Kalna gars un milzis
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Kalna gars bij palicis vecs un īdzīgs.
Kad nocirta mežu uz kalna, viņš mānijā, ka viņa pakausis ir tikpat pliks, kā apaļā kalna virsa, un viņš vairs nevarēja nekur glābties no vēja, kurš pūta viņa vecās, ar sirmu kūlu pieaugušās ausīs.
Viņš pārvērtās par pelēku akmeni un gulēja ierāvies kalnā. Āda uz viņa pakauša bij nosūnojusi un cieta kā akmens. Neviens jau nezināja, ka te guļ vecais kalna gars.
Tā viņam bij jāslēpjas un jānīkuļo. —
Tikai pa dienas vidu, kad gani bij mājās un arāji gulēja diendusu, te vēl bij tik kluss un saulains kā pirmlaikos, kad še nebij vēl cilvēku.
Tad viņš lodāja gar kalna malu, pa saules sakarsētiem, pietvīkušiem elkšņiem, kuri izdvašoja saldu smaržu, vecā mierā un omulībā. Ēda zaķa kāpostus, lasija zemenes, vai likdams delnu uz sūnas klausijās, vai kur nedzied zemes bites, kuru medu viņš labprāt ēda, saviem gariem, dzeltēniem zobiem kodīdams mīkstās šūnas, kuras smaržoja pēc vītušām zālēm.
Bet nekas viņam vairs lāgā negāja pie sirds. Viņš bij palicis vecs un apskauda cilvēkus, kuri varēja nomirt. Viņam netikās vairs dzīvot. Vecie, labie laiki bij beigušies. Agrāk, kad ļaudis vēl ticēja Dievam un gāja baznīcā, viņi atmeta kaut ko arī saviem mājas un meža gariem, ar kuriem viņi ar’ negribēja sanīsties, lai lopiem nenotiktu kāda nelaime.
Tagad viss bij mainijies. Vienīgais, kam vēl ļaudis ticēja, bij nauda un vīns.
Un cik skopi viņi tagad bij palikuši! Agrāk, kad pieguļnieki pirmoreiz jāja zirgus pieguļā, viņi nolika gariņam pie lazdu krūma miežu karašas gabalu, speķi ar olu un melnā akmeņa dobumā, pie kura viņi kūra ugunskuru, no pudeles nolēja pirmo malku degvīna, ak, degvīna, kurš bij tik dedzinoši salds! Tagad viņi izlaka visu paši, jo neticēja ne Dievam, ne velnam.
Kādā jaukā dienā kalna gars redzēja, ka viņu grib pavisam nodzīt lejā no kalna, jo augšā sanāca sveši cilvēki, tie vēroja un mēroja un kā likās, nosprauda vietu jaunai mājai.
Tā bij.
Kalnā sāka vest baļķus, norā skanēja akmeņkalēja kalts, arī pulveris rādija savu spēku, akmeņi sprāga un lidoja pa gaisu. Vecais kalna gars tikai vairijās sānus. Ak, kāpēc viņš nevarēja nomirt! Kur nu bij jaukās dienas, kad viņš zem egles laimīgi gozējās saulē, izkāris mēli, ļaudams, lai tā aplīp ar gardām mušām, kuras viņš tad lēni novilka gar kāriem zobiem.
Sāka jau iemūrēt pamatus, uzcēla pirmo vainagu.
Kādā vakarā, izgrūzdams garu, smirdošu dūmu strūklu, no lejas augšā nāca auto. No viņa izkāpa kāds kungs ar brillēm. Strādnieki noņēma cepures un sveicināja. Teica, ka tas esot jaunais saimnieks.
«Saimnieks, he, he, he, nē!» — kalna gars īdzīgi šķaudija, vairīdamies no benzina dūmiem, jo viņa nāsis pazina tikai vieglas puķu un zāļu smaržas. — «Es vēl še esmu saimnieks!» Bet atbraucējs smaidīdams noraudzijās lejā uz gaišo milzi Alaukstu, kurš gulēja starp pakalniem, delnas palicis zem galvas un, acis piemiedzis, rau dzijās sārtās vakara debesis.
*
Māja auga. Caur spārēm līda jau laukā sarkans skursteņa gals. Auto atkal rūkdams nāca kalnā un atbraucēja brillēs priecīgi spoguļojās pakalni, padebeši un meistars, kurš pa saulē zibošām spārēm nesa augšā zaļu ozola vainagu.
Kalna gars vairs nevarēja izturēt.
Slēpdamies pa grāvjiem un ežām viņš skrēja lejā uz Alaukstu un uztraukts rija ūdeni.
«Kas tev kait?» Alauksts prasija.
«Es vairs nevaru, es vairs nevaru!» kalna gars vaidēja. «Manā kalnā ir apmeties svešs vīrs. Priekš acīm viņam ir stikli. Viņš brauc bez zirga ar ratiem, kuri izgrūž nāvīgu smaku. Viņš ceļ māju manā kalnā, kur es esmu valdijis, kamēr vien tu še lejā spīdi. Ak, atceries tos laikus, kad še nebij vēl neviena cilvēka, kad bijām mēs tik divi vien, tu un es! Kad es še atmodos, pirmais, ko es ieraudziju aiz mežiem, bij tavas zilās acis. Alaukst, palīdzi man! Ņem savu melnāko padebesi, sauc visus vējus un slauki manu kalnu tīru!»
Alauksts satumsa, ņēma uz pleciem milzīgu mākoņu maisu ar lietu un krusu un šņākdams kāpa kalnā. Briesmīgās dusmās viņš svieda pret kalnu lietu un krusu. Zeme sakustējās. Atskanēja rībiens. Skurstenis sagāzās un zaļais ozola vainags no mājas jumta lēni pacēlās un nogrima drupu un putekļu virpulī. Ļaudis skraidi ja ap kalnu un vaimanāja.
Otrā dienā Alauksts gulēja atkal, salicis rokas zem galvas un smaidošu seju rau dzijās spožās debesīs.
Lejā nonāca svešais vīrs ar stikliem uz acīm.
Atraisijis veco bluķa laivu, viņš iebrauca dzelmē un skumīgi raudzi jās spožā ūdenī, kur starp lokanām zālēm kā sudraba dzirkstis zibēja zivtiņas. Viņš noliecās pār laivas malu, it kā gribēdams ieskatīties pašā ezera sirdī.
«Vai, ko es esmu nodarijis!» atskanēja no dzelmes. «Tas tak ir mūsu pašu puika. Tās ir tās pašas vecās acis, lai gan priekšā stikli. Tā viņš meklēja mani te priekš gadiem. Kad viņš sēdēja laivā, vai bradāja pa ūdeni, viņš noliecās ar seju pār līmeni, it kā gribēdams man ieskatīties sirdī. Vai, vai, ko es esmu nodarijis!»
Kad izlabota un atjaunota māja atkal pacēlās kalnā, Alauksts vairs neklausijās uz kalna garu, kurš vienmēr vēl skrēja lejā, uzbudināts rija ūdeni un sūdzējās.
«Ei, ko tu trako! Tas jau ir mūsu pašu puika, viņš tikai ilgi projām bijis un palicis vecs. Viņa acis aiz stikliem raugas manī tikpat sirsnīgi kā agrāk.»
Kalna gars saīdzis līda atpakaļ kalnā. Viņš nespēja to atstāt. Arī pie jaunās mājas viņš bij jau pieradis. Viņš berzēja muguru pie pakšķa, sēdēja uz dēļu kaudzes un gulēja ēveļu skaidās, pārvērties par nomestu ķieģeli vai koka kluci.
Mājā jau bij apmetušies pirmie iedzīvotāji, strazdi. Tie sēdēja uz augstiem stalažu kokiem un svilpoja, viņi jutās še tā, it kā šī māja taisni priekš viņiem būtu celta.
Vēlāk atlaidās arī bezdelīgas un ap paspārnēm vidžināja un skraidi ja cauru dienu.
Arī kalna gars, meklēdams aizvēja, pārvērtās par krupi, ielīda pār slieksni istabā un apmetās mīkstās ēveļu skaidās.
Vakarā atnāca saimnieks, pirmo nakti pārgulēt mājā. Gultas vietu viņam pagaidām izpildi ja nasta smaržīga siena.
Mājai bij tīra un jauna priežu koka smarža. Te vēl nebij iedzīvotas nekādas bēdas.
Ar vieglu sirdi viņš atlaidās sienā un domāja: «Nez’, kas gan būs mans pirmais viesis?»
Piepeši kas iečaukstējās skaidās.
Kas tur? Pele?
Viņš paņēma sveci un gāja skatīties.
Skaidās sēdēja vecs krupis kā zemes pika, brūnu kraupainu ādu un vientiesīgi raudzijās viņā izspiestām acīm.
«Ā, tu atnāci mani apciemot,» — saimnieks teica un saņēma krupi svārku stūrī.
Viņš pakutināja to zem kakla, paņēma no palodzes tasi un izlēja viņam uz grīdas priekšā salda piena palti.
No tā laika kalna gars pārvērtās par labsirdīgu mājas garu.
Viņš bij saaudzis ar šo kalnu un nevarēja vairs aiziet.
Jāņu vakarā, kad zem pušķotām sijām sanāca līgotāji iesvētīt jauno māju ar dziesmām, viņš veca pusgraudnieka izskatā sēdēja kaktā pie durvīm, ar alus krūzi rokā un priecīgi dūca līdz Jāņa bērniem.
Bet gaišais milzis Alauksts gādāja par jauno saimnieku. Rāmiem soļiem viņš gāja pār kalniem ar pilošiem padebešu maisiem pār pleciem un laistija druvas un pļavas. Tad viņš atdusējās, izlaidies lejā starp zaļiem pakalniem un smaidošu vaigu raudzi jās spožās vasaras debesīs.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme