Bērns, kam liesmas gāja līdz
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Paskaties, mans bērns, kādas ugunis ir aizdedzinājusi vasara. Vecie kastaņi svinīgi paceļ pret debesīm savas baltās ziedu sveces. Redz’, kur klusa un gaiša liesmošana! Apsēdīsimies še un izstiepsim kājas zālē, varbūt mazā bite, kas dūkdama griežas te apkārt, iedziedās mums ausīs kādu pasaciņu.
Ja gribi, es tev pastāstīšu par bērnu, kam līdzi gāja liesmas. Tas bija sīks un bāls puisēns. Tēvs viņam bija miris. Māte gāja pa vasaru pie saimnieka darbā, par ko pa ziemu saņēma azaidu un patumšu kaktiņu aizdurvē. Bērns dzīvoja tik klusi, ka neviens nemani ja, vai viņš ir istabā vai nav. Viņam bija tikai viena nerātnība. Viņš mīlēja spēlēties ar uguni. Kad māte vakarā vērpa, viņš lika ogli ratiņā un skatijās, kā tā meta tumšā kaktā spožu zelta gredzenu. Reiz notika nelaime. Kodeļa aizdegās, dzirkstis krita kaktā, kur cisām bija sanesti sausi salmi, un, kamēr māte skrēja pēc ūdens, istaba jau bija liesmās. Uguni gan izdevās apdzēst, bet saimnieks kalponi ar puiku padzina. Neviens viņus negribēja uzņemt savā mājā, jo visi teica, ka šim bērnam liesmas ejot līdzi. Viņš esot aizdedzinājis māju, un zem kura jumta viņš nākšot, tas degšot. Dedzinātājiem arvienu uguns nākot līdz. Dažu nakti viņi dabūja mežā zem egles pārgulēt, kamēr nonāca pie veca kalēja, kuram nesen bija nomirusi sieva, un mājā bija vajadzīga kopēja.
«Nekas, es ar uguni māku sadzīvot,» kalējs smējās, paņēma ogli no ēzes, padancināja to saujā un ar nagu iespieda pīpē.
Kalējam bērnu nebija, un mazais viņam kļuva par dēlu. Kad viņš kala, puisēns sēdēja uz ēzes un skati jās ugunī, kura viņu pievilka ar neizprotamu spēku.
Kalējs bija gudrs vīrs. Ļaudis teica, ka viņš esot bībeli divas reizes izlasijis cauri no viena gala līdz otram. «Šai grāmatā ir lielāka kvēle kā manā ēzē,» kalējs teica. Gultas kājgalī tam bija mazs brūns skapītis pilns ar grāmatām. Pa vakariem viņš māci ja puiku lasīt. Mazam bija vērīga galva. Drīz viņš bija izlasijis visas kalēja grāmatas un arī bībeli cauri no viena gala līdz otram.
«Tev jāiet skolā,» kalējs teica, «tad tu varēsi pasaulē tālāk redzēt nekā es.» Viņš vilka priekš zēna no lādes laukā veco sudrabu un sūtija viņu uz pilsētu. Tā pilsēta bija pie jūras, un jūra ir logs, pa kuru tālu var redzēt.
Kad puisis no pilsētas pārnāca mājā, ļaudis redzēja, ka viņš neko nebija pārnesis.
«Nu, ko tu esi ieguvis? Vai tev ir vairāk mantas kā mums?» viņi smējās.
«Jums pieder katram savs stūrītis, man pieder visa zeme. Es visus mīlu un par visu priecājos. Katrs koks, katrs ziediņš ceļmalā ir mans, katrs pa-debess, kas aizslīd man pār galvu. Jūs ķildojaties ap savām robežu ežām, man ir dārgs tikai tas, kas mums kopīgs. Saule mums viena, zeme viena,» puisis atbildēja.
«Runā kā bērns. Saule pieder Dievam, zeme ķēniņam.»
«Tas nav mūsu ķēniņš, tas ir svešas zemes valdnieks. Viņš ir atmetis jums katram pa gabalam un atņēmis to, kas mums visiem kopīgs, mūsu zemi. Celsim paši savu ķēniņu.»
Tā viņš sludināja: augstākā manta ir tā, kas
mums visiem kopīga.
Visi teica: viņš runā kā bērns. Manta ir tā, kas mums kabatā.
Bet kur viņš gāja, liesmas viņam nāca līdz. Viņa runas atmodināja ļaudīs sen aizmirstas atmiņas, kad tauta bija brīva un pati valdi ja pār savu zemi.
Un pēc kāda laika viņš bija dūcošā ļaužu pulkā, kurš rudens nakti padari ja par gaišu dienu.
Svešais ķēniņš bija gāzts, viņa pils dega, tauta cēla ķēniņu no sava vidus. Viņa bija pati sevi ieguvusi. Bet viņa vēl nesaprata, cik tas bij daudz. Kad viņa atgriezās savās šaurās ežās, sākās naids un skaudība, brālis cēlās pret brāli, zemē nenorima ķildas un kari.
«Kāpēc tas tā?» puisis jautāja: nu viss bija izlīdzināts, uz zemes bija vieta tikai darbam, mīlestībai un laimei!—
Ļaudis bij mājās pārnesuši pagales no degošās pils, jo kamēr viņi bija karojuši ar svešo ķēniņu, vecā uguns pavardos bija izdzisusi. Bet pagale no ugunskura atnes nelaimi.
Puisis saprata, ka ir kāda tīrāka un labāka liesma. Reiz, kad vasara bija aizdedzinājusi savas ugunis, viņš izgāja caur ziedošu dārzu, klusu un saldu liesmu apgarots.
Tad viņš gāja atkal tautā un sludināja mieru un mīlestību.
Ļaudis teica: «Viņš runā kā bērns!»
Bet kur viņš gāja, liesmas viņam nāca līdz.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme