Kad koki runāja
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Karaļiem ir daudz skanīgu vārdu. Dažs ir pašas debess dēls. Janka turpretim bija zemes dēls. Māte gāja dienu no dienas darbā un viņai nebij vaļas to ne kopt, ne auklēt. Kamēr māte gāja apraust jauno kartupeļu lakstus, viņš gulēja irdenā, saules sasildītā vagas galā kā šūpulī. Un kad viņu pameta vai aizmirsa, viņš, ķepurodamies ar savām mazām rokām un kājām, arvienu atrada kādu siltu dobīti zemē, kur varēja spēlēties ar oļiem vai puķu kātiem.
Paaudzies, Janka ar vēršu dzinējiem atkūlās uz Rīgu. Te viņš skaloja pudeles krodziņā «Pie zelta gaiļa» un palīdzēja sētniekam. Arī te viņš rāpoja pa zemi, izraudams zāļu stiebrus un pienenes, kuras ziedēdamas spiedās caur sētas nelīdzeniem akmeņiem. Sētnieks viņam tā lika. Puķes un zālītes gan čīkstēja un turējās viņam pretī, kad viņš rāva tās laukā. Tāpēc viņš tās, it kā žēlodams, nopurināja no zemēm, sasēja pušķī un uzkāra šķūnītī pie sienas, kur viņš vakarā līda gulēt. Kad sētā viņš darbu bij beidzis, tad saimniece viņu sauca iekšā un tur viņš rāpoja zem dzērāju kājām, uzslaucīdams brūnās, izlijušās alus paltis.
Tā, zemībā dzīvojot, toties jo varenāka viņam likās Rīgas torņu augstība.
Kad viņš nodzenāts vakarā uz brīdi iznāca ārā, viņa acis ar bezgalīgu izsalkumu meklēja debesis. Tad viņš skati jās uz veco liepu galotnēm pie vārtiem, kuras arvienu vēl apgaismoja kāda zeltīta mā-konu mala. Augstu paceltām galvām viņas raudzi jās pakaļ aizejošai saules gaismai. Zari un zariņi sniedzās debesīs. Lapas mīksti murmināja kaut ko. Viņam likās, ka koki runā... ka viņi skaita lūgšanas. Un viņa mazie pirksti drebēdami slējās kopā, lūpas meklēja vecos lūgšanas vārdus, kurus māte viņam bij kādreiz mācijusi.
Pa sētu lodāja pelēks runcis, tas bija Jankas draugs. Ķēķī saimniece viņu necieta, jo tas vilka prom cepeša gabalus un klusām ar ķepu makšķerēja ārā no vannas cepamās zivis, tāds viņš bij; mednieks un makšķernieks.
Vakarā, kad Janka bij apgulies šķūnītī uz sava salmu maisa, runcis bāza viņam sānus klāt un rūca omulīgi un jautri kā mātes ratiņš. Viņā klausoties tam likās, ka pār viņu noliecas mātes ēna, sasildīdama viņa auksto kaktu. Naktī, gulēdams blakus, runcis viņam sildi ja taisni to vietu, kura visvairāk sala, jo krekls vēdera galā viņam bij pavisam noplīsis. «Runci, runci, sildi punci!» viņš vakarā ar-vienu teica, kaķi sev klāt vilkdams.
Kādu dienu ķēķī bij liels troksnis. Saimniece briesmīgi bārās un rībināja kastroļus un pannas. Runcis bij nogāzis zemē cepeša bļodu, kura patlaban bij liekama uz galda. Par to saimniece taisijās viņu notiesāt. Saņēmusi kaķi aiz pakauša, viņa sēja cilpu pie stenderes un gatavojās viņu kārt. «Tagad es tevi tiesāšu!» viņa kliedza, sasarkušiem vaigiem. «Taisnībai vajaga būt pasaulē!»
Jā, ko tur teikt? Saimniece bij taisnīga sieva. Un kur valda taisnība, tur jau arvienu kādam arī jācieš. Bet tai brīdī piesteidzās Janka un izrāva viņai kaķi no rokām. Kaķis apmeta kūleni pār slieksni un pazuda sētā. «Nu, tad saņem tu to algu!» saimniece metās puikam virsū. «Ja tu to kaķi aizstāvi, tad tu esi tāds pats palaidnis kā viņš. Ej, tagad tev te nav vairs vietas.»
Janka raudādams apstājās pie durvīm un lūdzoši pacēla acis. «Ej, kad tev saku! Tā kā māja tiek tīra. Taisnībai vajaga būt pasaulē!»
Noraudājies, Janka ielīda šķūnītī un apsēdās kaktā uz maisiņa. Mīksti apliekdams kupri ap puspievērtām durvīm, ienāca kaķis un saritinājās viņam blakus. Janka apmeta acis ap kailām sienām. Nekas viņam te nepiederēja un nekā nebija ko līdzņemt. Arī alga no saimnieces viņam nenācās, jo viņš kalpoja par maizes kumosu un šo kaktu, kur gulēja. Viņš paņēma kaķi un gāja.
Uz ielas to apņēma ļaužu mežs. Viņam bija arī drusku baigi, kā tam reizēm bija, ejot caur lielo egļu ataugu. Tad viņš skaļi dziedāja, vai svilpoja, lai būtu drošāk ap sirdi. Bet te viņš nedrīkstēja ne muti atvērt. Mēms aiz skumjām, pie malas spiezdamies, ar kaķi padusē, viņš klejoja pa ielām, nezinādams, kur palikt. Bet vai gan bij kāds mežs tik burvīgs kā šis? Damas sarkanā, dzeltēnā un zilā zīdā kustošā ļaužu straumē izskatijās kā milzīgas lokanas puķes šī meža vidū, kur cilvēki viņam likās kā koki. • Bet viņiem bij vēl kaut kas cietāks, nekā kokam visbiezākā miza. Mežā viņš varēja apkampt katru koku un viņu arvienu tad apņēma dabas dziļā un mēmā labsirdība. Viņa sirds bij pilna maiguma, kā krūze, kura līst pāri no sava pilnuma. Asaras viņam spiedās acīs, bet viņš nedrīkstēja nevienam pieiet. Ar izbailēm viņš mānijā, ka viņam pašam it kā kokam izaug miza un ka viņš tikpat ciets un svešs staigā še, kā visi... Kāda dama mirdzošām acīm noliecās pie viņa un garāmiedama ar savu mazo, balto roku noglāsti ja viņa kaķi. Bet šis glāsts viņu neiesildija, kaut gan tas, varbūt, bij arī viņam domāts. Vecs kungs, smaidīdams zem savām sirmām ūsām, prasija viņam, vai viņš negribot to kaķi pārdot? Bet viņš tikai cieti papurināja galvu. Auto taures rēca, tramvaji zvani ja, ļaužu straumes šalca, pilsēta skrēja kaut kur ar milzīgu steigu. Bet viņš turējās pie malas un aiz visiem šiem mežonīgiem trokšņiem dzirdēja kā liepu alejās lapa ar lapu sarunājās. Koki viņam bij tuvāki kā cilvēki. Ak, tie arī visi bij laucinieki, vēja un saules dēli, kaut gan saknes tiem lodāja zem cietiem akmeņiem.
Un cik viņiem bij brīnišķīga jauda! Kad pār pilsētu nāca saules riets, veco koku galotnes parkā, kur Janka bij apsēdies, — it kā izstiepās un palika klusu. Zari un zariņi jūtīgi stiepās uz augšu un Jankam pirkstu gali atkal drebēdami sadūrās kopā... Tikai koki, kā likās, dzirdēja lielo klusumu, kurš nāca ar vakaru, apņemdams visu pasauli...
*
Nakts vidū, kad cilvēki nozuda no ielām, Janka, maldīdamies pa apstādi jumiem, ieraudzija celiņa malā vecu liepu, kura izskatijās uz mata kā viņa vecmāmiņa, kad tā ciemā braucot sev sasedza visas savas sagšas. Viņas zari sniedzās līdz pašai zemei. Noreibis no miega viņš palīda zem liepas, saritinājās zemē, pievilka kaķi sev klāt un iemiga.
Pēc pusnakts divi pilsoņi, viens pie otra turēdamies, nāca no kādām dzīrām uz māju.
«Redz, kur guļ mazs vazaņķis» — viens teica: «re, re, saritinājies kā kliņģeris!»
«Nez’, vai viņš šovakar ir ko ēdis?» — otrs domīgi ņurdēja.
«Ak, šie nabagi!» — pirmais izsaucās. «Nē, ja es nevarētu labi paēst, es nevarētu vairs sevi cienīt. Cilvēkam vajaga labi paēst!»
«Nu, man liekas, mēs abi nevaram žēloties. Dažreiz mans vēders ir tik pilns ar dārgiem ēdieniem un dzērieniem, ka man gribētos pa nakti viņu ieslēgt naudas skapī, man bail, ka viņu kāds nenozog.»
«Nez’, vai nevajadzētu bērnam palīdzēt. Guļ kā putnēns, galvu pabāzis zem svārka...»
«Ē, vai nu pasauli piežēlosi. Iesim mājā.»
Tā runādamies viņi aizgāja. Zēns gulēja un viņus nedzirdēja.
Bet kad sāka svīst gaisma un zari atmodās no rīta vēsmas, viņš pietrūkās un pusmiegā dzirdēja kā koki runāja.
«Ko mēs tam puikam dosim, ko vēlēsim?» — liepa čukstēja.
«Mans vecais brālis tur, viņā dārza malā, glabā zem savām saknēm podu zelta» — ozols murmināja. «Kad es viņam teiktu ...»
«Zelta viņam nevajaga. Zelts ir viņam pirkstos. Tie ir jūtīgāki nekā vissmalkākie zariņi manā galotnē, kuri pirmie apsveic sauli.»
«Ko tad tu viņam vēli?» — ozols prasija.
«Labu cilvēku,» — liepa atbildēja. «No rītiem še nāk pastaigāties vecs kungs. Tam ar' pirksti māk runāt. Pa vakariem es dzirdu no viņa logiem brīnišķīgas skaņas. Es klusām šūpojos un dziedu viņam līdz. Viņš ir viens un bērnu viņam nav. Viņa logi
tur, ielas malā, ir vaļā. Es iečukstēšu viņam sapni, lai viņš ņem puiku pie sevis ...»
Koki vēl nošalca kur tālu un puika iemiga.
Viņš uzmodās no pirmiem gājēju soļiem. Nobīdamies viņš uzlēca augšā un sāka klejot pa pilsētu. Bet arvienu viņš atgriezās pie vecās liepas, zem kuras nakti bij gulējis. Te viņam likās it kā māja.
Piepēši viņam nāca pretim kungs ar sirmām ūsām, kurš vakar viņu bij uzrunājis.
«Tā, atkal es tevi satieku, puika!» — kungs jautri teica. «Nu, vai tu pārdosi man tagad savu kaķi,» viņš smējās. «Būsi pa nakti varbūt apdomājies?»
«Nē—e,» puika atteica, plati un uzticīgi smaidīdams. «Bet pats es gan ietu jums līdz, ja jūs mani ņemtu.»
«Labi,» — kungs brītiņu padomājis teica. «Nāc man līdz. Tu varēsi man no rīta iztīrīt drēbes, no-pucēt zābakus, pasniegt pīpi. Un kad es redzēšu, kas tu par puiku, tad runāsim tālāk!..»
Vecais kungs — tas bij slavenais mūzikas profesors B., — ieveda viņu greznā dzīvoklī. Te viņš pirmo reizi ieraudzija klavieres.
Kādreiz, kad profesors bij kaut kur izgājis, viņš klusu piegāja pie klavierēm un uz kauliņiem sāka meklēt kādas pazīstamas meldijas skaņas. Kad profesors atgriezās, zēns sēdēja pie klavierēm un spēlēja. Profesors sāka viņu mācīt. Viņš atrada, ka zēnam ir lielas mūzikas dāvanas. Vecais kungs pieņēma viņu audzināšanā un no viņa iznāca ievērojams mūziķis. Viņa pirmais darbs: «Koku lūgšanas» skanēja visā pasaulē.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme