Dvēseļu mežs
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Māte nāca ar zāļu nastu no lauka.
Viņai līdzi tecēja mazs puika, aizspraudis puķes pie vecas apaļas cepurītes notrūkušu nagu. Kad viņš lēkādams nodauzija kājas pirkstus pie kāda koka saknes, tas, kā glāsta meklēdams, spieda galvu mātes svārkos, kuru izirušās dzijās uzķērās viņa nejaušās asaras. Bet viņam vajadzēja tikai pieskārties pie mātes drēbēm, un viņam atkal bij labi.
Viņi gāja caur skaistu mežu. Tur bij balti bērzi, dāldarainas apses, slaikas egles un tumši paegļi. Zem krūmiem slēpās mazas puķītes un zaros dziedāja putni. Tai mežā bij kāds koks, un tam bija tāda burvība, kas viņam pieskārās, tas palika par koku. No kājām viņam izauga saknes, no rokām zari. Neviens nezināja kur ir šis koks, lai zinātu no viņa sargāties. Viens to atrada turpat ceļa malā; cits uz tā atdūrās meža biezoknī. Dažreiz tas bija kāds ziedošs krūms, pie kura meitene vai gans piegāja ziedus šķīt. Veci sirmgalvji pārvērtās par baltiem bērziem, jaunas meitas — par ziedošām ievām, un kas gāja garām meža ābelei ar nolīkušiem zariem, tas iedomāja savu mirušo māti. Tā auga gadu no gada šis dvēseļu mežs. Mazi bērni tur pārvērtās par rožu krūmiem un par veco ozolu kalnā stāstija, ka tas reiz bijis karalis. Tā bijis: karalis izgājis uz medībām un mežā apmaldijies. Gan taurējuši pavadoņi, bet ķēniņš neatsaucies. Tik otrā dienā atraduši pie vecā ozola viņa zirgu. Tas berzējis pieri pie viņa mizas, kārpijis ar kājām zemi un nebijis nost dabūjams.
Bet mežā nebija skumju. Gājējs klausijās priecīgs lapu šalkoņā, gani dziedāja, mednieki taurēja. Neviens nedomāja, ka ar viņu var notikt tas pats, kas ar citiem. Un, kas še bija pazudis, to ātri aizmirsa.
Māte visu vakara cēlienu bija līkājusies pa ežmaļiem un pakrūmēm, plūkdama sulīgas zāles savai govij, līzdama rāpus un klausīdamās, vai nenāk kaut kur saimnieks, pieplakdama pie zemes un satrūkdamās no katra putna kliedziena. Viņas sejā nu bija miers, bet viņa bij ļoti nogurusi un ar mokām tikko varēja panest smago nastu.
It kā ļaunu paredzēdama, viņa jau negribēja iet caur mežu, bet vakars bij klāt un viņa vairs nevarēja nostaigāt garo ceļu apkārt līdz mājai. Viņa vilka kājas tik lēni, ka vabulīte, kura sildīdamās smiltīs, gulēja uz meža taka, viegli varēja pagriezt viņai ceļu. Pie kāda bērza saknes, kas grumbuļodama stiepās pār ceļu, viņa pakrita un ievaidēdamās ieķērās viņa garos noliektos zaros. Rokas, kas turēja nastu, atšļuka un smaržīgā ziedu un zāļu kaudze izbira viņai pie kājām. Viņa piecēlās un, it kā atbalsta meklēdama, atslējās pie bērza baltā stumbra. Tai brīdī viņa juta, ka sāk ieaugt kokā.
«Māt, māt!» zēns iekliedzās, un vājām rokām, pa kurām stiepās brūnas dzīslas, kā novītušu puķu kāti, tā vilka sev puiku klāt.
«Māt, iesim!» zēns teica, gribēdams bēgt no burvības, bet kāju vietā mātei bij tikai gluds, balts bērza stulms.
Izbijies mazais raudzi jās mātes sejā. Tā bij tik gurdena un sāpju pilna. Viņš atvēra savu elkšņa mizas kārbu un izbēra viņai uz cietās, rievainās delnas dažas sārtas zemenes. Viņa pacēla roku pie mutes, bet roka nokrita un ogas izbira zemē.
«Dzert!» viņa prasija sausām lūpām.
Puika aizskrēja pie avota lejā un iesmēla savā cepurītē ūdeni, kurš ejot slacijās viņam uz kājām. Pacēlies uz pirkstu galiem, viņš sniedza mātei veldzi ar savu mazo delnu. Bet viņas lūpas tikai nodrebēja un pilieni nobira zemē.
Dziestošām acīm viņa skati jās kaut kur projām un skumīgi teica: «Lācim gan esot brīnuma cirvis,
ar kuru varot atcirst kokam burvību. Bet tu, dēliņ, neej pēc tā cirvja. Neej, es tev lūdzu, mans dēliņ!»
Bet puika devās meža biezumā uzmeklēt lāča midzeni.
«Kur tu tā skrien un kāpēc esi uzmetis lūpu?» putniņš pazīstamā balsī no zara viņam vaicāja.
«Skrienu uz lāci pēc brīnuma cirvja,» puika atbildēja.
«Vai, neej, lācis tevi apēdīs!» putniņš kliedza un sasita spārnus.
Bet puika aizgāja, atpakaļ neskatīdamies. Skujas un zari plēsa viņam vai acis ārā. Viņš nonāca meža biezoknī, kur bija tumšs kā naktī.
Lācis sēdēja savas alas priekšā un tumsā spīdēja tikai viņa acis.
«Lācīt, vai tu man nevari iedot cirvi, ko atcirst kokam burvību? Mana māte ir ieaugusi kokā!»
«Nav, puisīt, nav man tā cirvja,» — lācis teica. «Esmu gan dzirdējis, ka saulei esot bijis tāds cirvis. Bet viņa to iedevusi pērkonam un pērkons, saskai-
ties, reiz iesviedis viņu ozolā. Un aizmirsis, un neviens nezin, kur cirvis palicis.»
Izmisis zēns skrēja atpakaļ pie mātes.
Viņš apķērās ap bērza stumbru un raudāja.
«Apkamp mani, māmiņ, apkamp mani,» viņš kliedza.
«Es nevaru tevi apkampt. Man nav vairs roku, man ir tikai zari,» — māte tikko dzirdami teica.
Viņš spieda vaigu pie viņas krūtīm, kuras vēl bij ārā no koka un klausijās, vai pukst vēl sirds.
«Vai tu mani mīli, māt?» — zēns jautāja, viņu cieti apkampdams un nemanīdams, ka viņš tura rokās tikai baltu bērza stumbru.
«Es nevaru vairs mīlēt. Man nav vairs sirds, bet koka serde,» — māte čukstēja, un zēns, iekliegdamies sāpēs, pakrita uz vīstošās zāļu kaudzes.
Kad viņš pacēla uz augšu raudošās acis, viņš neredzēja vairs mātes vaiga.
Klusi šūpodams zarus, pār viņu stāvēja vecs, skumīgs bērzs.
Kad otrā dienā zēns atnāca mežā, meklēdams mātes pēdas, viņš bērza vairs neatrada. Tur bij daudz vienādu koku. Viņš skati jās apkārt un nezināja, kurā viņa māte nozudusi.
Viņš piegāja pie viena koka, pie otra un glāsti ja ar delnu viņu cieto mizu. Tad, nometies ceļos, viņš skaiti ja lūgšanu visam mežam.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme