Sarkanā puķe
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Cilvēki apskauž nemirstīgos dievus, un dievi nāk pie cilvēkiem, lai plūktu laimes un sāpju puķi, jo laime un sāpes ir tikai cilvēkiem.
Upmalā, netālu no ķēniņa pils, reiz atrada mazu meitenīti. Varbūt viņu bij atnesis varenais vējš, kas, sagrābis savā klēpī miglaino pavasara nakti, uzlauza ledu, atrāva vaļā upes un atvēra debesīm logus.
Bērns bij satīts pelēkā lakatā, un viņam blakus bij nolikta līka un kreveļaina kādas nezināmās puķes sakne.
Bērnu paņēma pils vārtu sardze un sakni iestādi ja mazā māla podā.
«Varbūt tā būs viņas laimes puķe,» tā klusām pie sevis domāja.
Mazā bij ļoti skaista, tikai viņas kājas bij it kā neizveidotas un līkas. Tāpēc viņa nemīlēja staigāt, tikai skatīties, skatīties. Atspiedusies uz rokas, viņa caurām dienām sēdēja pie vārtu sarga lodziņa un visi apbrīnoja viņas maigo, balto seju un lielās skumjās acis. Kas gāja garām rītā, pusdienā vai vakarā, tas arvienu viņu tā redzēja. Viņa bija kā balts ūdens zieds, kurš guļ uz līmeņa un nekad nemaina savu vietu.
Viņa negāja, kur bija ļaudis, jo kaunējās no savām kājām. Tikai vecais pils dārznieks viņu mīlēja. Viņa dārzā bij daudz līku un dīvaini kroplu koku, tie bija tie, kas viskrāšņāk ziedēja. Viņš bija laimīgs, kad mazā, turēdamās viņam pie rokas, ar savām strupām un likām kājiņām staigāja viņam blakus pa dārzu. Viņš mīlēja to ar žēlumu.
Laimes puķe auga gausi, un meitene jau bija liela, kad tā sāka zarot.
Viņai bij augstas krūtis un mazas smaidošas rokas. Tāpat kā arvienu, viņa vēl klusi raudzi jās ārā no savas šaurās pasaules pa mazo vārtu sarga lodziņu. Cik vareni ir vecie koki vārtu priekšā, cik augstu iet mākoņi un cik skaists ir jaunais princis! Kad viņš gāja garām, viņas seja kļuva vēl baltāka, un viņas krūtīs lēni spiedās iekšā it kā saldi asmeņi. Un vienā naktī bij noticis brīnums. Bij uzziedējusi viņas laimes puķe ar degoši sarkanu ziedu.
Kad nāca prinča dzimšanas diena un visa zeme posās uz svētkiem, arī mazā vārtu sarga meitene gribēja ko cēlu padarīt.
Viņa paņēma savu sarkano puķi un gāja kā tālā miglā, nemanīdama savu kāju. Viņa gribēja nolikt savu ziedu augšā uz pils trepēm, kur marmora vāzēs stāvēja puķes. Viņa nesa to kā liesmu savās paceltās rokās. Bet pie beidzamām kāpnēm viņa paklupa un atsedzās viņas kroplās kājas. Tai brīdī durvīs parādījās princis savu galma ļaužu vidū. Viņš smējās, un visi smējās.
Meitene apsedza seju rokām un vaidēdama kāpa lejā. Viņa ielīda savā vārtu sarga mājiņā, bet tā viņai nelikās diezgan tumša un zema. Viņa nokāpa pagrabā. Viņas sāpes bij lielas, bet viņas krūtīs bij degošs izsalkums, viņai gribējās vēl rūgtāku sāpju. Viņa iedzēra nāves zāles. Tā viņai bij labi. Tā nokrita uz akmens klona un kungstēja ar sakostiem zobiem. Tad, noreibusi no sāpēm, viņa piecēlās un izgāja ārā nakti. Tā ielēca upē un kļuva par ūdens meitu, kas viņa, varbūt, kādreiz jau bija bijusi. Tur, vēsā dziļumā, bāli zied saules puķe un mēness puķe. Bet tur nezied sarkanā puķe, jo tur nepazīst sāpju un prieka.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme