Sāpju ceļš
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
«Jāiet, jāiet, jāiet!» māte teica, pati ar sevi runādama. Viņai bija jāiet satikties ar savu dēlu, kurš svešā zemē daudz gadu atpakaļ bija kritis karā un par kuru viņa domāja dienu un nakti. Viņa jau negribēja daudz, — tikai vēl reiz paskatīties viņam acis, noglaudīt viņa vaigu un tad klusi aiziet. Burve, kura dzīvoja šausmu mežā, zināja, kā pie viņa var nokļūt. Viņai bija jāiet, lai arī ceļš bija grūts. Šausmu mežā koki loci jās vētrā un īgni purināja no zariem čūskas, kuras tumšiem muskuļiem vēlās lejā un dzinās viņai pakaļ, šalta baiļu vēsma skāra viņas papēžus, bet viņa gāja, atpakaļ neskatīdamās. Kāds labs spēks nesa viņu uz priekšu. Viņai bija, it kā tā lidotu.
«Vai tev ir kāda piemiņa no dēla? Dod man to, tad es tev uzzīlēšu,» — burve teica.
Māte izvilka no azotes gaišu matu sprogu, kuru ilgus gadus bija glabājusi. Burve iesvieda to ugunī, kas kurējās alā un, dūmos skatīdamās, teica:
«Kad tu iziesi no šausmu meža, tad uziesi Grūtuma kalnu. Kad būsi tam pāri, tu nonāksi Nopūtu ielejā. Tur tek Asaru upe. Kad to būsi izbridusi, tad nonāksi kristālā pilī. Tur tu atradīsi savu dēlu.»
Māte pateicās burvei un devās ceļā. Nu viņai bija labi. Viņa bij lepna un laimīga, ka dēls dzīvo kristālā pilī. Kāds viņš izskatīsies? Vai nebūs palicis vecs? Vai viņu vēl pazīs?
Aiz meža bija augsts kalns. Māte gāja, gāja, bet kalns vēl vienmēr meta savu kupri viņai priekšā. Neviena zaļa zāļu stiebriņa, nevienas puķes ceļmalā. Visapkārt tikai sausa norūsējusi kūla un auksts vējš, kurš svieda smiltis acīs. Tā viņa gāja, trīs soļi uz priekšu, divi atpakaļ. Kad viņai slīdēja kāja un tā, atbalsta meklēdama, liecās pie zemes, tad tas arvienu bija kāds dadža krūms, kas īdzīgi stiepa viņai pretim savus asos dzelkšņus. Beidzot tak viņa bija kalnam pāri un gluži bezspēcīga slīdēja lejā. It kā bez maņas tā gāja un sēdēja ceļmalā zem kokiem, pie kuru kailiem, gariem, noliektiem zariem karājās nopūtas. Miglā, kas piepildi ja ieleju, viņai likās, ka šie koki nemaz neaug ar saknēm zemē, bet karājas pār viņu gaisā, kā skumji spoki. Viņa nesatika neviena cilvēka, kurš viņai pateiktu kādu vārdu. Te neatskanēja ne suņu riešana, ne gaiļa dziedāšana no tuva ciema, šai miglā viņa atrada tikai pati savu delnu, uz kuras tā atspieda nogurušo galvu.
Viņa sēdēja un atkal gāja. Priekšā tumši mutuļoja upe. Bet viņai bij jāiet. Straume pati rāva iekšā. Sāļš valgums spiedās viņai lūpu kaktiņos. Tumšie ūdeņi krākdami vēlās viņai pāri.
Šai brīdī tā juta, ka viņai top brīnišķīgi viegli un labi. Upe viņu bija iznesusi kādā neredzētā krastā, kur mirdzošā gaismā pacēlās kristālā pils. Pa pērļu vārtiem viņa iegāja ziedošā dārzā. Tur viņa ierau-dzija savu dēlu. Caur garām, baltām puķēm, kuras sniedzās viņam līdz krūtīm un saviem noliektiem un it kā iemigušiem ziediem glaudās tam klāt, viņš nāca tai pretim. Viņš izskati jās tikpat jauns un skaists kā toreiz, kad tā pavadi ja viņu pa vārtiem ar mirtes zaru aiz cepures. Māte klusi piekļāvās viņam pie krūtīm. Viņa baidījās skaļi izteikt savu prieku, jo
tik klusi un svinīgi visapkārt ziedēja baltās puķes. Dēls runāja ar viņu, gaiši un maigi skanēja viņa balss.
«Es skatos, ka tu nemaz neesi pārvērties,» — māte teica. «Taviem brāļiem jau sejas ir grumbās, tie ir palikuši resni, viņu balsis skan cieti un skarbi. Runā vēl ar mani...»
«Laiks še ir apstājies. Te neviens nepaliek vecs. Kas še ienāk, tas nemainās,» dēls atbildēja.
«Cik labi!» māte klusi nodomāja... «Tad es ar-vienu viņu redzēšu tādu pašu jaunu un skaistu.»
Viņai gribējās to noglaudīt, bet tikko viņa tam pieskārās, nozuda dārzs un kristālā pils.
Māte atvēra acis. Pie gultas baltā krekliņā, basām kājām stāvēja viņas mazmeitiņa Marta un sita pa segu ar pūpolu slotiņu.
Bija Lieldienu rīts.
Sāpju ceļš bija nostaigāts. Viņas dēls dzīvoja. Sapnī viņa bija ar to satikusies. Laimīga vecmāmiņa ievilka mazo gultā un spieda sev pie krūtīm.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme