Brīnuma vācelīte
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Vecā ķēniņa dārzā bij daudz puķu, bet tas aplūkoja viņas bez prieka. Viņu krāsas bij degoši sarkanas, raibas un greznlgas. Kad viņš gāja caur dārzu, tas lika priekš acīm savu bālo, drebošo roku. Šis raibums viņu nogurdināja tāpat kā galma parades. Viņam gribējās redzēt mazās lauku puķes, kuras auga viņa dzimtenes kalnos tā kā Dievs viņas bij sējis.
Un vēl viena vēlēšanās bij ķēniņam, par ko viņš domāja, kad sulainis lika zīda spilvenu uz krēsla, kur viņš taisijās apsēsties: viņam gribējās atlaisties pie zemes, nolikt galvu uz velēnas. Viss viņam bij apnicis, tik zeme viņu vēl vilka sev klāt.
Viņš gribēja braukt uz savu dzimteni jau pavasarī, kad bērziem plauka lapas, bet arvienu viņu kaut kas aizkavēja.
Un kad viņš devās ceļā, bērzu birzes uz pakalniem jau dega kā lāpas rudeņa ugunīs. Viņš brauca zelta karietē, kura spoguļojās zilos ezeros un rāmos upes līkumos, kur norūsējušā zālē vēl gani jās govis, — lepns un bagāts kā rudens. Viņš ņēma līdz trīs pūri zelta naudas un visu ceļu nokaisi ja ar dālderiem saviem uzticīgiem pavalstniekiem par prieku. Bet sevī viņš glabāja maigas domas par savu bērnības draudzeni Maiju, kuru viņš gribēja apmeklēt dzimtenes ciemā.
Un te jau bij upe, mežs, kalnmala — atmiņā iesildītas vietas, zeme, kura vilka viņu sev klāt kā mātes klēpis.
Viņš atlaidās pakalnē, norūsējušās smilgās, un bāli vēja izplūkāti pus vītuši ziedi bailīgi un pazemīgi no-raudzijās uz zelta puķēm, kuras bij izšūtas uz ķēniņa svārkiem.
Jā, nu viņam likās, ka viņš ir par vēlu nācis.
Viņš neatrada arī vairs tās saules, kāda te viņam bij spīdējusi jaunībā. Kaunīgi, it kā nobēgdama viņa slīdēja gar debess malu un arī pēdējās puķes, kuras vēl nedroši turējās uz saviem kātiem, kā likās, nezināja, vai palikt vai aiziet. Iedzeltēna, sērīga gaisma spīdēja pār rugainēm. Ķēniņa sirdi sažņaudza skumjas.
Viņam gribējās pastāvēties zem vecā bērza, kā to viņš bij darijis bērnībā, kad viņam bij kādas bēdas. Bet bērza vairs nebija. Viņš atrada tikai apdrupušu celmu, ap kuru auga jauni elkšņi. Viņš atsēdās uz tā, atspieda galvu uz rokas un domāja. Zaļa vardīte pielēca viņam klāt un raudzijās viņā izspiestām acīm, it kā gribēdama redzēt, kāds izkatas ķēniņš. Kāds gliemēzis, noliekdams zāles, līda viņam garām ar savu mājiņu uz muguras. Vecais ķēniņš kāpa atpakaļ karietē, kura tagad viņam bij tikpat patīkama kā gliemēzim vāks.
Viņš brauca uz veco sētu, kur dzīvoja Maija, un visā savā spožumā izkāpa pagalmā, kur kā lieli zelta putni nolaistiem spārniem stāvēja nodzeltējuši koki, šad un tad klusi nomezdami pa spalvai — rudeņa lapai.
Ķēniņš prasija, kur ir Maija, un viņam parādija uz pelēku klētiņu.
Viņš uzkāpa pa divām, trim čīkstošām koka pakāpēm un gaismā, kas līdz ar viņu ienāca pa atvērtām durvīm, ieraudzija gultu, kurā apsegusies ar kažociņu, pēc pusdienas atdusējās veca sieva.
Vai tā bija Maija? Viņš atsēdās uz gultas malas un sāka viņu aplūkot. Viņas seja bij grumbaina kā veca koka miza un miegā atvērtā mute izskati jās kā tumša, neglīta ala. Bet kamēr viņš tā skati jās, no viņas mutes izlaidās mazs dzeltēns putniņš. Tas trīs reizes aptecēja viņai ap galvu un kā saules stars sāka lidot pa pustumšo klētiņu. Vecais ķēniņš izstiepa rokas un, piecēlies uz pirkstu galiem, gribēja viņu noķert, bet tas aptecēja atkal gulētājai trīs reizes ap galvu un nozuda viņas mutē, atstādams uz viņas sejas klusu spožumu. Nu viņš gan redzēja, ka tā bija viņa Maija, kura ar saviem Smaidiem bij apgaismojusi viņa jaunības dienas. Negribēdams to modināt, viņš klusi izgāja ārā.
Viņš iegāja istabā, kur krāsns, galds un krēsli tāpat stāvēja agrākās vietās, tikai ļaudis bij citi.
Pa to starpu bij atmodusies arī Maija. Viņa ienāca un apstājās pie durvīm, it kā nobijusies no spožuma, kuru ķēniņš un viņa pavadoņu pulks bij ienesuši zemā istabā.
«Vai tu tā esi, Maija? Vai tu mani pazīsti?»
Ķēniņš piegāja viņai klāt un saņēma viņas cietās, sastrādātās rokas.
«Jā, es pazīstu,» Maija teica, viņas balss nāca it kā no tāla atmiņu dziļuma.
Ķēniņš runāja ar viņu, un, noliecis galvu, klausi jās, vai nedzirdēs viņas balsī zelta putniņu dziedam. Bet tas viņam tikai tā likās uz īsu brīdi. Viņa priekšā stāvēja neglīta vecene, kura ķērās viņam pie svārku stūra, kad tas izbēra viņai priekšautā sauju zelta.
Viņš apdāvināja visus, pacēla no zemes kādu nokritušu lapu un aizbrauca. Viņam nebij nekā ko paņemt līdz.
Uz krustcelēm, kur ceļš jau griezās uz pilsētu, viņš ieraudzija kādu vīru ar smaidošu seju, kura ar visām grumbām viņam likās pazīstama. Viņš nāca, cepuri atmetis pakausī ar stiklu kasti uz muguras un dziedāja.
Ķēniņš viņu pazina. Tas bija viņa jaunības draugs Augusts, kuram netrūka dziesmu un joku.
Tas bija vecos laikos, kad ganus iecēla par ķēniņiem un viņu brāļi kalnos glabāja kopīgas jaunības atmiņas.
«Teic, ko tu dari un kā tev klājas?» ķēniņš Augustam jautāja, apturēdams karieti.
«Eju no mājas uz māju un ielieku veciem logiem jaunus stiklus, lai ļaudis priecīgāk apskata pasauli. Pats es dzīvoju labas dienas, labas vien. Laba katra diena, kas nodzīvota. Bet kas tev ķēniņ, kaiš? Es redzu, tu esi noskumis.»
«Redzi, es aizbraucu un man nav nekā ko paņemt līdz,» ķēniņš teica.
«Nu, tad ņem šo vācelīti,» Augusts teica un izņēma no kabatas mazu kastīti no vienkārša zaļa stikla. «Es pats viņu pagatavoju. Tā būs tev ko kavēties.»
Ķēniņš priecīgi pateicās par dāvanu.
«Saki, ko tu vēlies, es visu tev došu!»
Augusts nolaida acis un pakasi jās aiz auss.
«Nu, kad tu esi tik labs, tad uzdāvini man jaunu stikla griežamo,» viņš teica. «Mans dimants ir gluži nodilis.»
«Tad ņem šito,» ķēniņš teica, un novilka no pirksta savu lielo dimanta gredzenu. «Lai tas tev mirdz, kā mūsu jaunības spožums.» Viņš apkampa Augustu un aizbrauca.
Bet stiklinieks apmulsis grozi ja rokās ķēniņa dāvanu. Gredzens nu viņam bij, bet kur lai ņem stikla griežamo ?
Bet ķēniņš nemācēja dot mazas dāvanas.
*
Nāca baltas ziemas dienas. Uzziedēja ledus puķes. Ķēniņa pils augstos logos izplauka dimanta birzes un aizsedza viņam pasauli.
Ķēniņš sēdēja vakarā pie kamina un kā kavēdamies paņēma rokā stikla vācelīti, ko viņš bij pārvedis no savas dzimtenes. Viņš attaisija to — kastīte bij tukša! Viņš jau gribēja to nolikt pie malas, kad pamanija, ka no stikla vāka viņam kas spulgo pretim.
Viņš sāka dziļāk ieskatīties stiklā un ieraudzija tur savas jaunības dienas, ko viņš velti bij meklējis vecā dzimtenē. Smaidoša un jauna no stikla viņam nāca pretim Maija, lauku puķes ziedēja pavasara spožumā un sarkana saule lēca un norietēja pār birzēm un pakalniem.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;