaunu spožumu.
It kā jaunām acīm viņš noraudzijās uz mārīti, kas bija uzmetusies viņam uz rokas un cilāja brūnos spāmiņus uz laišanos. Ikkatrs mazais nieks runāja uz viņu. Viņš skati jās uz tauriņiem, kas kā dzeltēnas zīda lentas risinājās gar tumšo priežu meža malu — tik ātra un laimīga bija viņu gaita.
Laimīgs viņš piespieda vaigu pie zemes, un viņam likās, ka kalns dzied. Nē, tā nebija viņa paša sirds, kas dziedāja! No kalna dziļumiem nāca augšā it kā gaviles un vaidi, skaņas spiedās caur zemi kā medus caur šūnu. Tās vilināja un biedēja, gājējs iztrūcies raudzi jās apkārt.
Tur tuvojās vecs gans ar savām aitām, kuras, klīzdamas gar upes malu, plūca jauno zāli.
«Saki, draugs, no kurienes nāk šīs skaņas? Te viņas raud, te gavilē. Vai tu ar' viņas dzirdi?» gājējs jautāja ganam.
«Jā, es dzirdu vēl viņas katru dienu, kaut gan tas notika tik sen,» — gans atteica, pamādams ar galvu uz kalna pusi. «Priekš daudz gadiem — toreiz es vēl biju puika — es ganiju aitas tāpat kā šodien, te pie kalna. Tā es skatos, ka pa ce]u uz augšu iet koklētājs. Zelta kokle viņam ir rokā, mati plivinās vējā. Viņš nonāk pie bezdibens malas un izstiepj rokas kā peldētājs, kokle tam izkrīt, es dzirdu, ka tā strinkšēdama ieveļas zemes dziļumā, skaņas žēli iziet caur kalnu kā sāpes, kas iziet kādreiz caur manu veco miesu. Koklētājs pazūd, bet — cik vasaras es te ganu, kokle skan kā nemirusi. Man ir laika diezgan viņā ieklausīties. Dažreiz tā gavilē kā aiz bezgalīgas laimes, dažreiz lūdzas, lai izlaiž saules gaismā, un kalns liekas kā krūtis, kas aiz sāpēm grib pušu plīst. Jo sāpīgāk un saldāk viņa skan pavasarī, kad viss atdzīvojas un sakustas. Tad es dzenu šurp savas aitas. Varbūt, ka arī kokle negrib palikt viena un vēlas, lai viņu kāds klausas ...»
Gans nokāra galvu un apklusa.
Kalns dziedāja.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme