Malēja
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Mājā cepa svētku karašas. Pameita, kura jau no agra rīta kustējās kā ūdens zāle, ar plāceni uz lizes noliecās pret plato, melno krāsns muti, no kuras nāca sārta kvēle. Lielas pelēkas sviedru lāses karājās viņai uz pieres. Tai bridi kaķis, lēkdams no mūra, apsitās viņai ap kājām. Pameita satrūkās un plācenis iekrita pelnos.
Pamāte par to iesita viņai ar krāsns kruķi un izdzina viņu mežā.
Bij salta ziema. Pameitai mugurā bij vecs, salāpīts kažociņš. No cauriem cimdiem līda ārā zili, nosaluši pirkstu gali. Viņa bāza tos mutē un pūta elpu uz rokām. Uz mirdzošām ragavu sliedēm sniegā gulēja dažas nosarmojušas vītušu zāļu sprodziņas, kuras bij izkaisijis kāds siena vezums. Kā apmulsusi viņa ņēma tās rokā un pūta uz viņām dvašu, it kā gribēdama tās atdzīvināt. Tālāk viņa ieraudzija uz ceļa nosalušu kraukli. Viņa nopurināja tam sarmu no spārniem un iebāza viņu azotē. «Nu, te tev būs silta mājiņa,» — viņa teica.
Viņa iegāja mežā, pašā meža dziļumā, kur kā balti lāči visapkārt stāvēja mēmi, nosniguši koki. Viņai palika bail. Piepēši krauklis azotē pakustināja spārnu. Viņš bija atsilis un atdzīvojies. Raug, viņš izbāž galvu no kažociņa malas un sāk runāt: «Silta mājiņa, laba mājiņa! Bet saki, kur tev pašai ir māja? Es sēdēšu uz tava jumta un sildīšos tava .skursteņa dūmos.»
«Man nav mājas un es nezinu, kurp iet.»
«Ej vien taisni. Aiz meža būs kalns, tai kalnā būs glāžu nams, tai namā dzīvo malēja, tā tevi pieņems. Es ar’ tur arvienu sēdu vecas egles galotnē un klausos, kā dzirnavas dūc. Bet tagad es gribu atkal izstaipīt spārnus,» krauklis teica un pacēlās gaisā.
Kā ceļu rādīdams viņš lidoja meitiņai pa priekšu.
Viņa izgāja caur mežu, uzkāpa augstā kalnā un iegāja glāžu namā. Sirma sieva tur mala sniegu, pārslas lidoja visapkārt kā mazas sidraba zvaigznītes, viss kalns drebēja un dūca.
Meitiņa padeva labdienu un nostājās pie durvīm.
«Nāc, palīdzi man dzirnas griezt!» vecā teica. «Es gribu drusku nosnausties. Maļu jau dienu un nakti.»
«Labprāt,» meitiņa atteica un satvēra vārsti. Bet vecā nolikās gulēt baltā dūnu gultā.
Meitiņa mala, mala un ievēroja, ka pa dzirnu aci brīnum tālu un skaidri var redzēt. Pārslas lidoja ap vecu zemnieku māju, kuras jumti bij iegrimuši dziļi baltās sniega kupenās. Tikai logu augšējās rūtis bij vaļā un pa viņām sitās uz āru aizkurtas krāsns spožums. Ārā nebija neviena cilvēka, tikai gailīts ar vistiņu pa dziļo sniegu meklēja ceļu uz gubeni.
«īsas kājas, īsas kājas,» — vistiņa bēdājās, nespēcīgi izpletusi spārnus uz sniega.
«Kur tu skrien kā traka, kur tu skrien kā traka!» gailītis bārās un bargi krati ja sarkano bārdu, pie kuras kā krelles karājās lielas spožas ledus lāses. «Nāc te, nāc te,» — viņš aicināja. Bet cik viņš pats vienu kāju izvilka, tik otra iestiga.
«Kur tu esi, kur tu esi!» vistiņa kladzināja. «Tā snieg, ka nekā vairs nevaru redzēt!»
Meitiņai palika abu žēl. Viņa apturēja dzirnavas. Sniegs nostāja, vistiņa atrada gailīti un abi, viens aiz otra turēdamies, aizgāja uz gubeni.
Vecā malēja atmodās un prasi ja:
«Kas ir, meit? Kāpēc tu nemal!» viņa prasija.
«Man bija bail, ka gailītim nosals bārda,» — meitiņa atbildēja.
«Nekas, nekas, griez vien!» vecā aitbildēja un likās atkal gulēt.
Meitiņa mala, mala, līdz ieraudzija lauka vidū malkas vezumu, ap kuru kā sīvas bites šņākdamas griezās sniega pārslas. Brūns, kūlains zirdziņš bij iestidzis līdz ilksīm kupenā. Vecs zemnieks ar lielu ausainu cepuri galvā, turēdams kažoka piedurkni priekš acīm, sargādamies no vējputeņa, mīņājās pa sniegu, lūkodams sataustīt kājām cietu ceļu. Viņa sieva, uzmetusi lakatu uz pleciem, jau divas reizes bij iznākusi pie mājas stūra skatīties, vai nebrauc mežnieks, jo kāposti ar cūkas gaļu jau sen bija gatavi. Bet puteņi griezās tik balti, ka tālāk par sētas mietiem nekā nevarēja saredzēt.
Meitiņai palika mežinieka žēl un viņa apturēja dzirnavas.
«Kas nu atkal?» sirmā malēja no spilveniem pacēla galvu.
«Viens mežinieks bij apmaldijies putenī un nevarēja vairs atrast ceļa,» — meitene atbildēja.
«Nu, labi, labi. Es jau redzu, ka tev ir mīksta un žēlīga sirds. Bet nu es esmu izgulējusies un varu pati dzirnavas griezt. Pag, pag, es gribu tev ko iedot!» Vecā piecēlās no pēļiem un izvilka no azotes mazu zelta spoguli. Viņa pasniedza to meitenei un viss glāžu nams no vizē ja, it kā no jautra saules stara. «To es tev dāvinu. Dzīve tev ir grūta, bet tu proti visu mīlēt, tāpēc tu būsi arvienu laimīga. Kad tev stājas ceļā kas tumšs un grūts, turi tik sev priekšā šo spoguli, tas visu griezīs par labu.»
Meitiņa noskūpsti ja malējas gludo, vēso roku, iebāza spoguli azotē un gāja ārā.
Viņai priekšā bij tas pats vecais drūmais mežs, zem tumšām eglēm zuda aizputinātas kamanu sliedes. Uz ceļa tai pretim nolaidās krauklis, kurš bij viņu gaidijis un ķērca:
«Es esmu izgulējies tavā azotē. Ja tu gribi godīga meita būt, tad topi man par sievu.»
Kā izbijusies, kā vairīdamās meitiņa pagrieza pret viņu savu zelta spoguli. Un krauklis pārvērtās par staltu ķēniņa dēlu, baltu vaigu, ogļu melnām dzirkstošām acīm.
«Ļaunā burvība ir beigusies,» — viņš teica un sniedza meitiņai roku. «Desmit gadu es maldijos apkārt, kamēr tevi satiku. Ja tu varēji mīlēt nosalušu kraukli, tad tu varēsi mīlēt arī ķēniņa dēlu.»
Rokās saķērušies viņi gāja uz ķēniņa pili. Meitiņa turēja savā priekšā spoguli un rozes viņiem ziedēja sniegā.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme