Nogrimušā baznīca
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Bērziņš bij ierēdnis. Viņa vieta nebij liela. Viņš bij viens no daudziem. Bet bij kāda pakāpe, kas pacēla viņu citiem pāri. To sajuta ari iestādē, kur cilvēkus šķiroja tikai pēc dienesta pakāpēm. Vai tā bij augstāka inteliģence, vai cits kas jaušams viņa raksturā; bet viņš nebij gluži ikdienišķs cilvēks. Iestādē, kur viņš kalpoja, visi viņu cienija viņa laipnās un saticīgās dabas dēļ. Ari direktoram viņš arvien bij vajadzīgs, kaut gan viņš nemēģināja viņa priekšā ne līst, ne citus aprunāt, kā to dari ja dažs vientiesīgā nekautrībā. Ar viņu bij patīkami strādāt un sarunāties. Tukši nelikās arī tie acumirkļi, ja viņš ar kādu no saviem darba biedriem atsēdās priekšistabā izpīpot papirosu uz vecā ādas dīvānā. Viņš mācēja sarunāties, bet vēl labāk — klusu ciest. Bet šis klusums nebij neomulīgs, kāds iespiežas starp cilvēkiem, kad tie ar varu meklē vārdus, ko runāt. Tāpēc viņš bij visur ieredzēts un gadi jās arī, ka viņu uzaicināja uz medībām Pilsdangas mežos, kuras sarīkoja daži augstāki ierēdņi. Viņš gan nebija nekāds mednieks un bise viņa rokās nebij nekāds nāves ierocis. Bet viņš mīlēja šad tad izskrieties pa mežu un tāpēc turēja bisi un medību zīmi.
Medības izdevās slaveni. Meža norā, kur otrā dienā mednieki kūra uguni, bij sakrauts vesels gaļas kalns, 127 zaķi, 18 stirnu, 16 lapsu. Visiem bij labi
veicies. Arī Bērziņš bij sašāvis zaķi, kurš nežēlīgi vēkša, kamēr beidzot dzinējs pie priedes viņu nosita.
Pie ugunskura bij omulīgi. Mednieki sasarkušiem vaigiem cepa uz iesma desas. — Tās ņēma ar pirkstiem un ēda ar visu ogli. Viņām bij rūgta un asa piedegumu garša un viņa rādijā slāpes, kuras bagātīgi dzesēja glāze. Visi bij jautri. Katrs steidzās stāstīt savus piedzīvojumus. Sabiedrība iesila arvienu vairāk. Un bij, kā jau visur, kur dzer. No sākuma viens runā un citi klausās, beidzot runā visi un neviens neklausās. Gan saka, ka vīnā esot patiesība. Bet Bērziņam likās, ka šis vīns ir lišķīgs. Jo vairāk mūsu mednieki dzēra, jo vairāk tie viens otru slavēja, un Bērziņš drīz sāka skatīties uz meža pusi, gribēdams tikt ārā no šīs burzmas, kura viņam palika nepatīkama. Viņš nogriezās no ugunskura un apstājās pie medi jumu kaudzes, kura bij sakrauta starp divām priedēm. Tur bij vesels kalns šausmās ieplestu, izdzisušu acu. Stirnas raudzi jās viņā sērīgiem, noliektiem purniem, no kuriem vēl lēni lāsoja asinis.
«Nu, vai mēs neesam mednieki? Ha, ha!» kāds viņam garām ejot, lielīgi uzsita uz pleca.
«Man liekas, ka mēs neesam vis mednieki, bet miesnieki,» viņš domīgi noteica un sāka soļot uz mežu. Drīz viņš bij uz skujām nobiruša taka un troksnis no ugunskura vairs nebij sadzirdams. Ejot viņš paklupa uz satrunējušas apses stumbra, ar zābaku papēdi atsizdams viņas melno mizu, aiz kuras spīdēja balti kāpuri. Viņš mānijā, ka viņa uzmanība kļūst asāka un viņam patīk atkal visu aplūkot. Viņa dvēsele bij atguvusi savu svabadību un mieru. Viņš gāja, ar rokām atbīdīdams skujas un elkšņu zarus. Šad un tad kaut kur ierūcās meža balodis, un viņam
likās, ka tumsā, ko sedza meža rūsa, stāv kāds bārdains vīrs un runā. Bet te jau viņš atkal bij gaišumā un gāja, laipodams apkārt vai nu ap purviņu, uz kura šūpojās bāla dzelza zāle, vai ap līdzeni nopļautu pļavu, uz kuras gulēja meža klusums. — Tā klejodams, viņš bij uzkāpis kalnā, no kura varēja redzēt jūru, kas meta šurp no tālienes siltu spožumu. Visapkārt ziedēja virši, kuros vēl zumēja bites, skriedamas pēc pēdējā vasaras guvuma. Atlaidies viršos, viņš palika rokas zem galvas un raudzi jās kādas apses galotnē, kur saulē drebēja trīs sarkanas lapas. Viņu pārņēma maigs nogurums, sastindzinādams viņa locekļus. Viņš iespieda vaigu viršos un gulēja. Bites dūca visapkārt un pa sapņiem viņam likās, ka viņš dzirdētu dziedam. Tā bij kāda veca baznīcas dziesma, kuru viņš bij dzirdējis kādreiz bērnībā un kura modināja viņā kādu aizmirstu pasauli. Skaņas nāca no zemes dziļumiem. Viņš pacēla galvu, lai labāk varētu ieklausīties brīnišķīgā dziedāšanā. Viņa priekšā stāvēja ganu meita, ar bērza rīkstes galu pērdama viršus un puskaunīgi, pusziņkārīgi viņu uzlūkodama. Turpat, iedamas ap kalnu, ganijās govis un viršos bij dzirdama viņu elpas šņākšana.
«Vai jūs dziedājāt?» Bērziņš jautāja.
«Es ... nē, bet... varbūt, ka tur apakšā dziedāja» — meita atbildēja, rādīdama acīm uz zemi.
«Kur apakšā?»
«Nu tur, kalnā. Ļaudis stāsta, ka tur, apakšā, esot nogrimusi baznīca. Rāmā laikā varot dzirdēt, ka tur, kalna dziļumā, dziedot. Reiz, vecos laikos, te bijusi skaista baznīca. Torņus varējis redzēt tālu jūrā. Un viņā bijis zvans un tas zvanijis, kad kuģi maldi-jušies miglā. Un tad baznīca nogrimusi...»
«Kāpēc?..»
«Nu tā, ļaudis bijuši ļauni. Kāvuši, laupijuši. Un tad Dievs paslēpis.»
«Tā jau būs tik teika.»
«Varbūt, kungs. Es neesmu tik ziniska. Neesmu nekādās skolās gājusi. Bet mana mātes māsa — nu jau viņa nomirusi — pati man stāstija, ka viņa tur apakšā bijusi un nogrimušo baznīcu redzējusi.»
«Pati redzējusi! Nu pastāstiet!»
«Tur, lejā, kalna malā, ir tāds kā izbrukums, kā ala. Reiz, vasarā, mana mātes māsa, no siena pļavas nākdama, tur dienvidū apsēdusies uz akmens un sadomājusies par to baznīcu. Un šai briesmīgi gribējies viņu redzēt. Un nezin, vai no saules, vai no kā, šai tā kā apreibusi galva un šī dzirdējusi, ka kalnā brīnum jauki spēlē ērģeles. Sākusi iet pa to izbrukumu. Bijusi tā kā apžilbusi un pati nemanijusi ne roku, ne kāju. Vai paši eņģeļi nesuši viņu uz rokām. Kalns atvēries un viņa gājusi iekšā. Un pa priekšu viņai gājušas debesis un spoži padebeši...»
«Kā tad tur, apakšā, varēja būt debesis?»
«Nu, varbūt, ka tās debesis bij viņas pašas acīs. Vai nav tā, kungs, ko mēs iecerējām, tas mums piepildās? Vai tad tur, apakšā, ir tikai tumsa vien? Man arī dažreiz liekas, ka debesis, kuras es redzu mūsu upes atvarā iaiz mājas, nav gluži tās, kas tur augšā. Viņas ir tik brīnum dziļas, ka bail ieskatīties, un velk sevī iekšā. Es jau zinu, ka tas ir tikai atspīdums, un tomēr domāju, ka viņas ieiet zemē. Un tā nu šī gājusi un iegājusi baznīcā. Lēni skanējušas ērģeles un iekšā bijis tik svēti un klusi. Nebijis neviena cilvēka. Viņa piegājusi pie altāra un redzējusi, ka tur uzkārts šās līgavas vainags. Un viņai palicis tik labi, ka gribējies raudāt... Zem Pestī-
tāja bildes vienkāršā māla podā bijusi nolikta jauna sārta rozīte. Vai to kāds te atnesis? It kā to kāds būtu noņēmis no viņas loga, no viņas mājas un te nolicis. Viņa skatijusies apkārt, bet neviena nebijis. Tad viņa sev sacijusi: «Tā ir Kristus roze, kura izplaukst tikai reiz gadā, Ziemsvētku naktī.» Un viņai gribējies tai pieiet klāt un pieskārties, lai tiktu svēta. Bet kā viņa pielikusi roku pie zieda, tā kalns nodrebējis, baznīca nogrimusi un šī atmodusies uz akmens. Nezin, vai sapņojusi, vai arī viss tā bijis, kā redzējusi,» — ganu meita nobeidza. Tad, padomājusi, teica: «Varbūt nebija labi, ka viņa aiztika to ziedu ar
roku. Svētumu nedrīkst aizkart. Bet nu ar Dievu, kungs. Nezin, kur nu būs aizgājušas manas govis, kamēr es te ar jums runāju.» Un teciņus viņa devās no kalna lejā.
Bet Bērziņš domīgi noliecās zemē un nolauza ziedoša virša zariņu. Viņš piesprauda to sev pie cepures un ar vieglu sirdi gāja atpakaļ uz mednieku nometni.
Viņš bija priecīgs, ka bez šīs reālās pasaules, kur mēs visu pēc patikas varam postīt, ir kāda cita, kura klusumā glabā mūsu lielākos dārgumus un kurai neviens netiek klāt.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme