Apakšzeme
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Aiz jūras glāžu nama nebeidzamā slīpumā paceļas lēzns smilšu krasts. Dienu un nakti žvadz viļņu atslēgas, glāžu durvis veras, un smiltīs gadās gājēji.
Gara, gara smilšu josta. Kā paēdusi čūska, trīsreiz aptinusies ap zemi, guļ bez elpas vasaras saulē. Reti ceļā gadās kāds savāds akmens, reti pārskrien strauts, stiepdams zaļu, šalcošu viju; tad skaties: jau viss aiz muguras, un strauta smiekli slāpst smilšu klusumā.
Visapkārt izdegušas noras ar retiem paegļiem, aiz kuriem glūn pelēkas akmeņu pieres.
Tad arī paegļu zaļums aizvelkas un pazūd. Un milzīgi pūpēži cits aiz cita aizkrauj debesis saviem smirdošiem kupriem. Vējš plosa viņus un pienes ieleju rūgtiem dūmiem.
Tur zaļgani pelēkā krēslā čīkst riepas un ūdens mirdz zem piesmirkušā rāmja, tur tā upe, kas šķir virszemi no apakšzemes.
Cēlājs, saliecies zem riepām, velk melno, smago rāmi no viena krasta otrā.
Ar viņa plostu slīd ķēniņa dēli zeltā, sudrabā un dimantā, muļķītis tēva lielā cepurē; velnu melnās karietes, sarkani vācieši, melni suņi noslienātām mēlēm; pelēki varoņi ziliem tērauda zobeniem, lietuvēni pilošām rokām, slīkoņi smagām zelta atslēgām ap kaklu.
Cik ilgi Cēlājs velk jau melno rāmi? Pār viņa pleciem gadi iet kā kāda elpa. Uz viņa noliektās galvas guļ mūžu vēsums.
Kas viņu nolicis zem riepām? Tas atmiņā sen pazaudējis sākumu, viņam nav pagātnes un nava nākotnes, ir tikai viens mirklis: mūžīga slīdēšana no viena krasta otrā ar plostu uz pleciem. Virves dziļi iegrauzušās viņa miesā.
Viņš ir kā saaudzis ar melno rāmi, un tam liekas, ka virves viņu nes. Tik kad atkrīt tās svabadāk, viņa plecos mostas briesmīgas sāpes. Viņš gribētu nosviest virves no pleciem, bet viņu aizrauj plosta gaita, mūžīgā slīdēšana no viena krasta otrā. Pleci notirpst, un viņš vairs nemana nekā. Plosta ierastā slīdēšana apņem viņa locekļus kā miegs: mūžīgais ieradums — viņa neredzamais slogs. Tik kad virves atkrīt, viņš mana to kā saiti ap saviem locekļiem, un pleci tam sakustas neizsakāmās mokās …
O, viņš zināja, kādu dārgumu slēpa elle! Par apburto karaļmeitu viņš bija jau sen dzirdējis. Un, zem riepām slīdēdams, bij klusām iemīlējis to, nepacietīgs, ka viņam tikai jānoskatās, kā citi raisa burvības mezglu. Raisa un nevar atraisīt! — Ko tie nevarēja, zeltīti karaļa dēli un muļķi ar pelnos novārtītām sejām, tas viņam būtu izdevies …
Tik daudz viņš domāja šās domas, ka tās palika viņam par otru ieradumu un vilka to prom.
Reiz tam izdevās piemānīt labsirdīgu varoni. «Ēj, tēva dēls, paliec savu plecu drusku zem manām riepām, kamēr es atņemu elpu!» — Tas klausīja, nabags.
Un, līdzko viņš palika savu jauno, apaļo kamiesi zem riepām, plosts ar visu savu smagumu uzgūlās tam virsū, un viņš lēni saliecās zem tā un slīdēja prom, kā pielipis pie virvēm.
Bet Cēlājs atspiedās pret tām ar rokām un saslējies ātri nolēca sāņus. Galva noreiba. Kā ritenis novēlās viņam no kakla. Un plecos tas sajuta brīvību kā vēsas, asas sāpes.
Viņš manīja, kā asinis atplūst viņa saplakušos kamiešos, un dzirdēja ausīs viņu saldo dūkoņu.
Izcēlis krūtis, tas stāvēja pie elles vārtiem un skatījās, kā plosts murdēdams slīdēja atpakaļ un virves trinās uz tēva dēla platās muguras.
«Vai galva man bij rumbā iemaukta?» viņš brīnījās un priecājās par savu vieglumu.
Zemē bij melns izdedzis caurums. Uz augšu nāca pelējuma smaka kā no vecas akas. Caur kauliem Cēlajam izgāja vieglas trīsas no tumsas smagās smirdoiids. Tai cauri varēja just asu zēveles kodienu. (Elpa, Ito velni skriedami atstājuši.)
Akmeņos ieķēries, Cēlājs laida kājas tumsā un turējās, līdz sataustīja vecus, izbrukušus grodus.
Aiz dubļiem tverdams asas akmeņu šķautnes, viņš laidās lejā. Vardes staipījās viņam ap rokām, zalkši ritinājās ap kaklu, ķirzatas skrēja kā tirpas caur matiem.
No augšas stāva nāca ūdens un tecēja viņam cauri salts kā asmens. Visu apņēma dziļa, tumša apakšzemes ūdeņu šalka. It kā jūra mīlīgiem gredzeniem grieztos ap neizlaužamiem krastiem. Jo ilgāk viņš tanī klausījās, jo tam likās, ka viņš pats griežas līdz. Galva reiba. Vairs nevarēja turēties: iekliegdamies tas sasita rokas, kā dejā iedams. Neredzami viļņi grieza viņu caur tumsu, līdz kājas atdūrās pie lielām dzelzs durvīm.
Cēlājs spēra ar kāju no visa spēka. Durvis vaidēdamas atdarījās …
Aiz vecām eglēm, kuru zari bij pielieti kā ar darvu, gulēja pils. Logos rūsēja vakara atspīdums.
Egles bij kā plati krusti. Izmētātiem zariem, kā saniknoti putni izlaistiem spārniem.
Pagalmā iznāca melns kungs spīdošām acīm.
Ko gribot? — Meklējot darba… Lai līgstot pie šā par puisi. Būšot tikai viena ķēve jāpiebaro. Bet, ja neizdarīšot, trīs sloksnes ādas šim no muguras laukā.
Kungs nu ieved viņu stallī, kur melna ķēve atgriež galvu un paskatās viņā baltām acīm.
Lai nesot barības, cik uziet. Viņš rītā nākšot raudzīt. Ja sile būšot tukša, trīs sloksnes no muguras laukā.
Jaunais kalps nu paņem nastu un atgriež krietnu pusbirkavu siena, iegāž silē nesienu ūdens.
Ķēve šņākdama liekas klāt. Viens — divi, sile tīra. Ne sakaltušas zālītes nepaliek, ko redzēt.
Tā Cēlājs mocās cauru nakti. Velk sienu un lej ūdeni, bet nevar un nevar piebarot.
Pret ritu noguris viņš nāk no akas. Uz staļļa sliekšņa stāv daiļa jaunava un griež labu bērza klūgu, ar kāju pieminusi. Ķēve ausās un prasa: «Kam tev tā klūga?» — «Tas tev aizgriezīs purnu, tad zināsi, rīma…»
Kad Cēlājs piegāja, meita pazuda. Viņš ielika sienu; ielēja ūdeni un paņēma nosviesto klūgu.
Vai, lai nesienot, lai nesienot, ķēve lūdzās: viņa esot paēdusi.
Nu kalps atlaiž uz salmiem nogurušos locekļus, domādams par daiļo: kurā istabā, kurā logā, kurā velvē? Kurā velvē? …
*
Reiz kungs izjādams atstāja Cēlāju vienu mājā un noteica: «Visās istabās tu vari iet, tik tajā ne, kas ar lūku aizsieta.»
Kad ķēves soļi nodimdēja aiz eglēm, Cēlājs sāka staigāt pa atstātām istabām. Ak, viss, ko viņš tur redzēja, bij saniekots un izvērsts, viss bija nostādīts ar kājām uz galvas, un ar daiļumu nejēdzīgi savienota bij kroplība. Melnais kungs bij visu izniekojis, saliecis un aizžņaudzis. Viss bija aizkaltis un vienpusīgs. Un Cēlājs nezināja, vai smieties vai raudāt. Viņš staigāja kā pa murgiem …
Atvēra pirmās durvis un ieraudzīja zāļainu pļavu. Zem trekniem pureņu ceriem klusi slīdēja, gaišas ūdeņa straumes. Zālē lieliem, sarkaniem lāsumiem kūpēja dābols.
Bet nomaļā pie vecas redeles stāvēja karna govs, vilka garu, pelēku zirnāju un lēni gremoja to savos platos žokļos, kamēr viņas līkās kājas samina dīgstošu zāli un ziedus.
«Muļķa govs, nenomin zāles!» Viņš uzsita tai uz izslietiem krustiem.
Tad, klusu šņākdama, tā nolieca pret viņu savus ragus: «Ir tikai viena zāle — zirnājs, un ir tikai viena govs — gudrā govs.»
«Gudrā govs, vai tu negribētu reiz pieēst zaļas, medus pilnas zāles?» Cēlājs izsaucās. Bet govs tikai nozvēlās uz otrām kājām, un zirnājs stiepās garš, pelēks kā neiztinama josta …
Viņš vēra otras durvis un izgāja uz akmeņu lauka ...
Akmeņi bij izgāzti, viņu mitrie sāni žuva, no izgulētām dobēm līda ārā dzintara dzelteni asni. Un putni kliegdami laidās pār lauku un vilka no dobēm baltus i ārpus, kuri nemierīgi kustējās, izgrauztās alās sauli, sajuzdami.
Bet starp akmeņiem apdomīgi soļoja vīrs ar durvi tiz galvas. Uz lauka šūpojās tveice kā sarkans palags, bet vīrs varonīgi nesa savu durvi. Līdzko tā taisījās nogāzties uz vienu pusi, tas apstājās un spieda pret viņu savu cieto, stūraino pieri…
«Draugs, tu esi dzimis varonis,» Cēlājs viņu uzrunāja. «Vai tu nezini lielāka mērķa kā nest uz galvas šo smago koku? Tavas smadzenes rūs zem šā nedzīvā sloga. Svied nost no galvas pelēko vāku!… O, zem tavas cietās akmeņa pieres kustas tārps, es redzu, ka viņa savelkas no sāpēm. Svied nost no galvas pelēko vāku! Lai putni kliegdami lido ap viņu kā ap šiem akmeņiem. Redzi, cik viegli elpo asni pie tavām kājām …»
Bet viņš bij nepierunājams savā varonīgā tiepā. Viņš nedzirdēja Cēlāja vārdu, jo klausoties durvs varēja nogāzties no galvas.
Viņš vēra trešās durvis un iegāja lielā telpā, kura bij pilna milzīgu ēnu, kas draudoši kustināja savas lielās rokas un kājas. Milživienači! Viena acs, viena roka, viena puse apaugusi ar miesu, aiz kuras bij redzami kaili kauli. Bet viņi draudoši kustināja savas lielās rokas un lielījās apgāzt pasauli.
«Ak, ja jums būtu acis — divas acis!» Cēlājs nopūtās. «Tagad vēl katrs pundurs ir stiprāks nekā jūs, vienači.»
Ceturtā istabā no bezgala augšas, kura zuda zilā debesu tēņā, laidās lejā slaidi kristāla spoguļi. Netīrs, smirdošs āzēns spoguļojās viņos un dauzīja saviem rievainiem ragiem dārgo kristālu; Paskatījās, paskatījās savā neglītajā āža purniņā, tad atvēzējās un gāzās iekšā dziļi mirdzošās sienās. Tās plīsa, sēri īdēdamas kā pirmā skaidrā rudeņa gāle ezerā, kad ganu puika to dauza ar savu nomīto papēdi.
Visas sienas bij sasprēgājušas kristālu pilnām mirdzošām plaisām. Bet, jo niknāk āzēns dauzīja spoguļus, jo šķībāku tie rādīja viņa seju…
Piektā istabā bija pilnīgi tumšs; tikai viena ēna kustējās no vienas puses uz otru — bez miesas un kaulu, kā krīta figūra. Tumsā nodalījās tikai galvas un plecu apaļās zīmes. Sēri pelēkā sejā kā zemes atspīdumā mirdzēja divas platas, sastingušas acis.
Viņš kustējās kā uzvilkts turp un atpakaļ un runāja klusā balsī: «Svētā stunda! Nu esmu nometis miesas kā nastu no pleciem un mana būtne pildās ar krēslas vieglumu. Manas asinis līst caur dzīslām kā vēsa ūdeņa straume. Es esmu viens. Un miers bīda mani no vienas krēslas otrā… Ak, ja es ilgojos kā, viss drebēja no tālienes zelta sarkanumā, un, ja es sasniedzu ko, viss bija tukša, tārpa izēsta čaula. Pēc kā lai sniedzas mana roka? Kur ir skaistākais grēks, kur saldākais noziegums virs zemes? Es nolaidu savas rokas un teicu: nē! Es noliku savu spieķi un atsacīju ceļiem, jo tie visi ved maldos. Miers bīda mani no vienas krēslas otrā, un manai sirdij nekā vairs nevajaga…»
Cēlājs klausījās viņa vārdos kā griezās griezienā vakarā un domāja: «Kurā istabā, kurā velvē?» Ar nepacietību tas rāva liepu lūku no sēstām durvīm un redzēja jaunavu sēdam melnā krēslā tumšā istabā aizrūsējušiem logiem. Trīs melnas sveces dega viņai priekšā.
Tās piere bij augsta kā mēneša loks; uz vaigiem garas sāpju ēnas, kuras nespēja valdīt nedzēšama saules prieka. Tas mirdzēja Cēlājam pretī no viņas vaigu baltām dobītēm, kuras liecās tik nevīstoši svaigas kā jauna rācenīša miza. Pār visu lējās viņas karsto lūpu purpura blāznums. Tik cēli savienots bij viņā gars un daiļums, dziļi izdegušas dvēseles gudrība ar tvīkstošu miesas pilnību…
Galva Cēlājam palika smaga no laimes. Trīs melnas sveces locījās kā čūskas sarkanām mēlēm un griezās viņam ap pieri kā ugunīgi gredzeni. Un tas juta uz saviem vaigiem viņas lūpu tveici.
«Puisīt, puisīt,» viņa elpoja tam sejā ar bailēm un karstu prieku, «kā tu te iekļuvi? Drīz nāks velns ar divpadsmit galvām, tas tevi iemetīs miega kambarī.»
«Velns mani neuzvarēs. Es gribu par tevi cīnīties un dzīvot. Tik nāve miegā slēgs manas acis.»
«Jā, viņu miegs ir ļaunāks kā nāve. Redzi, kā tie guļ.» Viņa atvēra septītās durvis.
Pie paša sliekšņa bij melns dīķis zaļiem gļotu vižņiem. Un nezin no kurienes viņā pilēja retas raudošas lāses. Neredzams vējš lēni šļandīja dīķa smago ūdeni, šūpodams tūkstošus aizmigušu. Atlaidušies aizmigušos viļņos, viņi gulēja izpūstām miesām, kā slīkoņi, bez trūdu smakas, kā dzīvi bez dzīvības, kā miroņi. Pie viņu pierēm bij pielipušas bālas ozola lapas. Velns smiedamies bij pielicis viņiem uzvarētāju zīmi.
Cēlājs izmisis sviedās atpakaļ, un viņa skats krita uz milzīgu tērauda zobenu, kurš laistījās pie sienas jūras dziļumu krāsās.
Smagi elpodams, viņš nocēla to no sienas un skatījās uz daiļo ar baiļu jautājumu sejā: tik smags bij cīņas zobins pat viņam, kurš plostu bij turējis uz pleciem.
«Stājies man līdzās!» viņa aizdegusies sauca, stāvēdama starp divām milzīgām ozola vātīm.
«Redzi, es pārmainīju šās mucas. Vienā ir spēka, otrā miega zāles. Kad velns skries iekšā, viņš kritīs pie pirmās un sadzersies miega; bet tu ņem šo zaļo trauku,» — viņa sniedza tam mirdzošu smaragda kausu, pilnu vēsa, zaļa zītara.
«Kas tu esi, daiļā?» viņš jautāja, reibdams no ugunīga spēka.
«Es esmu karaļmeita Pilnība, ko velni nobūra.»
Un no jauna tā pildīja viņa kausu.
Viņš saslējās augsts un ciets kā tērauda klints, un tam likās, ka elles smagās velves dreb virs viņa galvas.
Bet karaļmeita stāvēja viņam līdzās un arvien no jauna pildīja viņa zaļo kausu.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme