Milzis Bužabārda
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Kad vasara nāk, tad pasakas bēg. Bēg karaļi, pacēluši savus zelta svārkus, princeses, ietinušās savos pērļu šķidrautos. Manas krēslainās istabas piepilda saules gaisma, ēnas mirst. Nekur vairs nava pasaku omulības un miera. Visur steiga un troksnis, darba gaviles. Bet es vēl gribēju ko dzirdēt par milzi Buža-bārdu.
«Jā, tas tik bij milzis, tam tik bija bārda!» — veči stāsta, vakarā sēdēdami uz sola durvju priekšā, atņemdami no mutes savas kūpošās pīpes: «ikkatrs mats tik garš kā masta koks un tik resns, ka trīs vīri tikko var apņemt. Nē, tāds milzis vēl nebija redzēts un tāda ar’ vairs nebūs!» viņi domīgi krati ja galvas. «Nu, toreiz varēji naktī mierīgi gulēt, kad zināji, ka tāds vīrs ir par sargu. Miegā laizdamies tikai dzirdi, ka šis bārdā šņāc, biedēdams ļaunos garus: «huš—buš—huš—buš!..»
«Nu, kad bārda viņam bij tik liela, tad pats gan ar’ laikam nebija mazais?»
«To tu vari gan domāt! Tas varēja spēkoties ar visiem vējiem. Viņš stāvēja uz kalna un skati jās pār jūru. Kurš vējš nāca, to lika gar zemi. Viņam nebija pretinieka. Viņš satina savā bārdā visstiprāko vētru. No sākuma šī gan krāc un plosās zila, mella, kā pati vella māte, bet tad dzi’, sāk elsot arvienu klusāk, arvienu lēnāk un iemieg kā bērns milzim uz krūtīm. Bet lejās aiz kalna gulēja laimīgi ciemi, kuriem neviens vējš nepurināja veco jumta salmu un kurus neviena ļauna vara neaizsniedza. Viņus draudzīgi sargāja labsirdīgais milzis, ko neviens nevarēja uzveikt. Bet ko nespēj vara, to viegli viltus dara.
Reiz rudeņa vakarā milzis sēdēja pie ugunskura un sildi jās, salicis rokas uz savas zarainās nūjas, kuru viņš turēja sev starp ceļiem. Viņa platā, labsirdīgā seja mierīgi raudzi jās ugunskura spožumā. Te viņš izdzirda, ka tumsā kāds vaid.
«Vai, kā salst! vai, kā salst!»
«Ei, kas tur ir? Nāc tuvāk!» milzis sauca.
No nakts tumsas izlīda līka, pusakla vecene. Rokā kā kauls viņai spīdēja sausa stiba.
«Vai, kā salst, vai, kā salst!» vecene vaidēja. «Ļauj man, dēliņ, sasildīties pie tava ugunskura!»
«Vai nu man žēl! sēdi un sildies,» — milzis atteica.
Bet tikko vecene izstiepa pret uguni savas kaulainās rokas, liesma raucās arvienu mazāka un mazāka. No vecenes vaļējās mutes, it kā no melnas alas nāca ledus dvaša. Tad viņa piepēši saslējās un iesita milzim ar savu stibu pa plecu. Ugunskurs izdzisa, milzim aprāvās elpa, viņš sastinga un pārvērtās akmenī.
Tā viņš sēdēja, vai diena ausa vai rietēja. Viņa sejā nebija nevienas asinslāses, tā bija balta kā marmors, uz viņa pleciem gulēja sarma, viņš skati jās projām ar neko neredzošām akmensacīm.
Tad nolaidās saulesmeita un iesita viņam ar ziedošu zaru.
Viņa seja sāka atkal smaidīt, acis mirdzēt. Viņš piecēlās, nokratija sarmu sev no pleciem un izstaipi ja savas varenās rokas un kājas. Viņš atkal dzīvoja un elpoja un cilāja savu vāli.
No vienas burvības nu viņš bija vaļā. Bet kaut kas viņam bij iedūries kā skabarga un sūrstēja saldi un sāpīgi. (Ir arī skabargas, no kurām milži mirst.) Viņš bija iemīlējies mazā gaišmatainā ķēniņa meitā. Viņš to nebij aizmirsis savos sapņos pat tad, kad viņš snauda par akmeni pārvērties. Arvienu biežāk viņš nopūtās, tad devās viņu bildināt.
Kā pieklājas, viņš bija ņēmis līdz sev dāvanas. Ķēniņa pils laukumu aizsprostoja viņa vezumi ar medu un dārgām ādām. Uz platiem, zemiem ratiem smaržoja sārtu zemeņu un zeltainu lāceņu kaudzes. Viņam līdz nāca vesels puķu mežs. Lieli, zili ziedu zvani šūpojās uz gariem, lokaniem kātiem un zvani ja klusi un saldi. Meža rozes dega kā mazas sarkanas sirdis. Varbūt tas nebija gluži smalki, ka viņš visu to bij atvedis vienkāršos galda ratos, bet viņa bagātība bij par lielu, lai viņš to vēl ar kaut ko izpušķotu.
Viņš apturēja savu zirgu un viņa ēna aizsedza ķēniņa pili. Neviena loga tur nebija tik augsta, ka tas varētu atspoguļot viņu visā augumā.
«Ei, ķēniņmeita, ķēniņmeita, iznāc ārā. Es gribu ar tevi drusku parunāt!» milzis teica, viegli ar diviem pirkstiem pieklauvēdams pie jumta malas, un dakstiņi kā lietus sāka birt lejā.
Pilī visi briesmīgi izbijās. Sargi no vaļņiem sāka šaut, bultas džinkstēja ap milzi kā odu bari, bet šis ne ūsu nepakustināja.
Saskrēja galma padome. Neviens nezināja, ko darīt.
«Tēt, ļauj man iet,» princese teica. «Ko viņš man padarīs? Gan es tikšu no viņa vaļā.»
Viņa droši izgāja uz balkona.
«Te es esmu. Ko tu vēlies, milzi?»
«Es gribu tevi precēt. Vai nāksi pie manis?»
«Iešu, iešu, tik ej pa priekšu un nodzen bārdu!» princese atbildēja.
«Mana mazā saulīte!» milzis iesaucās, pacēla rokas un nolaida tās rātni gar sāniem. «Bet... bet—e ... kā tas būs?»— viņš stomijās. «Es tak domāju, ka tu gulēsi man zem bārdas. Manās krūtīs ir mazs silts iedobums, tur tev būtu gulta, mana sirds tevi iešūpotu miegā...»
«Ej, ej! Man bail no tavas bužas! Mans tēvs tev dos trīssimts vīru, tie palīdzēs tev nodzīt bārdu. Bet savas dāvanas tu atstāj, tās man dara prieku.»
Milzis atvadīdamies pavicināja cepuri un atkal visapkārt bira dakstiņi. Tas apgrieza zirgu un aizjāja.
Viņš sāka taisīties uz kāzām. Trīs gadi trīs simts vīru viņam dzina bārdu. Visapkārt kaudzēm gulēja viņa buža un ap to tirgojās visas pasaules suselnieki. Bet milzis bij gluži sakrities un slims, viņš bij pazaudējis savu spēku.
Daiļā princese par viņu vairs tikai smējās. Jo šie zilacainie milži, kuri sašķaida pūķiem galvas, gan tura uz saviem pleciem ciemus un pilsētas, bet nav vēl dzirdēts, ka kāds no viņiem būtu apprecējis ķēniņa meitu.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme